Beznodokļu akcīzes preču straume apturēta. Kas notiek pierobežā?

LV portāls jau iepriekš informēja, ka, pēc muitas aplēsēm, ar vieglajām automašīnām mēneša laikā no Krievijas legāli bez nodokļu nomaksas līdz šim tika ievests ievērojams daudzums cigarešu un degvīna, bet īpaši liels degvielas apjoms, ko varēja pielīdzināt 56 līdz 58 dzelzceļa cisternām. Kaut arī nodokļu atvieglojumi ir paredzēti, lai minētās preces Latvijas iedzīvotāji ievestu privātam patēriņam, daudziem pierobežas ļaudīm šī nodarbe jau gadiem ilgi bija izvērsusies par peļņas avotu. Turklāt liela daļa legāli ievesto preču nonāca organizētās noziedzības zonā: uzpircēji tālāk tās pārdeva nelegālajā tirgū.

Finanšu ministrija aplēsusi - ierobežojot iespēju par ievestām precēm nemaksāt nodokli līdz četrām reizēm mēnesī, gadā valsts budžetā varētu iegūt 1,5 milj. latu.

Rēzeknē janvārī protestu akciju pret grozījumiem likumā rīkoja vairāk nekā 100 automašīnu vadītāju, neapmierinātību izteica Viļakas iedzīvotāji, bet aptuveni 1000 Rēzeknes, Daugavpils, Kārsavas, Ludzas un Balvu, kā arī Rēzeknes, Daugavpils, Ludzas, Krāslavas un Balvu novada iedzīvotāju parakstījuši un nosūtījuši valsts augstākajām amatpersonām adresētu vēstuli, kurā brīdina par vērienīgām protesta akcijām turpmāk, ja Latgales reģionā netiks uzlabota ekonomiskā un sociālā situācija, kā arī atcelti grozījumi likumā "Par akcīzes nodokli".

LV portāls Latgales novadu pašvaldību vadītājiem jautā: "Kāda pašlaik ir sociālā un ekonomiskā situācija pierobežas rajonos, un kas būtu jādara, lai paaugstinātu iedzīvotāju nodarbinātības un labklājības līmeni?"

Lauku vide ir noplicināta

Foto: Rēzeknes novada dome

Monvīds Švarcs, Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs:

"Situācija, ka pierobežas iedzīvotāji Latvijā ieveda likumīgi atļautās akcīzes preces, pastāvēja gadiem ilgi. Tā bija iespēja, kā viņi mēģināja kaut kādā mērā uzturēt savas ģimenes. (Protams, atsevišķi jānodala tie darboņi, kuri cilvēkus, kas ar savām automašīnām šķērso robežu, faktiski padarījuši par kalpiem, kuri piegādā preci, kas tālāk nonāk nelegālajā tirdzniecībā.)

Taču šobrīd vairāk ir jārunā par to, ka valsts īstenotās politikas dēļ ir notikusi lauku apvidu noplicināšana visā Latvijā, runa nav tikai par Latgali. Faktiski attīstības politikā visus gadus uzsvars bijis vairāk likts uz pilsētām, kur koncentrēts vēlētāju elektorāts - lauku apvidus piemirstot.

Kas tad laukos ir palicis? Cik daudz un kādi pakalpojumi ir pieejami? Sākot no pasta un beidzot ar medicīniskiem pakalpojumiem. Kāda ir sabiedriskā transporta reisu regularitāte? Kādas ir iespējas lauku pagastu iedzīvotājiem nokļūt citā vietā darbā vai uz mācībām?

Un cilvēki dodas turp, kur viņiem šie pakalpojumi vispār ir pieejami, kur viņi var atrast darbu un uzturēt ģimeni. Ir divi virzieni, kur šo nomaļo pagastu cilvēki dodas –vai nu uz kādu blīvāk apdzīvotu vietu Latvijā, lielākoties pilsētu, vai izbrauc no valsts.

