VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Zaida Kalniņa
LV portāls
04. aprīlī, 2013
Lasīšanai: 28 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Parādu piedziņa
2
14
2
14

Svārsts starp racionālo un emocijām. Par mūsu lēmumiem, apsolījumiem un kļūdām

LV portālam: ANDRIS JANSONS, ārsts psihoterapeits
Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

A. Jansons: "Mums tiek uzsvērts, ka indivīdam jāstrādā valsts labā un valsts rūpēsies par sabiedrību. Tas ir absolūti ačgārni. Patiesībā pēc humānisma principiem struktūra spētu funkcionēt daudz efektīvāk, ja uzsvērtu, ka indivīdam jāstrādā savā labā, jāsadarbojas ar sabiedrību, bet valstij atliek tikai parūpēties, lai šī sadarbība būtu līdzsvarota."

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

Aicinājumi būt godīgiem, valstiski atbildīgiem un pragmatiskiem ikviena lēmuma pieņemšanā bieži dzirdami publiskās uzrunās, bet solījumi domāt par valsti un tautu ir populārākā frāze partiju priekšvēlēšanu reklāmās. Apdomību pirms aizņemšanās no ātro kredītu devēja kā pēdējo frāzi piekodina reklāmas rullīša izskaņā. Kāpēc tik loģiskās apņemšanās izrādās tik smagas un bieži neizpildāmas ne valstsvīriem, ne deputātu kandidātiem, ne mums – vienkāršiem līdzpilsoņiem? Kā izrādās, aicinājums domāt un lēmumus pieņemt tikai racionāli, ir tikai skaista retorika un psiholoģiska fikcija. Tā nedarbojas, jo nevar darboties – LV portālam atzīst ārsts psihoterapeits ANDRIS JANSONS. Vienlaikus norādot: varbūt Latvija varētu būt globāli inovatīva humānismā, ja cilvēkiem, kuri izvēlējušies strādāt amatos, kas no varas pozīcijām ietekmē līdzcilvēku dzīvi, uzliktu cieņpilnu pienākumu iepazīties ar psihes uzbūvi un funkcijām, kā arī pietiekamu laiku iedziļināties savā personībā un temperamentā.

Lēmums – galīgā izvēle, ar ko noslēdzas psihes procesi, kuros cilvēks izšķiras par savu viedokli vai rīcību starp vairākiem scenārijiem.

Vara – spēja ietekmēt cilvēku izturēšanos ar vai bez pretestības.

Slava – stāvoklis, kad cilvēks ir slavens vai labi zināms un aprunāts.

Nauda – jebkurš vispārēji atzīts priekšmets vai pieraksts, ko izmanto kā maksu par precēm un pakalpojumiem un kā parādu samaksu noteiktā sociāli ekonomiskā kontekstā vai valstī.

Kļūda – cilvēka darbības vai bezdarbības radīta situācija, kas neatbilst kādam dabas vai citādam likumam, neatbilst iecerētajam, un šo situāciju viņš pats un/vai apkārtējie uztver kā neveiksmi vai zaudējumu.

Cilvēka izvēli un rīcību var skaidrot ne vien no izpratnes, bet arī no fizioloģijas viedokļa. Kas notiek organismā brīdī, kad mēs izdarām izvēli vai pieņemam lēmumu?

Nesen tīmeklī noskatījos amerikāņu antropoloģes Helēnas Fišeres lekciju "Tavas smadzenes mīlestībā". Dzirdētais lielā mērā būtu attiecināms uz mūsu sarunu. Jau sengrieķu ārsts Hipokrāts uzskatīja, ka četru ķermeņa šķidrumu īpatsvars ietekmē cilvēka temperamentu, un romiešu ārsts Galēns deva pasaulei cilvēku iedalījumu – baudkārais un sabiedriskais sangviniķis, godkārīgais un vadošais holeriķis, uz sevi vērstais un domīgais melanholiķis, atbrīvotais un klusais flegmatiķis. Savos ilggadējos pētījumos Fišere arī nonākusi pie atziņas, ka pastāv četri pamata temperamenti vai domāšanas un uzvedības stili, ko bioloģiski nosaka hormonālās sistēmas īpatnības. Tie ir:

  • Pētnieks, kas dzimis brīvībai, ar dopamīna un norepinefrīna pārsvaru;
  • Celtnieks, kas ir sabiedrības balsts, ar serotonīna pārsvaru;
  • Direktors, kas ir zvaigžņu šāvējs, ar testosterona pārsvaru;
  • Starpnieks, kas ir domātāju karalis, ar estrogēna un oksitocīna pārsvaru.

