Līdz ar gandrīz nokusušo sniegu un jau redzamo pērno zālīti atnākušas arī Lieldienas. Ar pūpolzaru mazajām aitiņām un krāsoto olu daudzveidību. Ar šūpolēm, kas Lieldienām tikpat raksturīgas kā Līgo svētkiem Jāņu siers un līgošana. Tā nu atkal iegadījies (tā notiek paretam), ka šogad Lieldienas vienlaikus atzīmē visas konfesijas – luterāņi, katoļi, pareizticīgie… Līdz ar to šis svētku laiks būs nedaudz īsāks, nebūs patīkami „izstiepies” no vienām Lieldienām līdz nākamajām. Jo, manuprāt, ne jau viens vien labprāt svin abas reizes. Bet kādēļ gan ne? Es droši zinu, ka pareizticīgo Lieldienu rītā uz mana galda vienmēr būs kaimiņienes Veras kundzes sarūpēta pasha un kuličs, arī viņas krāsotas olas. Tāpat man ir draugi, kuriem šajos svētkos vienmēr galdā ir arī pasha un kuličs. Reizēm pat vairāki varianti. Un viņi mani allaž gaida ciemos.
Pashas ir tik dažādas, jo katra saimniece tās gatavo atšķirīgi, ar lielākām vai mazākām niansēm. Pati gan šos tradicionālos gardumus nekad negatavoju. Tie taču tāpat vienmēr ir uz mana galda vai tiek nobaudīti, viesojoties pie draugiem. Toties olu krāsošana, tāpat kā visās mājās, gan ir tradīcija.
Nu jau ilgus gadus ievīstu olas sīpolu miziņās, aptinu ar baltu lupatiņu vai marlīti un pārsienu. Iznākums parasti ir pārsteidzoši skaists un daudzveidīgs. Katra ola ir kā marmors un bezgala krāšņa. Nesaprotu cilvēkus, kuri olu krāsošanas procesā lāpa savu slinkumu un olas vāra, katliņā saberot sīpolu mizas. Vai gan tādēļ jākrāso olas, lai tās visas būtu vienādi brūnas? Ja nav pacietības vai laika tās izrakstīt vai ievīstīt dažādās lapiņās vai zariņos, tad ietīt sīpolu mizās nemaz nav grūti. Toties – rezultāts!
"Pavasaris mums visiem dod zīmes, tikai katram savādas."
Kārlis Skalbe
Vēl runājot par tradīcijām… Mana kaimiņiene Veras kundze vienīgā no savas ģimenes tās strikti jo strikti ievēro. Viņa noteikti ievēro gavēni un ēd vienīgi to, kas šajā laikā atļauts. Pasha Veras kundzei ir gatava jau ceturtdien vai piektdien, kuličs tiek izcepts piektdien. Arī olas tiek nokrāsotas kādā no šīm dienām. Jo pēc tam, kā tas pareizticīgajiem ierasts, to visu nes uz baznīcu svētīt. Turklāt vienu kuliču un vienu olu atstāj baznīcā. Svētīto nes mājās. Lieldienu rītā mājās ir svētku brokastis, kad tiek nogaršota pasha un kuličs, ēstas olas un iedzerts pa glāzītei sarkanvīna. Tā kā gavēnis beidzies, arī Veras kundze var atļauties ēst kādu gabaliņu gaļas, šķiņķa šķēlīti.
Bet kādu manu draugu ģimenē Lieldienas ir īpašas ar to, ka olas tiek krāsotas bez bērnu klātbūtnes. Tas nu tikai pagaidām, kamēr abas meitenes vēl mazas. Nokrāsotās olas vecāki noslēpj dažādās vietās – drēbju skapī, rakstāmgalda atvilktnēs, trauku skapīšos, visās iespējamās vietās. Trīs un piecus gadus vecās māsiņas Ilze un Māra zina, ka naktī, kad visi gulējuši, dzīvoklī ir paciemojies Lieldienu zaķis, atnesis krāsotās olas un tās rūpīgi noslēpis. Lieldienu rītā tad parasti ir lielie meklēšanas svētki. Katra atrastā ola sagādā patiesu prieku un sajūsmu. Pēc tam ir svētku brokastis un, protams, olu kaujas. Kura ola būs stiprāka?
Pavasaris beidzot ir klāt. Šogad patiešām ilgi, ilgi gaidīts. Arī Lieldienas atnākušas. Pavasaris ienācis ne vien dabā, bet arī sirdī. Kā rakstīja Kārlis Skalbe: „Pavasaris mums visiem dod zīmes, tikai katram savādas.” Vai mēs tās sajūtam? Vai protam uztvert un saturēt, lai iekrāsotu ne vien svētkus, bet arī savu ikdienu? Ja neprotam – jāmācās! Pavasaris un Lieldienas mums dod šīs iespējas – sākt dzīvot ar pavasari sirdī.
