Ne visiem laime novecot Briselē. Senioru vecums kā iespēja un izaicinājums

Labklājības ministrija uz konferenci "Sabiedrības novecošana – izaicinājums un iespējas" bija aicinājusi zinātniekus un dažādas ieinteresētās puses palūkot uz lietām darba devēja, darba ņēmēja, patērētāja, bijušā bezdarbnieka un paša seniora skatījumā. Mūža ilgums palielinās, un to nenāktos vērtēt ar "diemžēl".

Labklājības ministre Ilze Viņķele, piesakot konferenci, diskusijām definēja cilvēka dzīvi ietekmējošas trīs būtiskas jomas – izglītības sistēma, nodarbinātība un veselība, jo tās prasīs ne tikai revīziju un priekšstatu maiņu, bet arī valsts pakalpojumu pielāgošanu lielākam un jau citādam klientu skaitam. Tas nozīmē arī nepieciešamību mazināt stereotipus, kas saistīti ar vecuma struktūras izmaiņām, un pašu cilvēku iedrošināt dzīvot pilnvērtīgi un aktīvi, nevis nolemtībā.

Izrāviens pasludināts, bet kas to īstenos?

Latvijas nākotne ir vairāk pensionāru, mazāk strādājošo un maz bērnu, par prognozēm atgādināja ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Ja neiejauksimies, jau 2030.gadā nepielūdzami kritiskas tā dēvētajā demogrāfijas kokā būs divas grupas. Tā kā jau tagad samazinās bērnu skaits, tad nākotnē būtiski mazāk būs sieviešu auglīgajā vecumā. Tātad tām katrai vajadzēs divreiz vairāk bērnu. Un otrs risks – pensionēšanās vecumam tuvojas liela grupa pašreiz darbspējīgo iedzīvotāju.

Valdības izvēlētais jaunā Nacionālā attīstības plāna vadmotīvs ir "Ekonomikas izrāviens". Taču ir jādomā – uz kāda resursa mēs balstām šo izrāvienu, vienalga – vai tas ir ambiciozais vai mērenais scenārijs, norāda ministrs.

"Latvieši darbu neuztver kā nelaimi."

Ekonomisti uzstāj: jādomā par produktivitāti. Uzņēmējiem ir jāmācās, kā ieviest jaunas tehnoloģijas un kā strādāt ar cita tipa darbaspēku. Paši uzņēmēji ir vainīgi, ja ir zema produktivitāte, spriež ekonomists Pēteris Strautiņš. Nākotnē būs jāstrādā ilgākus gadus, jo aritmētikas likumus nevar atcelt. Ekonomists gan nesaredz šajā ziņā dramatismu, jo "latviešiem tradicionāli nav uztvert darbu kā nelaimi".

Tas tiesa, ja tikai darbs būtu. Vislielāko atsaucību konferencē izpelnījās Jekaterina Puriņa, kura pirmspensijas vecumā pazaudēja darbu un sāka savu biznesu. "Nevajag baidīties jebkādā vecumā iet uz priekšu, jo ar katru soli mēs apgūstam jaunu pieredzi, zināšanas. Var realizēt jebkuru ideju, ja nav baiļu," bilst uzņēmēja.

Trīs labākās lietas: radoša attieksme, labs darbs, mācīšanās

Pašreiz Latvijā augstākā nodarbinātība ir divās vecuma grupās – no 40 līdz 44 gadu un no 45 līdz 49 gadu vecumā. Senioru (55–64 gadi) nodarbinātības salīdzinājumā Eiropas Savienībā Latvija ar 48,2% ir nedaudz virs vidējā; ievērojami zemāks šis rādītājs ir Ungārijā (34,4), Beļģijā (37,2%), daudz augstāks - Vācijā (57,7%) un Zviedrijā (70,5%). Kaimiņos darba tirgū senioru ir vairāk - Lietuvā 48,6%, Igaunijā 53,8 procenti.

Sociālo zinātņu doktore Līga Rasnača, analizējot senioru situāciju darba tirgū un to, kā uz viņiem raugās darba devēji, secinājusi, ka attieksme varētu būt pretimnākošāka, taču tā nav arī "tik traģiska" - 91% darba devēju būtu gatavi pieņemt darbā pirmspensijas vecuma cilvēkus.

Darba devēji, vērtējot darbiniekus, visaugstāk likuši senioru radošo attieksmi. Turklāt situācijā, kad mums darba tirgū ir darbavietas, kas neprasa augstu kvalifikāciju, darba devēji tik un tā par svarīgu uzskata spēju patstāvīgi un radoši spriest. Kā otrs augstāk vērtētais faktors atzīts tas, ka "darbinieks ļoti labi izpilda savu darbu". Tā ir senioru iespēja, piebilst L.Rasnača. Trešais lielais pluss, ka šie darbinieki ceļ savu kvalifikāciju. Ne jau tikai ar formālo izglītību, bet arī neformālo.

Atbildīgs pret darba pienākumiem, lojāls un patriotisks pret uzņēmumu, spēj novērtēt nemateriālo motivāciju uzņēmumā, īpaši veselības apdrošināšanu, noturīgs pret stresu, nav īpaši elastīgs pret jaunajām tehnoloģijām - tāds ir darbinieka, seniora, raksturojums farmācijas uzņēmumā "Grindeks", kurā no gandrīz tūkstoš strādājošo vairāk nekā piektā daļa ir vecumā virs 55 gadiem. Šajā vecuma grupā samazinās darbinieku mainība, piebilst valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis.