Protams, mēs esam unikāli un individuāli, protams, mums visiem ir visa veida hormoni, tomēr ir secināts, ka to proporcijas un pārsvars dažādi piedalās mūsu izvēlē un rīcībās. Šo atziņu atbalsta arī amerikāņu neirobiologs Dāvids Andersons, uzsverot, ka būtu kļūdaini uzskatīt cilvēka smadzenes kā vienkāršu trauku, kurā iejaukti un skalojas minētie hormoni. Būtība ir daudz smalkāka, jo katra emocija nenoliedzami ietekmē lēmumu pieņemšanu, tai ir sava vieta neironu vai nervu šūnu ķēdēs, kur attiecīgie hormoni izsauc atšķirīgas reakcijas.

Kā notiek lēmuma pieņemšana?

Psiholoģiski mēs cenšamies pēc iespējas pilnīgāk apmierināt savas vajadzības, izprast, kam dodam priekšroku un kādas vērtības aizstāvam. No izziņas viedokļa cenšamies saprast savas attiecības ar apkārtējo pasauli. Vēl mēs cenšamies izprast sava lēmuma loģiku. Galu galā, darbinot visas savas psihes funkcijas – apziņu, motivāciju, gribu un emocijas – un balstoties uz apzinātiem un neapzinātiem pieņēmumiem, veicam savu racionālo vai arī irracionālo izvēli. Izvēlē ir iesaistīta un lielu lomu spēlē arī amerikāņu psihologa Abrahama Maslova vajadzību hierarhija. Lēmumu īstenot vēlmi vai atteikties no tās ietekmē cilvēka temperaments. Ir cilvēki, kuri savu iespēju un izpratnes robežās, izvērtējot situāciju un pieredzi, izvēlas riskēt, un ir tādi, kuri neriskēs nekad.

Lēmumus nosacīti dala racionālos un emocionālos. Ar ko saistīta vienu vai otru pieņemšanas izvēle?

Ir ļoti populāri uzskatīt, ka racionālie lēmumi ir augstākas raudzes un ļoti ieteicami, bet emocionālie – bērnišķīgi un nepilnvērtīgi. Jaunākie neiroloģijas un psiholoģijas pētījumi, diemžēl vai par laimi, apstrīd šos uzskatus.

Lielākā daļa lēmumu tiek pieņemti neapzināti. Pamēģiniet apzināt ikvienu sīkāko sajūtu, domu, kustību un rīcību laikā no brīža, kad zvana sasodītais modinātājs, līdz brīdim, kad jūs aizelsies ieveļaties savā darba vietā ar nokavēšanos, priekšnieka vai kolēģu nīgro acu pavadīts. Jūs ātri aptversiet, ka zemapziņa ir uztvērusi miljoniem informācijas impulsu. Tā nepārtraukti filtrē informāciju, ko saņem caur visiem maņu orgāniem, un nosūta uz apziņu tikai nelielu daļu. Apziņa tos apstrādā, nosūta atpakaļ, un zemapziņa automatizē lēmumus un risinājumus, pieslēdzot jūtas un atmiņas par atalgotām pūlēm vai pārdzīvojumiem un ciešanām. Jo situācija sarežģītāka, jo vairāk atgriezenisko saišu, jo lielākas iespējas kļūdīties lēmumā.

Ja agrāk zinātnieki limbisko sistēmu, mūsu smadzeņu jūtu sēdekli, uzskatīja par primitīvu veidojumu, tagad tās nepārtrauktās saites ar prefrontālo garozu vai apziņas sēdekli tiek pastiprināti pētītas, sniedzot jaunas atziņas un atklājumus. Tādēļ aicinājums – "Domājiet un pieņemiet lēmumus racionāli!" – vienkārši nedarbojas, to pilnībā nav iespējams panākt. Kā norādījis vācu neirozinātnieks, kurš daudz pētījis izziņas un jūtu centru mijiedarbību, Gerhards Rots: "Mums jāpieņem ne tikai pareizie lēmumi, bet arī tādi, kas dzīvi padara skaistāku. Ja cilvēks nemitīgi pieņem racionāli pareizus lēmumus, ko zemapziņa nespēj panest, viņš kļūst psihiski slims."

