Kas ir e-veselība?
Tā ir informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošana veselības aprūpes kvalitātes un efektivitātes, un tā rezultātā – iedzīvotāju veselības aprūpes –paaugstināšanai. E-veselības risinājumi sniedz iespējas pacientam daudz efektīvāk komunicēt ar veselības aprūpes iestādi un ietaupa laiku un resursus.
Latvijā pašlaik tiek īstenoti trīs Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansēti e-veselības projekti, to ietvaros līdz 2013. gadam tiks izveidots sabiedrības veselības portāls, kurā būs pieejamas trīs e-sistēmas: e-pieraksti, elektroniskā veselības karte un e-recepte.
Projektu pirmajā posmā tiks izveidota vide, kurā nodrošināt informācijas apmaiņu starp dažādām veselības nozares informācijas sistēmām, izveidots sabiedrības veselības portāls, tiks izstrādāti arī informācijas drošības un datu aizsardzības risinājumi.
Elektroniskajā veselības karšu sistēmā tiks radīta vienota datubāze, kurā tiks uzkrāti dati par pacientiem sniegtajiem pakalpojumiem, lai vienuviet nodrošinātu šo datu pieejamību gan pašam pacientam, gan ārstniecības personām no dažādām ārstniecības iestādēm. Katra pacienta profilā būs viņa ģimenes ārsta un speciālistu apmeklējumu dati, nozīmētā ārstēšana, izmeklējumu rezultāti un cita informācija.
E-pieraksts nozīmē, ka pacients portālā varēs redzēt ārstu un laboratoriju darba laikus, sniegtos pakalpojumus un elektroniski rezervēt apmeklējumu.
Savukārt elektronisko recepšu informācijas sistēmas izveidošanas mērķis ir nodrošināt ārstiem efektīvāku recepšu izrakstīšanas procesu, kā arī vairāk informācijas par to, kā pacienti lieto medikamentus. Ārstu elektroniski izrakstītās receptes nonāks aptiekā, ko pacients būs izvēlējies.
"Informējot par e-veselību, īpašu uzmanību pievērsīsim tieši vecākajai paaudzei, aicinot viņus nebaidīties no interneta iespējām."
E-veselības projekti ir Eiropas Padomes atbalstīti, jo e-veselība ir izvirzīta kā viena no būtiskām ES valstu prioritātēm veselības aprūpes nozarē. Tas tiek uzsvērts gan ES normatīvajos aktos, gan veicinot un finansiāli atbalstot pārrobežu sadarbību un projektus e-veselības jomā. Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par pacienta tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē paredz, ka dalībvalstis izstrādā vienotas pamatnostādnes par datiem, kuri jāiekļauj pacienta kartēs un ar kurām var apmainīties veselības aprūpē strādājošie. Tāpat direktīva nosaka, ka Eiropas Komisija sniedz atbalstu dalībvalstīm, tām izstrādājot identifikācijas un autentifikācijas pasākumus, lai veicinātu datu nodošanu pārrobežu veselības aprūpē.
Projektu kopējais finansējums ir 4,9 miljoni latu (85% ERAF, 15% – valsts finansējums).
Kādi būs pacienta ieguvumi no e-veselības projektiem?
Tagad pacients bieži vien pie ārsta nonāk kā balta lapa, jo ne viņam pašam, ne speciālistam, pie kā viņš meklē palīdzību, nav zināma ne tikai viņa slimības priekšvēsture un līdzšinējā ārstēšana, bet pat tāda pamatinformācija kā asinsgrupa, alerģijas, zāļu nepanesība utt. Risks nesavlaicīgai un nepareizai diagnozei ir liels, īpaši ja jāsniedz neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Lietojot elektroniskās datubāzes, visi pacienta dati glabājas vienkopus. Ārstam dati pieejami jebkurā laikā, iespējams izsekot procesu dinamikai un kvalitatīvāk izvērtēt pacienta stāvokli.
E-veselība dos iespēju pacientam saņemt vairāk informācijas par veselības pakalpojumu saņemšanas iespējām, jo, izmantojot e-pierakstu sistēmu veselības portālā, varēs redzēt visas ārstniecības iestādes, kuras var sniegt nepieciešamo pakalpojumu. Pacienti saņems vairāk informācijas par savu veselību – izmeklējumu rezultātiem, uzstādītajām diagnozēm, izrakstītajiem medikamentiem, līdz ar to būs iespēja aktīvāk sekot līdzi savam ārstniecības procesam. Samazināsies gaidīšanas laiks līdz izmeklējumiem, pierakstu pie ārsta varēs veikt elektroniski 24 stundas diennaktī. Visbeidzot – tā būs iespēja saņemt kvalitatīvākus veselības pakalpojumus citās valstīs, jo pacienta datiem būs iespējams nākotnē piekļūt arī ārstiem ārvalstīs.
