„Liela bija Liela diena” - tā skan tautasdziesmā. Un es kā bērns jautāju: „Kāpēc kāda diena vispār skaitās Liela? Kas tai tāds īpašs?” Cita daina man paskaidro: „Agri lēca saulīte Lieldienas rītā.” Vēl cita saka: „Liela diena šūp’li kāra.”
Kāpēc jākar šūpoles? Kāpēc šūpolēs kāpj svina muca? Kāpēc trīs gadi jāpiemin, kur Lieldienu šūpojos? Kāpēc putni dzīšus jādzen uz šo zemi, bet vilki un lāči – uz Vāczemi? Kāpēc Lieldienā jājož platu jostu? Kāpēc māršiņas villainei sarkanas bārkstis? Kāpēc balto olu appušķo ar sarkanu dzīparu? Kāpēc olas ēd Lieldienā, bet sieru – Jāņos? Un teju katra atrastā atbilde paver ceļu jauniem jautājumiem.
Divdesmit pirmā gadsimta urbanizētajam cilvēkam, kura laiks ir lineārs un skaidri, pat dzelžaini sadalīts pēc pulksteņa un kalendāra; kurš, pēc darba dodoties mājup no biroja, bieži vien pat nezina, vai dienu saule spīdējusi vai lietus lijis, visas šīs dainās ietvertās redzes gleznas ar dažādām rituālām izdarībām šķiet nesaistītas ar reālo pasauli. Taču tās bija jēgpilnas un dziļi nozīmīgas agrārajā laikmetā, kad cilvēks, par nožēlu, bija daudz tiešāk atkarīgs no Zemes, bet, par laimi, daudz ciešāk ar Zemi saistīts.
Iztēlē pārceļoties uz pagātni, kad vēl nebija izgudrots internets un datori, un pat ne elektrība vai iekšdedzes dzinējs, nonākam pasaulē ar citādām attiecībām ar Dabu, ar Attālumu un ar Laiku.
"Vienmēr, kamēr vien Zeme griezīsies ap Sauli, mīsies gadalaiki un būs saulgrieži, un „agri lēks saulīte Lieldienas rītā”."
Taču, lai cik tālā pagātnē mēs pārceltos, arvien Zeme ap Sauli ir veikusi pilnu apgriezienu gada laikā un mūsu klimatiskajā joslā šīs kustības rezultātā bijuši četri gadalaiki. Tādējādi vārdkopas „Liela diena” jēga top acīm redzami vienkārša – tas ir brīdis, kad dienas garums pārsniedz, pāraug nakts garumu, kad diena kļūst liela. Mūsdienu valodā runājot, iestājas astronomiskais pavasaris.
Šogad astronomiskais pavasaris sākas sestdien, 20. martā, pulksten 19.32. Tad diena ar nakti ir vienādā garumā. Savukārt katra nākamā diena kļūst mazliet garāka par nakti. Saule šķērso debess ekvatoru un pāriet no debess dienvidu uz debess ziemeļu puslodi. Zemes ziemeļu puslodē dienas kļūst arvien garākas, proti, iestājas pavasaris, savukārt Zemes dienvidu puslodē dienas kļūst arvien īsākas un iestājas rudens.
Katru gadu astronomiskā pavasara iestāšanās laiks nedaudz atšķiras laika skaitīšanas sistēmas dēļ.
Divi dažādie svētki
Atgādināšu, ka Lielā diena un kristīgās Lieldienas ir divi dažādi svētki – Lielā diena ir gadskārtas svētki – pavasara sagaidīšana, kas tieši izriet no Saules kalendāra. Kristīgās Lieldienas ir Kristus Augšāmcelšanās svētki, un to svinēšanas datums tiek aprēķināts pēc Mēness kalendāra - šos svētkus svin pirmajā pavasara svētdienā, kas ir tūlīt pēc pilnmēness.
Ko īsti darām vienos svētkos un ko – otros? Kur tradīcijas ir saplūdušas, kur saglabājušas sākotnējo, senāko jēgu?
Sagaidot Lielo dienu, liela nozīme bija un joprojām ir rituāliem. Ir svarīgi no rīta sagaidīt Sauli, sasveicināties ar to, godināt, pretī saņemot Saules siltumu. Celties pirms saullēkta – koncentrēties, sagatavoties sekojošajam āra darbu periodam. Rituāla izdarība ir arī agri no rīta mazgāt muti tekošā ūdenī, kas nozīmē – kļūt tīrākam ne tikai fiziskā nozīmē vien. Tikpat nozīmīgi ir cilvēkam ar savu darbību atdarināt lielos kosmiskos procesus. Tā kā Liela diena ir saulgriežu punkts, kad Saule „šūpojas”, tad neatņemama izdarība ir šūpoļu kāršana un šūpošanās. Šūpošanās ir arī nepārprotams auglības veicināšanas rituāls, un nebaidīsimies no šī vārda! Agrāk, domājot par auglību, to saistīja galvenokārt ar ražas un lopu bagātību. Mūsdienās auglība ir arī veiksme finansēs un jebkurā citā materiālās dzīves sfērā.
Šūpošanās laikā nedrīkst aizmirst par apdziedāšanos, un – jo tā nešpetnāka, jo labāk: lai visi peļamie vārdi tiek izteikti, aizlido pa gaisu un nepaliek krājoties dziļi sevī.
Olas greznošana ar sarkanu dzīparu simbolizē pietāti pret visa dzīvā sākumu – olu. Greznošana ar dzīvības krāsas dzīparu – vēlme dzīvību vairot. Tradīcija olas krāsot attīstījusies tikai vēlākos laikos, arī šādi apliecinot dzīvības skaistumu.
"Agrāk, domājot par auglību, to saistīja galvenokārt ar ražas un lopu bagātību. Mūsdienās auglība ir arī veiksme finansēs un jebkurā citā materiālās dzīves sfērā."
Īpaša izdarība Lielas dienas sagaidīšanā bijusi putnu dzīšana, kad ar vicām rokās caur krūmu krūmiem tika dzīti putni. Nē, ne jau aizdzīti – bet saukti šurp. Tie taču ir īstie pavasara vēstneši, kuru dzīves saturs ir dziesma, lidojums un atgriešanās savā ligzdā. Toties vilki, lāči un citi plēsoņas, kas varētu dzīvībai kaitēt, – prom uz Vāczemi, šūvo, šūvo!
Kristīgā tradīcija paredz svētīt Zaļo Ceturtdienu, Lielo Piektdienu, Kluso Sestdienu, kā arī iešanu baznīcā svētku rītā uz svētku dievkalpojumu par godu Kristus Augšāmcelšanai. Vairākām konfesijām Lieldienas iezīmē arī gavēņa beigas.
Mūsdienās plaši izplatītais un komercializējies Lieldienu zaķis kristīgajā tradīcijā ir laipni uzņemts no Viduseiropas senākajiem pirmskristietības priekšstatiem. Tas bijis pavadonis meža dievietei Freijai, kura gan palikusi senvācu mežos.
Gaišas acis un tīras domas!
Daudzkārt un daudzviet tradīcijas savijas un pārklājas, bet cilvēki bieži vien jautā – kurus svētkus tad pareizāk ir svinēt? Domāju, ka atbildi uz šo jautājumu katram ir jārod pašam. Viens izvēlēsies svētkus balstīt vienā tradīcijā, cits – abās, bet vēl kāds nesvinēs nemaz. Taču jebkurā gadījumā – šie pavasara svētki iezīmē dzīvības atgriešanos, dzīvības vairošanos, gaismas uzvaru, neatkarīgi no piesaistes tai vai citai reliģiskajai pārliecībai.
Skeptiski noskaņotais industriālās ēras cilvēks var pasmīnēt un teikt – ak, šīs tradīcijas taču zaudējušas aktualitāti, tā ir pagātne. Jā un nē. Jā – tā ir pagātne. Nē – tā ir pieredze, kura būtu jāpiedzīvo arī mūsdienu cilvēkam. Lai cik industrializējies un urbanizējies cilvēks būtu, neviens nevar dzīvot ārpus dabā pastāvošajiem likumiem. Mēģinājumi tos neievērot noveduši mūs bīstami tuvu ekoloģiskajai katastrofai. Tādēļ aizvien lielāku vērību cilvēki sāk pievērst ekoloģiskai pārtikai, zaļam dzīvesveidam.
Ar gadskārtām saistītu svētku svinēšana arī ir ekoloģijas daļa – ievērojot gadskārtu tradīcijas, cilvēks piemērojas Dabas ritiem, Dabas likumiem. Un tas ir vismaz tikpat nozīmīgi kā cīnīties pret piesārņojumu, šķirot atkritumus un aizstāvēt dzīvniekus.
Filozofs Mirča Eliade ir teicis, ka cilvēks ir ne tikai sociāls dzīvnieks – cilvēks ir arī rituālu dzīvnieks. Ar rituālu palīdzību cilvēks izkāpj no ikdienas lineārā, profānā Laika un pieslēdzas mūžīgajam, kosmiskajam, sakrālajam Laikam.
Vienmēr, kamēr vien Zeme griezīsies ap Sauli, mīsies gadalaiki un būs saulgrieži, un „agri lēks saulīte Lieldienas rītā”. Tādēļ novēlu 21. martā katram būt klāt šajā mirklī pašā rīta agrumā un ar tīru muti, gaišām acīm un tīrām domām uzsākt jauno - pavasara cēlienu.