Atvainojiet, bet vai tas ir attiecināms uz jebkādiem lēmumiem? Arī valstiskiem?

Jā, uz jebkādiem! Arī valstiskiem un ne tikai te, Latvijā. Naivi ir domāt, ka valstiskus lēmumus pieņem tikai racionāli. Politiķu un ierēdņu smadzenes nav taisītas no citas "mīklas", un neiespējami iedomāties, ka viņiem lēmumu procesi norit kaut kā savādāk, īpašāk vai apgarotāk.

Un ja runa ir par tiesiskiem lēmumiem?

Šeit attiecības starp it kā racionālo apziņu un emocionālo zemapziņu varētu būt īpaši saasinātas. Tam apliecinājums ir ikviens gadījums, kad tiek pieņemts tiesisks akts, likums, kas regulē procesus par labu kādai sociālai vai nodarbes grupai, apspiežot pārējos sabiedrības locekļus un grupas. Līdzīgā kārtā arī ikviens gadījums, kad iedomātais likumpārkāpējs vai noziedznieks tomēr izrādās nevainīgs, nepatiesi notiesāts un zaudējis dzīves gadus ieslodzījumā. Abos piemēros kolektīvo lēmumu pieņemšanā iezagušās dramatiskas kļūdas. Piemēram, amerikāņu tiesu psihologs Skots Freizers uzskata, ka aculiecinieku lēmums liecināt par labu vienam vai otram notikuma scenārijam nereti tiek neapzināti izkropļots, jo cilvēka smadzenes necieš informācijas iztrūkumu. Domāju, ka zvērināto izvēle no tautas vidus, viņu uzdevumu, pienākumu un atlases principi un procedūras ir mēģinājums ar empīrisku izcelsmi pēc iespējas tuvoties patiesībai, balansējot starp racionālo, emocionālo un sociālo.

Ārstiem, lai ārstētu cilvēkus, ilgstoši jāmācās par cilvēku. Skolotājiem, lai izglītotu cilvēkus, ilgstoši jāmācās par bērnu. Psihes speciālistiem, pirms palīdzēt citiem, jāļaujas pašanalīzei. Varbūt Latvija varētu būt globāli inovatīva humānismā, cilvēkiem, kuri izvēlējušies strādāt amatos, kas no varas pozīcijām ietekmē līdzcilvēku dzīvi, uzliktu cieņpilnu pienākumu iepazīties ar psihes uzbūvi un funkcijām, kā arī pietiekamu laiku iedziļināties savā personībā un temperamentā.

Ar ko ir skaidrojama nespēja pieņemt lēmumu?

Neizlēmību rada pretrunīgas emocijas: dusmas, bailes un sajūtas: neziņa, kauns. Cilvēks nespēj patstāvīgi pieņemt lēmumu, cenšas novirzīt atbildību uz citiem, ja viņam ir bailes kļūdīties. Jebkura neizlēmība ir saistīta ar psihes procesu traucējumiem. Taču ikdienā pat neizlēmīgi cilvēki ir spiesti pieņemt visdažādākos lēmumus. Patoloģiski vai slimīgi tas kļūst tikai tad, ja cilvēka rīcība ir paralizēta. Vai arī otrādi, kad cilvēks pieņem sev kļūdainus lēmumus vienu aiz otra nepārtraukti.

Cik efektīva ir iepriekšējās pieredzes loma riskantu lēmumu pieņemšanā? Ja skaitās, ka banku agresīvi izvērstās un nekritiskās kreditēšanas seku krīzes augstākais punkts skaitās pārvarēts, Latvijā gada laikā līdz ceturtdaļmiljardam ir uzaugušas ātro kredītu parādsaistības. Šoreiz nav pamata teikt, ka ekonomika kredītņēmējiem uzrāda cerīgus signālus parādsaistību ātrai dzēšanai. Kādi varētu būt lēmuma ņemt ātro un vienlīdz dārgo kredītu iemesli?

No manis tiek gaidīta psihoterapeita atbilde, tomēr vispirms atļaušos teikt, ka galvenais iemesls ir sociālekonomisko formāciju nepilnības. Ne tikai Latvijā, bet globāli. Personīgi esmu vīlies ne tikai sociālismā, bet arī kapitālismā, taču mēs patlaban it kā tādā dzīvojam.

