Ierastie Lieldienu simboli – ola, cālis – mudina domāt, ka runa ir par kaut kā jauna sākšanos. Protams, spilgtākā sajūta ir saistīta ar silta un dzīvības pilna atmodas laika sākšanos dabā, kad putni čivina, plaukst koki, dobēs aug redīsi un var nomest siltās drēbes. Tomēr gribas domāt, ka šāda regulāra atmoda ir nepieciešama arī cilvēka dzīvē. Atmoda, kad tiek izvētīti iekšējie gaņģi un izvērtēts to saturs. Cik vērta ir mana dzīve? Vai viss, ko daru, ir pareizi un labi? Vai nevajadzētu kaut ko mainīt?
Meklējot jaunu skatu uz savu dzīvi, kristieši četrdesmit dienas pirms Lieldienām uzsāk gavēni. Patiesībā ne jau kristieši vien to dara, arī citi labprāt pievienojas šai tradīcijai. Pirms Pelnu trešdienas tad bieži var dzirdēt saviesīgas sarunas par to, ko šoreiz varētu iesākt gavēņa laikā, no kā, ikdienas dzīves komfortā ierasta, atteikties. Kā populārākie gavēšanas veidi prātā nāk šie: nedzert kafiju, neēst saldumus, gaļu, neskatīties televizoru, samazināt izklaides, sākt nodarboties ar sportu, palīdzēt kādam vecam cilvēkam u.tml. Esmu dzirdējusi arī tik ekstravagantu veidu kā neapmeklēt „McDonaldu”.
Ko dod šāda atsacīšanās un ko jaunu par savu dzīvi tādā veidā var atklāt? Mūsdienu cilvēkam atteikšanās mentalitāte ir grūti saprotama, jo no mazotnes viņš ir orientēts uz to, ka dzīvei jābūt ērtai, estētiskai un patīkamai. Komfortabla dzīve tiek uzskatīta par ideālu, uz kuru tiekties. Tāds taču ir attīstības mērķis – lai visi dzīvotu labāk. Ja tā, tad kāpēc tomēr šādā gavēņa laikā pēkšņi no kaut kā atteikties un piedzīvot sava veida trūkumu un ierobežotību?
Trūkums pats par sevi nav labs, tas nes ļaunumu un traumē cilvēkus. Tomēr nelielās devās šāda trūkuma pieredze palīdz novērtēt, kas tik tiešām dzīvei ir nepieciešams un kas ir tikai mākslīgi radītas, šķietamas vajadzības, kuras cilvēku diemžēl bieži vien paverdzina. Iemācoties dzīvot trūkumā, cilvēks atklāj, cik maz viņam patiesībā ir nepieciešams. To uz savas ādas izjutis, viņš nebaidīsies zaudēt savu komfortu un kļūt iekšēji brīvāks. Viņa apmierinātība ar dzīvi un laimes sajūta nebūs tik ļoti atkarīga no neizdzertas kafijas krūzes vai nodzīvota gada bez ārzemju ceļojuma.
Ja laime būtu atkarīga no lietām, kas mums pieder, tad bagātie cilvēki, kuriem materiālā ziņā nekā netrūkst, būtu vislaimīgākie. Dzīve tomēr parāda, ka realitātē ir tieši pretēji – bagātu vecāku bērni bieži cieš no vientulības, viņu vecākiem trūkst laika un enerģijas, lai sekotu līdzi mājas darbiem, uzklausītu savu atvašu stāstījumu par piedzīvoto skolā un pacietīgi sagaidītu to brīdi, kad tiks uzticēti arī sāpīgi pārdzīvojumi. Savukārt daudzbērnu ģimenēs, kur parasti labklājības un komforta ir daudz mazāk, attiecības ir daudz ciešākas un sirsnīgākas, bērni, lai arī nevar atļauties tik daudz, tomēr nesūdzas, jo saņem mīlestību un uzmanību, kas bieži ir daudz vērtīgāka nekā ārzemju ceļojums brīvdienās vai jauns velosipēds.
Viens no uzskatiem, kas cilvēku dzīvēs rada tādu vāveres riteni, ir pārliecība, ka viss jaunais ir labs, labāks par veco šī viena vienīgā iemesla dēļ, ka ir jauns. Šo uzskatu visspēcīgāk veido reklāmas, kurās tiekam iepazīstināti ar arvien jauniem produktiem, risinājumiem, pakalpojumiem. Vecie vēl nav nolietojušies, bet mums jau tiek piedāvāti jauni, kas visbiežāk noliedz iepriekšējos, parāda tos kā īpaši nepievilcīgus. Ir nepieciešams iekšējs gribasspēks un pārliecība, lai šim spiedienam nepadotos un atzītu, ka vecais (mobilais telefons, mētelis, skapis, automašīna, dzīvoklis u.tml.) vēl joprojām var labi kalpot un jaunais nav nepieciešams. To laiku, ko nāktos iztērēt, pelnot naudu jaunajam, var izmantot daudz vērtīgāk – veltot laiku attiecību veidošanai ar draugiem un tuviniekiem vai iekopjot balkona puķu dārzu, kas sniedz estētisku baudījumu sev un apkārtējo namu iedzīvotājiem.
Cik ārkārtīgi būtiski mūsdienās ir atrast to smalko robežu starp dzīšanos pēc dzīves kvalitātes (kas taču nav nekas slikts!) un iekšēju verdzību, kad dzīvei kā tādai neatliek laika, jo visu laiku ir jāstrādā un jāpelna, lai dzīvotu atbilstoši uzliktajai kvalitātes latiņai. Vai mazums draugu un paziņu lokā pārgurušu un dzīves nomocītu cilvēku, kuriem šķiet, ka citādāk dzīvot nav iespējams? Pazīstu tikai dažus, kas atļāvušies izkāpt no vispārpieņemtā, lai iemantotu brīvību un sāktu darīt ko tādu, kas sniedz dzīvei patiesu piepildījumu. Bet, lai iemantotu šo brīvību un patstāvību, ir svarīgi saprast, kas es esmu, kā vēlos dzīvot, kas man ir patiešām svarīgi un kāds ir manas dzīves mērķis.
Lieldienas ir īpašs laiks kristiešiem, jo skaidri iezīmē viņu dzīves mērķi – krustā sisto Kungu Jēzu Kristu, kas ar savu nāvi un augšāmcelšanos parāda jaunu perspektīvu dzīvei mūžībā. Dzīves mērķis nav aprobežojies šīs pasaules realitātē – nopērkamās lietās, uzbūvējamās mājās vai sasniedzamās sajūtās. Dzīves mērķis ir kāda augstāka vērtība, kuras dēļ nav žēl atteikties no mazākām vērtībām šai pasaulē. Tas nenozīmē, ka no tām noteikti ir jāatsakās, bet, nepieciešamības gadījumā atsakoties, nesāp, jo mērķis ir daudz lielāks un vērtīgāks.
Bet, ja nav šī dzīves mērķa, tad nav arī īsti atskaites punkta. Tiesa, daudziem šis atskaites punkts ir sirdsapziņa, kurā ir ierakstīti Dieva dotie likumi – nezodz, nemelo, nenogalini – nedari to arī tad, ja tas kļūst par šķērsli komfortam, t.i., samaksā nodokļus, ja arī peļņa tā rezultātā būs mazāka un nevarēsi atļauties nopirkt tik daudz, cik gribētos; neizmanto savu amatu un situāciju, lai uz citu rēķina (tas nekas, ka tie citi ir abstrakts pūlis, ko sauc par Latvijas sabiedrību) iegūtu sev labumu; saki patiesību arī tad, ja nāksies dzirdēt pārmetumus un nest atbildību par izdarīto; nenogalini arī tad, ja tas, ko vēlies nogalināt, ir tikai šķietams asins kunkulis mātes miesās un tā brīža dzīves situācijā šķiet galīgi neiederīgs. Neiznīcini cilvēku, baumojot un izplatot par viņu nepatiesu informāciju. Neesi vienaldzīgs pret veciem cilvēkiem arī tad, ja šajā – viņiem veltītajā laikā – būtu varējis nopelnīt vēl vairāk naudas. Brauc uzmanīgi – ja radīsies kritiska situācija, auto būs savaldīt vieglāk, varbūt nosargāsi kāda dzīvību.
Reti kuru no šīm darbībām nosoda mūsu valsts likumi un noteikumi. Lielākajā daļā gadījumu vienīgais sods ir apkārtējo cilvēku nosodījums un paša sirdsapziņa. Tad kāpēc rīkoties saskaņā ar šiem likumiem? Visu izšķir dzīves mērķis, atziņa par to, kāpēc dzīvojam un kā ir jādzīvo. Kāzās reiz kāds sirms vīrs jaunākam novēlēja: „Dzīvo tā, lai dzīves nogalē, atskatoties uz savu dzīvi, tu varētu teikt: jā, bija vērts, esmu man uzticēto laiku izmantojis godam.” Protams, katrā dzīves posmā cilvēks notiekošo uztver citādāk, un tikai pieredze ļauj atklāt lietu īsto vērtību, tomēr ir vērts uzdot jautājumu par dzīves mērķi un jēgu savlaicīgi, kā arī godprātīgi uz to atbildēt, lai vecumdienās nebūtu žēlums par laiku, kas pavadīts tukši, dzenoties pēc lietām, kas izrādījušās nekā vērtas.
Lieldienas ir laiks, kad esam aicināti svinēt jaunas dzīves sākšanos. Pēc četrdesmit gavēņa dienām, kad mēģināts no kaut kā atteikties un izvērtēt lietu un paradumu īsto vērtību, pienāk svētki, kad esam aicināti novērtēt dzīves un dzīvības skaistumu, kā arī skaidrāk nospraust sava ceļa virzienu.
