Cik liela ir mūzikas ierakstu industrija Latvijā pašlaik?
Ierakstu biznesā pēc neatkarības atgūšanas pirmie flagmaņi bija „Gailītis-G” un „Mapl”, taču patlaban darbība apsīkusi kā vienam, tā otram. Arī „Būsim Pazīstami” dibinātāja Arvīda Mūrnieka vēlāk izveidotā kompānija „Baltic Records Group” ierakstus vairs neražo, savukārt mūzikas izdevniecība „Upe, tuviem un tāliem” strādā ievērojami mazākos apmēros.
No kādreizējās ierakstu industrijas Latvijā pāri palikuši tikai divi spēlētāji – „Mikrofona Ieraksti” un „Platforma Records”. Iespējams, tuvākā nākotnē nebūs vairs arī šo divu.
Cilvēki mūziku vairs nepērk. Kopumā par skaņu ierakstiem šobrīd visā pasaulē maksā apmēram 5 procenti no patērētājiem – tāds ir oficiālais viedoklis. Mazāk oficiāls viedoklis teic, ka tikai 2 procenti no visas pasaulē patērētās mūzikas ir nopirkta. Cilvēkiem nav ne mazākās nepieciešamības iegādāties skaņu ierakstus – viņi tos bez maksas var noklausīties internetā vai arī lejupielādēt datorā. Informācijas tehnoloģiju laikmets ir sagrāvis mūzikas industriju, un savā klasiskajā manierē tā vairs nevar turpināt strādāt. Taču nav arī skaidrs – ko tālāk?
Vai mūzikas pārdošana internetā jeb digitālais mūzikas tirgus nav veids, kā turpināt skaņu ierakstu biznesu?
Digitālais mūzikas ierakstu tirgus gan eksistē, taču tas ir ārkārtīgi niecīgs un bez potenciāla uzplaukt. Piemēram, mūsu „Platformas” interneta veikalā, kur dziesma maksā 0,47 latus, mēneša apgrozījums vidēji ir 1000 latu. No tiem 300 pienākas autortiesību aģentūrai AKKA/LA, 300 – māksliniekiem un pārējie, aptuveni 300 latu, paliek mums. Ar to nevar iesākt pilnīgi neko.
Kādi ir iespējamie šīs situācijas risinājumi?
Ik gadu dodos uz pasaulē lielāko mūzikas industrijas gadatirgu MIDEM Kannās. Šoreiz jauno tehnoloģiju seminārā mēs, ierakstu kompāniju pārstāvji, runājām par to, kāds varētu būt turpmākais rīcības plāns. Pavisam ir izkristalizējušās divas vīzijas.
Viena daļa uzskata, ka cilvēku darbību internetā vajadzētu ierobežot un ieviest stingrākas sankcijas un sodus pret mūzikas pirātismu. Ieviest policejisku režīmu un kontrolēt ikkatru sūtījumu un ikkatru failu apmaiņu internetā.
"Informācijas tehnoloģiju laikmets ir sagrāvis mūzikas industriju, un savā klasiskajā manierē tā vairs turpināt strādāt nevar."
Otra vīzija – internets ir medijs, tieši tāds pats kā radio, televīzija. Līdzīgu krīzi, kā šobrīd, mūzikas industrija piedzīvoja pagājušā gadsimta 60. gados, kad parādījās komerciālais radio, kur sāka izmantot skaņas ierakstus, neko par tiem nemaksājot. Ierakstu kompāniju pārstāvji uzsāka 15 gadus ilgu cīņu pret raidstacijām, līdz abas puses vienojās par kolektīvā pārvaldījuma licences ieviešanu. Radio sāka maksāt autortiesību atlīdzību par mūzikas ierakstu izmantošanu.
Līdzīgā veidā būtu jāapseglo arī internets kā medijs – jāievieš kolektīvais pārvaldījums un no katra interneta abonētāja jāiekasē naudas summa atkarībā no tā, cik reizes viņš atskaņojis skaņas failus. Ja no katra lietotāja iekasētu kaut vai latu par autortiesībām, tad beigās veidotos lielāka summa nekā tagad, kad ieraksti internetā tiek pārdoti par tik dārgu naudu, ka neviens tos nevēlas iegādāties.
Kādi šķēršļi liedz ieviest šādu mehānismu?
