Vai piekrītat apgalvojumam, ka Latvija ir talantu zeme?
Latvija vispār ir ārkārtīgi bagāta ar visu – ar talantiem, raksturiem, neatlaidību, ar zemi, ar iespējām, tikai žēl, ka to visu nespējam novērtēt.
Ko jums pasaulē nozīmē Latvija?
Tās ir mājas, zeme, no kurienes esmu nākusi, tā ir mana vienreizējā identitāte un valoda lielajā pasaulē.
Kā jāmainās Latvijas mūzikas industrijai un mūzikas kultūrai, lai izpildītāji un mūzikas ierakstu kompānijas spētu sadarboties un konkurēt Eiropā un pasaulē?
Bet mēs jau konkurējam! Varbūt varētu novēlēt neaizmirst, ka cilvēka izglītība un attīstība veidojas no dažādām iespējām sevi pilnveidot – sākot jau no bērna kājas. Jo vairāk iespēju nodarboties jau bērnībā bērnam tiek dots, jo viņam lielāka iespēja ir dota atpazīt savu īpašo talantu un spējas. Jo vairāk skatāmies, ko dara mūsu kolēģi, konkurenti, jo zinošāki esam.
Daudzu Latvijas operdziedātāju – Ineses Galantes, Egila Siliņa, Ingas Kalnas, Sonoras Vaices u.c. – sniegums pasaulē ir novērtēts augstu, tomēr jūsu karjeru varam dēvēt par patiesi zvaigžņotu. Jums ir izdevies iekļūt pasaules augstākās klases operdziedātāju apritē. Ko par to domājat jūs pati?
Ikdienā par to nedomāju. Skatos ar sajūsmu uz savu kolēģu sasniegumiem un priecājos par katru, kas ir patiesi gandarīts par savu paveikto.
Pasaules mūzikas tirgus ir piesātināts ar labiem profesionāļiem. Lai to iekarotu, vai latvietim jāpiedzimst īpašā zvaigžņu stāvoklī vai jābūt izcili apdāvinātam?
Zvaigznes pašas izvēlas, vai esam piedzimuši to īpašajā stāvoklī vai ne, mums pašiem šādas izvēles nav. Ar izcilu apdāvinātību arī mūsdienās vairs nepietiek, jābūt galvai uz pleciem, jāzina, kas ir tavas stiprās un vājās vietas, jāmāk izanalizēt brīža svarīgumu vai maznozīmību. Es arī uzskatu, ka iekarot mākslu vispār nav iespējams, mēs varam vienīgi ļauties tās burvībai un cerēt, un būt pateicīgi, ka esam pamanīti un mūs novērtē, dodot mums dzinuli strādāt tālāk.
Vai Latvijas Mūzikas akadēmijas izglītība ir labs atspēriens pasaules līmeņa karjerai?
Jebkura oficiāla mācību iestāde tev piedāvā iespējas, kā tu tās izmanto, ir atkarīgs jau no tevis. Es vispār uzskatu, ka labākā skola ir tava ģimene, tavs skolotājs, kam tu uzticies, dzīve un skatuve.
"Latvija ir ārkārtīgi bagāta ar visu – ar talantiem, raksturiem, neatlaidību, ar zemi, ar iespējām, tikai žēl, ka to visu nespējam novērtēt."
Pasaulē profesionāla aizgādņa loma ir nozīmīga. Kuriem saviem skolotājiem sakāt paldies?
Noteikti saviem vecākiem, jo tieši viņi deva man visu nepieciešamo, lai sevi pilnveidotu un audzinātu.
Ir kāda neredzama saikne starp skolotāju un skolēnu – sākot ar vizuālo līdzību, muzikālo temperamentu, žestu valodu… Ko esat mācījusies un pārņēmusi no saviem skolotājiem, un ko veidojusi pati saviem spēkiem?
Precīzu robežu novilkt nav iespējams, jo skolotājs tev dod ideju, paņēmienu, tālāk jau tev pašam jāmeklē tam tulkojums, iespēja izmantot, attīstīt. Es arī neuzskatu, ka topošam māksliniekam vajadzētu sevi limitēt tikai ar vienu skolotāju, jo veidojas abpusēja atkarība, pieradums. Es mācos no visiem un visa – no kolēģiem, no grāmatām, no you tube...
Jums piemīt apbrīnojamas darba spējas. Kas darba procesā sniedz vislielāko gandarījumu?
Iespējas iepazīt sevi un savas robežas, izaicināt sevi, uzlikt mērlatiņu augstāk, nekā konkrētā brīdī iespējams uzlekt, un darba procesā vērot savu attīstību un pietuvināšanos mērķim.
Vai jūs atceraties pirmo reizi, kad nostājāties uz skatuves? Ko tad jutāt un par ko domājāt?
Godīgi sakot, precīzi neatceros, bet sajūtas gan bija – noteikti gribu vēl un vēl...
Cik svarīgs jums ir godkāres faktors, pieņemot jaunus izaicinājumus?
Pietiekami svarīgi, lai apzinātos savas iespējas un savus trūkumus, bet pietiekami mazsvarīgi, lai neprovocētu un neizaicinātu sevi.
"Labākā skola ir tava ģimene, tavs skolotājs, kam tu uzticies, dzīve un skatuve."
Vai ceļā uz panākumiem ir bijušas arī neveiksmes?
Ko gan mākslinieks var uzskatīt par neveiksmi – nepareizi nospēlētu noti? Sliktāk nofilierētu frāzi? Nelabvēlīgu kritiku? Tas viss bijis arī manā dziedātājas dzīvē, bet nekad nav bijis iemesla visam atmest ar roku.
Mēģinājumi, pirmizrādes, koncerti… Kā pēc tiem jūs atdzīvināt sākotnējo emocionālo un profesionālo tonusu?
Klusējot un izvairoties no cilvēkiem. Tieši šis miers ir tas, kas mani visvairāk uzlādē. Ilgojos pēc klusuma, pēc dienām, kad nav jārunā, jātiekas ar cilvēkiem, kad varu darīt to, ko gribu – vai nu skatīties kino, vai staigāt pa parku, vai lasīt grāmatu. Diemžēl tādu dienu kļūst arvien mazāk un mazāk...
"Neskaties pārāk daudz uz pagātni, ieiesi nākotnē ar muguru!"
Vai varat nosaukt savas dzīves ideālus un pamatpostulātus?
Šie postulāti mainās no perioda uz periodu, tāpat kā mainās dzīves uzskati, un, cilvēkam kļūstot vecākam, parādās jauna izpratne par to, ko katrs no dzīves gaida, kādas vērtības kļūst svarīgākas, kādi principi dzīvošanai tālāk nepieciešami. Mans mīļākais postulāts pašlaik nāk no austrumu zemēm – neskaties pārāk daudz uz pagātni, ieiesi nākotnē ar muguru.
Jūs mīl publika un kritika. Šogad Kannās „MIDEM” “Gada dziedones” tituls un Lielā mūzikas balva 2009 Latvijā ir apliecinājums jūsu talantam un attieksmei pret darbu un vērtībām. Ko varat un gribat novēlēt Latvijas cilvēkiem?
Cienīt citam citu, novērtēt citam citu un ieklausīties citam citā. Gribētu arī novēlēt, lai, neskatoties uz pašreizējo ekonomisko un politisko situāciju Latvijā, mēs savu naidu un niknumu neizgāztu uz saviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem.