Esošajā struktūrā tās trīs elementi – valsts, sabiedrība un indivīds – funkcionē nepilnīgi. Mums tiek uzsvērts, ka indivīdam jāstrādā valsts labā un valsts rūpēsies par sabiedrību. Tas ir absolūti ačgārni. Patiesībā pēc humānisma principiem struktūra spētu funkcionēt daudz efektīvāk, ja uzsvērtu, ka indivīdam jāstrādā savā labā, jāsadarbojas ar sabiedrību, bet valstij atliek tikai parūpēties, lai šī sadarbība būtu līdzsvarota.

Ja runā par ātrajiem kredītiem, manuprāt, cilvēki, kuri tos ir izvēlējušies, savu lēmumu, pirmkārt, skaidrotu ar izmisīgu situāciju. Ilgstoši nav bijis darba, aldziņa maziņa, negaidīta problēma, kas steidzami jāatrisina…

Taču kredītņēmēja portrets par to neliecina. Kavētās saistības pārsvarā ir jauniešiem un gados veciem cilvēkiem.

Cēlonis tomēr nebūs psihes problēmas. Tas ir ekonomisko procesu organizācijas jautājums – valsts pieļauj šādu biznesu un tā spēles noteikumus. Man ir grūti iedomāties kādu citu legālu biznesu, kas nodrošina no 120 līdz 250 procentiem peļņas gadā. Bet tas nav nekas jauns, līdzīgi bija deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija iepazinās ar "mežonīgo" kapitālismu. Cilvēki, kuru amata pienākumos ir regulēt biznesu un "pieiet" tam no valstiskās atbildības, veselā saprāta, zinātniskā vai vēl cita viedokļa, to nedara. Viņiem jau sen vajadzēja apstādināt augļotājus, bet tas nav noticis! Daudzi ekonomiskie procesi, kuros iesaistīta nauda, vara un slava, nebalstās uz zinātniskiem vai valstiski atbildīgiem lēmumiem. Tie balstās uz atsevišķu biznesa indivīdu vai spēcīgu lobiju egoistiski izvirzītiem spēles noteikumiem.

Mēģināsim atbildēt, kāda ir ātri aizdotās naudas izcelsme? Viens no reāliem minējumiem varētu būt, ka naudu šīm firmām aizdod bankas, jo saredz tajā drošas peļņas iespējas. Tajā pašā laikā banku attieksme pret citu kreditēšanu patlaban ir izteikti noliedzoša. Dabā visi procesi – klimatiskie, bioloģiskie un ekonomiskie – notiek cikliski. Banku un ātro kredītu spēles noteikumi nav balstīti uz dabiskiem procesiem vai saprātīgām aplēsēm. Diemžēl pie aizvien rūkoša iedzīvotāju skaita, kā arī pretrunīgas izpratnes par ekonomikas virzību dēļ mūsu valsts pieļauj eksponenciālu sistēmu darbību. Jo milzīgāku peļņu ar līguma un likuma varu izspiež no cilvēka, jo eksponentes līkne stāvāka. Nauda pelna naudu, vienkāršā valodā to sauc par augļošanu. Ja kopaina nebūtu tik bēdīga, varētu pasmaidīt, ka kopš Kristus laikiem augļotāji un naudas mijēji jau nezina, ko nozīmē strādāt.

Valsts kūtrums, izvērtējot biznesa riskus pirms tā legalizācijas, nav noliedzams, tomēr to nevar neattiecināt arī uz indivīdiem, kas sistēmu atbalsta ar savu izvēli. Kāpēc cilvēki pērk šo pakalpojumu par tik dažādās nozīmēs dārgu samaksu?

Domāju, ka lielu lomu spēlē emocionālās parādības – ilgstošs izmisums, lolotas cerības, nepiepildītas vajadzības. Turklāt cilvēks labticīgi cer, ka pastāvošā struktūra valsts personā viņu nosacīti pasargās, neiedzīs sprostā, sakārtos ekonomiku, atjaunos nodarbinātību. Pagaidām rezultāts ir pretējs. Visbūtiskākais pārmetums ir valsts bezzobainajai rīcībai, kuras rezultātā aizņēmējus spiež riskēt, bet aizdevēji cenšas izvairīties no piedalīšanās riskā.

Cik lielu lomu finansiālu saistību uzņemšanās brīdī spēlē zināšanas?

