VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
13. decembrī, 2011
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Uzņēmējdarbība
3
3

Nav jāsūkstās, bet jāaudzina meža profesionāļi

LV portālam: ROBERTS STRĪPNIEKS, valsts AS „Latvijas valsts meži” valdes priekšsēdētājs

Roberts Strīpnieks: „Ārpus Rīgas ir veseli ciemati, kas atkarīgi no mežsaimniecības. Esam kļuvuši par sadarbības solījumu saviem partneriem.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Decembra sākumā valsts akciju sabiedrība „Latvijas valsts meži” (LVM) par labas pārvaldības principu ieviešanu uzņēmējdarbībā, uzrādot izcilus finanšu rezultātus, ieguva Efektīvas pārvaldības gada balvu. Uzņēmuma, kurš pastāv kopš 1999.gada nogales, peļņa pagājušajā gadā salīdzinājumā ar 2009.gadu uz vienu darbinieku pieaugusi par 129,51%, rentabilitāte – par 44,99%, bet peļņa pēc nodokļu nomaksas pietuvojusies 2007.gada peļņas līmenim, sasniedzot 78,3 miljonus latu. Par uzņēmuma darbības principiem saruna ar valsts kapitālsabiedrības valdes priekšsēdētāju ROBERTU STRĪPNIEKU.

Vai laikā, kamēr pastāv LVM, jau var manīt, kā mežs pārveidojas? 

Jebkurš mežkopis sava darba rezultātus ierauga ne ātrāk kā pēc 20-25 gadiem. Pārmaiņas valsts mežā vislabāk izjutīs nākamā paaudze. Bet LVM pastāvēšanas gados mežs kā tautsaimniecības nozare ir mainījusies līdz nepazīšanai gan mežsaimniecisko darbu izpildes tehnoloģijas, gan iegūtā rezultāta un – neapšaubāmi – kvalitātes ziņā. Pirms 12 gadiem tāda darba organizācija un tehnika, kas šodien ir ikdiena, mums bija eksotika. Tagad neviens profesionālis vairs īsti neatceras kailsakņu stādīšanu ar lāpstu. Meža rūpnieciskā atjaunošana pārsvarā notiek ar ietvarstādiem un stādāmajiem stobriem.

Savulaik, sākot strādāt par mežzini, man vienīgajam mežniecībā bija pieejams dators. Mežsargi nesa rezultātus, kas ar tinti vai zīmuli bija uzrakstīti uz papīra. Šodien mūsu darbinieki, stāvot mežā pie cirsmas, izmanto interneta tehnoloģijas. Vairs neviens lēmums netiek pieņemts bez informācijas tehnoloģiju atbalsta – koordinātas nosaka, izmantojot globālo pozicionēšanas sistēmu (GPS). Tiešsaistē tiek vadīti vairāk nekā 100 harvesteru, 180 kokvedēju automašīnu. Viss notiek, cilvēkam tikpat kā neiejaucoties procesos, tikai plānojot darbību un ļaujot bezvadu datu pārraides tīkliem, satelīta ierīcēm veikt savu darbu. Ir sajūta, ka esam pārkāpuši vairāku laikmetu robežu.

LVM ir 1000 darbinieku, uzņēmums apsaimnieko pusi no visas Latvijas meža. Kā darbs ir organizēts?

Mūsu "saimniecība" ir 1,62 miljoni hektāru. Esam uzņēmumu strukturējuši pēc galvenajiem darbības procesiem. Pēdējos trīs gadus strādājam pēc tā dēvētā procesu kataloga. Tas palīdz arī pareizi paaugstināt procesos iesaistīto darbinieku kvalifikāciju.

