VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
20. decembrī, 2011
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Tiesu sistēma
1
10
1
10

Gvido Zemrībo: taisnība ir tikai viena, un tiesnesim jābūt tās kalpam

LV portālam: GVIDO ZEMRĪBO, LR Augstākās tiesas pirmais priekšsēdētājs, zvērināts advokāts, Latvijas Juristu biedrības viceprezidents

„Gribētu novēlēt arī šodien tiesām būt institūcijai, kam tauta tic un uz kuru paļaujas. Valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā tiesa izjuta lielu sabiedrības uzticēšanos, un tam bija liela nozīme jaunās valsts veidošanā,” Gvido Zemrībo.

FOTO: Boriss Koļesņikovs

Neatkarīgās Latvijas Republikas Augstākās tiesas pirmais priekšsēdētājs, zvērināts advokāts GVIDO ZEMRĪBO Latvijas tieslietu sistēmā strādājis un to veidojis vairāk nekā 50 gadus un joprojām ir juristu saimē cienīts advokāts, Latvijas Juristu biedrības viceprezidents. G.Zemrībo bija Augstākās tiesas vadītājs 1985.-1994.gadā - laikā, kad Latvija atjaunoja valstisko neatkarību. Viņam ir bagātas atmiņas par bijušo un vērtīgas atziņas par šo laiku Latvijas tiesu sistēmā. Par nopelniem Latvijas valsts labā valsts svētkos 2011.gada 18.novembrī viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.

Vai apbalvojums pēc tik ilgiem gadiem kopš jūsu amata "pirmais neatkarīgās Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs" jums bija pārsteigums?

Tas bija patīkams pārsteigums. Piešķirtais apbalvojums man ir īpaši nozīmīgs tāpēc, ka 1930.gadā arī mans tēvs kā Brīvības cīņu dalībnieks saņēma Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi. Tā iznāk, ka mana tēva paaudze izcīnīja 18.novembra Latviju, bet manai paaudzei bija jāpilda tās atjaunošanas uzdevums.

Runājot par šo savas paaudzes uzdevumu, jūs citējat Šekspīra Hamletu: "Ak, kāds lāsts, ka man ir jāceļ tas, kas gāzts." Augstākā tiesa šo lāstu iznesa godam un ar savu nostāju Atmodas un Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā bija stabils balsts tā laika tautas centieniem.

Atmodas laiks tiesām nebija vienkāršs, taču tiesneši parādīja pilsonisku drosmi un stingrību. Iespējams, tas skaidrojams ar tiesas nacionālo sastāvu, kas arī padomju gados bija daudz latviskāks nekā citās tiesībsargājošās institūcijās.

Tāds interesants fakts: pēc pirmās lielās demonstrācijas, kas notika Rīgā pie Brīvības pieminekļa 1987.gada 23.augustā, no Maskavas ieradās speciāla izmeklēšanas komisija, pēc kuras ziņojuma tapa PSKP Centrālās komitejas lēmums, kurā cita starpā bija norādīts, ka Iekšlietu ministrijā ir pārāk maz latviešu un Rīgas milicijā tikai 20 procentu miliču var runāt latviešu valodā. Reaģējot uz šo piezīmi, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomiteja atbildēja, ka toties pārāk daudz latviešu ir tiesās. Vairums tiesnešu bija nacionāli domājoši, un Latvijai izšķirīgos brīžos nostājās tautas pusē. Tiesās nebija tādas šķelšanās, kāda bija prokuratūrā un milicijā.

Atmodas laikā bieži notika konfrontācijas starp demonstrantiem, piketētājiem un miliciju. Miliči piketētājus aizturēja, bet tiesneši bieži vien šīs aizturēšanas nesankcionēja. Parasti šos pirmās instances tiesu lēmumus noprotestēja LPSR Prokuratūra, taču Augstākā tiesa protestus noraidīja un lietas izbeidza. Prokuratūra sūtīja protestus arī par to, ka Augstākā tiesa nevienu nesauc pie atbildības. Atceros, vienā dienā noraidījām pat 20 prokuratūras protestus.