Spaidīgos apstākļos turēti cilvēki kļūst emocionāli pusslimi un pat galēji slimi. Viņi atrodas pastāvīgā trauksmes stāvoklī. Trauksme paralizē visas psihes funkcijas, traucē analītiskai domāšanai, sašaurina redzesleņķi, spiež lejup pašvērtējumu. Cilvēkam ir jāapmierina savas vajadzības, jākārto saistības, jārisina problēmas, bet mazs atalgojums, bezdarbs, vilšanās, zudušas cerības, ka solītais piepildīsies, citu iespēju nesaskatīšana vai neesamība rada situāciju, ka šādam cilvēkam, tēlaini izsakoties, saspiežas gan laiks, gan telpa, gan izvēles iespējas. Viņš atrodas milzīga spiediena apstākļos un var pieņemt ne tikai kļūdainus, bet pat liktenīgus lēmumus.

Protams, zināšanas par aizdevumu spēles noteikumiem un par iespējamām sekām labvēlīgi ietekmē lēmuma pieņemšanu. Tāpēc noteikumos un līgumos visiem burtiem vajadzētu būt vienāda lieluma un līgums pirms parakstīšanas būtu jāskaidro. Aizņemšanās patiesībā ir saistīta ar lielāku vai mazāku risku, bet cilvēki ar dažādiem temperamentiem attiecībā uz risku izturas un rīkojas atšķirīgi. Tajā pašā laikā visas zināšanas ir "kaķim zem astes", tiklīdz sistēma nokļūst krīzē.

Ātros kredītus ņem ne tikai spiedīgu apstākļu atrisināšanai. Tie nereti ir svētku sarīkošanas, bērnu izklaides braucienu, ceļojumu, respektīvi, īslaicīga augstāka komforta saņemšanai.

Emocijas spēlē lielu lomu, racionālais ar laiku kļūst nīgrs un garlaicīgs. Bēdīga ir tā dzīve, kur darbs spēj atnest tikai īslaicīgu komforta atblāzmu ar skumjām, riebumu un dusmām par vilšanos. Tādēļ cilvēki "noraujas" un izvēlas "augstāku" komfortu svētkos un ceļojumos, kas atnes izbrīnu un prieku ar cerību, ka atpūta un emocionālais pārdzīvojums mainīs dzīves gaitu. Piemēram, ja raugāmies vecāku virzienā, tie intuitīvi apjauš, ka bērni ir viņu vienīgā nemirstība. Vecāku personības ir dažādā attīstības līmenī. Dažiem šķiet, ka ir jau labi vecāki, ja izpilda lielu skaitu bērna vēdera un mantu prasību. Varbūt gara un emocionālās vajadzības paliek nedaudz novārtā, tāpēc kopējs izklaides brauciens, piemēram, uz akvaparku Somijā ir atbalstāms kopējs ģimenisks pārdzīvojums. Taču rodas jautājums: kāpēc gan ģimenei, kurā abi vecāki ikdienā strādā algotu darbu noteiktu stundu skaitu un audzina vienu, divus vai pat trīs bērnus, rodoties vēlmei doties uz 400 km attālumā esošo akvaparku Somijā, vienīgā iespēja piepildīt emocionālo kopību ir aizņemoties ātro kredītu? Bet ir arī cita ģimene, kas it kā nezināmu iemeslu dēļ saņem par to pašu darba laiku 10, 50 vai 100 reizes vairāk.

Ja cilvēks, naudu aizņemoties, lēmumu pieņem emociju ietekmē, vai arī sods, kas tiek piemērots par aizdevuma laicīgu neatdošanu, varētu būt balstīts uz aizdevēja emocijām?

Domāju, ka par aizdevēja emocijām var runāt tikai gadījumos, kad mēs aizdodam naudu viens otram. Viens dēļ kauna sajūtas nespēs iebilst, cits dusmosies, ja nesaņems laikā, cits samierināsies un pacietīgi gaidīs. Banku un līdzīgu institūciju gadījumā vairāk darbojas bezkaislīgu apsvērumu un aprēķinu ķēde un aizdevēji izstrādā spēles noteikumus saviem darbiniekiem un aizņēmējiem. Absurdā kārtā, jo grūtāka aizņēmēja situācija, jo skarbāki kļūst nosacījumi, tā nav līdztiesīga sadarbība, bet tikai un vienīgi sodīšana un pazemošana.

