Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Latvija nav pirmā valsts, kur izskanējusi doma paredzēt kriminālsodu seksuālo pakalpojumu pircējiem. Šāda pieredze pasaulē jau ir, bet speciālisti apšauba, ka citu valstu prakse pilnībā derētu arī Latvijai.
FOTO: www.redeninternational.dk
Latvijā kampaņas laikā cer savākt 50 000 parakstu, aicinot Saeimu pieņemt likuma normu par seksuālo pakalpojumu pircēju sodīšanu, tādējādi vēršoties pret sieviešu tirdzniecību. Savāktos parakstus plānots iesniegt Saeimai 10. decembrī - Starptautiskajā cilvēktiesību dienā.
Organizācija "Resursu centrs sievietēm „Marta”” piedāvā papildināt Krimināllikuma163. pantu ar jaunu sadaļu, paredzot, ka par seksuālo pakalpojumu pirkšanu soda 20 minimālo mēnešalgu apmērā, bet par atkārtotu seksuālo pakalpojumu pirkšanu gada laikā soda ar brīvības atņemšanu līdz trim gadiem.
LV.LV jautā: Vai seksuālo pakalpoju pircēju sodīšana mazinās cilvēktirdzniecību/ prostitūciju Latvijā?
Iluta Lāce, Resursu centrs sievietēm „Marta”:
Foto: Ansis Starks, A.F.I
„Latvijā beidzot pienācis laiks ar skaidru politisku lēmumu vērsties pret meiteņu un sieviešu seksa tirdzniecību. Tas ir iespējams, vienīgi atmaskojot un sodot meiteņu un sieviešu izmantotājus, proti - seksuālo pakalpojumu pircējus. Nevēršoties pret pieprasījumu pēc meiteņu un sieviešu seksuālās izmantošanas, sabiedrība pēc būtības dod zaļo gaismu kroplīgam seksualitātes redzējumam, meiteņu un sieviešu diskriminācijai un sabiedrības veselības degradācijai.
Latvijā joprojām prostitūcija un seksa tirdzniecības jautājums ir aktuāls un netiek pietiekami risināts. Latvijā prostitūcija nav legalizēta, bet ir legāla, jo tā ir regulēta normatīvajos aktos. Esošais tiesiskais regulējums atzīst, ka prostitūcija eksistē un nosaka kārtību, kāda jāievēro, sniedzot seksuālos pakalpojumus. Bet – prostitūcija regulēta netiek, jo tā nav iekļauta Profesiju klasifikatorā un par to netiek iekasēti nodokļi.
Lai sekmīgāk vērstos pret pieprasījumu pēc prostitūtu seksuālajiem pakalpojumiem, vairākas valstis jau ir noteikušas atbildību par seksuālo pakalpojumu pirkšanu. Eiropā tās ir trīs valstis: Zviedrijā šī norma stājās spēkā 1999. gadā, Īslandē un Norvēģijā – 2009. gadā. Šo valstu galvenais arguments likuma normas ieviešanai bija – prostitūcija veicina negatīvu seksualitātes redzējumu, kas ir pretrunā tam, ka seksualitāte un emocijas ir saistītas un ka partneri uzņemas atbildību viens par otru. Prostitūcija sekmē priekšstatu par sievieti kā preci, kas ir pretrunā cilvēcībai un modernai sabiedrībai, kas tiecas uz sieviešu un vīriešu līdztiesību. Pie tam nav pieļaujama vardarbības pret sievieti atbalstīšana, bet prostitūcija ir viena no vardarbības pret sievieti formām.
Zviedrijā prostitūcijas paplašināšanās nav vērojama kopš likuma pieņemšanas brīža un ir samazinājusies gan ielu prostitūcija, gan cilvēku tirdzniecība seksuālai izmantošanai. Toties Vācijā, Holandē seksa tirdzniecība un prostitūcija ir tikai pieaugusi. Holandē prostitūciju legalizēja 2000. gadā, un tā trīskāršojās jau pirmo divu gadu laikā. Policija bija spiesta slēgt vairākus sarkanā luktura kvartālus, jo tajos bija iefiltrējusies organizētā noziedzība. Līdzīgi arī Vācijā seksa tirdzniecība un organizētā noziedzība ir pieaugusi un uz sieviešu seksuālo izmantošanu pelna miljardiem dolāru.
Lai mazinātu Latvijā strauji pieaugošo prostitūciju un cilvēku tirdzniecību seksuālai ekspluatācijai, līdzīgi kā kaimiņvalstīs, ir jāvēršas pret seksuālo pakalpojumu pieprasījumu, grozot Krimināllikumu un nosakot sodu seksuālo pakalpojumu pircējiem. Tas mazinātu bērnu un sieviešu seksuālās ekspluatācijas tirgu un būtu arī avots resursiem, kas nepieciešami bērnu un sieviešu rehabilitācijai.”
Arturs Vaišļa, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas
pārvaldes Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes Narkotiku apkarošanas
biroja 2. nodaļas (cīņai ar cilvēku tirdzniecību) priekšnieks:
Foto: Boriss Koļesņikovs, LV
„Kopš 2003. gada Latvijā realizētā cilvēku tirdzniecības apkarošanas stratēģija ir devusi pozitīvus rezultātus un samazinājusi cilvēktirdzniecību.
No 2008. gada valstī nav konstatēts neviens cilvēku tirdzniecības gadījums vai nepilngadīgo sutenerisms. Cilvēku tirdzniecības un sutenerisma organizatori, zinot, ka Latvijā policija ļoti cītīgi kontrolē viņu darbību, izvairās no vardarbības un viltus.
Normatīvie akti, kas nosaka cilvēku tirdzniecības apkarošanu Latvijā, ir atzīti par vieniem no efektīvākajiem Eiropas Savienībā. Tie ļauj Latvijas policijai cilvēku tirdzniecību preventīvi pārtraukt jau tās sākotnējā stadijā. Lai notiesātu cilvēku tirdzniecības organizētājus, nemaz nav nepieciešami cilvēku tirdzniecībā cietušie. Tādas iespējas nav citur Eiropas Savienībā.
Labākās starptautiskās pieredzes pārņemšanas ietvaros Valsts policija ir izvērtējusi seksuālo pakalpojumu pircēju sodīšanas praksi Zviedrijā un atzinusi to par neefektīvu Latvijai. Visupirms jāuzsver, ka no juridiskā viedokļa seksuālā pakalpojuma izmantošanas faktu parasti ir iespējams pierādīt tikai tajos gadījumos, kad persona pati atzīstas šajā nodarījumā, savukārt Zviedrijas praksē bieži vien personas tiek sodītas, prezumējot, ka viņām ir bijis nodoms izmantot seksuālos pakalpojumus. Šāda prakse Latvijā nav iespējama.
No ētikas viedokļa prostitūcija ir nosodāma, bet drīzāk jādomā par nevardarbīgiem instrumentiem, lai sabiedrība kopumā neatbalstītu prostitūciju. Zviedrijā ir pavisam cita ekonomiskā situācija, tādēļ jāsaprot, ka, mehāniski pārņemot šīs valsts modeli, visvairāk var nodarīt pāri tieši sievietēm. Ir jāpēta un jāpamato, kāpēc vispār sievietes Latvijā nodarbojas ar prostitūciju. Atšķirībā no sociālās labklājības valsts Zviedrijas, Latvijas sievietes nevar izdzīvot no valsts atbalsta un ir spiestas nodarboties ar prostitūciju, lai uzturētu sevi, ģimenes. Vēl nesen, Latvijas ekonomikas izaugsmes laikā, policija konstatēja prostitūcijā iesaistīto personu būtisku samazinājumu, taču 2008. gada novembrī šī nodarbe atkal daudzām sievietēm kļuva par galveno ienākumu avotu.
Vēl jāsaprot, ka katrs aizliegums rada kaut kādu negatīvu efektu, un pat barga soda noteikšana ne vienmēr personu attur no likuma pārkāpšanas.
Tagad Eiropā un Latvijā notiek noziedzīgo nodarījumu dekriminalizācija. Tikmēr izskan ieteikums: krimināli sodīt seksuālos pakalpojumu pircējus un cerēt, ka viss būs labi. Kas notiks, ja seksuālo pakalpojumu pirkšanu kriminalizēs? Prostitūcija no pelēkās zonas pārvietosies uz kriminālo, kur pieaugs kriminālās metodes, vienlaikus padarot prostitūtas atkarīgākas no suteneriem un arī pašiem klientiem. Latvijā radīsies labvēlīgi nosacījumi cilvēku tirdzniecības attīstībai, kas gandrīz nav iespējams, ja personas ar prostitūciju nodarbojas labprātīgi. Jau tā noslogotajai policijai tiks uzlikti papildu pienākumi, tiks izmantoti jau tā ierobežotie policijas, prokuratūras un tiesu resursi. Pieaugs notiesāto personu skaits. Policija nespēs efektīvi vērsties pret sutenerisma un cilvēku tirdzniecības organizatoriem, jo klienti nesadarbosies. Dzimumnoziegumu skaits augs, kas prasīs vēl lielāku naudu dzimumnoziegumu un arī cilvēku tirdzniecības upuru rehabilitācijai. Vai mums to vajag?”
Agita Sēja, biedrība DIA+LOGS:
„Mūsu biedrība ir starptautiskās organizācijas SWAN (Sexworkers Advocacy Network) biedrs. Uzskatām, ka modelis, kas ir Zviedrijā, kur jau soda seksa pakalpojuma pircējus, diez vai Latvijā mazinās pakalpojuma piedāvājumu. Arī Zviedrijas pieredze liecina, ka šī likuma ietekmē gan ir mazinājies ielu komercsekss, bet tas nav mazinājies dzīvokļos, viesnīcās utt. Klienti ir agresīvāki, jo viņiem nav, ko zaudēt: ja jau pieķers, tad, vienalga, sodīs, tāpēc var nodarboties ar agresīvu seksu vai nelietot prezervatīvu. Turklāt, samazinoties brīvi pieejamam piedāvājumam, arī sievietes piekrīt uz riskantāku seksu.
Kriminalizācija novedīs tikai pie tā, ka seksā iesaistītie noies pagrīdē, viņiem būs grūtāk pieejami dažādi profilakses pakalpojumi, viņi slēps savu nodarbošanos, piemēram, no ārstiem. Atklātība ļauj saskatīt problēmu un veikt pasākumus, kas mazina kaitējumu kā sabiedrībai, tā pašiem darbībā iesaistītajiem (piemēram, ārstu profilaktiskās apskates, šļirču maiņa).
Prostitūcija ir visvecākā profesija pasaulē, un nekur un nekad nav izdomāti veidi, kā to mazināt. Prostitūtas ir sava veida vīriešu agresivitātes mazinātājas. Vai labāk, lai vīrieši savas seksuālās vajadzības izlādē ar sievietēm, kas to nevēlas un tiek piespiestas ar varu?
Mēs uzskatām, ka komercsekss ir jālegalizē. Tam ir vairāki pamatojumi: tiks maksāti nodokļi, komercseksā iesaistītie cilvēki būs sociāli nodrošināti, izbeigsies izspiešanas gadījumi, būs pieejamas dažādas profilakses programmas, mazināsies komercseksā iesaistīto cilvēku diskriminācija. Protams, būtu naivi cerēt, ka visi gribēs reģistrēties kā pašnodarbinātas personas, tomēr būs izvēles iespēja. Piemēram, Ungārijā, tas ir iespējams. Tur ir seksa darbinieku asociācijas, kas aizstāv seksa darbinieku intereses, apmāca viņus par drošu seksu utt.
Strādājot ar ielu komercseksa sievietēm, redzam daudz gadījumu, kad sievietes tiek pazemotas, piekautas, apzagtas, un to dara ne tikai klienti. Sabiedrības un diemžēl arī speciālistu attieksme visbiežāk ir – pati vainīga. Legalizācija ļautu šos gadījumus mazināt.
Bet šis ir stāsts tikai un vienīgi par pilngadīgām sievietēm, kas brīvi ir izvēlējušās savu nodarbi. Pavisam cits jautājums ir par nepilngadīgo prostitūciju, sutenerismu. Seksa darbinieku asociācijas zemēs, kur prostitūcija ir legalizēta, cīnās tieši arī šīm problēmām.
Par pakalpojuma pircēju sodīšanu uzreiz jājautā: kā to varēs pierādīt? Vai mums vajadzīgs kārtējais likums tāpat vien? Jaut tagad Ministru kabineta noteikumi paredz, ka nedrīkst nodarboties ar prostitūciju uz ielas. Un kā tas notiek realitātē? Pilnas ielas... Tad kā darbosies jaunais likums?”
Uldis Augulis, labklājības ministrs:
Foto: Boriss Koļesņikovs, LV
„Šis jautājums nav viennozīmīgs. Nedrīkstētu pieļaut situāciju, ka prostitūcijas aizlieguma dēļ krasi pieaug izvarošanas gadījumu skaits. Šis jautājums jārisina, balstoties pētījumos un ar vispusīgu analīzi, nevis ar emocijām.
Protams, cilvēku tirdzniecība ir smags noziegums, un šajās darbībās iesaistītie ir jāsoda ar atbilstošu sodu, turklāt cilvēku tirdzniecība sevī neietver tikai prostitūcijas pakalpojumus, tā ir daudz plašāka problēma.
Pasaulē pirmais piemērs ar šādu aizliegumu ir Zviedrija, bet tā rezultātā pakalpojums iegūst slēptas formas un tiek rīkoti ''izklaides braucieni'' uz citām valstīm. Tādējādi aizliegumam varētu būt kāds rezultāts, ja to noteiktu vismaz ES līmenī.
Bez tam svarīgi ir pieminēt, ka ne tikai vīrieši, bet arī sievietes var nodarboties ar seksuālo pakalpojumu pirkšanu.”
Dainis Turlais, Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas
novēršanas jautājumu komitejas priekšsēdētājs:
Foto: Inga Kundziņa, A.F.I
„Vairumā pasaules valstu, tajā skaitā ES, prostitūcija netiek atzīta par noziedzīgu darbību. Tā tas ir arī Latvijā. Tas ir brīvprātīgs darījums, kurā iesaistītas divas puses. Tātad atbildībai - gan morālai, gan juridiskai - jābūt abpusējai. Tas, protams, ir diskutējams jautājums, un ir labi, ka tāds parādījies dienas kārtībā, taču šobrīd Latvijā, kamēr prostitūcija kā tāda nav sodāma nodarbošanās, būtu neloģiski ieviest šādus likuma grozījumus.
Jautājums nav vērtējams viennozīmīgi, taču pirmajā acu uzmetienā šie priekšlikumi vairāk izskatās pēc cīņas ar sekām, nevis iemesliem. Šādas izmaiņas Latvijas pašreizējā situācijā prostitūciju vēl vairāk iedzītu "pagrīdē", apgrūtinātu tās kontroli no likumsargu puses un veicinātu šīs jomas kriminalizāciju. Grūti arī iztēloties kontroles mehānismu šādiem grozījumiem normatīvajos aktos.”
Ingrīda Circene, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu
komisijas priekšsēdētāja:
Foto: Inga Kundziņa, A.F.I
„Ja raisītos šāda diskusija, es būtu tajā pusē, kas atbalstītu seksuālo pakalpojumu pircēju sodīšanu, bet nevaru apgalvot, ka tas pilnībā izskaustu prostitūciju Latvijā. Pieņemu, ka klientu sodīšana tomēr mazinātu problēmu, jo pieprasījums tomēr kristos. Aizliegums noteikti mazinātu ļaunumu.
Konkrēts piemērs Latvijā ir alkohola tirdzniecības aizliegums pēc pulksten 22. Veikalos alkoholu naktī nopirkt nevar, un ne visi ir gatavi meklēt kādu nelegālu alkohola iegādes veidu.
Tomēr uzreiz saskatu vairākas problēmas. Pirmkārt, jautājums risinātos kompleksāk, ja vieni spēles noteikumi – vienota, harmonizēta likumdošana - būtu vismaz visās ES valstīs. Otrkārt, saredzu terminu definēšanas un līdz ar to likuma ievērošanas un kontroles sarežģījumus, lai izšķirtu, kad seksuālā pakalpojuma pirkšana un pārdošana ir darījums un kad tās ir vīrieša- sievietes attiecības. Treškārt, tomēr pieļauju, ka Skandināvijas valstīs, kur šāda likuma norma jau ir pieņemta, prostitūcijas samazinājums tomēr ir tikai ilūzija, jo liela daļa seksuālo pakalpojumu pircēju un pārdevēju ir pārcēlušies „pagrīdē”.”