"Man likās ļoti svarīgi tiesneša zvērestā ielikt vārdus, ka tiesnesis zvēr vienmēr censties noskaidrot patiesību un nekad nenodot to."

Politiskas lietas tajā laikā vairs gandrīz netika iztiesātas. Izņēmums bija tā sauktā Lujāna lieta 1988.gadā, un izņēmums bija arī tās rezultāts. Par pretvalstisku plakātu demonstrēšanu pret Lujānu tika ierosināta krimināllieta un celta apsūdzība par sevišķi bezkaunīgu huligānismu un apzināti nepatiesu izdomājumu izplatīšanu par partijas un valsts vadītājiem. Bet notika negaidītais: Augstākā tiesa vispirms mainīja Lujānam drošības līdzekli, atbrīvojot viņu no apcietinājuma, pēc tam tiesas sēdē, ko vadīja tiesnesis Luko Lotko, viņu pilnībā attaisnoja. Nekad līdz tam ne Latvijā, ne citur Padomju Savienībā politiskā lietā tiesa nevienu nebija iedrošinājusies attaisnot.

Spiediens pret Augstāko tiesu pēc tam bija pamatīgs: mūs centās nomelnot ar preses palīdzību, mani izsauca kompartijas Centrālkomitejas otrais sekretārs Soboļevs un pieprasīja spriedumu noprotestēt. Viņš sacīja: "Es zinu, ka tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam, bet vēl ir arī partijas disciplīna, kam arī tiesneši ir pakļauti."

Taču tiesa spriedumu neatcēla, vēl vairāk - Augstākās tiesas plēnums pieņēma lēmumu izmantot likumdošanas iniciatīvas tiesības un iesniegt likumprojektu, kas nosaka, ka tiesnesis nevar būt nevienas partijas biedrs. Savā mūžā nebiju dzirdējis tādus aplausus, kā toreiz Augstākās tiesas plēnuma zālē, kad tiesneši pieņēma šo lēmumu! Interesantākais, ka 1990.gada sākumā Augstākā padome (toreiz vēl LPSR Augstākā padome) šo jautājumu arī iekļāva darba kārtībā un nobalsoja par to. Šim lēmumam nebija precedenta toreizējā Padomju Savienībā.

Par nozīmīgāko sasniegumu savā jurista karjerā jūs esat atzinis ievēlēšanu par pirmo atjaunotās Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāju 1990.gada 17.maijā un vērtējat to kā uzticības apliecinājumu ne tikai konkrēti jums, bet Augstākajai tiesai kopumā.

Gribētu novēlēt arī šodien tiesām būt institūcijai, kam tauta tic un uz kuru paļaujas. Valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā tiesa izjuta lielu sabiedrības uzticēšanos, un tam bija liela nozīme jaunās valsts veidošanā.

Augstākā padome tikai pirms dažām dienām bija nobalsojusi par Latvijas neatkarību. Vērtējot manu ievēlēšanu no šodienas pozīcijām, sevišķi svarīgs liekas pārliecinošais balsojums - pret bija tikai astoņi no 201 deputāta. Ar šo balsojumu lepojos vairāk nekā ar vienbalsīgo ievēlēšanu par Augstākās tiesas priekšsēdētāju 1985.gadā.

Neapšaubāmi, tas bija uzticības balsojums Augstākajai tiesai kopumā. Arī pēc tam, izvērtējot manis izvirzīto Augstākās tiesas sastāvu, Augstākā padome atzina, ka lielākā daļa bijušo tiesnešu var turpināt darbu.

Par uzticēšanos Augstākajai tiesai liecināja arī tas, ka bija noteikts, ka jaunās Augstākās padomes deputātu pie atbildības var saukt tikai ar Augstākās tiesas Prezidija (nevis prokuratūras!) lēmumu. Bija jāpieņem lēmums Rubika lietā, un Augstākās tiesas Prezidija viedoklis bija, ka ir jārosina krimināllieta.