Arvien mērķtiecīgāk un bieži nekritiskāk dažādās darījumu attiecībās: mārketingā, biznesa vadībā, darba attiecībās starp vadītāju un padoto, politikā un citur tiek izmantota valoda. Kāpēc vārdi kopumā atstāj ietekmi uz cilvēku un viņa turpmāko rīcību?

Vārdi saskarsmē aizņem tikai vienu sesto daļu no informācijas lavīnas, ar ko apmainās teicējs un klausītājs. Tādējādi, jo šaurāki saskarsmes kanāli, jo lielāka kļūdu un pārpratumu iespēja. Ikviens teicējs pēc savas pieredzes un saprašanas lieto vārdus un simbolus, lai sasniegtu savus mērķus. Vienlaikus klausītājs uztver vārdus un simbolus atbilstoši savai pieredzei un stāvoklim. Šāda komunikācija var beigties gan ar izpratni un sadarbību, gan ar konfliktu un jūtu afektiem vai izpausmēm.

Reklāmas nav lēts pasākums to devējam, taču to piedāvājums jebkurā no mums pieejamajiem saziņas veidiem apliecina, ka forma ir pietiekami efektīva, lai devējs par to maksātu dārgi. Profesionāli reklāmu veidotāji labi pārzina cilvēka psiholoģiju, tādēļ reklāmas tiek veidotas ar maksimāli koncentrētiem uzmanības piesaistes elementiem, kas visbiežāk izrādās krietni pārspīlēti un maldinoši.

Protams. Reklāma cenšas jaunumu parādīt pēc iespējas pievilcīgākā gaisotnē, lai atstātu iespaidu uz smadzeņu atmiņas un baudījuma centriem. Cilvēku piesaista, ja skan harmoniski, izskatās simetriski, sola atvieglojumu, baudu, prieku, humoru. Vai uzticēties reklāmai, kas visu parāda tik nogludināti vai intriģējoši pievilcīgu? Cilvēkam jāspēj uz to raudzīties kritiski, analītiski, jo par viņa emocijām ir jau padomāts.

Daudz lielāku kaitējumu psihei, manuprāt, nodara ikviens solījums kaut ko pircējam dot par brīvu vai ar lielu atlaidi, jo tas izjauc līdzvērtīgas sadarbības loģisko ķēdi. Jebkuru attiecību pamatā ir adekvātas ieguldījuma un atdeves vai atalgojuma attiecības – "Es došu to un par to pretī saņemšu šo". Izjaucot šo attiecību modeli – "Es saņemšu tāpat, nedarot neko", tiek izkropļota cilvēka uztvere.

Tuvojas vēlēšanas, un mēs to jau sākam izjust reklāmās. Lai gan pētījumi liecina, ka vēlētājs politiskajai reklāmai savu uzmanību nevelta un tā viņu gandrīz nemaz neietekmē, izdarot izvēli, kāpēc joprojām tik populāra ir politiskā reklāma?

Politiskās reklāmas mērķis ir gluži līdzīgs: parādīt sevi pievilcīgā gaismā un pārāku pār saviem konkurentiem. Sociālajos procesos, kuros dominē nevis indivīds, bet grupas, viss kļūst daudz robustāks un primitīvāks. Ar trāpīgu lozungu, ar puspatiesībām vai kompromātu par sāncensi varētu panākt kaut nelielu nobīdi vēlētāju izvēlē un pārstāvniecības aritmētika atnestu kārotu uzvaru. Gluži kā pasaules spēcīgākie sportisti sacenšas par sekundes desmitdaļām un simtdaļām, tā partijas un politiķi sacenšas par procentiem. Lēmumu pieņemšanā vēlētāji tie paši cilvēki vien ir, vai saskata būtību vai uzķeras uz reklāmas āķa.

Ja pieņemam, ka cilvēks neveiksmes un pāridarījumus atceras daudz ilgāk nekā veiksmes un uzvaras, kāpēc vēlētāju atmiņa ir tik īsa?

Ar vēlēšanām cilvēkiem tiek piedāvāta pretrunīga sistēma – patiesībā emocionāli tai vairs cilvēki netic, taču pienākuma apziņa liek to lietot. Manuprāt, cilvēki, kuri vēlēšanās nepiedalās, varētu būt ar garo atmiņu, savukārt tie, kas piedalās, maina savu izvēli par labu jaunajai cerībai vai mazākajam ļaunumam, balso par politiskajiem staigātājiem, ir ar īso atmiņu. Tie, kuri ar garo atmiņu, iespējams, labi apzinās, ka mums piedāvātā rietumu demokrātija būtībā ir partokrātija, kas indivīdam apgrūtina iespēju ietekmēt  politiskos procesus. Savukārt vēlētāji ar īso atmiņu, iespējams, ir pieradināti pie bezmaksas lietām, arī politiskā plāksnē vēlas kaut ko saņemt par brīvu. 