Tagad dzirdam: šādus tautas skaitīšanas rezultātus arī gaidījām... Bet – ja to zinājām un gaidījām, ko esam izdarījuši, lai tā nebūtu? Visās valdību deklarācijās ir rakstīts par reģionālo attīstību, par atšķirību dzēšanu, un šīs valdības deklarācijā ir pieminēta tieši Latgale. Tad jautājums – kā pašreizējā valsts budžetā atspoguļojas pasākumi, kurus īstenojot Latgali varētu "pavilkt" uz augšu? Kaut gan - mēs nevēlamies neko pārdalīt, bet jautājums ir par daudzmaz cilvēka cienīgu dzīves iespēju jebkurā Latvijas vietā. Piemēram, ja salīdzina Ventspili un Ventspils novadu – kā varēja pieļaut, ka tik tuvu esošām administratīvajām teritorijām ir tik atšķirīgi attīstības parametri?

Pašvaldībās strādāju no 1994.gada, un ir bijis tik daudz programmu, stratēģiju un koncepciju, ka jau ir apnicis, jo tam visam tālāka izpildījuma nav.

Šobrīd ir runa par cilvēku izdzīvošanu. Nav reāli domāt, ka, lūk, tikko aizvērsim robežu, tūlīt cilvēki sakustēsies un sāks nodarboties ar citu uzņēmējdarbību. Ražošana ir kļuvusi daudz intensīvāka; ja padomju laikā kolhozos strādāja simtiem cilvēku, tad šobrīd tādu pašu platību ar daudz lielāku ražību apstrādā desmit. Kur liksies tie pārējie? Nevar viņi aizbraukt uz tuvāko pilsētu un tur visi atrast darbu.

Pilsētā atvēra jaunu veikalu, un es intereses pēc pajautāju, kāds ir darbinieku atalgojums. Pie tāda algas līmeņa neviens cilvēks, kurš dzīvo tālāk par desmit kilometriem no pilsētas, nevar atļauties braukt uz darbu.

Mūsu novadam pāri pārbraukt visos virzienos ir gandrīz simts kilometru. Bet, ja pieņemam, ka braukt uz darbu vajadzētu gandrīz piecdesmit kilometru šurp un turp ar sabiedrisko transportu (ja tas būtu iespējams), dienā ceļam vajadzētu trīs, trīsarpus latu. Bet sabiedriskā transporta nav, mums ir vietas, kur autobusi kursē vienu, divas reizes nedēļā.

Tātad jābrauc ar savu auto, un arī tad, ja kooperētos vairāki cilvēki, degvielas izmaksas būs ļoti lielas. Nodarbinātības valsts aģentūrā un Labklājības ministrijā vairākkārtīgi esam runājuši par bezdarbnieku mobilitātes programmu – ka jādod iespējas cilvēkam būt mobilam – vai tas būtu atbalsts ar uzņēmuma starpniecību, vai transporta izdevumu kompensācija. Tādējādi procentus desmit no ilgstošajiem bezdarbniekiem varētu atjaunot darba apritē. Tas būtu ļoti labs rezultāts.

Ja runājam par kādas kultūras audzēšanu, teiksim, lauksaimniecībā, ir jāgādā par regulāru zemes mēslošanu. Šobrīd lauku vide ir tik noplicināta, ka jāpaiet noteiktam laikam, lai zemi atkal iekoptu. Ja noplicinātā un aizaugušā tīrumā gribam veidot rožu dārzus, tad nekas neiznāks."

Vispirms uzlabojumus, aizliegumu – pēc tam

Foto: Ludzas novada dome

Alīna Gendele, Ludzas novada domes priekšsēdētāja:

"No kāda skatupunkta lūkoties uz šo problēmu? Mums ir divējādas izjūtas.

No valstiskā viedokļa raugoties, protams, ir jāņem vērā nesamaksātie nodokļi un iespēja valstij papildināt sava budžeta ieņēmumu daļu. Tādēļ saprotam akcīzes preču ievešanas ierobežojuma nepieciešamību: šīs preces pāri robežai drīkst vest tikai savām vajadzībām.

No otras puses, mēs saprotam tos iedzīvotājus, kam tagad šī iespēja šķērsot robežu ir krasi samazināta. Arī tad, ja cilvēki lētākās akcīzes preces iegādājas tikai savam patēriņam, tas atslogo daļu ģimenes budžeta, un viņi var atļauties vairāk samaksāt par saņemto siltumu, komunālajiem pakalpojumiem, iegādāties kādas sev vajadzīgas lietas – un tas noteikti atvieglo dzīvi.