Mūsu galvenie darbības virzieni ir:

  • mežsaimniecība (mežkopība, mežizstrāde, meža infrastruktūra un kokmateriālu piegāde),
  • sēklas un stādi (sēklu un stādāmā materiāla ražošana Latvijai un pieaugošajam eksportam),
  • nekustamie īpašumi (kadastra datu sakārtošana dzīvē – uzmērīšana u.tml., īpašumu nostiprināšana, zemes dzīļu bagātību ieguves organizēšana),
  • atpūta, veselības atgūšana dabā un izglītošana dabas aizsardzībā (arī Cūkmena un "Mammas dabas" pasākumi).

Sadarbības solījums, ko nevar lauzt

Vai tehnika, kas darbojas valsts mežā, pieder LVM?

Stratēģisko lēmumu par tehnikas izmantošanu pieņēmām, jau uzņēmumu dibinot, un neesam to mainījuši. Mēs attīstām sadarbību ar pakalpojumu sniedzējiem un neveidojam savas smagas un lielas tehniskās vienības ar servisa centriem.

Pēdējo piecu gadu laikā Latvijā ir bijušas gan vētras, gan snieglauzes, gan valsts ekonomiskie sabrukumi. Es stingri palieku pie viedokļa, ka ārpakalpojuma piesaistīšana mums bijis viens no veiksmes faktoriem. Pateicoties sadarbības partneriem, esam kā kaķi krituši uz kājām.

"Meža darbinieku apmācībai Ogres Valsts tehnikumā noteikti jābūt prioritātei."

Protams, nekas nav absolūts. Esam domājuši, vai nevajag iegādāties testa tehnikas vienības darbinieku un arī pakalpojumu sniedzēju kvalifikācijas celšanai. Situācijās, kad kādā no jomām neeksistē pakalpojumu sniedzēji, esam palīdzējuši tiem veidoties. Piemēram, 2000. un 2001.gadā, atrodoties pie pilnīgi tukša meža atjaunošanas un sastāva kopšanas pakalpojumu tirgus, LVM uz laiku kļuva par individuālā darba veicēju konsultantiem. Palīdzējām reģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā, mācījām, kā aizpildīt deklarācijas un visu pārējo.

Šādi līdzdarbojoties esam kļuvuši par "sadarbības solījumu" saviem partneriem. LVM ir ap 1000 darbinieku, bet reģionos ar mums sadarbojas 6200 pakalpojumu sniedzēju. Ārpus Rīgas ir veseli ciemati, kas atkarīgi no mežsaimniecības.

Jūs minējāt testa tehnikas vienības. Kādam nolūkam?

Pirms laika redzēju interesantu Zviedrijas mežzinātnes institūta "Skogforsk" veidotu grafiku par darba ražīguma izaugsmi, sākot no pagājušā gadsimta 60.gadiem līdz mūsdienām. Līkne gāja stāvus augšup! Arī pašlaik, kaut vairs nav tik radikālu tehnoloģisko pavērsienu, vidējais darba ražīguma pieaugums ir 4-7 procenti gadā. Kā to panākt? Ar darbinieku izglītošanu. Labi izglītots harvestera operators ir tikpat trenēts kā kaujas iznīcinātāja pilots.

Bet ko darīt ar tiem pakalpojumu sniedzējiem, kas juridiski ir ārpus LVM "rāmja"? Tad mums jāpārliecina mazo uzņēmumu īpašnieki, ka viņiem ir vērts un pat pienākums investēt savos darbiniekos. Šajā sakarā kopīgi ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Meža fakultāti, Kokrūpniecības federāciju un SIA "Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūts" (MEKA) uz Ogres Meža tehnikuma (tagad – Ogres Valsts tehnikums) bāzes izveidojām meža operatoru skolu harvesteru un forvarderu operatoru tālākapmācībai. Tas ir ilgtermiņa ieguldījums, bet absolūti nepieciešams, ja vēlamies konkurēt ar tādām valstīm kā Somija vai Zviedrija.

Uzņēmējs nevar atļauties nopirkt vairākus simtus tūkstošu latu vērtu meža tehnikas komplektu un likt to vadīt cilvēkam, kurš izgājis tikai divu stundu apmācību. Kad būvniecība valstī noplaka, meža nozarē pārgāja celtnieki – buldozeristi, ekskavatoristi. Arī viņiem, lai cik būtu labas pamatzināšanas, ir nepieciešama papildu apmācība. Šis kopprojekts ļauj mums izglītot pakalpojumu sniedzējus.