Neatkarība bija deklarēta, un bija jāķeras pie darba, jānomaina vecā likumdošana ar jaunu. Augstākās tiesas viedoklis tika prasīts daudzos jautājumos, Augstākās padomes priekšsēdētājs Gorbunovs nereti pēc padoma vaicāja man personīgi.

Bija vajadzīgs arī tiesu sistēmas pamatlikums, un man uzticēja vadīt tā izstrādāšanas darba grupu. Daudz diskutējām, pa kuru ceļu iet - atjaunot visu, kā bija Latvijas brīvvalsts laikā vai rakstīt jaunu likumu. Veidojām jaunu likumu "Par tiesu varu". Baltijas valstu juristi mūs apsveica un skatījās nedaudz ar skaudību, jo Lietuvā un Igaunijā jaunie tiesu sistēmas likumi faktiski bija "uzfrizēti" padomju likumi.

Toreiz kategoriski iebildāt, ka tiesu varu dēvē par trešo varu un uzskata, ka pirmā ir likumdošanas vara, otrā - izpildu un trešā - tiesu vara, sarindojot šīs varas nevis horizontālā līmenī vienu otrai blakus, bet gan vertikāli vienu zem otras. Skaidrojāt, ka šīs trīs varas tiesiskā valstī ir savstarpēji saistītas un līdzvērtīgas, viena otru papildina un, ja vajag, arī piebremzē. Kā toreiz izdevās likuma nosaukumā un būtībā ielikt "tiesu varas", nevis "tiesu iekārtas" jēdzienu, kā tagad viens otrs grib likumu nomainīt?

Augstākās tiesas plēnums jau 1991.gadā pieņēma lēmumu par Latvijas Republikas tiesu neatkarību, kurā deva ANO tiesu neatkarības pamatprincipu interpretāciju. Šim lēmumam bija sevišķa nozīme, izstrādājot likumu par tiesu varu.

Likuma "Par tiesu varu" pirmajā pantā tika ierakstīts, ka Latvijas Republikā līdzās likumdošanas un izpildu varai pastāv neatkarīga tiesu vara. Šāda formulējuma nav ne Satversmē, ne kādā citā normatīvajā aktā. Gan Latvijas brīvvalsts pirmajā laikā, gan padomju Latvijā bija likums par tiesu iekārtu, bet mums izdevās jaunā likuma formulējumu nomainīt uz "tiesu varu". Pārliecinājām deputātus, ka, nākot no totalitāras iekārtas, kur nebija patiesas tiesu varas, vajadzīgas lielākas garantijas, nekā tās bija nepieciešamas Latvijas brīvvalsts pirmajā periodā, vajadzīgs spēcīgāks likums.

Zinu, ka ir bijuši mēģinājumi mainīt likumu, noņemot šo "tiesu varas" jēdzienu, bijuši sagatavoti "tiesu iekārtas" likumprojekti. Esmu priecīgs un lepns, ka šie mēģinājumi nav realizējušies un likuma pamatprincipi palikuši sākotnējie. Protams, laika gaitā likums "Par tiesu varu" nav palicis nemainīgs, kopš pieņemšanas 1992.gadā tas ir ļoti mainījies. Par vairākiem grozījumiem var diskutēt, daudzi bijuši pamatoti. Ceru, ka likuma pamatus tagadējai tiesu varai izdosies saglabāt. Tiesu vara un tiesu iekārta nav identi jēdzieni. 

Jūs arī rakstījāt Latvijas tiesneša zvēresta tekstu, ko Augstākās tiesas tiesneši pirmoreiz deva 1991.gadā un ko vēlāk iekļāva likumā "Par tiesu varu".

Man likās ļoti svarīgi tiesneša zvērestā ielikt vārdus, ka tiesnesis zvēr vienmēr censties noskaidrot patiesību un nekad nenodot to. Tas ir tiesneša svēts pienākums!