Taču galvenais būtu valsts līmenī pievērsties ekonomiskās situācijas uzlabošanai šeit, Latgalē. Vispirms vajadzēja spert kādus soļus, lai cilvēki sajustu, ka valsts par šo reģionu rūpējas, apzinās, ka šādā attālumā no galvaspilsētas ir grūtāk izveidot komercdarbību, nodrošināt iedzīvotāju labklājību.

Uzskatu, ka valsts ir gājusi vieglāko ceļu – nevis izpētīt, kādēļ pierobežā cilvēki cenšas pelnīt naudu ar akcīzes preču ievešanu tik lielā apjomā, un censties novērst cēloņus, bet uzreiz uzlikt aizliegumu.

Ja būtu otrādi – no sākuma atbalsta programma un tad šis solis, tad nebūtu nekādu jautājumu, cilvēki nepulcētos Rēzeknē un nerakstītu vēstules Valsts prezidentam un Ministru prezidentam.

Latgales reģionam kopumā ir izstrādāta attīstības programma, stratēģija, viss jau ir apstiprināts, bet, lai to īstenotu, būtu vajadzīga valdības gribēšana tomēr šādu atsevišķu programmu ieviest, jo reģioniem tomēr ir jābūt kaut cik vienlīdzīgi attīstītiem. Tad arī Latvijā kopumā labklājības līmenis būtu augstāks.

Taču uzņēmējdarbības stimulēšanas atbalsta programmas ar nodokļu politikas veidošanu Latgales reģionam nav. Arī saistībā ar Eiropas struktūrfondu līdzekļu piesaisti ir vajadzīga kvotu sistēma. Lai, pamatojoties uz noteiktiem kritērijiem, šeit projektiem mērķtiecīgi būtu pieejams lielāks finansējums, lai veidotu pievilcīgāku vidi gan uzņēmējiem, gan pašiem cilvēkiem; tas arī netiek darīts.

Patlaban cilvēkiem gandrīz vienīgās darba vietas mūsu novadā ir valsts budžeta iestādēs. Labi, ka šeit ir Latvijas Valsts robežsardzes Ludzas pārvalde, tur pēc attiecīgās izglītības iegūšanas strādā diezgan daudz gados jaunu cilvēku, tāpat arī muitā. Bet ārpus tā vēl paliek skolas, pirmsskolas izglītības iestādes. Mūsu sāpe ir jaunā slimnīca: iepriekš tur nodarbināja vairāk nekā 300 cilvēku, bet tagad, kad ir tikai dienas stacionārs, sociālās aprūpes nodaļa – mazliet vairāk par pusotru simtu.

Protams, ir arī uzņēmumi – pelmeņu un gaļas pusfabrikātu ražotne "Ariols", kas pazīstama visā valstī, tur strādā vairāk par 80 darbiniekiem, "Ludzas maiznīca", kurā nodarbināti 120 cilvēki, ir arī kokapstrāde, bet tas ir par maz. Šī vide būtu daudz pievilcīgāka, ja uzņēmējiem būtu nodokļu atlaides par to, ka viņi šajā reģionā organizē savu komercdarbību.

Rēzeknes pilsētai un nedaudz arī novadam ir brīvā ekonomiskā zona, un pat tas jau palīdz piesaistīt investorus. Ekonomiskās darbības atvieglojumus vajadzētu piešķirt visai pierobežas zonai, tad būtu jūtams uzlabojums. Jā, uzņēmēji teiks, ka šeit nav kvalificēta darbaspēka, bet mums taču ir jaunieši, kuri beidz vidusskolas, viņi varētu apgūt vajadzīgās profesijas un strādāt šeit, bet citādi viņi aizbrauc mācīties tālāk un atpakaļ vairs neatgriežas."

Tagad protestēt par vēlu

Foto: www.gramata21.lv

Ināra Silicka, Kārsavas novada domes priekšsēdētāja:

"Jā, Rēzeknē bija mītiņš, redzēju televīzijā, bet uzskatu – ja cilvēkus likuma grozījumi neapmierina, to vajadzēja darīt zināmu agrāk, kad šie grozījumi vēl nebija pieņemti un stājušies spēkā. Par to, ka izmaiņas ir paredzētas, plašsaziņas līdzekļi skandināja jau pusgadu iepriekš. Domāju, ka tagad sākt kādas protesta akcijas ir par vēlu.