Uz katrām vēlēšanām samazinās piedalījušos pilsoņu skaits. Tas apliecina tendenci, ka neiet vēlēt tāpēc, ka neredz savu iespēju ko mainīt. Manuprāt, tik nelielā valstī kā Latvija vēlēšanās pilsoņu līdzdalība un atbildība būtu jāpaceļ augstākā līmenī. Vēlēšanās jāpiedalās visiem pilsoņiem. Jāizveido moderna saziņa starp valsti un indivīdu, katram pilsonim būtu jāsaņem savā e-pastā vai pastā informācija par politiskajām partijām, to atskaitēm un programmām. Politiskais marketings ar ģīmetnēm uz reklāmu stabiem un māju fasādēm nav tas, kas palīdzētu tautai pieņemt izsvērtu lēmumu.

Cik efektīvs kā līdzeklis uzvedības maiņai ir sods, ja apzināmies, ka tas skar psiholoģiski?

Kas ir sods? Vai dusmu un naida radīta atriebība par nodarījumu indivīdam vai sabiedrībai? Vai nežēlīgs spēles noteikums, lai iedvestu bailes iespējamiem likumpārkāpējiem? Vai skarba motivācija noziedzniekam mainīties? Kāpēc, neskatoties uz daudzveidīgo sodu sistēmu, joprojām mūsu vidū uzrodas krāpnieki, huligāni, slepkavas, pedofili un tamlīdzīgi? Ir skaidrs, ka viņu rīcības ir saistītas ar psihes traucējumiem vai slimībām, ja viņiem ir nosliece uz psihotiskām un antisociālām darbībām. Neesmu tiesu psihiatrijas pārstāvis, tomēr, iespējams, sodu sistēmas autoriem būtu lietderīgi uzklausīt psiholoģijas un psihiatrijas speciālistus. Globāli viņiem ir gana pieredzes, kā pārbaudīt un klasificēt novirzes, kas varētu radīt likumpārkāpumus vai pat noziegumus. Dažos gadījumos personību iespējams pārbūvēt, citos neatbilstošs sods var to sagraut, vēl citos tas nav iespējams un cilvēku sabiedrības un viņa drošības labā būtu no sabiedrības jāizolē.

Tīmeklī pieejamās TED (Technology, Education, Design) lekcijās radoši cilvēki dalās savās pārdomās par iespējām pasauli padarīt labāku. Amerikāņu motivācijas speciālists Dans Pinks aizrautīgi stāstīja par pētījumiem, kas atklāja, ka neatkarīgi no politiskās iekārtas, tautības un kultūras "burkāna un pātagas" motivācijas princips daļēji efektīvi darbojas vienīgi situācijās, kad tiek runāts par mehāniski darāmu darbu. Vislielāko motivāciju cilvēkam sniedz iespēja izpausties, rīkoties patstāvīgi, darboties sabiedrības labā.

Vai psihe ir koriģējama? Arī Latvijas parlaments nesen diskutēja par soda mēriem pedofiliem.

Psihe, ja vien tas iespējams un ja cilvēks to vēlas, ir koriģējama. Var diskutēt par laiku, kurā tas iespējams, vai tie būtu mēneši vai gadi. Lietas būtība ir citā – kādam tas būtu jādara, bet vai to dara un vai dara pietiekami. Pārkāpuma vai nozieguma gadījumā kā galvenais korekcijas instruments tiek piedāvāta izolācija uz noteiktu laiku. No psiholoģiskā viedokļa savdabīga šķiet ASV sodu sistēma, kas skaita kopā par katru nodarījumu piemēroto sodamēru. Tā ir kā aritmētiska spēlēšanās ar cilvēku likteņiem, atrauta no lietu būtības.

Runājot par pedofīliju, jāsaka, ka tā joprojām tiek uzskatīta par psihisku novirzi, kam nepieciešams atrast efektīvas ārstēšanas metodes. Cilvēki pārkāpumus izdara gan apzināti, gan neapzināti, sociopāts to darīs bez nožēlas savu dziņu dēļ, pedofils – savas tieksmes dēļ.

