Vairāk par visu ārzemju latviešu skolās, kur māca latviešu valodu vai nu
nedēļas nogalēs, vai darbdienu vakaros, raksturīgs tas, ka tur māca un mācās tie
tautieši, kam pašiem svarīgi tur ierasties un piedalīties. Šis fakts pats par
sevi jau atšķir šos vecākus un bērnus no tiem, kuri neuzskata to par svarīgu
savas dzīves sastāvdaļu. Nevienu nevar piespiest nākt uz latviešu skolu ārpus
Latvijas.
Bieži sarunas ievirzās par to, kā skoliņās varētu piesaistīt vairāk bērnu, kā panākt to, lai tik daudz mūsu tautiešu neatbirst, tiklīdz viņi atstāj Latviju. Atbildes šim jautājumam nav, jo šīs skolas ir “interešu izglītības” pulciņi, kur vidēji trīs stundās ik pa divām nedēļām vai mēnesī nav reāli iespējams iemācīt valodu. Atslēga ir vecākos pašos: cik viņiem svarīgi komunicēt ar bērniem latviski, jo skola šo lomu uzņemties pilnībā nevar. Ir gandrīz vai neiespējami iemācīt bērnam valodu pāris stundās, ja nav vecāku līdzdalības šajā procesā.
"Katrs latvietis, kurš neiemācās latviešu valodu, ir zaudējis dvēselisko saikni ar savu tautu."
Lielos vilcienos latviešu skoliņu loma ir – radīt latvisku gaisotni (šeit arī iekļauta valoda, kultūra, vēsture, dabas mācība), radīt iespēju sadraudzēties ar citiem latviešiem un, galvenais, iemīlēt Latviju, latviešu valodu, latviešu kultūru un tradīcijas. Un, ja ne iemīlēt, tad vismaz saprast, ka Latvija, par kuru pieaugušie stāsta, ir arī šo bērnu Tēvzeme, lai cik tālu prom no tās viņi būtu, lai cik paaudzēs viņu dzimta dzīvotu savā jaunajā mītnes zemē. Es pat vēlētos uzsvērt – lai cik pēdējos gados Latvijā notiktu dažādu negāciju un bērnu vecāki būtu sarūgtināti par Latviju kā valsti – latviešu valodu un latviešu pasaules uztveri tomēr vēl jāturpina uzskatīt par vērtību. Tas nozīmē, ka valodu nedrīkst aizmirst un to jāturpina mācīt no paaudzes paaudzē. Citādi varam nolaist rokas par latviešu kā tautas izdzīvošanu.
Tāpēc vien ir vērts arī Latvijas valstij likt uzsvaru uz šo faktu, jo, turpinoties emigrācijai no Latvijas, latviešiem, dzīvojot ārpus savas valsts, ar laiku nākas sastapties ar straujo asimilācijas procesu, kas tik dabiski notiek un kam tik viegli ir pakļauties. Rezultātā katrs latvietis, kurš neiemācās latviešu valodu, ir zaudējis dvēselisko saikni ar savu tautu. Protams, valodu ir iespējams iemācīties vēlāk, protams, ir arī iespējams būt latvietim bez latviešu valodas, bet bez valodas, ko tik viegli var iemācīties bērnībā, ir zudusi iespēja iedziļināties latvieša “dzīvesziņā”, latvieša gadu simteņos izveidotā unikālā mentalitātē. Tāpēc šajā procesā ir jāiesaistās arī no Latvijas valsts puses.
Vēlētos īsumā uzskaitīt pāris praktiskus veidus, kā Izglītības uz zinātnes ministrija (IZM) varētu iesaistīties skoliņu darbā. Protams, tagad, valstij tik grūtos ekonomiskos apstākļos, nav viegli veidot ko jaunu un vērienīgu diasporas virzienā, bet domāju, ka nav jāiegulda simtiem tūkstošu, runa būtu par mazām naudas summām no valsts budžeta, kas, mērķtiecīgi virzītas, var trāpīt mērķī tikpat labi kā vērienīgas programmas, kas veidotas ar prāviem valsts līdzekļiem.
"Ar laiku nākas sastapties ar straujo asimilācijas procesu, kas tik dabiski notiek un kam ir tik viegli pakļauties."
Jāņem vērā, ka diasporas skolās ne visiem skolotājiem ir pedagoģiskā izglītība. Daudz ir entuziasma pilnu vecāku, kas skoliņās darbojas pēc labākās sirdsapziņas. Tas nenozīmē, ka nav skolotāju-pedagogu, nebūt ne – ir daudz bērnu vecāku, kas ir vai nu ar Latvijā, vai ārzemēs iegūtu pedagoģisko izglītību. Tomēr jāņem vērā, ka skolotāji ir dažādi, bet viņus vieno vēlme veltīt daudz sava brīvā laika, lai sagatavotu un pasniegtu stundas, bieži vien pielāgojot tās individuālajiem bērnu valodas spēju līmeņiem. Skolotāji šo darbu lielākoties dara bez atalgojuma, dažiem apmaksā degvielas izdevumus. Izņēmums ir tie skolotāji, kuri latviešu valodu pasniedz Krievijas Federācijā un vienā skolā Īrijā.
Varu tikai pozitīvi vērtēt līdz šim padarīto, Latviešu valodas apguves valsts aģentūrā (LVAVA) izveidojot diasporas projektu koordinētāja amatu. Pēdējos pāris gados ir bijusi sekmīga iedziļināšanās ārzemju skoliņu darbībā un mācību specifikā. Ja, talkā nākot IZM, to varētu vēl vairāk padziļināt, latviešu valoda vēl ilgus gadus turpinātu dzīvot ārpus Latvijas.
Mans ir liels prieks, ka Latviešu valodas aģentūrai ir bijusi iespēja diasporas izglītības pētījuma ietvaros noskaidrot un iedziļināties ārzemju skolu izglītības jautājumos, kāda loma ir valstij, kas uzņēmusies saviem tautas brāļiem un māsām palīdzēt apgūt valodas mācību. Šajā sakarā arī jāpiemin valsts nostāja repatriācijas jautājumā, kā valsts ir sevi pozicionējusi sakarā ar bērnu atgriešanos un viņu iekļaušanos izglītības sistēmā.
"Ārzemēs dzīvojošie tautieši, šķiet, pagaidām vēl nesaruks, tieši otrādi – varētu tikai turpināt pieaugt gan skoliņu, gan skolēnu skaits. Latvijai nopietni jāuztver šī pieaugošā tendence un nekavējoties jāreaģē."
Prieks arī par to, ka, iepazīstot situāciju Īrijā, kurp pēdējos gados devušies tūkstošiem latviešu un izskatās, ka pagaidām viņi vēl arī uz nenoteiktu laiku tur paliks, varējāt, sadarbojoties ar Ārlietu ministriju un PBLA, nosūtīt tik prāvu skaitu mācību grāmatu un tās ziedot latviešu skoliņām.
Ļoti ceru, ka šo informāciju arī valsts varēs likt lietā un ņemt vērā, turpmāk veidojot valsts politiku, kas saistīta ar emigrāciju un no tās izrietošām sekām.
Ierosinājumi
- Izveidot IZM mājaslapā www.izm.gov.lv sadaļu, kurā pieejama informācija par mācību grāmatām latviešu valodā kā svešvalodā, gan kā otrajā valodā, gan IZM apstiprinātajām latviešu valodas mācību grāmatām, ko lieto Latvijas skolās. Skolotājiem svarīgi, lai šī informācija pieejama vienuviet, lai nav pašiem jāpavada daudz laika, meklējot internetā. Jāatceras, ka daudziem skolotājiem praktisku iemeslu dēļ nav iespējams regulāri nokļūt Latvijā un izpētīt visus jaunumus, kas pieejami grāmatu veikalos. Mājaslapā vēlams arī viegli pārskatāmā veidā ievietot skolu mācību programmas, Eiropas skolu programmas un diasporas mācību programmu tā, lai šīs programmas varētu izmantot, veidojot savu skolas mācību programmu.
- Turpināt rīkot skolotāju kursus un konferences vai seminārus tieši ārzemēs dzīvojošiem skolotājiem, lai viņiem būtu iespēja tikties citam ar citu, uzzināt par jaunāko mācību metodiku, mācību vielas aktualitātēm, bet galvenais – dalīties pieredzē un saprast, ka šai „cīņā” viņi nav uz vientuļas salas. Kursu un konferenču vērtību var apstiprināt desmitiem skolotāju, kuri pēdējos pāris gados ir piedalījušies LVAVA, tagad – Latviešu valodas aģentūras – rīkotajos kursos un skolotāju konferencē.
- Latviešu ģimenēm atgriežoties Latvijā, dot iespēju bērniem iekļauties skolas dzīvē bez lieka stresa, piedāvājot iespēju ar papildus apgūt vielu, kas viņam valodas dēļ sagādā grūtības. Tas varētu notikt vai nu mācību stundas laikā, vai papildu konsultācijās, ko sniedz vai nu palīgskolotājs, vai priekšmeta skolotājs. Ja bērnam būtu vajadzīga psihologa palīdzība, tad to nekavējoties jāspēj nodrošināt. Galvenais, bērnam (un vecākam) ir jāļauj sajust, ka no valsts puses ir pretimnākšana, ka bērns netiek pamests novārtā vai atstāts pašplūsmā.
- Aktīvi iesaistīt Latvijas vēstniecības skoliņu darbībā, piemēram, ar iespēju izmantot konsulāro pastu, lai mācību materiāli nonāktu skoliņās bez liekiem izdevumiem. Vēstniecības varētu informēt skoliņas par ieplānotajiem viesiem no Latvijas, kurus arī varētu iesaistīt skoliņu nodarbībās. Ļoti pozitīvs piemērs ir Īrijas vēstniecība, kur pirmā sekretāre piedalās skoliņu dzīvē un veicina skolu darbību un sadarbību. Ir arī vēstniecības, kur tiek atvēlētas telpas skoliņām, bet saprotams, tas visur tas nav iespējams. Vēstniecībās arī varētu būt pieejama informācija par iespējām skoliņām atrast vai nu bezmaksas telpas, vai citas iespējas, kur regulāri organizēt nodarbības.
- IZM turpināt dot iespēju izsniegt skolotājiem Atzinības rakstus par ieguldīto darbu – bieži vien daudzu gadu garumā.
- Jaunās skoliņas, kas grasās uzsākt darbību, atbalstīt ar mācību grāmatu „iesākuma komplektu”, kas manāmi atvieglotu skolu iesākuma posmu.
- Izstrādāt koordinētu, taisnīgu veidu, kā atbalstīt ārzemju latviešu skolas ar mācību metodiskajiem materiāliem. Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta laikos skolām bija iespējams pieteikt savas vajadzības, un tās no valsts saņēma atbalstu savai darbībai – mācību materiālu iegādei, telpu īres maksai, skolotāju algām. Viss bija atkarīgs no katras skolas aktīvas pieteikšanās dotācijām. Neuzskatu, ka tas bija visefektīvākais veids, kā risināt šo jautājumu. Jāatrod cits risinājums, piemēram, katrai skolai valsts reizi gadā piešķir jaunākos, nesen publicētos mācību līdzekļus, kas varētu noderēt mācību procesā.
- Turpināt sadarboties ar Pasaules brīvo latviešu apvienību, kam arī rūp skoliņu darbība un nākotne, informācijas apmaiņas jomā.
Šie ierosinājumi ir tikai procesa iesākums. Galvenais ir saprast, ka vajadzību ir daudz un dažādas un atrisinājumi obligāti nenozīmē lielu līdzekļu ieguldījumu. Bet, galvenais, ārzemēs dzīvojošie tautieši, šķiet, pagaidām vēl nesaruks, tieši otrādi –varētu tikai turpināt pieaugt gan skoliņu, gan skolēnu skaits. Latvijai nopietni jāuztver šī pieaugošā tendence un nekavējoties jāreaģē.
