Jānis Pāvils II par vecumu
Pirms desmit gadiem pāvests Jānis Pāvils II, pats būdams cienījamā vecumā, sagatavoja „Vēstuli veciem cilvēkiem”, kurā apcerēja to, kas ir īpaši raksturīgs vecumam. Katram dzīves posmam ir raksturīgs kaut kas cits un katram no tiem ir sava nozīme, vērtība. Jānis Pāvils II uzskata, ka vecumā cilvēks izvērtē mūžu un daudz skaidrāk saskata to, kāda ir bijusi katra notikuma nozīme viņa dzīvē, spēj objektīvāk novērtēt dzīvē sastaptās situācijas un cilvēkus. Tieši mūža nogalē cilvēkam ir raksturīga lielāka gudrība, kas nāk no lielās pieredzes, ņemot vērā to, ka „laiks ir labs skolotājs”.
Pāvests Jānis Pāvils II min daudzus piemērus no Vecās un Jaunās Derības, kas apliecina, ka arī lielā vecumā Dievs uztic ļoti svarīgus uzdevumus. 92. psalmā veciem cilvēkiem ir veltīti skaisti vārdi: „Taisnais zaļo kā palma, aug kā Libanona ciedrs; dēstīti tā Kunga namā, viņi zaļo mūsu Dieva pagalmos; vēl vecumā viņi nes augļus, ir sulīgi un zaļi, lai paustu, ka tas Kungs ir taisns.” Rezumējot šo domu, Jānis Pāvils II saka: „Bībeles mācība un valoda vecumu rāda kā „labvēlīgu laiku” dzīves ienešanai pilnībā un saskaņā ar Dieva plānu katrai personai kā laiku, kad viss savelkas kopā un ļauj mums labāk ieraudzīt dzīves nozīmi un sasniegt „sirds gudrību”.”
"Vecumā viss savelkas kopā un ļauj mums labāk ieraudzīt dzīves nozīmi."
Diemžēl mūsdienās daudzi veci cilvēki ļoti bieži tiek atstumti kā nevajadzīgi. Tas ir saistīts ar mūsdienu mentalitāti, kurai raksturīgi priekšroku dot tam, kas ir noderīgs un produktīvs, kas bieži vien noved pie nicinošas attieksmes pret dzīves vēlākiem gadiem. Veciem cilvēkiem šāda attieksme liek aizdomāties, vai viņu dzīves vispār ir kaut kā vērtas. Jānis Pāvils II, uzrunājot vecus cilvēkus, raksta: „Katra dzīves fāze ir jēgpilna sagatavošanās. Vecumam arī ir sava loma šajā pakāpeniskajā nobriešanā, ejot ceļu uz mūžību. Un šis nobriešanas process dod savu labumu arī sabiedrībai, kuras daļa ir vecie cilvēki. Vecie ļaudis palīdz mums ar lielāku gudrību ieraudzīt ar cilvēcību saistītās lietas, jo dzīves nepastāvība viņiem ir atnesusi zināšanas un briedumu. Viņi ir mūsu kolektīvās atmiņas sargi un tādējādi priviliģēti ideālu un kopīgo vērtību, kas atbalsta un vada sabiedrības dzīvi, skaidrotāji. Izslēdzot vecos ļaudis, tiek noliegta pagātne, kurā taču tik stingri ir iesakņota šodiena.”
Daudzās pasaules kultūrās ir spēcīga tradīcija izrādīt cieņu veciem cilvēkiem. Viens no desmit baušļiem skan: „Cieni savu tēvu un māti.” Interesanti, ka tas ir vienīgais bauslis, kuram ir pievienots arī apsolījums: „Lai tu ilgi dzīvotu tai zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir tev devis.” Pāvests Jānis Pāvils II paskaidrojot, ko nozīmē cienīt vecākus ļaudis, min trīs pienākumus: laipni uzņemt, palīdzēt un labā veidā likt lietā viņu īpašības. „Tur, kur ir iesakņojušās senas tradīcijas, tas notiek spontāni,” viņš raksta. „Bet mūsdienu ekonomiski attīstītajās valstīs pašreizējās tendences ir jāapgriež pretējā virzienā, nodrošinot to, ka veci ļaudis var novecot ar cieņu, nebaidoties no tā, ka mūža nogalē vairs nevienam nebūs vajadzīgi. Ir jāpieaug pārliecībai, ka humāna civilizācija izrāda cieņu un mīlestību vecākiem cilvēkiem tā, lai, neskatoties uz to, ka spēki viņus atstāj, tie tomēr justos kā vitāla sabiedrības daļa.”
„Sīļukalna Zilais lakatiņš” – vecumam spītējot
„Un kas par to, ka gadu vesels klēpis” – dzied „Sīļukalna Zilā lakatiņa” sievas svinīgajā pasākumā, kad daudzu saaicināto viesu klātbūtnē Riebiņu novada domes jaunajā ēkā atklāj savas jauniekārtotās biedrības telpas. Vairāk nekā 20 dāmām, kas apvienojušās šajā organizācijā, tagad ir sava biroja telpa, trenažieru istaba, plaša zāle, kur rīkot dažādas sanākšanas vietējiem un citu pagastu pensionāriem, kā arī tai līdzās aprīkota liela virtuve. „Tā mums būs vieta, kur pulcēties, lai uzturētu veselību un dzīvesprieku,” atklāšanas runā saka biedrības vadītāja un galvenais vilcējspēks Anisija Putina.
"Izslēdzot vecos ļaudis, tiek noliegta pagātne, kurā taču tik stingri ir iesakņota šodiena."
Jānis Pāvils II
Tikai pirms četriem gadiem Sīļukalna iedzīvotājiem radās ideja, ka vajag dibināt pensionāru biedrību, jo vietējā pagasta seniori ir ļoti atsaucīgi. A. Putina atzīst, ka sākumā mulsinājusi birokrātija, tomēr pusgadu vēlāk „Sīļukalna Zilais lakatiņš” jau reģistrējās kā nevalstiska organizācija. Sievas kopā mācījušās floristiku, veidojušas izstādes, braukušas ekskursijās, apmeklējušas seminārus un Preiļu NVO centra pasākumus, piedalījušās Latgales reģiona pensionāru biedrības projektos, izveidojušas savu ansambli, kas brauc dziedāt uz citiem pagastiem. Tāpat ir bijušas čaklas adītājas – uz NATO samitu noadījušas 40 pārus dūraiņu. Nesen uzsākušas veidot aktīvu sadarbību arī ar jaunāko paaudzi – gan vietējo sieviešu organizāciju „Gundega”, gan arī ar skolu – ar mazbērniem devušās izbraukuma koncertā pa pansionātiem Rušonā un Saleniekos.
Ar jaunajām telpām „Sīļukalna Zilā lakatiņa” dzīvē sācies kvalitatīvi jauns posms. Riebiņu (tobrīd pagasta) dome biedrībai jaunuzceltajā namā piešķīra telpas, kur sākumā bija tukšas sienas. Tas radīja nepieciešamību rakstīt projektus, kas vecās paaudzes cilvēkiem bija liels izaicinājums. Par pirmā projekta līdzekļiem biedrība iegādājās trenažierus. Tad internetā pamanīja informāciju par iespēju piedalīties projektu konkursā un iegūt portatīvo datoru organizācijas darba attīstībai. „Sīļukalna Zilā lakatiņa” sievas projektu uzrakstīja un finansējumu saņēma. Visbeidzot Kopienu iniciatīvu fonda iedrošinātas rakstīja trešo projektu telpu aprīkošanai, un jau pēc pusgada darbs bija paveikts un varēja aicināt pirmos ciemiņus. Atklāšanas pasākumā A. Putina saka lielus paldies vārdus saviem „sponsoriem” – cilvēkiem, kas nav žēlojuši laiku un padomu, strādājot pie projekta sagatavošanas.
Kad pienācis laiks apsveicējiem, viena no pēdējām pieceļas eleganti tērpusies kundze, kuras augumu nedaudz saliekusi gadu nasta. Blakus sēdošā sieviete paskaidro, ka tā ir Jevgēnijas kundze no Stabulniekiem, bijusī skolotāja. Vēršoties pie „Sīļukalna Zilā lakatiņa” dāmām, Jevgēnijas kundze saka: „Ar lielu skaudību sēdēju un klausījos, ko jūs esat spējuši paveikt – trīs projektus!” Tam seko liela pauze, kas teiktajam piešķir īpašu svaru. Arī citi sveicēji apbrīno „Sīļukalna Zilā lakatiņa” sievas, kas ir pieņēmušas izaicinājumu un, īsā laikā enerģiski darbojoties, paveikušas tik daudz. Nu viņām ir arī telpas, kur sanākt kopā un īstenot savus sapņus, ieceres, intereses vai arī vienkārši parunāties, pasūdzēties, paraudāt un aiziet uz mājām priecīgākām.
"Vecākās paaudzes cilvēki var būt labs un veselīgs pienesums vietējā sabiedrībā."
Riebiņu novada domes priekšsēdētājs Pēteris Rožinskis atzīst, ka ir ļoti pateicīgs par to, ka vietējā novadā darbojas biedrība „Sīļukalna Zilais lakatiņš”, jo tā sniedz konkrētu atbalstu savas paaudzes cilvēkiem un nodrošina plašāku sociālo pakalpojumu klāstu vietējiem iedzīvotājiem. Savukārt Kopienu iniciatīvu fonda pārstāve Ieva Ernštreite uzsver, ka šis ir pozitīvs pašvaldības un nevalstiskās organizācijas sadarbības piemērs, kur gados jauns domes vadītājs saredz, ka vecākās paaudzes cilvēki var būt labs un veselīgs atbalsts vietējā sabiedrībā. Diemžēl šādu pozitīvu piemēru Latvijā nemaz nav tik daudz.
Iepriekš minētā Jevgēnijas kundze savu sakāmo beidz ar vārdiem: „Darboties var tad, kad viens velk. Tad citiem ir vieglāk.” Arī Riebiņu novada domes vadītājs P. Rožinskis uzsver: būtiska loma šīs biedrības darbā ir tās vadītājai, kas ir ļoti harizmātiska persona. Tikmēr A. Putina jau pēc svinīgās atklāšanas ceremonijas saka: „Es jau negribēju to uzņemties darīt, bet, kad redzēju, ka sievas grib pulcēties, ka ir gatavas braukt no sava 15 kilometrus attālā nostūra, kad redzēju, cik tas viņām svarīgi, kā viņas mainās, kā viņu acīs parādās mirdzums, es nevarēju atteikties.” A. Putina slavē savas biedrības dalībnieces, ka šajos četros gados viņās ir atraisījusies pašcieņa, viņas vairāk pievērš uzmanību tam, kā izskatās, kā jūtas, viņās ir lielāka interese par to, kas notiek visapkārt, un ir vēlēšanās kaut ko arī pašām darīt.
Atgriežoties pie svinību galda, tik tiešām nevar nepamanīt skaisti safrizētās sirmās galvas, baltās blūzes un prieka dzirksteli viņu acīs. Nav ne mazāko šaubu, ka Sīļukalnā šīm divdesmit dāmām ir ļoti būtiska loma, viņas jūtas vitāla šīs sabiedrības daļa.