Un kādi būs ārstu ieguvumi?
E-veselība ietaupīs ārstu laiku, jo ārstiem vairs nebūs jāaizpilda medicīniskie dokumenti papīra formā, līdz ar to vairāk būs laika pacientiem. Ārsti operatīvi saņems kvalitatīvu informāciju par pacientu, kas ļaus veikt efektīvāku ārstēšanu. Turklāt ārstam būs iespējas pārliecināties, kā pacients ievēro viņa nozīmēto ārstēšanu – vai ir apmeklējis nepieciešamos speciālistus, vai iegādājies vajadzīgās zāles, vai veicis nepieciešamās pārbaudes.
Ieguvumi būs arī valstij kopumā. Būs iespēja efektīvāk pārraudzīt veselības jomu – operatīvāk saņemt kvalitatīvus statistikas datus, ātrāk pieņemt lēmumus un racionālāk izmantot budžeta līdzekļus.
"Sadarbosimies ar bibliotēkām un pašvaldību sociālajiem dienestiem, izmantosim reģionālo presi, aicināsim bērnus palīdzēt saviem vecākiem."
Pētījumi rāda, ka e-veselības ieviešana potenciāli par 22% uzlabo medicīniskā personāla darba efektivitāti, par 33% samazina pacienta neierašanās gadījumus, par 16% samazina gaidīšanas laiku uz ambulatoro aprūpi, par 48% optimizē laboratorijas izmeklējumus, kā arī par 99% samazina nozaudētos radioloģijas izmeklējumus.
Ja ieguvumi no e-veselības ir tik pārliecoši, kādēļ tās ieviešana Latvijā norit tik gausi? Piemēram, Igaunija šajā ziņā ir krietni priekšā – tur 80% recepšu jau tiek izsniegtas elektroniski, slimnīcas 80% slimību vēstures un 15% ģimenes ārstu datus par saviem pacientiem nosūta centrālajai e-veselības sistēmai.
Pamatnostādnes e-veselības ieviešanai Latvijā pieņemtas 2005. gadā, pamatnostādņu ieviešanas plāns publicēts 2008. gadā. Ir ieviesti četri pilotpakalpojumi portālā www.latvija.lv. Kopš 2009. gada beigām ir uzsākti trīs ERAF projekti.
Tas nav medicīnas jautājums, bet politiskās gribas un finansiālā atbalsta jautājums. Igaunijā vairākas e-veselības ieviešanas pozīcijas finansētas no valsts budžeta, Latvijā tika gaidīti ERAF līdzekļi. Turklāt veselības nozares reorganizācija projektu ieviešanu aizkavēja, jo nomainījās projektos iesaistītās institūcijas.
Igaunijā e-veselības ieviešana sākās 2000. gadu sākumā, un tagad tā jau darbojas. Bet kaimiņos arī elektroniskās identifikācijas kartes ieviestas un sekmīgi darbojas, un tas ir cieši saistīts ar e-veselību. Latvijā diemžēl viss nāk gausāk – gan identifikācijas kartes, gan drošs elektroniskais paraksts, un tas ietekmē arī citu elektronisko sistēmu veidošanu.
Otrkārt, tas ir normatīvā regulējuma, bet vēl jo vairāk – veselības aprūpes personāla attieksmes jautājums. Ārstu praksēm un ārstniecības iestādēm jāspēj veidot elektroniskās uzskaites sistēmas. Ņemot vērā šīs nozares komplicētību, ir svarīgi vienoti uzstādījumi.
Vai e-veselības sistēmā būs obligāti jāiekļaujas visiem ārstiem un ārstniecības iestādēm?
Sākotnēji tā nebūs spiesta lieta, taču, domāju, ka pacientu pieprasījums liks ārstiem iekļauties e-veselībā. Ja ģimenes ārsts vai speciālists neveiks ierakstus e-veselības sistēmā un pacienta dati netiks uzkrāti viņa veselības kartē, ja pacientam būs jāgādā izmeklējumu rezultāti vai speciālistu slēdzieni papīra formātā, lai tos redzētu viņa ģimenes ārsts, iespējams, pacients nomainīs ģimenes ārstu vai meklēs citu speciālistu.
Vai nepieciešamās programmatūras ārstiem tiks iegādātas projektu ietvaros, vai tās būs jāgādā katram pašam? Vai ārstu praksēm un iestādēm, kam jau šobrīd ir savas informācijas uzglabāšanas sistēmas, būs nepieciešamas jaunas?
ERAF līdzekļi paredzēti centrālā veselības portāla sistēmas izstrādei un ieviešanai, saslēgumam ar lietotājiem – ārstu praksēm un iestādēm, kā arī ievadāmās informācijas standartu izstrādei un lietotāju apmācībai.
Programmatūru iegādi ārstu praksēm un iestādēm Eiropas finansējums neparedz, par to jāgādā pašiem. Ja kādam ģimenes ārstam nebūs savas programmas, būs iespēja daļu pacientu datu ievadīt caur veselības portālu, taču tas apjoms būs mazāks.
Iestādes, kurām jau ir medicīnisko datu uzglabāšanas sistēmas, varēs tās izmantot arī e-veselības ietvaros, jo prasība e-veselības sistēmu izstrādātājiem ir radīt sistēmas, kuras var saslēgt ar šobrīd lietotajām. Tādēļ viens no svarīgākajiem uzdevumiem projektu pirmajā kārtā ir vienotas uzglabājamās informācijas struktūras izveidošana un vienotu prasību noteikšana ārstniecības iestādēm un ārstu praksēm.
"Katra pacienta profilā būs viņa ģimenes ārsta un speciālistu apmeklējumu dati, nozīmētā ārstēšana, izmeklējumu rezultāti un cita informācija."
Tiem, kam informācijas sistēmu šobrīd nav, protams, būs nepieciešami papildu ieguldījumi jaunu programmatūru iegādei. Vienota valsts pasūtījuma tam nebūs, un piegādātāja izvēle būs katra brīva izvēle. Saprotot, ka daudziem ārstiem tas var nebūt viegls uzdevums, rosinām aktīvāk šajā procesā līdzdarboties ģimenes ārstu un nozaru speciālistu asociācijas, sniedzot tehnisku un juridisku palīdzību saviem biedriem līgumu sastādīšanā un tehnikas un programmatūru iegādē.
Vai pacienta elektroniskajā veselības kartē nonāks arī informācija no bijušajām un tagadējām pacienta kartiņām, vai tikai tā, kas uzkrāsies pēc e-veselības ieviešanas?
Pirmkārt, aicināsim ģimenes ārstus ievadīt savu pacientu „signālinformāciju” – asinsgrupu, pamatdiagnozes, alerģijas, medikamentu nepanesību u.c.
Otrkārt, veselības kartēs tiks importēta informācija no Veselības ekonomikas centra un Valsts norēķinu centra datubāzēm. Jau šobrīd pilotprojekta ietvaros daļu no šajās datubāzēs esošās informācijas bez maksas var apskatīt portālā www.latvija.lv. Autorizējoties portālā ar drošu elektronisko parakstu, mobilā ID autentifikāciju vai ar internetbankas piekļuves līdzekļiem, ikviens savā profilā var apskatīt datus par sevi un saviem nepilngadīgajiem bērniem, izmantojot e-pakalpojumus „Mani valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi”, „Mani dati cukura diabēta pacientu reģistrā”, „Manu jaundzimušo bērnu dati 2007.–2009. gadā”, „Mans ģimenes ārsts”. Ielūkojoties šajās datubāzēs, var izmēģināt, ko vispār nozīmē e-pakalpojumi un cik lietderīgi tie ir.
Vai elektroniskajā veselības kartē arī pacients pats varēs izdarīt kādus ierakstus, kam varētu būt nozīme viņa veselības stāvokļa raksturošanai. Piemēram, dziednieka vai homeopāta diagnozes un ārstēšanas līdzekļus vai bezrecepšu medikamentu iegādi?
Nē, tāda iespēja gan netiek paredzēta. Taču pacientu un mediķu viedokli par nepieciešamo informāciju uzklausīsim un analizēsim, un, ja būs pieprasījums pēc šādiem datiem, tad, iespējams, domāsim par to.
Kā, ieviešot e-veselību, mazināsit sabiedrības neuzticību informācijas sistēmu drošībai un pārliecināsit, ka viņu sensitīvie dati nenoplūdīs?
Datu aizsardzības risinājumi pirmkārt ir programmatūru izstrādātāju atbildība, un projektu ieviešanas ietvaros drošības tehnoloģiskais nodrošinājums tiek prasīts un vērtēts. Taču tālāk tā ir ārstniecības iestāžu atbildība gan tehniskajā, gan cilvēciskajā aspektā, proti, vai pacienta dati netiek atstāti atvērtā datorā, vai ārsts pats ievada pacienta sensitīvos datus u.tml.
Ieviešot e-veselības sistēmu, ir paredzēti informācijas pieejas ierobežojoši risinājumi, kā arī būs nodrošināta informācijas apstrādes kontrole. Pacientam pašam jebkurā laikā būs iespēja kontrolēt, kurš un kāpēc ir apstrādājis viņa medicīnisko informāciju, kā arī ierobežot tai pieeju.
Pacientam būs tiesības liegt piekļuvi saviem datiem jebkurai citai personai, taču sistēma tad viņu brīdinās, ka šajā gadījumā viņa veselībai vai pat dzīvībai svarīga informācija nebūs pieejama mediķiem, piemēram, nelaimes gadījumā, kad viņam būs nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība. Pacients varēs izvēlēties iespēju aizliegt skatīt daļu viņa medicīnisko datu. Ārstam būs atļauts skatīt pacienta datus tikai saistībā ar konkrētu ārstniecības epizodi, citos gadījumos būs paredzēti sodi.
Kādi ir izplatītākie mīti par e-veselību?
Manuprāt, sabiedrība ir informētāka par e-veselību un tās viedoklis ir mainījies. Varbūt izskan kādi noraidoši paziņojumi, taču sarunās ar ārstiem pārliecināmies, ka viņi saprot e-veselības priekšrocības un to vēlas.
Mīts, kas par e-veselību tiek izplatīts visbiežāk, ir tāds, ka ārstam vairs nebūšot kontakta ar pacientu un ārstēšana notikšot ar datoru. Tas patiešām ir mīts, jo e-veselības sistēmas, kas tiks izstrādātas jau minētajos ERAF projektos, nav telemedicīna, kas pacientu kontrolē no attāluma. Turklāt, ja ārstam mazāk laika vajadzēs veltīt medicīniskās dokumentācijas un atskaišu veidošanai, viņš varēs vairāk laika veltīt pacientam.
Cits mīts ir, ka medicīnas pakalpojumu pieejamība samazināsies vecākajai paaudzei, kas nepratīs izmantot e-pakalpojumus. Taču tā nebūs, jo saglabāsies visas iespējas nokļūt pie ārsta ar telefonisku pieteikumu, saņemt analīžu un izmeklējumu rezultātus papīra formātā un ar ārsta izrakstītu recepti rokās doties uz aptieku.
"Zināmā mērā tā ir it kā atgriešanās kādreizējā situācijā, kad pacienta dati glabājās vienuviet – savā poliklīnikā, tagad būs elektronisks pacienta profils."
Informējot par e-veselību, īpašu uzmanību pievērsīsim tieši vecākajai paaudzei, aicinot viņus nebaidīties no interneta iespējām. Sadarbosimies ar bibliotēkām un pašvaldību sociālajiem dienestiem, izmantosim reģionālo presi, aicināsim bērnus palīdzēt saviem vecākiem.
E-veselības mērķis ir padarīt veselības nozari pēc iespējas integrētāku, kas nozīmē, lai pacienta izmeklēšana un ārstēšana nesākas un nebeidzas viena ārsta kabinetā, lai pacientam tiek dotas lielākas un ērtākas izvēles iespējas, taču lai šis process ir pārskatāms un profesionāli kontrolēts. Ģimenes ārstam jābūt kā pacienta veselības menedžerim, kurš redz visu informāciju un ir kā atbalsta punkts pacienta ārstēšanās gaitā. Pārprasti lielā demokrātijā pacientam it kā ir dota lielāka brīvība pašam izvēlēties savu ārstēšanās ceļu, taču tiek aizmirsts, ka ir jāpalīdz pacientam izvēlēties. Zināmā mērā tā ir it kā atgriešanās kādreizējā situācijā, kad pacienta dati glabājās vienuviet – savā poliklīnikā, tagad būs elektronisks pacienta profils.
Kad e-veselība Latvijā sāks darboties?
Pašlaik ir noslēgti iepirkuma procesi par portāla, pierakstu/nosūtījumu, integrācijas platformas un elektroniskās veselības kartes informācijas sistēmas izstrādi un ir uzsākta to izstrāde. Vēl norit iepirkuma process par e-receptes izstrādi.
2012. gadā tiks veikti pilotprojekti, kuros varēs iesaistīties tās ārstniecības iestādes, kas to vēlēsies. Visi projekti jāīsteno līdz 2013. gadam, visām sistēmām tad jābūt darba režīmā.
