Līdz ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, valstī atkal pieaug prostitūcija – arī tas ir tikai novērojums, nevis fakts, jo par prostitūcijas tēmu Latvijā faktu vispār ir ļoti maz. Latvijas Kontraceptologu asociācijas vadītāja Melānija Orleāna jau gadiem vēro un uzskata, ka pie mums prostitūcija netiek kompleksi apjausta un kontrolēta. Tādēļ tieši tagad, kad valstij būtu tik vajadzīgi papildu ienākumi, M.Orleāna uzsver: mums jārunā par prostitūciju, jo arī seksuālo pakalpojumu pārdevējām jāmaksā nodokļi. Arī pašas prostitūtas, kas jau tagad savu nodarbi uzskata par darbu, atzīst: kaut ko šajā jomā varētu sakārtot vien tad, ja prostitūciju legalizētu, ja viņas būtu sociāli aizsargātākas – ir taču valstis, kur ir pat prostitūtu arodbiedrības!
Prostitūcijas uzplaukums satrauc arī dermatovenerologus. Profesors Jānis Ķīsis ir redzējis, kā meitenes pēc pakalpojuma sniegšanas uz ceļa mazgājas spainī, kas ielikts mašīnā, ūdeni veikli izlej, lai dotos strādāt tālāk. Cita ieejot vārtrūmē, apslaukoties ar mitro salveti. Tātad prostitūcijas uzplaukums rada risku strauji palielināties saslimstībai ar seksuāli transmisīvajām slimībām. Vēl cita problēma: pie seksologiem prostitūtas savas darbības laikā nākot reti, bet bieži atnākot pēc 30 gadu „darba stāža” – tad, kad savu dzīvi jau pārdevušas. Tā ir vesela traģēdija – izpostīta dzīve.
"Meitenes pēc pakalpojuma sniegšanas mazgājas spainī, kas ielikts mašīnā, un ūdeni veikli izlej, lai dotos strādāt tālāk. Cita ieejot vārtrūmē, apslaukoties ar mitro salveti."
Kontraceptologu asociācijas zinātniski praktiskajā konferencē „Prostitūcija Latvijā – problēmas un risinājumi” problēma, protams, atrisināta netika, tomēr secinājums radās viens – nekas nav skaidrs pat tam, kurš domā, ka viņam viss ir skaidrs.
Latvijā ir spēkā Ministru kabineta izdotie „Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi”, kas nosaka, ko, kas un kur drīkst un nedrīkst darīt, tādēļ nevar apgalvot, ka valsts seksuālos pakalpojumus nekoordinē, bet dara to pavirši.
Prostitūcija nav tikai horizontālais arods
„Šī tēma pastāvīgi izraisa sakāpinātu un neviltotu interesi – kas ir zem rozā deķīša, aiz rozā aizkariņa? Problēmu ir daudz. Prostitūcija kā sociāla parādība Latvijā praktiski pētīta netiek. Meitenes, kas pelna uz ielām, tur arī paliks, kamēr nevarēs atrast citus ienākumu veidus. Runa ir par politisko attieksmi,” saka Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Juridiskās fakultātes dekāns profesors Andrejs Vilks.
Viņš uzsver, ka prostitūcija kā pakalpojuma veids, tā cenu līmenis un pieprasījums ir valsts ekonomiskās vides barometrs. Ne velti prostitūtas atzīst, ka pēdējā laikā viņām papildus tiešajiem pienākumiem jākļūst par psiholoģēm un jāuzklausa arī vīriešu stāsti par grūto dzīvi. Vēlāk tas pats vīrietis dodas pie psihoterapeita un raud uz pleca viņam: es atkal nenoturējos – aizgāju un nopirku sievieti...
"Jebkurai civillaulībai piemīt prostitūcijas elementi."
Prostitūcijas jēdzienam ir daudz interpretāciju. Tā ir publiska piedāvāšanās, arī juceklīga, nekārtīga seksuālā dzīve ar domu apmierināt nevis kaisli, bet piepildīt savas materiālās vēlmes. Psihoterapeiti un seksologi piemin laulāto prostitūciju, kad laulība pastāv naudas, nevis mīlestības dēļ. Ir mainījusies sabiedrības attieksme pret ģimeni un laulību kā tādu – kā norma tiek pieņemts arī sekss starp cilvēkiem, kas oficiāli nav reģistrējuši laulību. „Jebkurai civillaulībai piemīt prostitūcijas elementi,” uzsver ginekoloģe seksoloģe Aija Tula-Rijkure.
Prostitūcijas jēdzienu var tulkot vēl plašāk. A.Vilks mudina aizdomāties par ekonomisko, sociālo, komunikācijas un emocionāli psihisko prostitūciju. Arī par politisko prostitūciju, kad cilvēks naudas vai citu materiālu labumu dēļ ir gatavs mainīt partiju.
Pētījumu, kāpēc sievietes Latvijā kļūst par prostitūtām, ir maz, tādēļ bez apjausmas, kas vispār šajā jomā notiek, ir vieglprātīgi prasīt, lai prostitūcija tiktu legalizēta. Kā stāsta ārste A.Tula-Rijkure, prostitūcija cēlonis ir vairāku iemeslu kopums: spēcīga seksuālā konstitūcija, agrīns seksuāls briedums un libido, agri uzsākta dzimumdzīve, naudas trūkums, nevērīga attieksme pret bērniem. Vairāk nekā puse prostitūtu bērnībā ir seksuāli izmantotas, ļoti agri uzsākušas dzimumdzīvi, ģimenē ir bijušas nopietnas problēmas: alkoholisms, narkomānija, vardarbība, zems izglītības līmenis, materiālo vērtību kults.
Šīs tendences pierādās arī RSU Rehabilitācijas fakultātes maģistrantes Marikas Smirnovas pētījumā, kurā aptaujātas desmit Rīgas ielās sastaptās prostitūtas. Viņas atzinušas, ka sākušas strādāt naudas dēļ un sapratušas – tas ir ātrākais veids, kā nopelnīt. Un ja vienreiz pamēģina... Starp citu, naski uz papildu peļņu esot arī vīrieši - sludinājumam „Nepieciešami vīrieši labi apmaksātam konfidenciāli romantiskam darbam” ātri vien atsaukušies 40 puiši.
Tā kā pastāv abas puses – gan piedāvājums, gan pieprasījums –, prostitūcija joprojām ir ienesīgs, inovatīvs bizness. Seksuālo pakalpojumu tirgus attīstās ļoti strauji un ar savām nebeidzamajām inovācijām var būt lielisks paraugs citiem biznesa veidiem. Kas tik nenotiek seksa pakalpojumu tirgū! Ir masāžas saloni, sekss virtuālajā vidē, plaukst sekstūrisms ar ļoti augstu menedžmentu, pornoindistrija digitalizējas, parādās seksuālais sektantisms, attīstās erotiskā virtuve, seksbizness iekļuvis arī farmokoloģijā – lubrikanti, viagras, tad vēl erotiskā veļa un citi labumi...
Kas viņas ir? Reāli stāsti
Konferencē „Prostitūcija Latvijā – problēmas un risinājumi” savos dzīvesstāstos, problēmās un pieredzē dalījās divas sievietes prostitūtas un vīrietis, kurš pārdodas vīriešiem.
Ievai ir 25 gadi, jau sešus gadus prostitūta. Savulaik viņai bijušas problēmas ar narkotikām, tad izārstējusies. Kādu laiku strādājusi par pārdevēju, bet pēc darba zaudēšanas atgriezusies savā prostitūtas amatā. Viņas klienti pārsvarā ir jauni, precēti vīrieši virs 30 gadiem. „Ģimenes cilvēki arī vislabāk maksā,” saka Ieva. Viņi gribot dažādību, meklējot kaut ko interesantāku, meklējot jaunību. Esot arī tādi, kas jau gadiem reizi nedēļā braucot pie Ievas. Gadās arī jauni puikas, kas savu nevainību vēlas zaudēt ar prostitūtu. Ievai stundā maksājot 40 latus vai 15-25 latus par dzimumaktu. Dienā viņai esot vidēji četri pieci klienti.
Kristīnei ir 35 gadi, viņa pārdevusies jau tad, kad vēl bija nepilngadīga – gadījās atbilstošas kompānijas, draudzenes. Karjera sākās viesnīcā „Latvija”. Kristīne ir bijusi precējusies, viņai ir divi bērni, vīrs miris. „Visa nauda, ko nopelnu, aiziet abiem maniem puikām,” saka Kristīne. Palīdzot arī sociālais dienests – viņa ir saņēmusi dzīvokļa pabalstu, elektrības norēķinu karti. Sieviete ir redzējusi daudz. Arī to, kā sevi piedāvā 13 gadus vecas meitenes. Kā nopelnīt naudu pudelei tēvs izdzinis uz ielas savu 9 gadus veco meitu.
"Latvijas taksometru šoferi stāsta, ka ik dienu 2-3 meitenes piedāvājot par braucienu norēķināties ar seksuāliem pakalpojumiem."
„Jo ātrāk es varētu aiziet no šī darba, jo labāk,” atzīst Kristīne. Sieviete labi apzinās, ka mūžīgi tā strādāt nevarēs. Slimojusi viņa neesot, vienmēr esot līdzi savi kondomi. Tie jāgādā pašai prostitūtai. Klients tikai paprasot: nav? Tad neesi vajadzīga – kāp ārā! Jā, pakalpojumus viņa bieži sniedzot mašīnā.
Un te 25 gadus vecais Dāvis, kurš ar prostitūciju nodarbojas kopš 14 gadu vecuma. Audzis alkoholiķu ģimenē, 6 gadu vecumā viņu izvarojis kaimiņš, bet neviens nelicies zinis. Dāvis nenoliedz: tieksme pēc piedzīvojumiem radusies arī pašam. Viņu pamēģinājuši daži klasesbiedri. Neviens „neko nav pamanījis”. Kad pieaugušie sapratuši, bijis jau par vēlu.
„Latvijas tirgus nav nekāds tirgus,” vērtē Dāvis, salīdzinādams savas iespējas ārzemēs. Vācijā viņš pelnījis 140 eiro stundā, un tā esot ļoti izvirtusi zeme: ienākot vīrietis bordelī pēc sievietes, bet aplūkojot visus rindā nostādītos un izvēloties vīrieti. Dāvis atklāti ejot pie sievietēm, kas stāv uz Rīgas ielām un sakot: „Izbeidz! Kāpēc te tev strādāt par 10 latiem, ja citur vari nopelnīt simts!?” Viņš turpina: „Jau kopš bērnības es esmu zinājis tikai to, ka nauda – tā ir vara. Ja ir nauda, tad cilvēkam ir viss. Un ziniet, man arī tagad ir viss – es varu pirkt, ko gribu, es varu izklaidēties, kā gribu!”
Pašlaik gan Dāvis ar prostitūciju vairs nenodarbojas, dzīvo kopā ar vīrieti un strādā apbedīšanas jomā.
Taureņi ielās un verdzenes dzīvokļos
Šobrīd prostitūtas nav tikai meitenes-taureņi ielās. Ir arī meitenes masāžas salonos, izsaucamās meitenes un... meitenes suteneru važās. „Kopš 1999. gada es strādāju ar šīm lietām, un man ir gan informācija, gan pieredze. Un es jums tūlīt sašķobīšu visus priekšstatus par prostitūciju,” savu viedokli pauž Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras prokurors Aivars Bergmanis. Viņa uzskats ir strikts: „Prostitūciju juridiski legalizēt nevar. Atzīstot prostitūciju, valsts kļūst par suteneru. Ja prostitūtas vēlas maksāt nodokļus – viņas to var darīt jau tagad.”
A.Bergmanim ir kāds skaudrs ilustratīvs piemērs par to, kā sieviešu vēlmi kļūt par prostitūtām izmanto noziedzīgā pasaule. Daugavpils meitenes, arī nepilngadīgās, nonāca Rīgā un kļuva par klasiskiem cilvēku tirdzniecības upuriem. Viņas sita, izvaroja, iebiedēja, iebaroja ar narkotikām un lika gulēt ar jebkuru, pusi nopelnītā atņemot. Viena no meitenēm, kuru noziedznieki tiesībsargu acīs veikli padarīja par grupas vadoni, izdarīja pašnāvību. Otrai, kura bailēs no varmākas darbam sameklēja vēl divas nepilngadīgās, par nodarīto draud 10 gadu cietumsods. „Man bija bail no viņa. No viņa neviens nevar izmukt,” savā liecībā raksta nu jau apsūdzētā sieviete. „Kas viņa ir – upuris vai noziedzniece?” jautā A.Bergmanis.
Noziedzības apkarotāji apgalvo: viņi zina, kas notiek prostitūcijas tirgū Latvijā. Līdz 2008. gadam, kad valstī plauka ekonomika, suteneri savus intīmpakalpojumu salonus slēdza, jo meitenes atrada citu darbu un izvēlējās labāku dzīvi. Tagad uz bordeļiem dienā zvanot divas trīs sievietes un taujājot par iespēju piestrādāt. Seksuālos pakalpojumus Rīgā pašlaik varot nopirkt pat par 5-10 latiem.
Iekšlietu ministrijas Valsts policijas cilvēku tirdzniecības apkarošanas nodaļas priekšnieka Artūra Vaišļas komentārs: „Ir jārada apstākļi, lai sievietes nevēlētos nodarboties ar prostitūciju. Tie, kuri ir sociāli nodrošināti, šīs meitenes nesaprot. Vajadzētu veidot organizācijas, kas ietu pie meitenēm uz ielas un prasītu: kas jums ir, kāpēc jūs te esat, ko jums vajag palīdzēt? Bet tā vietā tiek domāts par to, kā vēl no prostitūtām paņemt naudu.”
"Ja pārdod kilogramu narkotiku – viss: pārdots ir pārdots. Ar sievieti var pelnīt gadiem – pārdodot atkal un atkal. Tāda ir realitāte."
Jau tā tagad uz prostitūtu rēķina nopelna daudz plašāks ieinteresēto loks. Agrāk pelnīja tikai suteneri, tagad naudu vajag arī datorspeciālistam, kurš ievieto meiteņu bildes internetā, pirtniekam, kura apartamentos regulāri notiek seksa orģijas, dispečeram, kurš pieņem zvanus, šoferim, kurš aizved un atved klientu.
A.Bergmanim ir sava pieredze par modeļu aģentūrām, kas patiesībā dara ko citu. Ir aģentūras, kas savāc modeles, izveido datubāzi un izvieto to internetā, lai mūsu meitenes varētu ērti izvēlēties, piemēram, Krievijas oligarhi. Kastingi, modes skates – tā bieži vien ir fikcija. „Man ir šoks par to, kā ir mainījusies sabiedrības domāšana. Ģimenes vērtības ir pilnībā sagrautas. Ir tikai nauda, nauda, nauda…” Meitenes bariem tiekot vestas uz Jūrmalu, lai apkalpotu Krievijā populārus festivālus, kas notiek Latvijā. Viņas labprāt dodas arī uz Dubaju, kur pāris dienās sapelna pat 7000 dolārus.
A.Bergmanis turpina: „Un turpat viņas to naudu arī iztērē – iztusējas, piepērk lupatas un atgriežas Latvijā, lai palielītos draudzenēm. Tā kļūst par prostitūtām – žilbinot, kārdinot: arī tu tā varētu dzīvot! Trīs ienesīgākie biznesa veidi pasaulē ir ieroču, narkotiku un cilvēku tirdzniecība. Ja pārdod kilogramu narkotikas – viss: pārdots ir pārdots. Ar sievieti var pelnīt gadiem, pārdodot atkal un atkal. Tāda ir realitāte.”
Iesaka sodīt pakalpojuma pircējus
„Es gribu dzīvot sabiedrībā, kurā ciena vīrieti un sievieti,” saka resursu centra sievietēm „Marta” vadītāja Iluta Lāce. Viņa uzsver, ka sieviete prostitūcijā ir sieviete, kas nav pasargāta no vardarbības, bet mēs diemžēl dzīvojam sabiedrībā, kur tas tiek pieņemts kā norma. Zinot, ka prostitūtu pakalpojumus izmanto ne tie zemākie sabiedrības slāņi, I.Lāce jautā: „Kur vērsties sievietei, ja viņu izmanto tas, kuram viņu vajadzētu sargāt?”
Latvijai būtu jāvēršas pret seksuālo pakalpojumu pircējiem, kā tas notiek Zviedrijā, Īslandē, Norvēģijā, uzskata I.Lāce. Jāsoda nevis prostitūta, bet klients – tas, kurš ar savu naudu pakļauj sievieti. Šo jautājumu jau ir mēģināts virzīt, ieviešot šādu normu arī Latvijas likumos, bet dzirdīgas ausis pagaidām nav atrastas.
Šādu priekšlikumu atturīgi vērtē policijas puse. A.Vaišļa jautā: „Kā mums gūt pierādījumus, ka ir pirkts šāds pakalpojums?” Nevienam jau nav tiesību uzstādīt kameru prostitūtas dzīvoklī. Valsts policijas pārstāvim arī ir informācija, ka nekādu būtisku ieguvumu pēc lēmuma sodīt seksuālo pakalpojumu pircējus valstīm nav.
Tikmēr Latvijas taksometru šoferi stāsta, ka ik dienu divas trīs meitenes piedāvājot par braucienu norēķināties ar seksuāliem pakalpojumiem. Un kurš izšķirs, kas šai gadījumā būs vainīgais?
Aiz cipariem pazūd cilvēki
Policijas puse saka: Rīgā ir 200-300 pastāvīgu prostitūtu. Cita informācija liecina: gadu gaitā uzkrāts arhīvs ar 750 ielās praktizējošu sieviešu fotogrāfijām. Vēl citos aprēķinos izrādās, ka Latvijā ir 15-20 tūkstoši prostitūtu. „Citās valstīs ir pētījumi un aprēķini. Vācijā ir 20 000 prostitūtu, Holandē – 40 000. Ir uzskaite, kontrole. Mums nekā tāda nav,” saka M.Orleāna.
„Ir tik daudz neziņas, subjektīvu viedokļu, bet kopainas nav,” secina psihiatrs, psihoterapeits, tiesu seksologs un Baltijas starptautiskās koledžas lektors Nikolajs Ščerbakovs. „Kaut kas nav kārtībā ar sabiedrību, ar vērtībām, un ģimene kā institūcija sabrūk. Ir traucēta komunikācija starp vīrieti un sievieti. Manuprāt, nav jāmeklē vainīgie, nav jāmeklē, kurš ir atbildīgs. Tā ir visas sabiedrības problēma.”
Viņam piekrīt arī RSU Medicīnas fakultātes docents psihoterapeits Dainis Balodis: „Ir ļoti daudz mītu, nojautu, baumu un neziņas. Katrs redz savu gabaliņu, bet kopainas nav. Viens otra nosauktajiem cipariem netic, tādēļ – kamēr nav pētījumu, tikmēr visi spriedumi par prostitūciju Latvijā ir tikai fantāzijas par tēmu.”
Protams, pētījumi ir vajadzīgi - vienā balsī atzīst gan NVO pārstāvji, gan mediķi un psihologi. Biedrības „Patvērums „Drošā māja”” valdes priekšsēdētāja Sandra Zalcmane saka: „Mēs runājam par cipariem un strīdamies, kurš ir īstais, un aiz tiem vairs pat neredzam cilvēkus. Nodarbošanās ar prostitūciju nekad nav brīvprātīga. Nekad! Tikai neviens nezina, ko ar šo problēmu darīt.”
