Lai saņemtu, piemēram, valsts apmaksāta ginekologa konsultāciju, rindā Rīgā jāgaida 65 dienas, savukārt uz vizīti pie urologa Vidzemē jāgaida pat 90 dienas. Līdzīga situācija ir ar izmeklējumiem. Magnētiskā rezonanse Latgales reģionā jāgaida no 125 līdz 150 dienām, bet Rīgā – no 30 līdz pat 112 dienām. Garas rindas izveidojušās arī uz dienas stacionāra pakalpojumiem acu operācijām – no 14 līdz 649 dienām Rīgā un ap 330 dienām Vidzemē.
Līdzīga aina paveras, arī analizējot un salīdzinot rindu garumus plānveida stacionāro pakalpojumu saņemšanai. Uz lielo locītavu endoprotezēšanu jāgaida 1 līdz pat 8 gadus, lai veiktu iedzimtu un smagu sakodiena anomāliju stacionāro ārstēšanu – 6 līdz 9 mēnešus utt.
Gaidīšanas rindas plānveida veselības aprūpes saņemšanai Latvijā uztver ar nežēlīgu kritiku. Tikmēr arī citās valstīs plānveida palīdzību par valsts budžeta līdzekļiem nevar saņemt uzreiz – ir jāgaida. Piemēram, Igaunijā uz kataraktas operāciju rinda ilgst 1,5 gadu, bet uz lielo locītavu endoprotezēšanu – 2,5 gadus.
"Citur pasaulē cilvēki to uztver kā normu, bet Latvijas pacientiem plānveida palīdzības gaidīšana šķiet kas ārkārtējs," bilst Nacionālā veselības dienesta (NVD) Ārstniecības pakalpojumu departamenta direktors Atis Mārtiņsons.
Nav operatīvas informācijas
Starp Nacionālo veselības dienestu un ārstniecības iestādi (pakalpojumu sniedzēju) ir noslēgti līgumi par valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu. Ja ārstniecības iestāde šo pakalpojumu nevar nodrošināt uzreiz, tai atbilstoši savstarpēji noslēgtam līgumam ir pienākums veidot un reģistrēt vienotu rindu plānveida pakalpojumu saņemšanai. Ja pacientam ambulatorais veselības aprūpes pakalpojums jāgaida ilgāk par piecām dienām, bet stacionārais veselības aprūpes pakalpojums – ilgāk par četrām nedēļām, ārstniecības iestādei ir pienākums iesniegt dienestam pārskatu par rindas garumu plānveida pakalpojumu saņemšanai ārstniecības iestādē. Pārskatu ārstniecības iestāde dienestam iesniedz reizi mēnesī.
Apkopotā informācija tiek aktualizēta dienesta interneta vietnē. Lai gan katrs pacients šo informāciju dienesta mājaslapā var redzēt, tai patiesībā ir visai nosacīta nozīme – tam piekrīt arī Nacionālais veselības dienests. Proti, ziņas par rindu garumu tiek publicētas ar mēneša nobīdi, jo ir vajadzīgs laiks, lai iestāžu doto informāciju apkopotu un sistematizētu. Tāpēc pacienti informāciju var iegūt nevis par šā brīža, bet gan situāciju pirms mēneša, kas, ļoti iespējams, šobrīd jau ir mainījusies.
"Kā rindas veidojas, kā virzās uz priekšu, kur pacients tajā atrodas?"
Turklāt nav īsti skaidrs, kā rindas veidojas, kā tās virzās uz priekšu, tāpat pacientam nav iespēju ērti un ātri uzzināt, kur viņš rindā šobrīd atrodas. Trūkst arī vienota regulējuma, kā un kad ārstniecības iestādēm pacienti jāreģistrē rindā, kā un kad tās jāaktualizē, tādēļ katra ārstniecības iestāde to dara tā, kā uzskata par vajadzīgu.
Pieraksta rindu veidošana ir ārstniecības iestāžu darba plānošanas un organizācijas sastāvdaļa. Lai noskaidrotu, kā notiek pacienta pierakstīšana un pakalpojuma saņemšana konkrētā ārstniecības iestādē, pacients var vērsties tās reģistratūrā.
Speciālisti lielas cerības liek uz e-veselību, kas visas minētās problēmas vismaz daļēji varētu atrisināt – gaidīšanas rindas apvienot vienā kopējā datubāzē un nodrošināt rindu informācijas pārskatāmību.
Rindu iemesls – arī pacientu tradīcijas
Rindu garumu ietekmē dažādi faktori: pacientu skaits, kas vēlas saņemt konkrēto veselības aprūpes pakalpojumu konkrētā ārstniecības iestādē, kā arī ārstniecības iestādes materiāltehniskais un finansiālais nodrošinājums.
Ir pamats domāt, ka daļu rindu mākslīgi izveido paši pacienti, piesakoties kādam veselības aprūpes pakalpojumam vai izmeklējumam drošības labad. Cik pacientu gaidīšanas rindās ir tādi, kam joprojām palīdzība vajadzīga, bet cik tādu, kam to vairs nevajag – to neviens nezina. Cik ir pacientu, kas pakalpojumam vienlaikus pieteikušies divās, piecās vai pat desmit ārstniecības iestādēs – arī tādu datu nav. Tā kā rindas regulāri netiek aktualizētas, pienāk brīdis, kad pacientam jādodas uz plānoto operāciju, bet viņam tā vairs nav vajadzīga – pacients to ir veicis, piemēram, par savu naudu vai operācija vairs nav aktuāla.
Dažkārt rindas veido arī jaunākās modes tendences medicīnā. A.Mārtiņsons stāsta: "Arī medicīnā mode mainās. Un, līdzko parādās kāda jauna ārstniecības metode, kāda jauna tehnoloģija – strauji palielinās to pacientu skaits, kas vēlas izmantot tieši šo iespēju."
"Arī medicīnā mode mainās. Parādās jaunas ārstniecības metodes, jauna tehnoloģija, un strauji palielās pacientu skaits to izmatošanai."
Garākas rindas veidojas arī tur, kur pieejami plašāki, mūsdienīgāki izmeklējumi: vienā ārstniecības iestādē konkrētā speciālista kabinetā ir perfektas tehnoloģijas, savukārt citas ārstniecības iestādes kabinetā tādam pašam speciālistam ir tikai galds un krēsls.
Vietu, kur saņemt valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu, var izvēlēties brīvi - neatkarīgi no pilsētas, kurā pacients dzīvo, vai ārstniecības iestādes, kurā strādā viņa ģimenes ārsts. Ja valsts apmaksāta veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanai vienā ārstniecības iestādē jāgaida rindā, pacientam ir tiesības vērsties citur, kur rindas nav vai tā ir mazāka.
Tomēr pacienti Latvijā nereti izvēlas saņemt plānveida palīdzību kādā konkrētā ārstniecības iestādē vai pie konkrēta speciālista un tur ir gatavi gaidīt mēnešiem, kaut arī to pašu pakalpojumu jau šonedēļ varētu saņemt kur citur. "Bet cilvēks negrib braukt no Bolderājas uz Vecmīlgrāvi un vēlas pakalpojumu saņemt tur, kur parasti," norāda A.Mārtiņsons.
Jāapstiprina maksimālie gaidīšanas laiki
Nacionālajam veselības dienestam ir risinājums – valstī jāīsteno gaidīšanas laika koncepcija, un tam nepieciešamas vairākas izmaiņas normatīvajos aktos. Visupirms ir jāapstiprina maksimālie gaidīšanas laiki. Jau tagad daudzās valstīs maksimālie gaidīšanas laiki nostiprināti ar likumu, regulējums var būt gan ļoti detalizēts, gan arī vispārīgs. Proti, pacientam jāzina, cik ilgā laikā kopš iestāšanās rindā viņam tiek garantēta vajadzīgā plānveida palīdzība.
"Nav datu, cik ir pacientu, kas pakalpojumu vienlaikus pieteikušies saņemt vairākās ārstniecības iestādēs."
Nākamais uzdevums – ir jāizstrādā vienoti noteikumi gaidīšanas sarakstu veidošanai ārstniecības iestādēs, jo pašlaik katra iestāde to veido tā, kā saprot un vēlas. Tāpat visiem procesa dalībniekiem - pacientiem, ārstiem, valsts pārvaldes iestādēm - jāizstrādā saprotama un caurskatāma rindas pakalpojumu saņemšanas kārtība: nosūtījumi, klīniskie kritēriji, prioritātes, uzņemšana rindā, rindu virzība, piekļuve informācijai.
Lai to visu izdarītu, ir ne vien jāpieprasa, bet arī jāsaņem nepieciešamie finanšu līdzekļi, lai nodrošinātu maksimālā gaidīšanas laika ievērošanu. "Aprēķins jāveic katram gadam, ņemot vērā pieprasījumu (rindu garumu), neapmierināto pieprasījumu garantētā laika ietvaros un ārstniecības iestāžu iespējas. Jo īsāku maksimālo gaidīšanas laiku pieņemsim, jo vairāk naudas tā nodrošināšanai vajadzēs. Tā ka noteicošās būs budžeta iespējas," vērtē A.Mārtiņsons. Tas gan nenozīmē, ka rindas tiks likvidētas, bet tās būtu saprātīgas un prognozējamas.