Taču jau toreiz šis uzstādījums daudziem nepatika, un zinu, ka arī vēlāk ir mēģināts šos vārdus no zvēresta izņemt. Jo, lūk, piemēram, civillietās tiesa nemaz nevarot noskaidrot patiesību, jo civilprocesā darbojas sacīkstes princips un tiesa tikai sverot pušu sniegtos pierādījumus. Pilnīgs absurds! Tā ir pārprasta sacīkstes principa izpratne. Tiesa var balstīties tikai uz pārbaudītiem faktiem, bet patiesība jau arī sastāv no faktiem! Lai šī viedokļa noliedzēji palasa civilprocesa klasiķi Bukovski! Ja tiesnesis liek savu parakstu zem sprieduma, viņš ir atbildīgs par to, ka ar spriedumu ir noskaidrota patiesība. 

"Ja tiesnesis liek savu parakstu zem sprieduma, viņš ir atbildīgs par to, ka ar spriedumu ir noskaidrota patiesība."

Manuprāt, tiesnesim ir jābūt apveltītam ar vienu ļoti svarīgu īpašību, proti, taisnības izjūtu. Tiesnesis, spriežot tiesu, personificē valsti un viņa pienākums ir aizsargāt taisno. Dažkārt viens otrs lietas dalībnieks izmanto likuma burtu vai apzināti izkropļotu likuma interpretāciju kā vīģes lapu, aiz kuras slēpj savu negodprātību. Tādēļ ir tik svarīgs taisnīgs tiesas spriedums, kura pasludināšana demonstrē taisnības triumfu.

Ļoti žēl, ka mūsdienu administratīvās tiesas vispār spriedumus tiesas zālē nepasludina un jaunākie projekti tiek virzīti uz to, lai arī civillietās kasācijas instancē vairs nerīkotu tiesas sēdes, kā tas jau ir krimināllietās. Nedomāju, ka šāda "laika ietaupīšana" veicina tiesas autoritāti un cieņu pret to.    

Kad 1994.gadā beidzāt pildīt Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatu, kļuvāt diplomāts, pēc tam advokāts. Bet jūsu profesionālais sapnis ir par to, lai pie varas esošie politiķi, izstrādājot jaunus likumus un uzlabojot Satversmi, ieklausītos, ko saka pieredzējuši juristi. Kādēļ neesat gājis politikā, lai šo sapni piepildītu?

Man bija cita doma. Jau būdams advokāts, nosūtīju priekšlikumu toreizējai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, ka vajadzētu pie prezidenta institūcijas izveidot neatkarīgu juristu komisiju, kas sniegtu redzējumu, kā attīstīt valsts likumdošanu. Mana ideja diemžēl netika pagodināta pat ar atbildi.

Valdis Zatlers savā prezidentūras laikā izveidoja Konstitucionālo tiesību komisiju. Tas ir labi, bet kāpēc – tikai konstitucionālo jautājumu komisiju? Vai tikai tie ir svarīgi valstij?

Mēs pārāk daudz un pārāk bieži grozām likumus. Tiek pieņemti nepārdomāti likumi un tikpat nepārdomāti tie tiek grozīti. Mēdz sacīt, ka labāk slikts, bet visiem zināms likums, nekā labs, bet nezināms likums. Bet mums ir tā - nopērkot jaunāko likuma grāmatu, nevari būt pārliecināts, vai tas vēl ir spēkā. Valsts ekonomiskās ķibeles saistītas arī ar nodokļu likumdošanas nestabilitāti. Likums par pievienotās vērtības nodokli tiek grozīts trīs, četras reizes gadā! Reiz konsultēju potenciālos ārzemju investorus, izskaidrojot Latvijas likumu un nodokļu sistēmu un kārtību. Pēc pusgada likums jau bija divreiz grozīts. Kāda ticība var būt šādai valstij?

Vislielākajai cieņai būtu jābūt pret vienu no mūsu pamatvērtībām - Latvijas Civillikumu. Tajā iestrādāti stabili, vispārzināmi principi. Taču likums tiek pārāk bieži grozīts, parādās jauni termini, par ko var tikai brīnīties. Protams, ir izaugusi jauna juristu paaudze, taču Civillikumā iestrādātās gadu simtos pārbaudītās pamatvērtības ir jāciena un jāpiemēro arī šodienas attiecībās.