Pagaidām garantētā minimālā ienākuma pabalstam no jauna neviens vēl nav pieteicies, vismaz man tādu ziņu nav, bet noteikti būs, un tas novada pašvaldībai radīs papildu slogu. Vēl cilvēki pabalstam nepiesakās, jo cer, ka kaut kas mainīsies.

Bet domāju, ka janvāra beigās robežšķērsošanas samazinājuma sekas pašvaldībā jau redzēsim. Mums, protams, nav datu, cik daudz iedzīvotāju bija starp tiem, kuri robežu šķērsoja katru dienu un ieveda akcīzes preces pārdošanai, bet, piemēram, mans kaimiņš ieveda benzīnu ģimenes patēriņam: viņa dēls mācās Rēzeknē, un, lai izbraukātu, lētāka degviela bija ļoti noderīga. Daudzi ieveda arī Krievijas cukuru, kas ir lētāks un saldāks nekā tas, ko varam nopirkt Latvijā.

Ja runājam par pašvaldībām kopumā, baidos, ka visu GMI pabalsta smagumu varētu pārnest pašvaldību atbildībā, kā par to jau iepriekš tika runāts, un šajos apstākļos Latgalei tas būtu īpaši smagi.

Situācija patiešām ir kritiska. Pirmkārt, par dzimstību. Pagājušajā gadā novadā piedzima 39 bērniņi, bet nomira vairāk nekā 150 cilvēku. Otrkārt, cilvēki no šejienes aizbrauc – ne tikai uz ārzemēm, bet uz Rīgu un Pierīgu, tur atrod darbu un paliek uz dzīvi.

Šeit cilvēki ir kļuvuši tādi neticīgāki, ka kaut kas varētu mainīties uz labu, un tāpēc arī netic saviem spēkiem. Pierobežā vajadzētu mainīt nodokļu politiku, samazināt gan uzņēmumu ienākuma nodokli, gan algas nodokli. Aizbraucu uz Rīgu un nevaru vien nopriecāties, cik lēti atlaižu dēļ var nopirkt produktus, apģērbus un citas lietas. Pie mums nekā tāda nav: arī tirdzniecības uzņēmumi un ražotāji tik tikko velk dzīvību un nekādas atlaides nedod. Pierobežas rajoni nonākuši nevis nabadzībā, bet, es teiktu, ubadzībā. Valsts politika pret nomalēm nav godīga. Mēs neesam vienlīdzīgā situācijā ar tiem, kuri dzīvo Rīgā vai Pierīgā. Cik daudz naudas un laika jāiztērē, lai nokārtotu kādas darīšanas galvaspilsētā? Cik izmaksā no turienes atvest preces vai izejvielas ražošanai?

Turklāt, ja vien būtu jebkāda iespēja strādāt un nopelnīt, jaunatne atgrieztos atpakaļ. Mums stāv tukšas trīs skolu ēkas. Tur varētu iekārtoties kādi uzņēmumi. Bet patlaban ir tā, ka komersanti šeit savu juridisko adresi gan piereģistrē, šķiet, lai saņemtu kādas projektu naudas, un pazūd tā, ka nevaram atrast.

Piemēram, 2010.gada 16.augustā Kārsavas novada pašvaldība noslēdza līgumu ar SIA "MiViDa", konfekšu ražotnes ierīkošanai nododot nomas lietošanā vairākas telpas Mežvidu pamatskolas ēkā 159, 7 kv.m platībā.

Nomas līgums tika nostiprināts zemesgrāmatā. Kopš līguma noslēgšanas līdz šai dienai ir izveidojies nomas maksas parāds, nomnieks vairs nav atrodams, neatbild uz telefona zvaniem un ierakstītām vēstulēm. Nav pat iespējams dzēst apgrūtinājumu zemesgrāmatā, jo tam ir vajadzīga nomnieka piekrišana. Tika saņemts paziņojums (bez atpakaļadreses), ka nomnieks pārtrauc nomas līgumu. Pašvaldības vienīgā iespēja dzēst ierakstu par nomas līgumu kā apgrūtinājumu, kurš uzlikts pašvaldībai piederošajam nekustamajam īpašumam, ir griezties tiesā. Bet tie ir izdevumi un laiks tiesvedības procesam.