Lai internetam piemērotu kolektīvā pārvaldījuma licenci, ir jāpieņem attiecīgās direktīvas Eiropas Savienības līmenī, taču vairākums ierakstu kompāniju šobrīd atbalsta policejisku interneta sakārtošanas modeli. Tāpat arī autortiesību atlīdzības tarifs par vienu dziesmu internetā ir tik liels, ka cilvēki nebūtu ar mieru maksāt.
Latvijā par internetā patērētu dziesmu Autortiesību aģentūra prasa 3 santīmus – vidēji dziesmas pašizmaksa ir 9 santīmi. Ja ieraksta cena būtu 0,001 lats, lielākā daļa klausītāju būtu gatavi par to atdot naudu. Reizē viņiem arī zustu interese par bezmaksas nelegālu failu apmaiņas programmām, jo tur pārsvarā var iegūt sliktas kvalitātes audio ierakstus.
Par spīti mūzikas neierobežotai pieejamībai internetā, kompaktdiski vēl aizvien tiek ražoti un tirgoti. Kāda varētu būt fiziski taustāmu skaņas nesēju loma nākotnes mūzikas biznesā?
Kompaktdiskam turpmāk būs vairāk suvenīra, vizītkartes statuss mūziķa atpazīstamības celšanai, un tas maksās ļoti lēti vai arī tiks dots par velti komplektā ar kādu preci. Jauno „Platforma Records” izdoto Zanes Dombrovskas albumu kopā ar februāra numuru saņēma ikviens žurnāla „Santa” abonents. Fizisks ieraksts CD formātā varētu būt arī viens no veidiem, kā veicināt mūziķu koncertdarbību, kas, manuprāt, arī kļūs par galveno peļņas avotu mūziķiem un mūzikas industrijas pārstāvjiem.
Ja cilvēkam, iegādājoties koncerta biļeti, dod līdzi arī kompaktdisku, tad viņam ir lielāks stimuls maksāt par pasākumu. Taču skaidrs ir tas, ka CD formātā izdots ieraksts vairs nav galvenais veids, kā nonākt pie klausītāja. Daudz lielākas iespējas ir internetā.
Kādas ir interneta priekšrocības atpazīstamības veicināšanā, raugoties no mūziķa viedokļa?
Internets ir kļuvis par televīzijai un radiostacijām līdzvērtīgu mediju – lai mūziķis kļūtu populārs un sasniegtu savu klausītāju, viņam vairs nav jāpiedalās televīzijas šovā „Dejo ar Zvaigzni”.
Uzskatāms pierādījums tam Latvijā ir Ingus Ulmanis un viņa īstenotais vides mūzikas projekts „Dabas Koncertzāle”. Neviena radiostacija ne reizi nav atskaņojusi šo ierakstu, taču uz projekta koncertiem meža vidū sanāca ap 2 tūkstošiem klausītāju.
"Vairākums ierakstu kompāniju šobrīd atbalsta policejisku interneta sakārtošanas modeli."
Galvenais ceļš, kā nokļūt līdz mūzikas cienītājiem, protams, ir sociālie portāli, jo mēs dzīvojam socializēšanās laikmetā, kad internetā cilvēki viens otram pārsūta, viņuprāt, interesantāko, svarīgāko un vērtīgāko informāciju. Tendences mūzikas gaumē veidojas domubiedru grupās. Protams, lai mūziķi starp daudziem citiem līdzgaitniekiem pamanītu, viņam ir jābūt pietiekami radošam. Piemēram, kāds jauns vīrietis ASV, Ņujorkā, piedāvā tiešsaistē noskatīties savus koncertus, kurus viņš pats izpilda sava dzīvokļa guļamistabā. Viņa radītā mūzika un šovs ir pietiekami interesants, lai par katru no tiem vismaz 1000 klausītāju ir gatavi maksāt aptuveni divus latus.
Ja mūziķi paši ar interneta starpniecību kļūst atpazīstami un pieprasīti, tad zūd arī komerciālās radiostacijas nozīme.
Pēdējos gados mūzikas ierakstu kompānijas savā darbībā galvenokārt vadījušās tikai no tā, kas patiks vai nepatiks vidējam radiostacijas klausītājam. Komerciālā, plaša patēriņa mūzika ir ražota tik lielos apmēros, ka pati māksla kā tāda ir nonivelējusies, tā ir pazudusi. Mūzikas fani uzskata, ka pēdējā īstā, dzīvā mūzika tika radīta 70. gados – rokenrols, taču kopš tā laika ir tapusi tikai viena vienīga sintētika, producentu konstruēti produkti.
"Kompaktdiskam turpmāk būs vairāk suvenīra, vizītkartes statuss mūziķa atpazīstamības celšanai, un tas maksās ļoti lēti vai arī tiks dots par velti."
No piramīdas augšgala, kur mākslinieks atradās mūzikas industrijas sākuma periodā, viņš nonācis apakšā – aiz lielās ierakstu kompānijas, juristiem, autortiesību aģentūrām un menedžeriem. Taču, pateicoties internetam, māksla atkal izvirzās priekšgalā.
Vērtīga mūzika vienmēr atrod savu cienītāju. Jaunākie pētījumi liecina, ka līdz 2020. gadam 80 procenti visu klausītāju izvēlēsies nevis plaša patēriņa, bet specifiska novirziena mūzika, kā, piemēram, meditatīvus audiofailus.
Kā jaunajos apstākļos, kad ar ierakstu tirdzniecību vairs nevar nopelnīt, klasiskās mūzikas izdevējkompānijas iesaistīsies mūzikas biznesā?
Tas, ka ar ierakstu izdošanu nevar gūt peļņu, nenozīmē, ka mūzikas industrijā strādājošie speciālisti vairs nav vajadzīgi. Viņu zināšanas ir noderīgas, organizējot koncerttūres un kārtojot autortiesības, kas ir pietiekami sarežģīts process.
Taču, manuprāt, mūzikas izdevniecības, visticamāk, pārprofilēsies un audio darbu izdošana būs tikai viens no darbības virzieniem. Piemēram, „Mikrofona Ieraksti” koncentrējas uz atsevišķu mākslinieku menedžmentu, nodrošinot mūziķiem atpazīstamības veicināšanas kampaņas, sadarbību ar presi, savukārt peļņu gūst no koncertiem.
"Dzīvotspējīgākie projekti ir tie, kuri liek cilvēkiem domāt, kam ir pievienotā vērtība."
Mēs, „Platforma”, pamazām pārtopam par kvalitatīvu digitālo mūzikas platformu internetā, kur apkopota praktiski visa Latvijā radītā mūzika, sākot no klasikas līdz šlāgerim. Katram izpildītājam, kas ar mums sadarbosies, vietnē tiks veltīta atsevišķa sadaļa, un tur bez maksas būs pieejamas visas viņa dziesmas, tām radītie videoklipi, intervijas, jaunākās ziņas, tāpat arī saites uz citiem portāliem, kur meklējama viņa mūzika. Savukārt klausītājs pats varēs salikt dziesmu secību, kādā vēlas tās dzirdēt. Šobrīd mēs esam paveikuši apmēram trešdaļu no iecerētā.
Cik saprotu, tad digitālās vietnes saturs lietotājiem būs bez maksas un peļņu nenesīs. Kā „Platforma” plāno gūt ienākumus?
Mūsu doma ir pelnīt no reklāmdevējiem. Kamēr digitālajai vietnei ir trīs četri tūkstoši apmeklētāju dienā, tikmēr reklāmdevējiem mēs neesam interesanti. Tajā brīdī, kad pastāvīgo lietotāju skaits sasniegs divdesmit tūkstošus, mēs kļūsim pievilcīgs kā medijs.
Ja pusgada laikā mums tas neizdosies, tad ir jāsāk darīt kaut kas cits. Patiesībā jau šis ir tāds izaicinājuma laiks, kurā noskaidrosies – varam mēs vai ne. Finansiālie apstākļi nav no spožākajiem, tomēr radies prieks strādāt, jo ir izvirzīts mērķis, uz kuru tiekties. Nevar noliegt, ka treknie gadi mūzikas industrijas pārstāvjiem bija sagrozījuši galvu, galvenokārt tika domāts, kā pēc iespējas vairāk nopelnīt ar klišejiskas patēriņa mūzikas radīšanu. Tagad mēs atkal pārliecināmies, ka dzīvotspējīgākie projekti ir tie, kas liek cilvēkam domāt, kam ir pievienotā vērtība.