Cik tieslietu ministru kopš neatkarības atjaunošanas esmu pieredzējis! Katrs nāk ar labiem nodomiem, ko grib realizēt. Pēc pusgada nāk cits ministrs ar citiem labiem nodomiem, un atkal aiziet! Un atbildību nav no kā prasīt.

Likumdošanas process ir jākontrolē stingrāk. Tas ir valsts eksistences jautājums. Likumu stabilitāte ir viens no tiesiskas valsts priekšnoteikumiem.      

Kā pirmo savas dzīves un darba pamatprincipu jūs minat godīgumu. Vai izdevies to saglabāt visās dzīves situācijās? 

Gadījumi, kad kā tiesnesis būtu ņēmis naudu vai citu kukuli, bija pilnīgi izslēgti. Esot Augstākās tiesas Civillietu kolēģijas priekšsēdētāja amatā, bija divi mēģinājumi pieņemšanā man dot naudu, tie beidzās ar skaļu skandālu, un trešo reizi neviens pat nemēģināja.

Diemžēl zinu, ka ne visi tiesneši vienmēr tā rīkojās, un tas manī izsauca dziļu nožēlu. Kā advokātam ir nācies pabrīnīties, ka pat attiecībā pret mani viens otrs tiesnesis neizjuta kaunu par to. Pēc "ķēķa skandāla" gan ir noticis zināms progress šajā ziņā, un tagadējā tiesnešu vidē šādi gadījumi, domāju, ir gandrīz pilnībā izslēgti.

"Likumu stabilitāte ir viens no tiesiskas valsts priekšnoteikumiem."

Bijušas pāris lietas padomju laikā, kad jutos neērti, ka esmu bijis tiesas sastāvā, kas pieņēma spriedumu, kas neatbilda manam viedoklim. Viena bija lieta, kad laikā, kad notika Pelšes karagājiens pret Jāņiem, kāda redaktore tika atlaista no darba par to, ka dzejoļu krājumā ievietoja dzejoli par Līgo svētkiem. Rajona tiesa viņas atlaišanu bija atzinusi par pareizu, un, lietu skatot Augstākajā tiesā, paliku mazākumā, rajona tiesas spriedums netika atcelts. Man tai sievietei bija kauns acīs skatīties.

Savā tiesneša mūžā esmu izskatījis vairākus desmitus tūkstošus civillietu. Civillietās vienmēr ir divas puses, un vismaz viena puse vienmēr paliek neapmierināta. Tā varbūt ir tiesneša profesijas ēnas puse, bet neko darīt. Taisnība ir tikai viena, un tās kalpam tiesnesim ir jābūt. Jārēķinās, ka nekad tiesnesis nebūs visas tautas mīlestības lutināts, kā, piemēram, Raimonds Pauls.

Taču esmu pateicīgs liktenim, ka biju tiesnesis tikai civillietās. Tāds bija mans nosacījums, kad 1962.gadā piekritu kļūt par Augstākās tiesas tiesnesi. Labi apzinājos, kas ir Krimināllietu kolēģija, ka tai nākas skatīt arī politiskās lietas. Priekšsēdētājs respektēja mūsu norunu, un varbūt tas ir paradokss, bet savos 32 tiesneša darba gados neesmu notiesājis nevienu cilvēku. Civillietām esmu palicis uzticīgs arī tagadējā darbā. Esmu bijis advokāts tikai pāris krimināllietās, kuru pamatā arī bija civilstrīds.

Valsts svētku pasākumā Augstākajā tiesā, sakot paldies par jūsu darba novērtējumu, aicinājāt padomāt par pirms desmit gadiem noslepkavotā tiesneša Jāņa Laukrozes piemiņas saglabāšanu.  

Svinīgās dienās, kad agrāk vai vēlāk pasakām vienam vai otram paldies, vajadzētu tomēr pieminēt, ka varbūt ne visiem savā laikā esam pratuši to pateikt. Domāju, ka mums ir morāls pienākums kaut kādā veidā iemūžināt Jāņa Laukrozes piemiņu. Aicinu bijušos un esošos tiesnešus un citus juristus padomāt par to!

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU