LV.LV jautā: Vai normatīvajos aktos nostiprināto namu apsaimniekotāju un klientu attiecību modeli var uzskatīt par labi funkcionējošu?
Ģirts Beikmanis, Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes
priekšsēdētājs:
Foto: A.F.I
"Rīgā ar namu pārvaldīšanu saistīto problēmu pamatā ir nepilnības likumdošanā un negodīgās līgumattiecības starp apsaimniekotājiem un pakalpojumu sniedzējiem – tirgū dominējošiem uzņēmumiem “Rīgas siltumu" un “Rīgas ūdeni". Šobrīd šie uzņēmumi ir atraduši malējo – pārvaldnieku – un uzspiež viņam visas iekasēšanas problēmas. Pēc būtības pārvaldniekam nekas šajās mājās nepieder un viņš neko nepatērē, tātad tam nevar uzspiest pildīt svešas saistības.
LNPAA 2009.gada vasarā uzsāka sarunas ar “Rīgas siltumu", lai mainītu atsevišķus punktus līgumos starp pārvaldnieku un uzņēmumu, taču rezultātu nav. 2009.gada maijā asociācija iesniedza likuma grozījumu projektu Saeimas Pašvaldību lietu komisijai, kas tagad izstrādā Dzīvokļu īpašumu likumu. Grozījumi paredz, ka parādiem ir jābūt piesaistītiem konkrētam dzīvokļa īpašumam, nevis kā šobrīd – īpašniekam. Šādā kārtībā ir ieinteresēti visi – pakalpojumu sniedzēji zinās, ka nauda par siltumu un ūdeni nepazudīs, ja īpašums ir ieķīlāts, banka varēs būt mierīga, ka īpašums neies bojā, jo būs apkurināts aukstajā sezonā, pārvaldnieki varēs rēķināties, ka parādi agri vai vēlu tiks segti. No saistībām neviens nevarēs izvairīties, to esamība un apjoms ietekmēs dzīvokļu tirgus vērtību. Šobrīd apsaimniekotājam tiesvedības procesi pret nemaksātājiem ir dārgi un bieži nerezultatīvi. Šādas izmaiņas likumā atrisinās daudzas problēmas, arī dzīvokļu īpašnieki varētu būt droši, ka nemaksātāju vai neizpirktu dzīvokļu dēļ daudzdzīvokļu mājām ziemā apkure netiks atslēgta.
"Ir daudz neapzinīgu cilvēku, kas nemaksā par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem, izdevumi gulstas uz namu apsaimniekotāju pleciem, jo līgumi ar pakalpotāju sniedzējiem – "Rīgas ūdeni", atkritumu izvedējiem, sētniekiem – ir uz viņu vārda."
Rīgas modelis ir atbildības pieprasīšana no pārvaldnieka par citu cilvēku parādiem. Ne vienmēr Rīgas modelis ir tas labākais un veiksmīgākais. Pārvaldnieks ir tikai uz kopīpašuma pārvaldīšanas līguma pamata nolīgts pakalpojumu lietotāju (dzīvokļu īpašnieku) pārstāvis – starpnieks, nevis patērētājs, viņš iekasē naudu, un nodod to tālāk svešam uzņēmumam. Daudzviet Latvijā maksu par siltumenerģiju iekasē paši siltuma ražotāji. Reģionos ir prakse, ka namu apsaimniekotājs pēc līguma pārskaita pakalpojuma sniedzējam summu, ko iekasē, un tas ir tikai loģiski. Situācija, kad apsaimniekotājam jāgarantē sveši parādi, nav normāla un nav izpildāma."
Juris Sloka, SIA "Rīgas Namsaimnieks " valdes loceklis:
"Šībrīža ekonomiskajā situācijā namu īpašnieki un apsaimniekotāji cieš zaudējumus, izdevumi ir lielāki nekā ienākumi. Ir daudz neapzinīgu cilvēku, kas nemaksā par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem, izdevumi gulstas uz namu apsaimniekotāju pleciem, jo līgumi ar pakalpotāju sniedzējiem – "Rīgas ūdeni", atkritumu izvedējiem, sētniekiem – ir uz viņu vārda. Parādu piedzīšana no šiem nemaksātājiem ir dārgs un bieži ilgstošs process, naudas ziņā bezmaz vieglāk pašam segt, jo arī pieņemts tiesas lēmums ne vienmēr nozīmē atgūtu naudu. Ja mājai ir nepieciešams remonts, tad saimniekam jāuzņemas visi izdevumi, atdeves no īpašuma nav.
"Biezajos" gados zaudējumus daļēji kompensēja īres maksas, ko maksāja veikali un citas komerctelpas, bet tie lielākoties ir pārtraukuši savu darbību. Turklāt cilvēku maksātspēja krīt un turpinās krist, un situācija kļūs vēl sliktāka."
Sanita Gertmane, PTAC Patērētāju informēšanas un komunikāciju daļas vadītāja:
Foto: Ansis Starks, A.F.I
"Patērētāju tiesību aizsardzības centrā ar katru gadu pieaug to sūdzību skaits, kas saistītas ar namu apsaimniekošanu, – 2009.gadā mēs saņēmām 96 šādas sūdzības (salīdzinājumam: 2008.gadā bija 82, 2007.gadā – 66 sūdzības). Sūdzību skaits strauji pieauga līdz ar būtisko tarifu paaugstināšanos, piemēram, par ūdeni un apkuri. Cilvēki neizprot, kādēļ ir jāmaksā par ūdens zudumiem. Šie jautājumi skar materiālās intereses, tādēļ ir jūtama aktivitāte. Otra nozīmīga problēma ir līgumi starp dzīvokļu īpašniekiem un namu pārvaldniekiem. Līgumi, par ko ir sūdzības, tiek izskatīti, un, ja mēs tos atzīstam par netaisnīgiem, uzņēmumam ir jānodrošina mūsu lēmuma izpilde, pretējā gadījumā PTAC var piemērot piespiedu izpildi. Pagaidām gan ne reizi nav piemērota piespiedu izpilde pret pārvaldniekiem. PTAC izskata sūdzības par līgumiem, bet par līgumu izpildi – ne, jo mēs nevaram izvērtēt, kādā apjomā un kādā kvalitātē tiek sniegts konkrētais pakalpojums saņēmējam – dzīvokļu īpašniekam.
"Problēmu un sūdzību skaits pieaug, iemesls tam – Latvijā nav īsti efektīvas pārvaldnieku un patērētāju attiecību sistēmas."
PTAC izskata visas sūdzības, bieži atbildē tiek sniegts mūsu skaidrojums, dažkārt mēs nosūtām patērētāju uz citām institūcijām, jo jautājums ir pašvaldības, Sabiedrisko pakalpojumu regulatora vai kādu citu institūciju kompetencē.
Problēmu un sūdzību skaits pieaug, iemesls tam – Latvijā nav īsti efektīvas pārvaldnieku un patērētāju attiecību sistēmas. Ir daudz neapzinīgu cilvēku, kas nemaksā par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem, izdevumi gulstas uz namu apsaimniekotāju pleciem, jo līgumi ar pakalpotāju sniedzējiem – "Rīgas ūdeni", atkritumu izvedējiem, sētniekiem – ir uz viņu vārda.. Starp pārvaldnieku un patērētāju bieži vien nav patērētāju attiecību, piemēram, pārvaldnieks noslēdz līgumu ar patērētāju biedrību, kas pārstāv dzīvokļu īpašniekus. Problēma ir arī tas, ka daudzi patērētāji neapzinās, ka viņi kā dzīvokļu īpašnieki, ir tiesīgi nomainīt pārvaldnieku, ja viņus neapmierina esošā pārvaldnieka rīcība. To PTAC viņu vietā neizdarīs. Šīs izpratnes par dažādiem aspektiem bieži patērētāju vidū trūkst."
