Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ģenerālis Visvaldis Puķīte: „Mēs esam, kā mēdz teikt, gala stacija, kurā tas „vilciens” pienāk un izkāpj laukā jau gatavs noziedznieks.”
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Savā valstī, savā pilsētā, savā ciemā vēlamies justies droši. Lai nebūtu jābaidās, ka mēģinās aplaupīt vēlīns ceļabiedrs ar dunci rokā, ka dzīvokli vai māju prombūtnes laikā būs apmeklējuši laupītāji, ka bērni sveiki un veseli var neatnākt mājās no skolas. Mēs nevēlamies nepārtraukti baidīties, ka bankomātam būs uzstādīts koda lasītājs, cīkstēties ar ierēdni, kas acīm redzami sarežģī formalitātes, vedinot saprast, ka problēmu varētu vienkāršot pabiezāka aploksne.
Ja noziedznieku notver, tad parasti sakām – tādam vieta tikai cietumā! Kad iznirst jautājums par cietumiem nepieciešamo finansējumu, kurnam – redz, tiem liekēžiem tiek tērēta mūsu – nodokļu maksātāju – nauda, kuras jau tāpat trūkst!
Bet Latvijas sodu izpildes kodeksā teikts: „Kriminālsodu izpildes uzdevums ir nodrošināt notiesātās personas sodīšanu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu saskaņā ar šajā kodeksā noteiktajiem kriminālsodu izpildes pamatprincipiem, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.”
Par to, kā tas izdodas vai neizdodas, LV.LV saruna ar Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieku ģenerāli Visvaldi Puķīti.
Nesen presē parādījās informācija, ka tad, ja nākamā gada budžetā samazinās finansējumu Ieslodzījuma vietu pārvaldei un Valsts probācijas dienestam, vairs nebūs, kas sargā cietumus, un tur var izcelties dumpji. Ka netiks veikts pienācīgs profilakses darbs noziedzības novēršanā un bijušo notiesāto uzraudzībā un audzināšanā, lai tie izrautos no kriminālās vides. Vai situācija patiešām ir tik bīstama?
Ieslodzījuma vietu pārvaldei, lai nodrošinātu kaut cik normālu darbu, no valsts nākamā gada budžeta vajadzētu saņemt ne mazāk par 21,5 miljoniem latu. Nākamgad mums ir vajadzīga lielāka līdzekļu piesaiste nekā šogad, jo ir jāizpilda daži Satversmes tiesas spriedumi, piemēram, par ieslodzītajiem paredzēto vitamīnu daudzuma palielināšanu un bezmaksas pasta pakalpojumu nodrošināšanu. Šīs divas minētās pozīcijas vien papildus veido jau aptuveni pusmiljonu latu.
Viens ir skaidrs – ieslodzījuma vietu pirmais uzdevums ir izolēt no sabiedrības likumpārkāpējus, lai tie neapdraudētu sabiedrības drošību. Un vēl?
Mēs pildām Soda izpildes kodeksā paredzētās prasības: soda izpildi un resocializācijas pasākumus, kuru laikā ir jānodrošina ieslodzīto normāla atgriešanās sabiedrībā pēc soda izciešanas, lai viņu psihe netiktu deģenerēta tajā laikā, kamēr tie atrodas ieslodzījuma vietās. Bet, ja aplūkojam divpadsmit Latvijas valsts pašreizējās ieslodzījuma vietas, tad neviena no tām neatbilst pastāvošajām prasībām. Ieslodzītais nevar atrasties kopējā kamerā, kurā ir maksimums ap simts ieslodzīto, minimums – ap četriem, astoņiem, kā kurā vietā.
Ap 2007. gadu bija ideja - lai mazinātu vairākkārtīgi sodīto personu negatīvo ietekmi, apcietinātos no Rīgas un Zemgales reģiona nometināt Matīsa cietumā, bet pirmo reizi notiesātos ievietot Jēkabpils cietumā, kur savukārt neatrastos rūdīti noziedznieki, kuri jaunpienācējus varētu negatīvi ietekmēt.
Esam centušies to pildīt, bet šie eksperimenti nav nesuši īpašu pozitīvu rezultātu, jo ieslodzīto starpā tajā laikā, kad viņus neuzrauga administrācija, tik un tā norisinās „profilaktiskie darbi”, veidojas arī dažādi nereglamentēto attiecību modeļi. Turklāt ko nozīmē - vairākkārtīgi sodīts? To, ka cilvēks ir vairākas reizes aizturēts par noziegumiem un tiesāts? Bet tikpat labi šāds „augsta ranga” likumpārkāpējs var tikt aizturēts pēc desmit gadu noziedzīgas darbības un sodīts pirmo reizi. Bet šajā vidē viņš būs pietiekami populārs un agresīvs, lai pierādītu savu spēku un ietekmi.
Pēdējais cietums Latvijā uzcelts pirms 30 gadiem Jēkabpilī. Septembrī pamatakmeni ielika Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādes apcietinājuma izpildes daļas ēkas būvniecībai, kuru paredzēts pabeigt nākamā gada pavasarī.
Pamatakmens ir ielikts standarta ēkai, kura varēs kalpot kā paraugprojekts - kādam ir jābūt cietumam. Īstenībā jau netiks uzbūvēts viss cietums, tikai neliela daļa – ar 27 kamerām, kurās būs iespējams izvietot 46 Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādes apcietinātās personas.
Faktiski tikai pusi no tajā iestādē ieslodzīto skaita?
Apmēram tā. Bet, kā jau teicu, tas vismaz būs modelis, kādai jābūt ieslodzījuma vietai, un aicināsim uz turieni ne tikai kolēģus, bet arī ministrus un valdības pārstāvjus, lai apskatās, kam ir jābūt un uz ko mēs varam cerēt.
Ieslodzījuma vietu uzturēšanai nepieciešamo līdzekļu deficīts veidojies jau kopš 2004. gada. Pēc Valsts kontroles informatīvajā ziņojumā minētā, tas jau 2008. gadā sasniedza 20,7 miljonus. Tātad arī valsts pārticības gados, par spīti Tieslietu ministrijas pūliņiem, neatradās nauda, lai jūtami uzlabotu situāciju ieslodzījuma vietās. Ja cietums ir pārvērties par ieslodzīto uzturēšanās mītni un ir ļoti augsts (vairāk nekā puse, rakstīts Kriminālsodu politikas koncepcijā) atkārtotas notiesāšanas jeb recidīvu īpatsvars, vai valsts atvēlētie līdzekļi tad netiek tērēti neracionāli?
Tā ir. Pirmkārt, notiesātie nestrādā un nemaksā valstij nodokļus. Ja pēc atbrīvošanas viņi izdara nopietnus noziegumus, nereti tiek radīti ļoti lieli zaudējumi.
Tad ar šādu pamatojumu ir skaidrojamas aplēses, ka ikviens recidīva gadījums valstij faktiski nes ap miljonu latu zaudējumu?
Jā. Turklāt izdarītais ļaunums ir vēl lielāks. Šajā situācijā viena jauna cietuma celtniecība, kas izmaksā aptuveni 50 miljonus, īstenībā nebūtu pārmēru liels tēriņš, jo vairāk tad, ja šos projektus risinātu publiskās un privātās partnerības modeļa ietvaros.
Ja cietumu būtu iespējams uzbūvēt par privāto naudu un valsts varētu šo ēku pēc tam izmantot, ieguvēji būtu mēs visi. Arī privātā biznesa pārstāvji, kas, protams, par velti neko nedarīs. Mēs varam paskatīties pēc piemēriem, kur tas jau ir izdarīts, tepat netālu – simts kilometru aiz valsts robežas.
Atkal igauņi?
Protams!
Vai viņiem izdodas likumpārkāpēju rīcību vairāk vērst uz labo pusi?
Zināmā mērā, statistikas dati igauņiem ir labāki. Ja mēs, piemēram, dienā Jēkabpilī notiesātajiem mācām pavāra profesiju, kam ir ļoti liela piekrišana (uz vienu apmācības vietu konkurss gandrīz desmit cilvēku), jo tas visus interesē. Ja dienas laikā cilvēks ir strādājis ar interesi un tādējādi guvis pozitīvus impulsus un emocijas, tad nakts laikā darbojas atkal visas negatīvās ietekmes – narkotikas, kontakti ar draugiem ārpusē pa nelegālo telefonu, varbūt vēl jāpakaujas. Un neviens nav spējīgs to izkontrolēt, ja šajā vietā ir ap simts cilvēku.
"Neviena no divpadsmit Latvijas ieslodzījuma vietām neatbilst pastāvošajām prasībām."
Igaunijā ir atšķirīga sistēma gan ieslodzīto resocializācijā, gan atgriešanā sabiedrībā, gan sadarbībā ar komersantiem ieslodzīto nodarbinātības jomā. Ja notiesātais ieslodzījuma laikā ir apguvis arodizglītību noteiktā profesijā, kurā strādājis uzņēmumā, kas izvietots cietumā, pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietas viņam būs šis izglītības dokuments un apliecinājums par darba pieredzi ražošanā, bet nekur neparādīsies, ka tas noticis cietumā. Izejot brīvībā, cilvēkam ir dota iespēja sameklēt darbu (protams, ja viņš pats to vēlas) un nodrošināt savu eksistenci. Viņam ir dota iespēja. Nevis tikai ieliekam cietumā un liekam atsēdēt noteikto laiku. Ilgi un dikti.
Cik daudz notiesāto pašlaik ieslodzījuma vietās strādā algas darbā - 15-16 procentu?
Tagad pat mazāk. Kaut arī pēdējos gados līgumi ar uzņēmējiem ir kļuvuši daudz korektāki, vairāk tiek ņemti vērā viņu ieguldījumi. Ja investīcijas ražošanā ir lielas, pirmajos divos gados komersanti vispār tiek atbrīvoti no jebkādiem maksājumiem par telpām, izņemot komunālos maksājumus. Visplašākā nodarbinātība bija 2007.-2008. gadā, kad strādāja aptuveni 25-30 procentu no visiem notiesātajiem. Bet arī tā ir tikai trešā daļa no septiņiem tūkstošiem. Protams, nekad nestrādās visi, bet 70 procenti gan varētu.
Laba fabrika ir atvērta Brasas cietumā, kur ieslodzītie šuj formas tērpus Latvijas armijai un citām militārām struktūrām. Domāju, Rīgā nav daudz tik modernu ražotņu. Līdz šā gada vasarai Daugavgrīvas cietumā bija zvejas āķu ražotne, kurā strādāja 60-70 cilvēku. Bet šī firma izlēma, ka izdevīgāk sadarboties ar citiem, un šķiet, tagad vispār aizgājusi no Latvijas. Valmierā, Jēkabpilī sadarbība ar komersantiem ir ļoti vāja.
Jā, tagad darbaroku vairs netrūkst, kā pirms gadiem diviem trim, un uzņēmēji strādniekus var atrast arī aiz cietuma sienām. Šeit tomēr ir sava specifika, ieslodzītajiem jānodrošina īpaša apsardze, problēmas ir ar darba disciplīnu, ražīgumu.
Domāju, ka jebkuram privātajam uzņēmumam, kurš vēlas iesaistīties sadarbībā ar cietumiem, būtu jādod lielākas nodokļu atlaides. Piemēram, Lietuvā šādiem komersantiem ir garantēta iespēja cietumos saražotos izstrādājumus valsts iestādēm piedāvāt ārpus iepirkuma konkursiem. Tās var būt mēbeles bērnudārziem, ministrijām, citām valsts un pašvaldību iestādēm. Saistībā ar nodarbinātību ieslodzījuma vietās galvenais ir tas, ka cilvēks, kurš izcieš sodu nebrīvē, redz – par viņu kāds tomēr rūpējas, nevis tur ieslēgtu un vienreiz dienā uz stundu izlaiž pastaigāties, aizved uz mācībām, gudri palasa lekcijas. Cilvēkam ikdienā ir svarīgi, ka, piedaloties ražošanas procesā, viņš var justies kā pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. Ne mazāk būtiski, ka viņš tomēr nopelna kaut nelielu, bet tomēr algu, un šāds uzkrājums noder kā atspaids pirmajā laikā brīvībā.
Kas vēl Igaunijā ir citādāk nekā pie mums?
Kaut arī tur ieslodzījuma vietās apstākļi ir daudz labāki, no otras puses, ar notiesātajiem īpaši neceremonējas. Kaut vai ar to pašu ēdināšanu – tur ir konkrēti izplānots ēdiena daudzums, kurā ietilpst arī nepieciešamās kalorijas, ārsti šīs normas ir apstiprinājuši, un neviena tiesa to neapstrīd. Bet mums nu pēkšņi cietumos izrādās tik nepiemērota ēdināšana, ka Satversmes tiesai par tās uzlabošanu jāpieņem īpašs lēmums. Saskaitot kopā, kāds ēdiena daudzums vienam ieslodzītajam cietumā pienākas, redzams, ka dienā viņš patērē puskilogramu maizes, puskilogramu dārzeņu, obligāti zivi un gaļu, un beigās iznāk, ka cilvēki, kuri atrodas ieslodzījuma vietās, ēd daudz labāk, nekā mazāk pārtikušas ģimenes brīvībā.
"Ieslodzījuma vietu pārvaldei, lai nodrošinātu kaut cik normālu darbu, no valsts nākamā gada budžeta vajadzētu saņemt ne mazāk par 21,5 miljoniem latu."
Ja ieslodzītais ir tāds pats sabiedrības loceklis, kā visi pārējie, tad tajā brīdī, kad valstī ir krīze, tad krīzi šajā ziņā vajadzētu just arī cietumos. Ja gribam, lai ieslodzītajiem ir vairāk vitamīnu, lai tā būtu, bet tad varētu ierakstīt tajā tiesas spriedumā, ka šīs normas tiks pildītas, teiksim, pēc pieciem gadiem, kad valstī uzlabosies finansiālā situācija.
Satversmes tiesas lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz notiesāto sūdzībām?
Protams! Viņiem ir daudz brīva laika, lai gudrotu pretenzijas un rakstītu sūdzības. Parasti man uz galda ir vesels kalns, kas ik dienu jāizskata. Papildus tam ar šīm sūdzībām vēl nodarbojas tiesas un citas iestādes. Bet jau daudz pieminētajā Igaunijā valdība ir pieņēmusi lēmumu, ko akceptējis likumdevējs, ka ieslodzītajam galvenais ir cietuma priekšnieks un citās iestādēs sūdzības nepieņem.
"Domāju, ka jebkuram privātajam uzņēmumam, kurš vēlas iesaistīties sadarbībā ar cietumiem, būtu jādod lielākas nodokļu atlaides."
Ja ieslodzītais vēlas sūdzēties par kādām ļoti konkrētām lietām, tās, protams, arī Igaunijā izskata tiesībsargs. Viņš ierodas ieslodzījuma vietā, pārbauda sūdzībā minētos faktus un, ja tie ir pamatoti, par to oficiāli ziņo Tieslietu ministrijai. Tad tiek sodīts cietuma priekšnieks un citas atbildīgās amatpersonas. Tāda ir kārtība. Bet mūsu pārvaldē teju vesels dienests, vairāk nekā desmit cilvēku, nodarbojas ar sūdzībām, simtiem dokumentu tiek sūtīti turp un šurp, rakstītas neskaitāmas atbildes. Vai tas ir normāli?
Kā vērtējams fakts, ka ieslodzījuma vietās vairāk nekā 70 procentu ieslodzīto izcieš sodu par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem?
Mēs esam, kā mēdz teikt, gala stacija, kurā tas „vilciens” pienāk un izkāpj laukā jau gatavs noziedznieks, kurš saņēmis sodu no valsts, kas savukārt garantē kārtību, kā viņš tiks uzturēts. Bet līdz tam jau ir vēl citi „vagoni” – izglītības un sociālās drošības iestādes, armija, galu galā, ģimene. Varbūt ir jābūt vēl kādām sabiedriskām organizācijām, nevis tikai tām, kuras uzrauga, ko pareizi nav izdarījuši valsts ierēdņi, bet tādām, kuras palīdz uzraudzīt sabiedrisko drošību valstī kopumā. Tādām, kurās iesaista iedzīvotājus, lai tie kaut reizi mēnesī apstaigā savu mikrorajonu un paskatās, kas tur notiek. Lai sabiedrības attieksme izpaužas tādā veidā. Bet pie mums, atšķirībā no vecajām demokrātijas valstīm, neviens neko sabiedriskā kārtā darīt negrib. Par mūsu sabiedrisko nekompetenci un vienaldzību liecina kaut vai piemērs, ka Langstiņu mežā ilgāku laiku varēja atrasties noslepkavota sieviete, visi staigāja apkārt, lasīja sēnes un pat neiedomājās paziņot policijai.
Vai cietumā patiešām jāatrodas visiem tiem, kuri tur ieslodzīti? Šķiet, ka ir arī pārāk liela starpība starp ieslodzīto un notiesāto skaitu: vismaz pirms pāris gadiem tā pārsniedza 20 procentus.
Pēdējā laikā šī situācija ir jūtami uzlabojusies. No septiņiem tūkstošiem ieslodzīto pusotrs tūkstotis reāli ieslodzījuma vietās atrodas gadu un pat mazāk, kamēr tiek izmeklēti noziegumi. Vairs nav tādas prakses, ka apcietinātais pavada nebrīvē gandrīz visu to laika periodu, kuru pēc tam tiesa piespriež kā ieslodzījuma termiņu.
Bet, protams, ka cietumā ilgstoši atrodas tādi likuma pārkāpēji, kuriem varētu piespriest citādu soda veidu. Kāda ir jēga, ka cietumā sēž, piemēram, kukuļņēmēji? Vai viņi šeit kļūst labāki? Vai sliktāki? Nekā tamlīdzīga. Ja viņi strādātu vai nu savā profesijā, kaut vai piespiedu darbos, pienesums būtu daudz lielāks. Pilnīgi piekrītu, ka cietumā ir jāatrodas tiem noziedzniekiem, kuri apdraud sabiedrības drošību, cilvēku veselību un dzīvību, īpašumu, bet nebūtu jāsēž par finansiāliem noziegumiem, piemēram, krāpniecību.
Mainot soda veidu, plašāk būtu jāizvērš Valsts probācijas dienesta darbs, kas krīzes laikā, tieši pretēji, ir sašaurināts. Atkal piesaucot piemēru no kaimiņvalsts, vajadzētu veidot tā dēvēto tehnisko uzraudzību, kad notiesātajam vai priekšlaikus atbrīvotajam tiek piešķirta elektroniskā aproce un tādējādi viņš 24 stundas diennaktī tiek uzraudzīts. Un tikai tad, ja šī persona pārkāpj noteikumus, tā nonāk ieslodzījuma vietā. Citādi viņš ir notiesātais, kurš dara savu ikdienas darbu, maksā nodokļus, atrodas savā ģimenē, bet kuru uzrauga drošības iestādes.
"Viņiem ir daudz brīva laika, lai gudrotu pretenzijas un rakstītu sūdzības."
Valsts probācijas dienests, kam jau pāris gadu ievērojami ir samazināts finansējums, un Ieslodzījuma vietu pārvalde kopīgi dara vienu darbu. Kamēr cilvēks izcieš sodu ieslodzījuma vietā, mums jāgādā par viņa uzturēšanu, nodarbinātību, mācībām un audzināšanu, bet, piemēram, pēc pirmstermiņa atbrīvošanas, kas notiek diezgan bieži, šo darbu turpina veikt probācijas darbinieki. Probācijas dienesta speciālistiem būtu liela loma arī profilaktiskajā uzraudzībā, lai tiesās nenonāktu daudz mazsvarīgu lietu, atkal lieki tērējot valsts budžeta līdzekļus.
Bet pašlaik vienīgā probācijas iestāde Rīgā atrodas Dzirnavu ielā pilsētas centrā. Šajā rajonā attiecīgi arī notiek daudz zādzību un citu noziegumu. Acīmredzot uzraudzībai vajadzētu tomēr notikt dažādās vietās, varbūt ciešāk sadarbojoties ar valsts policijas iecirkņiem. Ja nevar nodrošināt darbu, kā vajag, tad varbūt vispār likvidējam šo funkciju, piemērojam likumpārkāpējiem tehniskos līdzekļus, ievadām datus datorā policijā, un lai tā visu arī novēro. Cik zinu, igauņi, izmantojot aproces, patlaban novēro aptuveni 300 cilvēku gadā. Bet mēs netiekam ne soli uz priekšu. Domāju, ka tas finansējums, kas būtu nepieciešams, lai ieviestu šo sistēmu, nemaz nebūtu tik liels salīdzinājumā ar to, ka cilvēki nebūtu jātur ieslodzījuma vietās un viņi strādātu, kaut vai mazkvalificētu darbu.
Ieslodzījuma vietu pārvaldē tomēr bez Cēsu pamatakmens ir vēl kāds jaunums – tiek ieviesta informācijas sistēma.
Jā, pašlaik šī informācijas sistēma tiek veidota, par ko esmu ļoti priecīgs. Tas krietni uzlabos informācijas apriti par ieslodzītajiem, atvieglos uzraudzības sistēmu un arī likvidēs roku darbu, ievadot datorā dažādus dokumentus.
Bet cik plaši darbojas pašu ieslodzīto iekšējā informācijas sistēma? Jūs minējāt par nelegālajiem telefoniem, bet cik plaši viņiem ir pieejams internets?
Tas notiek tikai nelikumīgi. Gada laikā konfiscējam aptuveni 2000 mobilo telefonu, kuri lielākoties tiek izmantoti arī kā datori iekļūšanai internetā. Šī aprite ir nenormāla. Vecās ēkas dod ieslodzītajiem iespējas noslēpt telefonus zem grīdas, sienās, citur.
Bet pirms pieciem gadiem bija projekts par mobilo tālruņu sakaru slāpēšanas sistēmu uzstādīšanu ieslodzījuma vietās. Vai tad tās nedarbojas?
Pašlaik notiek tiesas civilprocess ar Beļģijas firmu ISDG, kurai jau 2006. gadā vajadzēja nodot ekspluatācijā visas šīs slāpēšanas ierīces. Un 2007. gadā, sākot šeit strādāt, protams, pārbaudīju visus esošos līgumus un atklāju, ka šis līgums nebija izpildīts. Tad kopīgi ar Valsts kontroli tikām par visu skaidrībā, Ieslodzījuma vietu pārvalde iesniedza dokumentus tiesā, un pašlaik cenšamies piedzīt valstij radītos zaudējumus, jo tolaik izvēlētā firma nebija izpildījusi nolīgto uzdevumu.
Bet noteikti taču bija publiskais iepirkums?
Protams, bija. Bet droši vien ļoti sasteigts, jo nereti tā gadās, ka nauda pēkšņi tiek iedalīta, tad drudžaini domā, kā to izlietot. Šīs slāpēšanas ierīces pašlaik nav lietojamas, jo, ieslēdzot šo sistēmu, mobilie telefoni nedarbosies visā tuvējā apkaimē ap cietumu. Tagad tiesā tiek skaidrots – kura puse ir izdarījusi nepareizi – beļģi vai mēs.
Kā dzīvosit turpmāk?
Kā teicu Saeimas Iekšlietu un drošības komisijā – ja valdība nākamgad Ieslodzījuma vietu pārvaldei nepiešķirs vismaz tikpat daudz līdzekļu kā šogad, mēs nebūsim spējīgi samaksāt darbiniekiem, pilnīgi neko izremontēt, bet telpas taču tiek lietotas 24 stundas diennaktī un, jau tā vecas būdamas, ļoti nolietojas. Rīgas Centrālcietumā, Daugavgrīvas, Brasas cietumā darbojas pussimt gadu vecas inženiertehniskās ierīces un komunikācijas. Tad par ko mēs varam runāt?