Ir cilvēki, kam vienmēr būs svarīgi būt pirmajiem – varas un slavas faktors. Uz katrām vēlēšanām mēs sagaidām bijušos politiķus, kas nolēmuši atgriezties. Tas pats vērojams izklaides industrijā, kad, piemēram, sen izjukušas grupas sanāk, lai uztaisītu pasaules turneju.

Šo cilvēku temperamentā ir izteiktāka vajadzība būt līderim. Tā liek censties nokļūt pie izvirzītā mērķa. Dažreiz cilvēks ir piesavinājies savu vecāku vēlmes vai neveiksmes, pārdzīvojis savas personīgās neveiksmes un viņam ir kādam jāpierāda, ka viņš var būt pirmais un vienīgais biznesā, sportā, politikā.

Mēs kā skatītāju pūlis uzgavilējam savējam, pirmajam. Mēs gaidām no politiķa, ka, nokļuvis varas krēslā, viņš mainīs mūsu dzīvi! Taču nonākuši pie varas ar sabiedrības atbalstu, šie cilvēki bieži neko nemaina, jo vienkārši nespēj to izdarīt. Var teikt, ka viņi nokļuvuši citā spēlē ar citiem spēles noteikumiem. Runājot par varu, svarīgākais jautājums būs – kā to izmanto? Sabiedrība gan pieprasa, gan ļoti atbalsta līderus un, lai gan par to maz runā, arī par viņu darbību dārgi samaksā.

Varbūt mainīt sabiedrības dzīvi nav bijis viņu mērķis, jo vienīgais mērķis ir bijis nokļūt pie varas?

Atrasties pie varas, lai gūtu labumus sev vai lai pierādītu apkārtējai pasaulei, uz ko esmu spējīgs, vai lai darītu līdzcilvēku dzīvi laimīgāku, ir pilnīgi atšķirīgas motivācijas. Kad varas institūcijā satiekas cilvēki ar dažādām motivācijām, kad sociālās saskarsmes spēles noteikumi kļūst robusti un primitīvi, kad cilvēku psihē darbojas dabiskā pretestība un inerce, tad arī pārmaiņas risinās kaitinoši lēni.

Tomēr nav arī bezcerīgi, jo, prasmīgi vadīti, grupu procesi var norisināties arīdzan produktīvi un strauji – mijiedarbība un kopdarbs darbojas kā lielisks emocionālais pastiprinātājs.

Kāpēc cilvēkiem un īpaši publiskiem cilvēkiem ir grūti atzīt savas kļūdas?

No katra cilvēka emocionālā stila atkarīgs, kā tas reaģē uz kļūdām. Vieni par tām pakreņķējas, noskurinās, veiksmīgi aizmirst un dodas tālāk, citi jūtas sagrauti nedēļām un mēnešiem vai pat gadiem. Ja cilvēks kļūdās un pie sevis to aptver, viņu var pārņemt dusmas pret sevi, bailes no sekām, kauns par notikušo, vainas apziņa. Ja kļūda samazina viņa vērtību paša acīs, tad cilvēks izvēlas sevis sodīšanu, nevis kļūdas pieņemšanu. Jo lielāka cilvēkam ir tieksme atrasties melns–balts, slikts–labs vai nepareizi–pareizi galējībās, jo saasinātāk viņš notikušo uztver. Kļūdas atzīšana papildus nozīmētu saņemt apkārtējo nievas vai nosodījumu. Bailes no nosodījuma, gan sava, gan citu, veicina trauksmi, kas savukārt palielina iespēju atkal kļūdīties.

Publiska persona no ikdienišķas personas atšķiras vienīgi ar to, ka tā ir mērķtiecīgi nokļuvusi pie tā, ka ir vairāk redzama, dzirdama un lasāma. Tai ir pastiprināta vēlme pēc pašizteikšanās un pašvērtējuma, sevis pierādīšanas un citu atzinības. Kļūdas atzīšanu tā varētu uztvert kā vājuma izpausmi. Mēdz būt, ka cilvēks rīkojas kļūdaini, bet to nemana, tā neuzskata un galējā gadījumā ir pārliecināts, ka viņam ir taisnība, ka viņš rīkojies pareizi. Tad kļūdas atzīšana kļūst teju neiespējama. Bet kā teicis filozofs Teodors Adorno: "Mēs nevaram būt laimīgi, pieņemot neīstos lēmumus."

Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU