Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Strādāju, maksāju nodokļus un apgādāju trīs bērnus, pieņemot, ka par to arī esmu tiesīga saņemt nodokļu atlaidi. Brīdinājums, ka nodokļa atvieglojumi tomēr nepienākas, rada sajūtu, ka valsts acīs esi krāpniece, kas pati nav pamanījusi likuma prasību par ierobežojumiem apgādnieka pensijas saņēmējiem un “iedzīvojusies” uz valsts rēķina.
FOTO: no Evas Eglājas-Kristsones personīgā arhīva
Esmu trīs nepilngadīgu bērnu māmiņa, atraitne, kas viena audzina bērnus kopš 2009.gada. Līdz šim manus ģimenes ienākumus sastādīja darba alga, ģimenes valsts pabalsts un apgādnieka zaudējuma pensija bērniem.
Šā gada martā saņēmu vēstuli no Valsts ieņēmumu dienesta ar tematu: "Par apgādībā esošo personu izslēgšanu no apgādības". Tā ir informācija par likuma burtu, kas liecina, ka šobrīd valsts lēmusi manas ģimenes ienākumus samazināt par apmēram 50 latiem. Vēstulē tieku informēta, ka saskaņā ar likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 13.panta pirmās daļas 1.punkta "a" un "b" apakšpunktu man paredzēti atvieglojumi par katru nepilngadīgu bērnu. Taču likuma trešā daļa nosaka, ka iepriekšminētie atvieglojumi nav piemērojami, ja šajā punktā minētās personas patstāvīgi saņem ar nodokli apliekamos ienākumus, kas pārsniedz noteikto nodokļa atvieglojumu apmēru. Pamatojoties uz to, man tiek paziņots, ka es, EVA EGLĀJA-KRISTSONE, esmu zaudējusi tiesības uz nodokļa atvieglojumu, jo mani trīs bērni saņem apgādnieka zaudējuma pensiju, kas pārsniedz noteikto IIN atvieglojuma apmēru, tas ir Ls 70.00 mēnesī.
Lai izprastu situāciju, esmu meklējusi informāciju tiesību aktos un iepazinusies arī ar vairākām mediju publikācijām par apgādnieka zaudējuma pensiju un nodokļiem, tai skaitā LV portāla 9.aprīļa un 10.aprīļa skaidrojumiem par šo tēmu. Tāpēc vēlos paust savu viedokli par dzīvi, situācijām, uz kurām attiecas likuma normas, jo tās skar ne tikai mani vienu.
Es augsti novērtēju, ka mūsu valstī ir iespēja saņemt šādu pensiju no sava nelaiķa vīra uzkrātajām sociālajām iemaksām, radot atbalstu ģimenei, kurā palikuši bērni un tikai viens no vecākiem. Tomēr pret šādu likumu ir vairāki būtiski iebildumi. Proti, uzskatu, ka tiek ierobežotas manas tiesības un tā ir klaji sarkastiska attieksme pret sociāli mazaizsargāto sabiedrības grupu – pret atraitnēm, atraitņiem, kuri audzina (un tomēr jau arī apgādā) savus bērnus. Jo jāņem vērā, ka apgādnieka zaudējuma pensija ir vienīgais atbalsts no valsts šādā situācijā un tam ir cieša saistība ar vispārējo politiku bērnu un ģimeņu tiesību aizsardzībā un atbalsta sistēmu. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz bērniem, jo viens no nozīmīgākajiem faktoriem lēmumā laist pasaulē bērnus ir drošības sajūta par nākotni arī tad, ja neparedzami un traģiski notikumi maina ikdienu.
Protams, notikums ar mani ir tikai viena epizode VID bezpersoniskajā cīņā par līdzekļu atņemšanu godīgiem nodokļa maksātājiem. Šī nav tikai mana personiskā problēma, bet gan skar visas sievietes un vīriešus, kuri ir palikuši vienīgie apgādnieki saviem bērniem, kuru vīri un sievas nav vienkārši emigrējuši uz ārvalstīm vai pārcēlušies pie jauna partnera, bet gan traģiska likteņa dēļ miruši.
Mani trīs pārdomu punkti..
Pirmais. Sākot jau ar saņemtās vēstules pirmo teikumu esmu dziļi aizskarta savā lojalitātē valstij un tās izpildinstitūcijām. Veids, kā vēstule ir uzrakstīta, rada emocionālu triecienu un mani dziļi sarūgtina. Subjektīvi raugoties, teikums "Par apgādībā esošo personu izslēgšanu no apgādības" ir līdzvērtīgs "Par vecāku tiesību atņemšanu". Sievietei (vai vīrietim), kurš zaudējis savu dzīvesbiedru un mēģina noturēt ikdienu un izdzīvošanu ar dubultu fiziskā un garīgā spēka un enerģijas patēriņu, šāda vēstule ir nepatīkams pārsteigums. Lasot frāzes, ka valsts it kā bijusi tik pretimnākoša un labu laiku "pievērusi acis", ļaujot saņemt gan pensiju, gan nodokļu atlaidi man kā strādājošajai nodokļu maksātājai, bet šobrīd valsts "atverot acis" un atgādinot, ka saņemu par daudz atbalsta, ir jāatzīst, ka attieksme ir ārkārtēji neglaimojoša pret šādām ģimenēm kā manējā.
Otrais. Apgādnieka zaudējuma pensija ir mirušā vecāka nopelnīta, strādājot un veicot sociālās iemaksas. Likumsakarīgi, ka tā ir ar nodokli apliekama, tomēr piedāvātais IIN atvieglojuma apmērs Ls 70 (no š.g. 1.jūlija plānots Ls 80) ir neadekvāts. Vēlos, lai man izskaidro, kāpēc pēkšņi šis likums, kas nebūt nav svaigi pieņemts, šobrīd aktualizēts un VID apzinājis tos, kuri gluži vai pretlikumīgi jau gadiem saņēmuši gan pensiju, gan nodokļu atlaidi. Cik ētiski ir censties papildināt Latvijas valsts budžetu ar dažiem desmitiem latu uz tēvu vai māti zaudējošo bērnu rēķina, ko atraitne vai atraitnis varētu saņemt nodokļu atlaidēs? Vai tā vietā labāk nebūtu bijis padomāt par likuma absurdumu attiecībā uz apgādnieka zaudējuma pensiju un mainīt likumu pašos pamatos? Absurds ir arī fakts, ka, ja mans vīrs nebūtu miris, bet šķīries un pats maksātu līdzīgus alimentus, man bērnu apgādības statusu neatņemtu!
Trešais. Valsts tādējādi nedod man pat tiesības izvēlēties būt par apgādnieku, kādas savukārt ir situācijā, ja abi vecāki strādā, pelna neierobežoti, un saņem nodokļu atlaides par visiem bērniem. Kāpēc man kā atraitnei jāuzskata, ka tagad par maniem bērniem rūpējas valsts (vai, izmantojot acīmredzamo "melno humoru" – nodokļu atlaides vairs nesaņemšu es, bet "saņem" mirušais tēvs), ja valsts vien izmaksā bērnu tēva godīgi nopelnīto, ko nevarētu uzskatīt par "līdzekļu atņemšanu" no valsts budžeta vai pabalstu, kas izmaksāts ar principu, ka "lai kaut kas tiek bāreņiem". Piebildīšu, ka, piemēram, Lietuvā neapliekamais minimums par apgādājamajiem bērniem ir abiem vecākiem, un gadījumā, ja otra vecāka nav, tad summa vienam vecākam tiek dubultota.
Pašreizējā situācija rada sajūtu, ka esmu valsts acīs krāpniece, kas pati nav pamanījusi likumu un "iedzīvojusies" uz valsts rēķina. Manā skatījumā tas ir absurds, jo es strādāju, maksāju nodokļus un apgādāju trīs bērnus, pieņemot, ka par to arī esmu tiesīga saņemt nodokļu atlaidi.
Savu viedokli un pārdomas vēlos paust arī sabiedrībai un valsts institūcijām. Tāpēc esmu nolēmusi uzrunāt atklātā vēstulē arī Latvijas Valsts prezidentu Andri Bērziņu, labklājības ministri Ilzes Viņķeli, finanšu ministru Andri Vilku, kā arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sociālās drošības apakškomisiju (kura 9.aprīlī jau ir sākusi skatīt apgādnieka zaudējuma pensiju jautājumu saistībā ar nodokļa piemērošanu) un Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisiju.
Valsts amatpersonām lūdzu izvērtēt esošā likuma nepilnības un rast iespēju dzīvam esošajam vecākam justies kā pilnvērtīgam nodokļu maksātājam, kurš var saņemt nodokļa atvieglojumus un nav piesaistīts absurdam ierobežojumam attiecībā uz apgādnieka zaudējuma pensijas ar IIN apliekamo apmēru vai vismaz šo neapliekamās summas apmēru palielinot uz, piemēram, Ls 165, kas atbilstu neapliekamajam minimumam vecuma pensijai.