Pragmatiskie vācu autobūvētāji pēc iespējas ilgāk cenšas paturēt darbā gados vecākus, pieredzējušos darbiniekus. Japānā ceturtā daļa senioru turpina strādāt. Latvijā no 65 gadu vecumu sasniegušajiem 2010.gadā algotu darbu strādāja 11,4% vīriešu, 8,9% sieviešu. Taču pirms krīzes strādāja katrs piektais pensionārs.

Izglītojas jau zinošais, visbiežāk – sieviete

Protams, konferencē paustais šādā vai citādā salikumā jau ir dzirdēts un nav pārsteidzošs.

Svarīgi, ka par sagaidāmo situāciju un valsts iespējamiem uzdevumiem tajā kopā runā vairāku nozaru ministri. I.Viņķele atzīst, ka tālākizglītības kvalitāti krīzes gados objektīvi aizstāja tūlīt risināmie jautājumi. Nodarbinātības valsts aģentūrai ātrā tempā bija jāpiereģistrē cilvēki, lai varētu saņemt pabalstus.

Patlaban pārdomātāk ir jāizvēlas apmācību programmas, līdzdalību šo programmu kvalitātes uzlabošanā ir solījusi Izglītības un zinātnes ministrija, lai nav tā, ka cilvēks mācās, bet tas nav vajadzīgs ne viņam pašam, ne darba devējam.

Arī izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis atzina: skola dzīvei nesagatavo. Un mūžizglītības kontekstā izsaka domu, ka varbūt būtu jāpiešķir kvota, lai cilvēkam būtu iespēja apgūt jaunu profesiju citā laikā, tad, kad tas viņam izrādītos nepieciešams.

Izglītības sociologs Miķelis Grīviņš pievērsa uzmanību faktam, ka izglītības ieguves procesā vairāk un biežāk novēro tieši jauniešus. Taču ar to vien, ka tiktu radītas jaunas vietas izglītībai, nepietiks. Ir jāmeklē jauni veidi, viņaprāt, uz pieaugušo izglītības jautājumu nevar skatīties atrauti no citiem sociāliem procesiem.

"Kaimiņos darba tirgū senioru ir vairāk."

D.Pavļuts rosina domāt par biznesa konsultantu veidošanas tīklu, jo pirmspensijas vecuma cilvēkiem ir specifiskas vajadzības. Jo tā ir paaudze, kas darba gaitas nav sākusi kapitālismā, bet citā sistēmā.

M.Grīviņš no statistikas un dažādu pētījumu datiem izveidojis divu iedzīvotāju - aktīvā un pasīvā – portretus.

Aktīvais iedzīvotājs (11%): sieviete, ar augstu izglītības līmeni, ar augstākiem ienākumiem, strādājoša un profesionāle. Aktīvais iedzīvotājs mācījies gan saistībā ar interesēm, gan ar profesiju, gan arī pašmācībā.

Pasīvais iedzīvotājs (26%): vīrietis, ikdienā veic fizisku darbu, zema iepriekšējā izglītība un zemi ienākumi, jo vecāks kļūst, jo retāk izglītojas. Pēdējo gadu laikā nav mācījies, ne lai uzlabotu profesionalitāti, ne arī lai apgūtu interesējošo, nav ieguvis zināšanas arī pašmācības ceļā.

Nu, kā lai šī sieviete izbrīvē laiku bērniem? Var gan jautāt arī tā – vai viņa maz tos vēlas?

Sociālo zinātņu pārstāvji uzskata: nevienu jautājumu nevar atrisināt vienu pašu, jādomā par līdzsvarotību, jo nevar mazināt atbalstu bērniem un jauniešiem, lai risinātu senioru problēmas, jādara gan viens, gan otrs.

Nauda un/vai laime?

Konferencē izskanēja doma, ka vecums ir privilēģija (jo ne katram liktenis lēmis to sasniegt), taču Latvijā to tā neuztver.

Šī diskusija nebija par naudu un tās trūkumu, bet par iespēju paplašināšanu, lai cilvēks arī brieduma gados varētu uzlabot dzīves kvalitāti. Tiesa, aptaujas un pētījumi rāda, ka salīdzinājumā ar citām sabiedrībām Latvijas sirmgalvji kā būtiskus savai dzīves kvalitātei nenosauc ne vaļaspriekus, ne sociālos kontaktus ārpus ģimenes. Laba dzīve, senioru priekšstatā, ir tad, kad ir ienākumi, veselība un kontakti ar ģimeni.

Divdesmit jaunās neatkarības gados liela daļa sabiedrības ir nevis pietuvojusies Rietumu dzīves kvalitātei, bet no tās attālinājusies. Šo sajūtu vairo arī milzīgā atšķirība, kādu savam komfortam iepriekšējā divdesmitgadē panākuši uzņēmēji un politiķi pretstatā sabiedrībai, kura viņiem šo iespēju deva apmaiņā pret vienu vai otru solījumu.

Uzziņai