Viņi aizbrauc. Un atgriežas

Vai Ogres Valsts tehnikumam būtu jāsaglabā meža darbinieku apmācība kā svarīgākais darbības virziens?

Meža darbinieku apmācībai noteikti jābūt prioritātei. Tai ir stratēģiska loma meža nozarē. Ogres tehnikums ir vienīgā vidējā līmeņa mācību iestāde, kas spēj nozarei sagādāt gados jaunos, spējīgos un ļoti nepieciešamos kvalificētos speciālistus, kuru valstī visvairāk trūkst un kas... jā, ir spējīgi celt mūsu valsti. Laukos, mežā šie cilvēki ir visvajadzīgākie!

Vai joprojām trūkst zinošu strādnieku?

Jau sen un - joprojām! Tieši tādēļ tehnikuma ieguldījums ir neatsverams. Manuprāt, ir visi priekšnosacījumi, lai tehnikuma sagatavotie speciālisti būtu augstas kvalitātes, ko – ceru – skolu apvienošana tikai sekmēs.

Smags ir jautājums par nepieciešamās tehnikas nodrošināšanu apmācībām. Tā ir dārga – viens harvesters maksā 260 000 latu, forvarders – 150 000 latu, vēl vajadzīgi kokvedēji. Viens pilns meža tehnikas "komplekts" maksā vairāk nekā pusmiljonu latu! Jārēķina arī amortizācija, degviela, apkopes. Tas ir otrs iemesls, kāpēc nozares uzņēmēji ir gatavi atbalstīt izglītību – lai samazinātu apmācību programmas izmaksas.

Vai mūsu kvalificētos speciālistus nepārpirks skandināvi?

Lai tiktu strādāt Skandināvijas mežā, ir jāiztur patiešām nopietna konkurence. Somija un Zviedrija augstāko izglītību meža nozarē padarījusi par pietiekami ekskluzīvu, bet profesionālā vidējā izglītība pieejama teju vai ikvienam, tādēļ skandināvu uzņēmēji mūsu vidējā līmeņa speciālistus nealkst. Toties mūsu pašu izskolotie pakalpojumu sniedzēji, kas sasnieguši augstu efektivitāti, gan ir iekārots kumoss.

Mēs savus labos pakalpojumu sniedzējus īpaši zaudējam pēc vējgāzēm Skandināvijā. Jāteic, labākie meža profesionāļi strādā arī Francijā, Vācijā. Par to nav jāsūrojas, bet – jāaudzina jauni labi speciālisti viņu vietā. Tas nav ne ātri, ne lēti, bet šie cilvēki nekur nepazūd. Agri vai vēlu viņi atgriežas mūsu mežā un, ieguvuši lielāku pieredzi, spēj novērtēt darba organizāciju un apstākļus Latvijā. Ne viens vien secinājis, ka izslavētajai ārvalstu smalkmaizītei ir pārāk rūgta garoza.

Mežinieku gars vieno arī grūtās situācijās

LVM strādā pārsvarā augstākā līmeņa speciālisti, augstskolu beidzēji. Vai tā?

Lielais vairums. Visi mežsaimniecības darbinieki ir beiguši LLU Meža fakultāti. Cilvēkus saista ne vien darbs, bet arī kultūrvide, ko viņi uzsūkuši augstskolā. Tas veicina kopību, uztur labestību un cieņu.

Vai šāda attieksme ir arī pret Valsts meža dienesta darbiniekiem, kas liela daļa ir studiju biedri?

Protams! Neraugoties uz to, ka abu iestāžu atšķirīgā atalgojuma sistēma iedzinusi ķīli, īpaši 2007.gadā, kad sākās budžeta konsolidācija un Valsts meža dienesta (VMD) nemitīgā pārbūvēšana. Pāris gadu laikā VMD palika trešā daļa budžeta – parādiet man vienu iestādi, kas šādā situācijā spēj harmoniski turpināt darbu! VMD samazinājās arī funkciju loks, un tas cilvēkos radīja šaubas par viņu darba nepieciešamību.

Tieši 2008.gadā izteikti uzvirmoja "bagātais brālis un nabagais brālis". Ko lai domā mežsargs, kura bruto darba alga ir 300 latu, kurš pats lej degvielu darba mašīnā, pats apmaksā sarunas ar klientiem? Kā vārdā viņam cīnīties par valsts īpašuma saglabāšanu? Protams, rodas pārdomas par vērtību sadales godīgumu...

Šī situācija ietekmēja mūsu un VMD attiecības, ko tur liegt. Tādēļ es gribu pateikt milzīgu paldies VMD cilvēkiem, īpaši reģionos un mežniecībās, kuri, neraugoties uz plūkšanos un attiecību kārtošanu Rīgā, saglabāja stoicisku profesionalitāti un turpināja darīt savu darbu. Es ļoti ceru, ka krīzes posms ir aiz muguras.

Vai sabiedrībai beidzot ir skaidrs, kas ir "Latvijas valsts meži" un kas – Valsts meža dienests, kam pieder mežsaimniecības, kam – mežniecības?

Joprojām cilvēki jauc, un kā vēl! Abos virzienos! Kaut pagājuši 12 gadi, sabiedrība joprojām ir apmulsusi.

Kādēļ? Ap 70 procentiem Latvijas iedzīvotāju dzīvo vidējās un lielās apdzīvotās vietās. Ap divām trešdaļām meža īpašnieku dzīvo pilsētās. Diemžēl rīdziniekam sajēga par to, kas notiek ārpus Rīgas robežas, paliek mazāka un mazāka. Un viņam ir vienalga, kas ir VMD, kas ir LVM! Visi viņi ir mežinieki. Atšķirībai pievērš uzmanību vien tad, kad jāatrisina kāds jautājums, kas skar paša mežu. Tad zvana uz pirmo atrasto numuru, kas izlec meklētājprogrammās uz atslēgvārdu "mežs".

"Kailciršu kari" norimuši. Kas patiesībā notika?

Pirms kāda laika norisinājās gana asiņaini "kailciršu kari". Visi galvenokārt vainoja "Latvijas valsts mežus". Kas notika, un kā situācija izskatās patlaban?

Jāsāk ar to, kas notika toreiz. Mēs 2008.gadā mainījām apsaimniekošanas pieeju. Izveidojām 600 meža apsaimniekošanas plānošanas pamatvienības – ap 2,5 līdz 3 tūkstoši hektāru lielus meža gabalus, cenšoties vienā apgabalā iespējami vienlaikus veikt vienveidīgus darbus. Tas ļāva samazināt izdevumus – gada laikā ietaupījām 5 miljonus litru degvielas vien. Tieši tāda pati pieeja ir Igaunijā, Somijā, Zviedrijā un Skotijā.

Bet 2008.gada nogalē notika vēl kas, un tieši tas sacēla lielāko vētru. Valdība, redzot draudīgo situāciju ar koksnes nodrošinājumu, lēma par papildu ciršanas apmēra palielināšanu par 2 miljoniem kubikmetru 2009.gadā un 2 miljoniem kubikmetru 2010.gadā. To lēma ne tādēļ, ka bija jāpalielina ieņēmumi vai jāpiepilda valsts budžets, bet tādēļ, ka tobrīd privātie īpašnieki pilnīgi bija pārtraukuši ciršanu. Koksnes tirgus bija iestrēdzis, cenas graujoši nokritušas. Apstrādātāji kāvās par katru baļķi. Izskatījās, ka 2009.gadā apstāsies visi kokapstrādes uzņēmumi.

"Skandināvijā, Francijā, Vācijā strādājošie meža speciālisti agri vai vēlu atgriežas Latvijā, viņi nepazūd."

Ja valdība nebūtu uzlikusi par pienākumu LVM palielināt ciršanas apmēru, tad būtu bankrotējusi virkne uzņēmumu. No nozīmīgajiem bankrotēja tikai SIA "Nelss", un arī nevis kokapstrādes, bet būvniecības tirgus kraha dēļ. Meža nozares zīmoli tika saglabāti, jo LVM "palika spilventiņu". Joprojām kokapstrādē ir 50 000 darbinieku visā Latvijā, un mums joprojām ir partneri.

Šīs abas lietas – izmaiņas mūsu darbu plānošanā un valdības palielinātais ciršanas apmērs – izsauca "kailciršu karus". Arī meža zinātnieku starpā.

Izskanēja argumenti, ka šādi tiek ignorēta vides aizsardzība!

Tas bija pelnīts pārmetums. Vides aizsardzībā ir princips: ja neesi četrkārt pārliecināts, tad nedari. Biznesā notiek pilnīgi pretēji. Mēs aizgājām pa biznesa principa ceļu, uz ko dzina krīze.

Sertifikāts kā reputācijas mērs

Vēl nebija noklusis šis karš, kad nāca jauns "spēriens" – "Latvijas valsts mežiem" neatjaunoja FSC sertifikātu. Kāds tam bija iemesls?

Arī šis "spēriens" lielā mērā notika 2008.gada nogales un 2009.gada sākuma krīzes dēļ. Toreiz visu izšķīra temps. Tieši tādēļ premjers Godmanis pieņēma zibenīgus lēmumus, lai nozare pastāvētu, nevis nomirtu. Tāda bija cena.

Runājot par sertifikātu – jā, mēs Latvijā esam pirmie, kas tika pilnībā sertificēti jau 2002.gadā. Bet, kad valdība 2008.gada nogalē nolēma par ciršanas apmēra palielinājumu, mūsu auditori nonāca neapskaužamā situācijā. Kāpēc? Ciršanas apmērs valstī ir viens no parametriem, ko starptautiski vēro ļoti, ļoti uzmanīgi. Tas ir neskaitāmu starpvalstu komunikāciju objekts. Un te pēkšņi Latvija izdara tik strauju kustību! Bez kādas sabiedriskās saskaņošanas! Lēmumu par ciršanas apmēra palielinājumu, ko pieņēma 23.decembrī, sākām realizēt jau 1.janvārī.

Tad spiediens tika izdarīts uz mūsu auditoru. Viņš vēl nebija sapratis, kādā situācijā (ar Latvijas valdības lēmumu) ir nonācis, kad no viņa prasīja atbildību. Janvārī auditors saņēma vairākus simtus sūdzību par LVM darbību. Pārbaudot sūdzību pēc sūdzības, auditors tās anulēja kā nepamatotas. Tad mūsu sertifikāts pārvērtās par auditora reputācijas jautājumu. Nabaga auditors bija spiests izvēlēties: sist pa LVM reputāciju vai zaudēt savējo. Sekoja ziņojums, baltiem diegiem šūts, un mēs FSC sertifikātu zaudējām.

Situācija bija emocionāli kritiska arī uzņēmuma iekšienē. Un, protams, ar sadarbības partneriem, kuri no mums pirka sertificētu koksni, lai ražojumus tālāk – no sertificētas koksnes – pārdotu tirgū. Sertifikāta atņemšana radīja domino efektu: ja nav izejvielas, tad nav iespēju pildīt noslēgtos līgumus.

Ko darīt? Pierādīt, lūgties vai tiesāties? Nolēmām iegūt citu sertifikātu, jo bija jāatrod ceļš, kā koksni pārdot un jāatjauno valsts reputācija. Tādēļ aktivizējām jau pirms kāda laika uzsākto PFSC sertifikāta iegūšanas procesu. Šis sertifikāts ir alternatīva FSC sertifikātam, un bijām nolēmuši to iegūt, vēl pirms mums atņēma FSC.

"Pāris gadu laikā Valsts meža dienestam palika trešā daļa budžeta – parādiet vienu iestādi, kas šādā situācijā spēj harmoniski turpināt darbu!"

Apmēram 239 miljoni hektāru meža no pasaules meža platības ir sertificēta pēc PFSC sistēmas, tas ir divas reizes vairāk nekā pēc FSC metodes sertificētā. Abas metodes ir līdzīgas, tikai tirgi, kas strādā ar vienu vai otru sertifikātu, ir citi. Šogad visa mūsu pārziņā esošā meža platība un mūsu saimniekošanas metodes ieguva PFSC sertifikātus – kopskaitā astoņus, katram reģionam savu. Arī šajā ziņā risku esam sadalījuši.

Nolēmām atjaunot arī FCS sertifikātu, kas ir svarīgs partneriem, lai nezaudētu jau iekarotos tirgus. Ar iepriekšējo auditoru uzticība bija ieplaisājusi. Izvēlējāmies citus,- arī tādēļ, lai pārliecinātos par savas saimniekošanas pareizību vai nepareizību. Nolīgām trīs auditorus: divus no ASV, vienu no Lielbritānijas. No visiem mums atņemtajiem astoņiem sertifikātiem atjaunota lielākā daļa. Šie auditori neizprot, kādēļ sertifikāts, vispār ticis apturēts. Bet tas, ka esam atjaunojuši sertifikātu, man kā cilvēkam grauj sertifikāta kā objektīva vērtēšanas instrumenta vērtību.

Cūkmenam vajadzētu personas kodu...

Cūkmenu pazīst teju visi. Bet kas ir "Mammadaba"?

"Mammadaba" katram ir sava. Tā gan ir, gan nav preču zīme. Tā noteikti nav kvalitātes zīme, bet pie mums vēršas uzņēmēji, kas attīsta dabai draudzīgu uzņēmējdarbību, un vēlas iegādāties tiesības lietot šo zīmolu kā kvalitātes apliecinājumu. "Mammadaba" ir filozofija, ar ko dzīvo LVM darbinieki.

"Mammasdabas" logo ir daudzkārt spēcīgāks par pašu tās radītāju – LVM. Mēs to skaidri apzināmies. Tādēļ logo slēptajam potenciālam ļaujam pašam strādāt un attīstīties, to neierāmējot.

Vai domājat kaut kad atteikties no LVM un paši kā uzņēmums pāriet "Mammasdabas" paspārnē?

Ej nu sazini! Es neteikšu "nē". Bet neteikšu arī "jā". Šis logo ir ļoti spēcīgs. Īsti dabas cilvēki pulcējas ap šo zīmolu un ir gatavi darīt labas lietas. Zīmols darbojas kā pozitīvās domas, gaišo cilvēku magnēts.

Jūs līdz šim esat aizdevuši Cūkmenu. Vai aizdosit arī "Mammudabu"?

Cūkmens kādreiz aiziet pie citiem, jā. Viņš ir pāraudzis uzņēmuma rāmjus. Nekad nevienam citam LVM darbiniekam meitenes nav lūgušas, lai tām parakstās uz vēdera. Cūkmenam ir! Bet vai ļausim apkārt staigāt "Mammaidabai"? Laikam gan ne.

Runājot par abiem mūsu personāžiem – ir lietas un reizes, kur mēs viņiem neļausim piedalīties. Bet ir notikumi, kas šos tēlus stiprina. Piemēram, Cūkmena debija ar bijušo vides ministru Vējoni valdības sēdē, kurā apsprieda iepakojuma jautājumus. Diemžēl Saeimas Tautsaimniecības komisijā, kurā Cūkmens vēlējās apspriest dažus vides likumprojektus, gan viņu neielaida – nedeva caurlaidi. Laikam tāpēc, ka nebija personas koda...
Labs saturs
3
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU