VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
13. septembrī, 2011
Lasīšanai: 24 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Veselība
6
7
6
7

Valsts nodrošinātā veselības aprūpe: no ģimenes ārsta līdz stacionāram

LV portālam: ATIS MĀRTIŅSONS, Veselības norēķinu centra Veselības aprūpes pakalpojumu departamenta vadītājs
Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

„Ja profesionālis izpilda visu, ko pacients – tātad neprofesionālis - no viņa pieprasa vai viņam saka priekšā, tad ārsta profesionalitātei ir zema raudze. Viņš ir kļuvis par nevajadzīgu starpnieku (dispečeru) starp pacientu un tam nepieciešamo veselības aprūpi, kuru pats pacients nevērtē pārāk augstu,” uzskata Veselības norēķinu centra Veselības aprūpes pakalpojumu departamenta vadītājs Atis Mārtiņsons.

Vai vienmēr zinām, kādi ārstniecības pakalpojumi tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta, vai protam izmantot iespējas nepārmaksāt par savu veselības aprūpi? Par to saruna ar Veselības norēķinu centra Veselības aprūpes pakalpojumu departamenta vadītāju ATI MĀRTIŅSONU.

Vai līdz ar vispārējās ekonomiskās situācijas pasliktināšanos cilvēki valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus izmanto vairāk? Vai gluži pretēji - līdz ar iedzīvotāju skaita samazināšanos proporcionāli samazinās arī pieprasījums pēc veselības aprūpes?

Statistika būtiskas izmaiņas nerāda. Samazinājuma nav, bet arī nav jūtams pieaugums, jo no valsts budžeta apmaksātus pakalpojumus var saņemt tikai tik, cik ir pretī nauda. Budžeta finansējums nav pieaudzis, līdz ar to iespējas saņemt šos pakalpojumus iedzīvotājiem nav paplašinājušās.

Kad krīzes laikā 2009. un 2010. gada budžetā jūtami samazinājās finansējums ārstniecības pakalpojumiem stacionāros, likās, ka iedzīvotāji vairāk vērsīsies pie ģimenes ārstiem. Taču tā nenotika, ģimenes ārstu apmeklējumi nepieauga proporcionāli strauji. Protams, jāņem vērā, ka apmēram 100 000 Latvijas iedzīvotāju ir "bezvēsts prombūtnē" jeb strādā ārzemēs. Taču ģimenes ārstu statistika rāda, ka liela daļa aizbraukušo vienreiz gadā savu ģimenes ārstu Latvijā tomēr apmeklē, turklāt cenšas izmantot maksimāli daudz valsts apmaksāto izmeklējumu un pārbaužu. Vai tas ir pareizi un taisnīgi – tas ir būtisks politikas jautājums. Izskan arī deputātu priekšlikumi, ka valsts apmaksātus ārstniecības pakalpojumus vajadzētu izmantot tajā valstī, kurai maksā nodokļus.

Vēl viens iemesls, kādēļ, samazinoties iedzīvotāju skaitam, valsts apmaksātie ārstniecības pakalpojumi nekļūst pieejamāki, ir tas, ka šie līdzekļi tiek izmantoti neefektīvi un ne vienmēr lietderīgi. Bieži to, kādu pakalpojumu saņemt, diktē pacients, nevis profesionālis - ārsts. Ģimenes ārsti grib būt labi par valsts naudu, tādēļ raksta nosūtījumus visur, kur vien pacients prasa.

Kur tad palika pacienti, ja, samazinoties vietām slimnīcā, viņi negāja pie ģimenes ārsta?

Atbildēt var ar jautājumu, vai ārstēties stacionārā vienmēr bijis objektīvi nepieciešams. Attīstoties ārstniecības tehnoloģijām un mainoties gan mediķu, gan pacientu attieksmei, hospitalizācijas ilgums samazinās. Latvijā tas gan joprojām ir salīdzinoši garāks nekā citur, taču arī pie mums aizvien īsāku laiku pacients pavada slimnīcā un turpina ārstēties mājās vai arī dienas stacionārā.

"Jaunajiem ārstiem arī pašiem būtu sevi vairāk jāreklamē, tādējādi piesaistot pacientus."

Slimnīcām vairs nav izdevīgi "ilgie pacienti", ja par viņiem valsts nemaksā, turklāt aptuveni 70% no slimnīcu pacientiem no maksas vispār ir atbrīvoti, jo viņiem ir pašvaldību izsniegtas izziņas, ka viņi ir trūcīgi vai mazturīgi, vai arī pacienti pieder pie citām no pacientu iemaksām atbrīvotām sociālām un medicīniskām kategorijām.

Ja valsts rūpējas par savu iedzīvotāju veselību, pēc iespējas vairāk būtu jāinformē un jākonsultē, kādi apmaksāti veselības aprūpes pakalpojumi pienākas. Taču, jo vairāk cilvēki zinās, jo vairāk meklēs valsts apmaksātu palīdzību, jo vairāk naudas vajadzēs valstij... Kur ir vidusceļš?

Veselības aprūpes sistēma Latvijā nemainās katru gadu, faktiski tā nav mainījusies jau gandrīz divdesmit gadus, tādēļ nevarētu būt tā, ka cilvēki ir maz informēti par esošo kārtību.

2008. gadā veicām pētījumu par šo jautājumu, un rezultāti rādīja, ka informācija iedzīvotājiem ir pietiekama. Tas nozīmē, ka pakalpojumu neizmantošana nav informācijas trūkuma dēļ. 

Ministru kabineta noteikumi nosaka veselības aprūpes minimumu, kas pienākas ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Vai nav tomēr tā, ka labāk informētie un apsviedīgākie izmanto gan savu, gan kaimiņa normu, bet otrs par šādām iespējām nezina? Varbūt katram pacientam izsniegt savu gada "kvotu" grāmatiņu, kas ļautu saprast, ko katrs var izmantot?

Nav tā, ka valsts budžetā būtu iezīmēta katram paredzēta konkrēta nauda. Latvijā darbojas solidaritātes, nevis individuālā uzkrājuma princips - šodien izmanto tie, kam vajag šodien, un visvairāk tie ir bērni un vecie cilvēki, bet maksā tie, kam šodien ārsta palīdzību nevajag. Vidēji rēķinot, šī nauda valsts budžetā ir 200 lati gadā uz vienu iedzīvotāju. Domāju, pacienti ātri vien saprastu, ka "kvotu" princips būtu viņiem pašiem neizdevīgs. Prognozēt vajadzību pēc ārstniecības pakalpojumiem katram pašam būtu neiespējami pat gada laikā.

Vai ir gadījumi, kad dzirdat par ziedojumu vākšanas akciju, piemēram, slimam bērnam, kaut viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību varētu saņemt bez maksas? Ko darāt šādos gadījumos?

Ziedojumu vākšana ir pasaule, kas dzīvo savu dzīvi. Šķiet, reizēm tas pārvēršas par tādu kā sportu: saņemts ziedojums no vienas akcijas, mēģināsim arī nākamajā tikt iekšā... Nesaku, ka tā ir vienmēr, taču ir tiesa, ka liela daļa no bērniem, kam tiek vākti ziedojumi, nav saņēmuši Bērnu klīniskās slimnīcas ārstu konsīlija slēdzienu, kā un kur slimība ārstējama. Zinu, ka dakteris Andis Lācis ir mēģinājis par to runāt ar portāla "Ziedot.lv" pārstāvjiem, taču sadarbību rast nav izdevies.

Ja ārstu konsīlijs atzīst, ka Latvijā pacientam nepieciešamo ārstēšanu nevar nodrošināt, viņš saņem VNC lēmumu, kas garantē tiesības saņemt pakalpojumu citā valstī, un Latvijas valsts samaksā par ārstēšanu. Vecākiem varētu būt nepieciešami līdzekļi vienīgi ceļa izdevumiem un dzīvošanai pie bērna. Ziedojumu vācējiem vajadzētu paskaidrot, ka ziedojumi nepieciešami tam, nevis bērna ārstēšanai. Taču, ja vecāki uzskata, ka bērnu jāārstē nevis ES valstīs, bet, piemēram, Krievijā vai Ukrainā, to gan Latvijas valsts neapmaksā.

"Lepoties varētu sakot, ka biju uz profilaktisko pārbaudi, kā katru gadu, un man joprojām viss ir kārtībā!"

Nereti mums zvana cilvēki un jautā, vai patiešām pacientam, kam tiek vākti ziedojumi, ir nepieciešama tieši tāda ārstēšana, par kādu informē ziedojumu vācēji? Nevaram ne apstiprināt, ne noliegt šo informāciju un atbildēt uz jautājumu, jo dati par personas veselības stāvokli ir sensitīvi un nav izpaužami bez viņa piekrišanas.

Vai tas ir stereotips, ka labie ārsti strādā privātajās klīnikās, bet valsts slimnīcās paliek tie, kas nevar atrast labāku darbu?

Bet kas ir privāta klīnika? Lielākā daļa privāto ambulatoro ārstniecības iestāžu ir līgumattiecībās ar VNC un izpilda būtisku valsts pasūtījuma daļu. 40-60% no privāto ārstniecības iestāžu ārstiem ir valsts un pašvaldību ārstniecības iestāžu ārsti. Tai pašā laikā visas ārstniecības iestādes sniedz veselības aprūpes pakalpojumus arī par maksu, un šeit pastāv iespējas "sapludināt" valsts un privātos jeb maksas pakalpojumus, jo ārstam, kurš ir līgumattiecībās ar VNC, ir tiesības gan izrakstīt kompensējamās zāles, gan nosūtīt uz izmeklējumiem. Kurā brīdī kādā statusā ārsts darbojas – to izkontrolēt ir praktiski neiespējami. Protams, pacientam ir izdevīgi maksas pakalpojuma gadījumā saņemt gan kompensējamo zāļu recepti, gan nosūtījumus.

Un ko nozīmē labs vai slikts ārsts? Arī valsts un pašvaldību klīnikās ir labi ārsti, tāpat kā privātklīnikās ir arī profesionāli slikti ārsti, no kuriem gan privāta iestāde var vienkāršāk atbrīvoties. Taču labu un sliktu ārstu mēraukla, manuprāt, bieži vien ir nevis sniegtais medicīniskais pakalpojums un tā kvalitāte, bet gan serviss un attieksme pret pacientu. Ir nepieņemami, ja nauda nosaka attieksmi, un viens un tas pats ārsts pusi dienas valsts klīnikā ir ar citādu attieksmi pret pacientiem nekā otru dienas pusi privātā klīnikā.

Primārā veselības aprūpe

VNC aicina iedzīvotājus pārbaudīt, vai viņu ģimenes ārsts ir pieteicies brīvprātīgajai darba kvalitātes novērtējuma programmai. Šis Latvijai ir jaunums, kam pieteikušies tikai 10% no tiem ģimenes ārstiem, kas to varēja. Kāpēc tik maza atsaucība?

Daļēji ģimenes ārstu darba novērtēšana ir bijusi obligāta jau kopš to darbības sākuma: daļu finansējuma ārsti saņēma atbilstoši veiktajai vakcinācijai un profilaktiskajām apskatēm. Tagad brīvprātīgi var pieteikties arī citu rādītāju izvērtēšanai un to izpildes gadījumā saņemt vēl papildus finansējumu. Tas ir aizguvums no Eiropas valstīm.

Nedomāju, ka 10 procenti tikko sāktai, jaunai programmai ir slikts rādītājs. Ārsti ir pieraduši pie noteiktas sistēmas, kāpēc to lauzt un uzņemties papildus rūpes? Domāju, ka daļa no viņiem ir objektīvi izvērtējuši savas iespējas izpildīt visus obligātos kritērijus un secinājuši, ka kādu no tiem neizpildīs – tādā gadījumā visa programma būs neizpildīta. Nevienā citā valstī aktivitāte arī uzreiz nav bijusi liela. Piesakās aktīvākie. Neko zaudēt no tā nevar, vienīgi neko neiegūt.

Bet kāpēc tik maza aktivitāte ir Rīgā, kur pieteikušies tikai 14 ārsti?

Rīgas ārsti vienmēr bijuši kūtrāki nekā lauku kolēģi. Lielpilsētas ārsti pieraduši, ka tuvumā ir visi vajadzīgie speciālisti, tādēļ, atšķirībā no lauku daktera, kuram pašam jātiek galā ar daudzām lietām, Rīgas ārsti lēnāk kļūst par vispusīgiem ārstiem. Pacientu, kam ierauta skabarga, Rīgas ārsts visdrīzāk nosūtīs pie ķirurga, bet mazpilsētā vai laukos, kur tuvumā cita ārsta nav, to skabargu izvilks pats.

Rīgas ārstu neatsaucībai šoreiz ir arī objektīvi iemesli - telpu trūkums. Viens no darba kvalitātes novērtēšanas programmas obligātajiem kritērijiem ir atsevišķa darba telpa. Telpu īre ir dārga, un ārsti to nevar atļauties.

Visbeidzot - noraidoša attieksme pret jauno programmu bija Ģimenes ārstu asociācijai, un tas noteikti daudzus atturēja piekrist darba izvērtēšanai. Lauku ģimenes ārstu asociācijai attieksme ir citāda, pati asociācijas vadītāja ir pieteikusies programmai, un tas ietekmē kopīgo noskaņojumu.

Pacienti no šīs programmas var būt tikai ieguvēji, saņemot sakārtotākus un kvalitatīvākus pakalpojumus un labāku informāciju. Taču nav jāsatraucas, ja ģimenes ārsts darba novērtēšanas programmai nav pieteicies. Kvalitatīvi ģimenes ārsta pakalpojumi pienākas visiem Latvijas iedzīvotājiem, arī tiem aptuveni 87 000, kuri vispār nav reģistrējušies pie ģimenes ārsta.

Jaunievedums ir arī Ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis. Vai tas sevi ir attaisnojis un darbosies arī turpmāk?

Konsultatīvā tālruņa darbības pirmajos trīs mēnešos uz to saņemti vidēji 2000 zvanu mēnesī. Ja pieņemam, ka tas kā filtrs atsijājis tik daudz ātrās palīdzības izsaukumu vai arī cilvēki paši nav ieradušies slimnīcu uzņemšanas nodaļās, jāsecina, ka konsultatīvais telefons ir attaisnojies.  

Pozitīvi, ka 93% no zvanītājiem runā par to tematiku, kam šis telefons domāts, jo jāatzīst, ka bija šaubas, vai iedzīvotāji telefonu neizmantos dažādu citu jautājumu kārtošanai. Vēstījums, ar kādu šis projekts tika sākts, ir uztverts pareizi. Cilvēki patiešām prasa padomu, kā rīkoties, ja, piemēram, paaugstināta temperatūra. Taču neklātienes konsultanti, kaut arī tie ir pieredzējuši neatliekamās palīdzības speciālisti, nevar aizvietot ārstu klātienē, kas var veikt nepieciešamos izmeklējumus. Telefona konsultantu uzdevums ir konsultēt zvanītāju vai arī pāradresēt zvanu neatliekamajai medicīnas palīdzībai, ja situācija nav skaidra. Taču tas notiek reti – jūlijā no 1991 zvana tikai 14 gadījumos konsultanti pāradresējuši izsaukumu.

Publiskajā telpā joprojām ir daudz stāstu par "sliktajiem" ģimenes ārstiem, lai gan nevienu ar varu pie ārsta nepieraksta, turklāt ārstu var mainīt. Kādi varētu būt tie iemesli, kādēļ cilvēki mēdz sūdzēties par savu ārstu, bet nav gatavi lietas labā kaut ko darīt?

Jautāšu vēlreiz, ko nozīmē labs ārsts? Diemžēl daudzu pacientu uztverē labs ir tas ģimenes ārsts, kurš pacientam dod to, ko viņš pieprasa - nosūtījumus uz konsultācijām un izmeklējumiem, uz slimnīcu, kompensējamās zāles. Ja profesionālis izpilda visu, ko pacients – tātad neprofesionālis - no viņa pieprasa vai viņam saka priekšā, tad ārsta profesionalitātei ir zema raudze. Viņš ir kļuvis par nevajadzīgu starpnieku (dispečeru) starp pacientu un tam nepieciešamo veselības aprūpi, kuru pats pacients nevērtē pārāk augstu. Attiecības starp ārstu un pacientu vispār ir smalka lieta, un ģimenes ārsta veiktās ilglaicīgās aprūpes dēļ starp pacientu un viņa ģimenes ārstu - jo īpaši.

Cilvēki nereti publiski sūkstās par ģimenes ārstu, taču to nemaina, jo, pirmkārt, bieži nav pret ko mainīt, īpaši laukos. Otrkārt, mūsu cilvēki vispār ir konservatīvi un izvairās no pārmaiņām, tāpat kā no sūdzību parakstīšanas ar savu uzvārdu.

Tomēr aptuveni 4% iedzīvotāju gada laikā nomaina savu ģimenes ārstu, proporcionāli visvairāk tas notiek Rīgā, kur ir lielāka ārstu izvēle.

Par ko liecina fakts, ka ir ārsti, kuriem ir ļoti daudz pacientu, un ir tādi, kam to trūkst? Vai tas automātiski nozīmē: labs ārsts un ne tik labs?

Rekordlielums ģimenes ārsta praksei ir vairāk par 5000 pacientiem. Latgalē un Vidzemē ārstiem pacientu ir vairāk, jo tur ir mazāk ārstu un jāapkalpo lielākas teritorijas. Valstī lielāko īpatsvaru veido prakses ar pacientu skaitu no 1500 līdz 2000. Pilna prakse, kad ģimenes ārsts var atteikt papildu pacientu reģistrāciju, ir 2000 pieaugušie vai 900 bērni.

Ir arī tādi ārsti, kuru praksē ir vien 200 līdz 500 pacientu, bet tas ne vienmēr nozīmē, ka viņi būtu sliktāki mediķi. Drīzāk tie ir ārsti, kam šis darbs ir vairāk kā hobijs. Piemēram, poliklīnikas vadītājam līdzās iestādes vadīšanai ir sava neliela ārsta prakse. Vai arī ārste, kuras vīram ir veiksmīgs bizness, nemaz nevēlas lielāku slodzi kā vien tik, lai nezaudētu kvalifikāciju. Šādā nelielā praksē, kur ārsti strādā bez pārslodzes un bez steigas, ir iespējams vairāk laika veltīt katram pacientam, tādēļ tā noteikti nav slikta prakse. Tai pašā laikā iespējama zināma profesionālās kvalifikācijas zaudēšana, jo slimību skaits un to daudzveidība ir neliela.

"Daudzu pacientu uztverē labs ir tas ģimenes ārsts, kurš pacientam dod to, ko viņš pieprasa, - nosūtījumus uz konsultācijām un izmeklējumiem, uz slimnīcu, kompensējamās zāles."

Taču problēma ir jaunas ģimenes ārsta prakses izveidošana. Visi pacienti ir jau "sadalīti" un pārreģistrēties nevēlas, bet bez pašu pacientu piekrišanas nav iespējams viņus atreģistrēt no lielajām ārstu praksēm un piesaistīt jaunai, ko veido tikko darba gaitas sācis ārsts. Jaunajiem ārstiem arī pašiem būtu sevi vairāk jāreklamē, tādējādi piesaistot pacientus.

VNC mājaslapā sadaļā "Atrodi savu ģimenes ārstu" var redzēt visas ģimenes ārstu prakses (ar to adresēm, telefoniem, reģistrēto pacientu skaitu), kurās vēl iespējams piereģistrēties. Tiem, kam nepieciešamība vai vēlēšanās nomainīt ģimenes ārstu, te var iegūt informāciju par iespējām. Informāciju var iegūt arī, zvanot uz VNC bezmaksas informatīvo tālruni 80001234 vai vēršoties teritoriālajās nodaļās.

Ambulatorā veselības aprūpe

VNC mājaslapā ir atrodama informācija par rindu garumu gan pie speciālistiem, gan uz plānveida stacionāro pakalpojumu saņemšanu. Rindu garumi ir atšķirīgi – citur rindā uz konkrētu izmeklējumu ir 70 cilvēki, citur – neviena. Kā šīs rindas veidojas? Speciālistiem un aparatūrai taču būtu jābūt vienlīdz labai visur?

Iedalot tā saucamās kvotas jeb finanšu apjomu speciālistu konsultācijām un izmeklējumiem, vērā tiek ņemti iepriekšējā gada rādītāji. Jo darbs bijis lielāks, jo lielāku finansējumu konkrētam izmeklējumam iestādei iespējams saņemt nākamajā gadā. Par piešķirto finanšu apjomu var sniegt noteiktu pakalpojumu – konsultāciju, izmeklējumu – skaitu. Rinda uz pakalpojumu veidojas tad, kad pieprasījums pārsniedz iespējas pakalpojumu nodrošināt. Un ne vienmēr to nosaka finanšu apjoms - arī aparatūrai ir savas jaudas, speciālistiem ir savi pieņemšanas laiki, kuros var uzklausīt ierobežotu skaitu pacientu.

Aparatūra mēdz sabojāties, veco nomaina pret jaunāku, mainās speciālisti - tas viss ietekmē iestādes iespējas sniegt pakalpojumu un līdz ar to arī rindu garumu. Neapšaubāmi, nozīme ir arī iestādes un atsevišķa ārsta imidžam. Pie zināmiem un populāriem speciālistiem rindas ir vienmēr, un pacienti labāk gaida rindā nekā dodas pie cita, maz zināma speciālista, kaut tur rinda ir daudz mazāka.

Jāatzīmē, ka valstī nav vienotas metodikas, kā rindas uzskaita, tāpēc ir grūti objektīvi analizēt rindu garumu un salīdzināt to starp iestādēm.

Noslēgto līgumu izpildi analizējam pēc pirmā pusgada un nepieciešamības gadījumā koriģējam finanšu apjomu. Pēdējos gados to iestāžu skaits, kas neizmantotu tām piešķirto finansējumu, ir ļoti mazs, praktiski visas pārsniedz līgumā noteikto apjomu.

Kas būtu jādara, lai pacientus vienmērīgi novirzītu uz visām vietām, kur pieejama valsts apmaksātā palīdzība – USG, dažādi izmeklējumi?

Pacientiem pašiem jāinteresējas un jāseko šai informācijai kaut vai VNC mājaslapā. Vai arī jāprasa šī informācija no sava ģimenes ārsta, kas viņu nosūta uz izmeklējumiem. Tomēr pacienta vēlmi saņemt pakalpojumu konkrētā iestādē vai pie konkrēta speciālista ir jāciena, ciktāl gaidīšana neapdraud viņa veselību.

Bieži vien cilvēkus samulsina tas, ka poliklīnikā par ārsta pakalpojumu, ko it kā apmaksā valsts, tomēr ir jāmaksā. Izrādās – dažas stundas dienā tas pats ārsts pieņem kā valsts apmaksāts speciālists, dažas stundas – kā privātārsts.  

Iestādes un ārsta pienākums ir pacientam sniegt pilnīgu un saprotamu informāciju. Ja valsts apmaksātā izmeklējumu vai ārstēšanas kvota ir beigusies, jāinformē, kad atkal šis pakalpojums būs pieejams bez maksas, lai pacients pieņemtu lēmumu – gaidīt vai maksāt un saņemt ātrāk.

Kad valsts apmaksāto pakalpojumu grozā tiks iekļauta arī zobārstniecība?

Ir iedzīvotāju kategorijas, kam zobārstniecības pakalpojumi ir bez maksas. Tie ir bērni līdz 18 gadu vecumam, iedzimtu sejas-žokļu šķeltņu gadījumos personas līdz 22 gadu vecumam, Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšana dalībnieki un šīs avārijas rezultātā cietušas personas. Vēl citus atvieglojumus piešķirt ir pašvaldību kompetencē. Domāju, ka vairāk valsts, vismaz tuvākajā laikā, nespēs atļauties.

Stacionārā palīdzība

Sabiedrībā ir mīts, ka ārstēšanās slimnīcā ir ļoti dārga, lai gan MK noteikumi paredz, ka pacienta iemaksa gada laikā nedrīkst pārsniegt 400 latus? No kurienes rodas apgalvojums, ka ārstēšanās ir dārga? Vai pacientiem slimnīcā jāpērk medikamenti, jāmaksā sanitārei, māsiņai, dakterim?

Pacienta iemaksa par gultasvietu stacionārā ir 9,50 lati par dienu, ir noteikta pacienta iemaksa par datortomogrāfijas un kodolmagnētiskās rezonanses izmeklējumiem, tomēr kopējais pacienta iemaksu apjoms par vienu hospitalizācijas reizi nedrīkst pārsniegt 250 latus, bet kopējais pacienta iemaksu apjoms gadā par visiem veselības aprūpes pakalpojumiem – gan stacionārajiem, gan ambulatorajiem - 400 latus.

Ārstēšanās izmaksās, kuras no valsts budžeta samaksā ārstniecības iestādei, ir iekļauts gan ārstu un medicīnas māsu, gan sanitāru un cita apkalpojošā personāla darbs, ēdināšanas izdevumi, izdevumi par zālēm. Ārstniecības iestāde nekādu papildu samaksu par to, kas jau iekļauts pakalpojuma cenā, nedrīkst prasīt. Arī par medikamentiem nekādu papildu maksu nedrīkst prasīt. Tā var būt par paaugstinātu servisu, piemēram, par īpašām palātām, kā arī par īpašu profesoru pieaicināšanu ārstēšanas procesā.

Plānveida valsts apmaksāto palīdzību jāgaida ilgi. Cilvēki nav apmierināti un bieži vien tomēr maksā paši, lai vajadzīgo izdarītu ātrāk.

Kopš 2009. gada sabiedrībā tiek kultivēts mīts, ka sakarā ar samazināto finansējumu slimnīcas sniedz tikai neatliekamo medicīnisko palīdzību. Turklāt kā neatliekamo medicīnisko palīdzību uzskata arī visus akūtās saslimšanas gadījumus, kas nebūt nav viens un tas pats.

Taču visās trīs universitāšu klīnikās un specializētajās slimnīcās pastāv tā saucamās iezīmētās programmas, no kurām daļa ir plānveida palīdzība. Arī lokālajās slimnīcās, kaut samazinātā apjomā, plānveida pakalpojumi ir pieejami. Kā galvenās plānveida palīdzības saņemšanas vietas šobrīd attīstās dienas stacionāri, kas nozīmē pacienta nepieciešamību būt ārstu uzraudzībā ilgāk par 4 stundām, bet ne ilgāk par 24 stundām. Faktiski dienu pacients pavada stacionārā, bet vakarā dodas uz mājām, lai rītā atkal ierastos un turpinātu ārstēšanos ārsta uzraudzībā. Pacientam tas ir finansiāli izdevīgāk nekā maksas pakalpojums. 

Profilakse

Cilvēki mēdz lepoties: es neslimoju, pie ārsta neesmu bijis gadiem! Vai tas ir iemesls, lai lepotos?

Tas noteikti nav iemesls, ar ko lepoties, jo slimība jau nenāk aicināta un attīstās pakāpeniski. Profilaktiskajās pārbaudēs var ieraudzīt lietas, kas pēc gadiem varētu būt jau klīniski ārstējamas, un, ja ir sākusies saslimšana, tad neielaist to līdz smagākai stadijai.

Lepoties varētu, sakot, ka biju uz profilaktisko pārbaudi, kā katru gadu, un man joprojām viss ir kārtībā!

Viens no apliecinājumiem, ka valsts rūpējas par saviem iedzīvotājiem, ir vēža skrīnings. Tomēr iedzīvotāji šīs pārbaudes apmeklē visai neatsaucīgi. Kāpēc? Varbūt aicinājuma vēstules uzrakstītas pārāk sarežģīti? Varbūt tās vajadzētu tulkot arī krievu valodā?

Nedomāju, ka problēma ir uzaicinājuma vēstuļu sarežģītība. Ja kāds zina, kā par medicīniskām lietām uzrakstīt vienkāršāk, esam atvērti ieteikumiem. Skatoties, kā par šīm lietām informē citās valstīs, redzam, ka arī tur vēstuļu forma ir līdzīga, bet, ņemot vērā finansiālās iespējas, vēl pievienoti skaidrojoši bukleti.

Mēs veicām telefonaptauju, kurā jautājām, kādēļ uz vēža skrīningu nav aizgājušas sievietes, kam bija nosūtīti uzaicinājumi. Atbildes liecināja, ka problēma nav bijusi vēstuļu teksta sarežģītība, drīzāk varbūt laika plānošana, bet vēl biežāk atbildes skanēja – lai nepiesauktu nelaimi.

"Pacientu, kam ierauta skabarga, Rīgas ārsts visdrīzāk nosūtīs pie ķirurga, bet mazpilsētā vai laukos, kur tuvumā cita ārsta nav, skabargu izvilks pats."

Informācija krievu valodā ir pieejama VNC mājaslapā, krieviski atbildam arī informatīvajā tālrunī, kā arī ja cilvēks uz VNC vai tā filiāli atnāk personīgi. Izsūtot vēstules, mums ir jāievēro Valsts valodas likums.

Lielāku interesi par to, vai viņa pacienti ir izmantojuši valsts apmaksāto vēža skrīningu, varētu gaidīt no ģimenes ārstiem. Domāju, ja ārsta praksē strādātu otra māsa, kuras pienākumos ietilptu arī šo pārbaužu koordinēšana, atsaucība būtu lielāka.

Veselības aprūpes pakalpojumi ārzemēs

VNC koordinē veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu iedzīvotājiem, kuri uzturas ES, EEZ vai Šveicē. Kādas ir problēmas šajā ziņā? Un kādas problēmas šo valstu iedzīvotājiem ir saņemt veselības aprūpes pakalpojumus Latvijā?    

Problēmu nav. Mēs par Latvijas iedzīvotājiem sniegtajiem pakalpojumiem maksājam vairāk, mums maksā mazāk, jo tāda ir iedzīvotāju plūsma.

Kopš 2004. gada, kad Latvija pievienojās ES, Latvijas iedzīvotāji, īslaicīgi uzturoties kādā no ES dalībvalstīm, kā arī Norvēģijā, Lihtenšteinā, Islandē vai Šveicē, var saņemt valsts garantētu neatliekamo vai nepieciešamo medicīnisko palīdzību tādā pašā apjomā, kāda tā ir nodrošināta attiecīgās valsts pilsoņiem. Lai šo palīdzību varētu izmantot, iedzīvotājiem nepieciešams saņemt Eiropas veselības apdrošināšana karti (EVAK). To uzrādot, tiks sniegta medicīniskā palīdzība.

Ar katru gadu interese par šīm kartēm pieaug. Cilvēki aizvien vairāk saprot, ka, dodoties ceļojumos vai komandējumos, šāda karte ir noderīga un, pērkot papildus vēl dažādu firmu piedāvāto apdrošināšanu, skatās, lai tā paredz ko vairāk nekā valsts garantētā samaksa par neatliekamo un nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Otra Latvijas valsts budžeta naudas plūsma ir par tām plānveida operācijām un citām ārstniecības manipulācijām, ko Latvijas iedzīvotāji nevar saņemt te, uz vietas, bet tikai kādā no ES valstu klīnikām. Ar VNC lēmumu tiek garantētas viņu tiesības saņemt Latvijas valsts apmaksātu pakalpojumu citā valstī.
***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
7
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU