Vai Demogrāfijas lietu padomes veidošana varētu būt atbilde uz jūsu vadītā Nākotnes fonda atklāto vēstuli Valsts prezidentam, Ministru prezidentam un 10. Saeimā ievēlētajām partijām ar aicinājumu pievērsties draudošai valstiska mēroga problēmai - latviešu tautas izmiršanai?
Situācija patiešām ir kritiska, un gan valdībai, gan Saeimai ir jārīkojas. Ja nemeklēsim kādu risinājumu, cerot, ka problēma atrisināsies pati no sevis, tuvākajos desmit gados Latvijas liktenis būs izlemts neatgriezeniski negatīvi. Ar savu nevēlēšanos un nedarīšanu būsim pieņēmuši liktenīgu lēmumu mūsu bērnu un mazbērnu vietā, padarot viņus par minoritāti savā valstī.
Demogrāfijas lietu padomes izveidošana būtu tikai pirmais solis. Ļoti ceru, ka tā kļūs arī par Ministru prezidenta iniciatīvu. Būtu nožēlojami, ja Saeima un valdība neiedziļinātos lietas būtībā un atstātu to tikai Labklājības ministrijas ziņā. Tas nav vienas nozares jautājums, tas ir valsts nākotnes jautājums.
Taču sliktā ziņa ir tā, ka šādas un līdzīgas komisijas ir bijušas visu atjaunotās Latvijas neatkarības laiku. Bet politiskās gribas nav bijis, līdz ar to izdarīts ir nepiedodami maz. Tā ir kā anekdote, bet diemžēl realitāte: ja mums Latvijā ir kāda problēma, tad veidojam komisiju un to problēmu tik ilgi muļļājam, kamēr tā pati pāriet. Demogrāfijas komisijai būtu jābūt arī vismaz kā apakškomisijai parlamentā.
Diemžēl ne politiķiem, ne ministriem nav pilnīgas izpratnes par to, ka demogrāfijas problēma nav tāda pati kā šobrīd aktuālās, bet tomēr pārvaramās problēmas, piemēram, bezdarbs, nodokļu slogs vai budžeta deficīts.
Varbūt nevajag satraukties - krīze beigsies, dzīve stabilizēsies, un ģimenes plānos arī bērniņus?
Tāda doma ir aplama. Mums vairs nav laika gaidīt, kad valsts atkopsies un demogrāfiskie rādītāji uzlabosies paši no sevis, jo tad jau būs par vēlu. Mēs jau esam 20 gadus gaidījuši, un dzimstība ir kritiski samazinājusies jau paaudzes garumā, un bērnu jau tagad ir divas reizes mazāk nekā viņu vecāku. 500 tūkstoši vecāku neatkarības gados radījuši tikai 300 tūkstošus bērnu. Pat ja šie bērni radīs vienu, divus pēcnācējus, tad nākamajos 20 gados šiem 300 tūkstošiem būs tikai aptuveni 180 tūkstoši bērnu, turklāt vēl jārēķinās ar emigrāciju. Mēs Latvijā katru gadu zaudējam vairāk par 10 tūkstošiem iedzīvotāju, neskaitot tos, kas emigrējuši.
Pagājušā gadsimta 80. gados Latvijā bija relatīvi augsta dzimstība, un tad piedzima tā paaudze, kam tagad ir 20-30 gadi, un ir pēdējie pieci gadi, kad Latvijā ir vislielākais vecāku skaits, kas var radīt pēcnācējus. Tātad tieši šobrīd ir svarīgi, lai jaunās sievietes dzemdētu pirmos bērniņus, bet ģimenes, kurās ir viens vai divi bērni, izšķirtos par trešo. Pēc pieciem desmit gadiem sieviešu reproduktīvā vecumā jau būs uz pusi mazāk nekā tagad – un viņas vairs nevarēs atgūt tagad iekavēto.
"Ja izniekosim dzīvo resursu budžeta konsolidācijas, Ziemeļu, Dienvidu vai kāda cita tilta vārdā - būsim izlēmuši Latvijas likteni."
Ja izniekosim šo dzīvo resursu budžeta konsolidācijas, Ziemeļu, Dienvidu vai kāda cita tilta vārdā - būsim izlēmuši Latvijas likteni. Tas, ka šogad un tuvākos piecus gadus nedzims bērni, ir Latvijas valsts ilgtspējības apdraudējums numur 1, tas ir kā atliktais deglis, kas sprāgs pēc 20-25 gadiem.
Dzimstības pasākumu veicināšanu un atbalstu ģimenēm ar bērniem nedrīkst uzskatīt par valsts tēriņiem vai kārtējiem izdevumiem, līdzīgi pensijām un sociālajai palīdzībai. Tas ir ieguldījums, kas atmaksāsies pēc 20 gadiem.
Jādomā, ka Latvijas valsts pastāvēs arī pēc 20 gadiem, bet jautājums - kas tajā dzīvos?
Mums ir palikuši pēdējie 20 gadi, kad latvieši vēl var nodrošināt savas zemes minimālu piepildījumu ar pēcnācējiem, pretējā gadījumā to aizņems citi. Jau sacīju, ka mēs šodien izlemjam savu mazbērnu vietā - vai viņi būs pamatnācija vai minoritāte Latvijā un vai pēc pāris paaudzēm jau nebūs situācija, kad izzudīs jēga pašai Latvijas valstij.
Tāpēc tieši tagad ir jādzimst pirmajiem, otrajiem un arī trešajiem bērniem. Lai latvieši spētu izdzīvot nākotnē, diemžēl pat ar diviem bērniem ģimenē nepietiek – nākotne sākas ar trešo.
Ko darīt, ja valstij šajā brīdī nav iespēju palielināt bērnu pabalstus, lai veicinātu dzimstību?
Patiesībā neceru, ka valsts tuvāko pāris gadu laikā varētu dubultot savu atbalstu ģimenēm, taču tas nav vienīgais mudinājums un iedrošinājums radīt bērnus. Svarīgāk, lai jaunie cilvēki un ģimenes dzirdētu un noticētu, ka bērni Latvijas valstij ir vajadzīgi. Valstsvīriem ir jāmaina akcenti savās uzrunās, lai tauta saņemtu šos pozitīvos signālus. Un šiem pozitīvajiem signāliem būtu jābūt iestrādātiem ilgtermiņa programmās, pat ja šogad papildu finansējums vēl nav iespējams. Diemžēl nupat izstrādātajās ģimenes valsts politikas pamatnostādnēs paredzētais dzimstības pieaugums ir niecīgs – tāds neglābs mūsu tautu!
Ir taču iespējas manāmi atvieglot vairāku bērnu ģimeņu situāciju arī bez papildu naudas, piemēram, trešajam bērnam būtu priekšroka saņemt vietu bērnudārzā un valsts finansējumu studijām augstskolā. Tā būtu laba motivācija. Tāpat kā ienākuma nodokļa (vismaz daļēja) atmaksa vecākiem, kuru apgādībā ir vismaz trīs bērni. Nākotnē pēc trešā bērna piedzimšanas pusi ģimenes mājokļa hipotekārā kredīta saistību varētu pārņemt valsts.
Stimulējoša būtu arī pensijas vecuma samazināšana (vai nepagarināšana, kad citiem to paildzinās), piemēram, gadu par katru bērnu. Tas būtu taisnīgi, jo bērnu vecāki ir ne tikai maksājuši valstij nodokļus, bet arī radījuši nākamos nodokļu maksātājus. Varbūt būtu jādiferencē vēl tālāk un lielāka pensija jāmaksā tiem vecākiem, kuru bērni strādā un maksā nodokļus Latvijā. Varbūt arī astoņu latu pabalstu, par ko šobrīd tiek lauzti šķēpi, var palielināt ne naudā, bet graudā, piemēram, ar bezmaksas skolas pusdienām vai grāmatām skolā.
Dažas iniciatīvas var pieņemt jau šodien bez neviena lieka lata valsts naudas makā. Un tas ir jādara – citas izejas valstij šobrīd nav.
Mēdz teikt, ka svarīga ir ne tikai kvantitāte, bet arī kvalitāte - vai tā var teikt arī par bērnu dzimšanu un audzināšanu?
Demogrāfijā svarīga ir tikai kvantitāte, kaut arī šīs lietas nedrīkst pretstatīt. Taču kvalitāte arī rodas no kvantitātes... Lai paskatāmies vēsturi - gandrīz visi lielie klasiķi izauguši no nabadzīgiem ganiņiem. Pieticīgos apstākļos auguši bērni nav nolemti trūcīgai dzīvei, varbūt pat otrādi – tie ir vairāk gatavi uzņemties visas dzīves grūtības.
Arī šodienas pieredze rāda: jo vairāk bērnu ģimenē, jo veiksmīgāki un labāk sagatavoti dzīvei viņi izaug. Kā sabiedrības locekļi kvalitatīvāki ir tie, kas auguši kuplākās ģimenēs, jo viņi ir apguvuši vairāk prasmju - ne tikai praktiskās, piemēram, krāsni iekurt un ēst uzvārīt, bet arī būt emocionālāki, veidot attiecības, rīkoties dažādās situācijās un risināt problēmas.
"Šodienas pieredze rāda: jo vairāk bērnu ģimenē, jo veiksmīgāki un labāk sagatavoti dzīvei viņi izaug."
Arī tas ir iemesls, kāpēc ģimenē vajadzīgs vairāk nekā viens vai divi bērni. Lai sabiedrība būtu spēcīgāka un veiksmīgāka, svarīgi, lai ja ne katrā, tad vismaz katrā otrajā ģimenē būtu vismaz trīs bērni.
Bet par dzīves standartiem runājot: tās ģimenes, kas spēj vienam bērnam radīt kvalitatīvu dzīves līmeni, tikpat labu un pat vēl labāku to spēs dot arī diviem un trim bērniem. Diemžēl bieži potenciālie vecāki nevēlas radīt sev pēcnācējus, jo nav pārliecināti par savu spēju tos pilnībā nodrošināt līdz pat augstākās izglītības iegūšanai. Jāatzīst, ka, tā rēķinot, arī daudzi no mums nebūtu dzimuši... Bet bērns taču pats sev neprasa neko vairāk par minimumu, to pārējo viņam iedvešam mēs paši.
Sakāt - ģimenes. Bet vai demogrāfijas problēma nav tā, ka aizvien mazāk ir ģimeņu klasiskajā izpratnē - kurās ir abi vecāki? Vai arī cilvēki dzīvo kopā, bet viņus vieno ne laulības, bet kopīga kredīta saites? Vienu bērnu sieviete dzemdēs jebkurās attiecībās, bet otro un trešo neriskēs, jo nejutīsies droša, ka, četrdesmitgadnieka krīzei sākoties, viņas bērnu tēvs nepametīs ģimeni un nerisinās demogrāfijas problēmu jaunā ģimenē.
Domāju, ka četrdesmitgadnieki demogrāfiskos procesus vairs neiespaido. (Smejas.) Taču tas ir fakts, ka gandrīz puse bērnu Latvijā nedzimst klasiskajā ģimenē, bet gan vientuļajām mātēm vai civillaulībā. Trešā daļa ģimeņu dzīvo civillaulībā. Aptuveni ceturtā daļa pāru dzīvo bez bērniem.
Tā ir realitāte, kas jāpieņem, un svarīgi, lai bērni vispār dzimtu. Iespējams, ir vērts pārskatīt mūsu vairāk nekā 70 gadus seno Civillikumu un to piemērot šodienas realitātei.
Jūsu esat ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs un labi izprotat arī šo demogrāfijas ietekmes sviru - imigrācija. Vai imigranti Latvijai ir drauds vai varbūt demogrāfiskās krīzes risinājums?
Nelielā skaitā, kādi 1000–3000 iebraucēji ik gadu, nekādus draudus Latvijai neradītu un būtu pat apsveicami, bet ar diviem nosacījumiem: ja viņi paši nodrošina sev iztiku un viņu bērni mācās latviešu skolās. Piemērs tam ir gruzīnu ģimene, kas Krievijas-Gruzijas kara laikā kā bēgļi nokļuva Latvijā un vairākus gadus cīnās par palikšanu šeit. Viņi strādā, bērni mācās latviešu skolā. Viņu bērni runā latviski labāk nekā krieviski un būs lielāki Latvijas patrioti nekā vidējais latvietis. Svarīgi, lai imigranti būtu dažādu tautību, lai neveidojas dominējošas etniskās grupas un lai imigrantu kopvaloda būtu latviešu valoda.
Taču, ja tie būs 10 tūkstoši un vairāk imigrantu, tas būs drauds, jo mums nebūs pretī pietiekami daudz latviešu. Masveida imigrantu pieplūduma gadījumā nenotiks šo cilvēku integrācija latviešu sabiedrībā un kultūrā, un tas savukārt padarīs mūsu valsti politiski ļoti vāju. Tādēļ Latvijā ir vajadzīgas savas ģimenes un savi bērni, lai mēs nekļūtu atkarīgi no imigrantiem.
Kā rīkojas citas Eiropas valstis?
Daudzas Eiropas valstis jau ir plaši pavērušas durvis iebraucējiem, jo arī tur dzimstība nav sasniegusi vajadzīgo līmeni, tāpēc vēlamā ekonomiskā attīstība nav iespējama bez viesstrādniekiem. Pēc tā, kā valstis veido demogrāfijas un imigrācijas politiku, tās dalāmas divās grupās.
Valstis, ko es sauktu par apzinīgākajām, piemēram, Skandināvijas valstis, Lielbritānija, Īrija, Īslande un Igaunija, savās ģimenēs iegulda lielus līdzekļus, un dzimstība tur ir daudz augstāka. Turklāt šīs valstis (izņemot Igauniju) labprātāk uzņem imigrantus no Eiropas, kas drīz vien asimilējas viņu sabiedrībā. Arī Igaunijas politika bijusi īpaši vērsta par labu ģimenēm un bērnu dzimšanai, kā rezultātā pērn viņiem izdevās sasniegt dzimstības pārsvaru pār mirstību.
Savukārt Dienvideiropas valstis, piemēram, Itālija, Spānija un arī Vācija, ietaupa uz saviem iedzīvotājiem un vairāk iegulda iebraucējos. Tās to var atļauties, jo pamatnācija ir skaitliski liela un nebūs apdraudēta arī pēc simts gadiem.
"Imigrācija ir maksa par turību jeb bagātības nodoklis. Ja gribam dzīvot, kā mēdz teikt, kvalitatīvāk un tādēļ nevaram atļauties vairāk bērnus, tad maksāsim par to ar lielāku imigrāciju."
Latvija ir tik maza un tik apdraudēta, ka vajadzētu sekot Ziemeļeiropas valstu ceļam un vairāk domāt par savām ģimenēm un saviem bērniem, nevis sagatavot savu valsti lielai imigrācijai. Ir jārēķinās, ka imigrācijas spiediens būs neizbēgams. Cilvēki, bēgot no nabadzības un dabas katastrofām, nāks uz Eiropu. Piemēram, pēc plūdiem Pakistānā 10 miljoniem turienes iedzīvotāju fiziski nebūs, ko ēst, un viņi meklēs patvērumu arī pie mums. Vai arī jaunu vīriešu pārprodukcija Indijā, ko radījusi dzimstības regulēšana ar abortiem gadījumos, kad tika gaidīts zēns, liks viņiem līgavas meklēt visur, arī Latvijā.
Migranti būs arī objektīvi nepieciešami kā darbaspēks. Vai nu latvieši paši piepildīs šo zemi un spēs radīt pievienoto vērtību, vai arī to darīs iebraucēji. Imigrācija ir maksa par turību jeb bagātības nodoklis. Ja mēs gribam dzīvot, kā mēdz teikt, kvalitatīvāk un turīgāk un tādēļ nevaram atļauties vairāk bērnus, tad maksāsim par to ar lielāku imigrāciju. Ja negribam savus bērnus, būs citi. Risinot ekonomiskās problēmas, valsts jau pēc 10 gadiem būs spiesta plaši atvērt durvis svešām darbarokām.
Diezin vai daudzi atzīs, ka atbalsta imigrantu pieplūdumu Latvijā, taču realitāte ir skarba: katrs latvietis, kas neaudzina vismaz trīs bērnus, veicina masveida imigrāciju. Vienīgā iespēja pret to, lai iebraucēji nepārņemtu mūsu zemi, ir pašu bērnu radīšana. Tikai trīs bērnu latvieši ir īsteni patrioti, kas rūpējas par Latvijas pastāvēšanu nākotnē.
Nākotnes fondā, ko pārstāvat, ir īsteni Latvijas patrioti?
Mēs ar sievu audzinām četrus bērnus. Arī citi fonda domubiedri ir Latvijas patrioti, jo viņiem vai nu jau ir vismaz trīs bērni, vai arī tos plāno.
Nākotnes fonda mērķis ir mainīt sabiedrības attieksmi pret ģimenēm, dzimstību un tautas nākotni kopumā un caur sabiedrības spiedienu mainīt valsts attīstības politiku tā, lai vismaz kāda daļa no ekonomiskās atdzīvošanās tiktu ieguldīta dzimstības veicināšanā. Tas ir mazliet arī mūsu darbības rezultāts, ka šobrīd pastiprināta sabiedrības uzmanība ir pievērsta zemajai dzimstībai, arī astoņu latu pabalsta saglabāšanai. Ar sabiedrības balsi ir izdevies panākt, ka politiķi nepieņem klaji nepareizus lēmumus.
"Nākotnē pēc trešā bērna piedzimšanas pusi ģimenes mājokļa hipotekārā kredīta saistību varētu pārņemt valsts."
Dzīvojot šodien, ir jāredz ne gads, bet tālāka nākotne. Ja latvieši neradīs bērnus, tad mūsu pēcnācēji varbūt dzīvos par kādiem 10 procentiem turīgāk, bet paši būs neliela minoritāte no nelatviskas Latvijas iedzīvotājiem. Kas ir mūsu prioritāte – lielāka turība vai latviska Latvija?
Jā, mēs darbojamies arī savtīgās interesēs - mēs gribam piedzīvot savas vecumdienas latviskā Latvijā.
