Lietas, pie kurām esam pieraduši
Tā laika cilvēki bija redzējuši daudz nežēlības un necilvēcības. Šodien masveida vardarbība mūsu dzīvēs ienāk tikai ar televīzijas ziņām. Sievietes var nebaidīties, ka mājokļos iebruks sveši karavīri un izvaros viņas. Vecāki var nebaidīties, ka bērni armijā kļūs par lielgabalu gaļu. Jaunieši, kas vēlas studēt un ir gana uzņēmīgi, saņem stipendijas un arvien retāk izskan jociņi par tādiem, kas no badošanās un pie mācību grāmatām pavadītām naktīm, zaudējuši pēdējos spēkus, atgādina pār kolēģa roku pārkārtus mētelīšus. Ja lietavas izposta labības laukus, zemnieki saņem kompensācijas. Citi saņem dotācijas par to, ka nopļauj zāli. Un, lai gan nekāda lielā peļņa no tā nesanāk, vectēvs pirms 90 gadiem nebūtu varējis iedomāties, ka par zāles nopļaušanu uz paša lauka viņam samaksās no malas.
Daudz kas ir kļuvis pašsaprotami ierasts. Tikpat ierasts kā kafija, kuru pa ceļam uz darbu var nopirkt avīžu kioskā. Var jau būt, ka tas būtu par daudz prasīts būt pateicīgam par katru nieku, kas atvieglo dzīvi. Cilvēks nopriecājas par to pirmajā reizē un turpmāk pret to attiecas kā pašsaprotamu lietu. Tikai tad, kad šī lieta kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ „izbeidzas”, saprot, ka pasaule ir kļuvusi nabadzīgāka.
Taupība izraisa kritisku domāšanu
Pēdējos gados mūsu valsts cilvēki ir iemācījušies dzīvot ar vērienu. Remontēt dzīvokļus, pirkt jaunus mājokļus, sadzīves tehniku. Mainīt drēbes, savu ēdienkarti papildināt ar jauniem, eksotiskiem ēdieniem. Rūpēties par veselību un skaistumu, apmeklējot dažādus salonus un procedūras. Ceļot. Nu mūs biedē, ka no šī vēriena vajadzēs atteikties, ka mūsu ekonomika ir nonākusi lejupslīdes zemākajā punktā. Vienas „Panorāmas” laikā izskan divas ziņas, kurās kompānijas informē par savas peļņas samazināšanos pēdējos mēnešos. Ikdienas sarunās tiek pārspriests, cik daudz kurā iestādē un privātā kompānijā ir atlaistu darbinieku, cik noīsinātu izglītošanas un komandas saliedēšanas pasākumu. Taupība, kas publiski kļuvusi par 2008.gada dzīves fonu, liek caurskatīt izdevumu ailītes un nežēlastībā krist mazāk svarīgajiem izdevumiem.
Svētdien uz Akmens tilta satieku paziņu, kas skaidri un gaiši pasaka, ka ceļu uz mājām Āgenskalnā ar kājām mēro tāpēc, ka nevēlas tos nieka 40 santīmus atdot „Rīgas satiksmei”. Ja mājas ir tik tuvu, tad kāpēc uz turieni neaiziet pastaigājoties? Cits paziņa stāsta, ka taupības režīmu ieviesis pusdienošanas jautājumā. Darba pārtraukumā viņš dodas uz mājām, lai apēstu paša sagatavotos makaronus, kas iznāk daudz lētāk nekā dārgajās ēdināšanas iestādēs. Cilvēku paradumos ienāk cits ritms, bet dzīves kvalitāte, izrādās, nemaz tik ļoti necieš. Vai tāpēc pusdienas ir mazāk vērtīgas, ja paša sagatavotas? Vai ietaupītās 20 minūtes, ceļu mērojot ar pilsētas transportu, vienmēr mākam pietiekami vērtīgi izmantot? Pastaiga ir fiziska piepūle, un paziņa varēs ietaupīt uz trenažieriem.
"Iekšēja nesaskaņa padara tautu vāju. Daudz grūtāk ir iekarot tautu, kas ir iekšēji vienota."
Manuprāt, šajā taupīšanas mentalitātē, kurā tagad vingrināmies, ir arī kaut kas ļoti pievilcīgs. Tā liek aizdomāties par lietu patieso vērtību – par to, vai tiešām visi produkti, pakalpojumi, ieceres ir nepieciešamas un cenas, ko par tām maksājam, vērtas? Protams, nav runa par to taupīšanu, kas dzīvi padara nožēlojamu, jo nav, ko vilkt mugurā, nav, ko ēst, un nakts mieru nomāc domas par to, kā samaksāt par dzīvokli. Tomēr taupība, kas liek aizdomāties un meklēt citus, lētākus, risinājumus, manuprāt, ir ļoti veselīga.
Taupība izraisa kritisku domāšanu. Bet ierobežojumi liek izvēlēties, tas nozīmē – uzdot jautājumu par prioritātēm. Kad tās ir skaidras, cilvēka dzīve kļūst kvalitatīvāka, jo viņš zina, uz kurieni virzās, zina savus mērķus un tad tos arī, visticamāk, sasniegs. Ja nav ierobežojumu, šāds jautājums nav jāuzdod un var sekot visām iegribām, vēlmēm, kuras iznirst ceļā. Bet laika un spēka resursi taču ir ierobežoti. Rezultātā tie tiek izniekoti šajās mazajās, nenozīmīgajās lietās, līdz lielajām nemaz netiekot.
Taupīt, veicinot uzticēšanos
Nākamā gada valsts budžeta pieņemšanas sakarā daudz sarunu par taupību – uz kā rēķina samazināt izdevumu ailītes, kam sāpēs vismazāk? Valsts iestādēs strādājošie paziņas sūdzas, ka tāda mehāniska saīsināšana nav laba. Vajadzētu vērtēt pēc būtības. Bet kas ir būtība? Kurš iestādes vadītājs atzīsies, ka viņa līdzšinējie izdevumi ir bijuši bezjēdzīgi? Manuprāt, kad visiem ir jāsaīsina izdevumi mehāniski, tad tikai sāk izvērtēt, kas ir prioritātes un kas nav.
Pat ja pieņemu, ka mūsu valsts un pašvaldības iestādēs nav neviena tāda darbinieka, kas pusi dienas pavada, tērzējot ar kolēģiem pie kafijas tases, un visi tik tiešām ir ļoti noslogoti ar darbu, tomēr nedaudz gribas apšaubīt, vai vienmēr šāda pārslogotība ir saistīta ar darbu, kas nes konkrētus rezultātus. Saskarsme ar valsts iestādēm reizēm liek domāt, ka tā ir laika tērēšana nekam vai vismaz ieguvums nav samērīgs ar to, cik daudz pūļu jāiegulda, lai savāktu visus nepieciešamos dokumentus un tos atbilstoši noformētu. Gandrīz būtu jāierosina, ka vidusskolu programmā tiek iekļauts kurss „Komunikācija ar valsts iestādēm”, kurā bērniem jau laicīgi tiktu attīstītas prasmes tikt galā ar dokumentu sagatavošanu un vākšanu, lai vēlāk tas nekļūtu par šķērsli dzīvei savā valstī. Pretējā gadījumā tie, kam ir pieredze un prasmes, dažādos projektos, kuru īstenošana ir kļuvusi par pamatnodarbošanos daudziem ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas Savienības pilsoņiem, ir daudz konkurētspējīgāki salīdzinājumā ar tiem, kam šādas pieredzes un prasmju nav. Pēdējiem atliek noalgot cilvēkus, kas projektus uzraksta viņu vietā un pēc tam maksāt par to, lai sakārto arī nepieciešamo dokumentāciju.
Bet vai plašais dokumentu klāsts garantē projektu kvalitāti? Visdrīzāk ne. Man pat gribētos teikt, ka veicina pretēju efektu. Man birokrātija asociējas ar neuzticēšanos cilvēkiem. Kāpēc ir nepieciešams dokuments? Tāpēc, ka neuzticos otram cilvēkam, bet dokuments garantē, ka doto vārdu otrs cilvēks būs spiests turēt. Tāpēc, jo vairāk dokumentu no manis prasa, jo lielāku neuzticēšanos pret sevi izjūtu. Un, jo vairāk man neuzticas, jo mazāk es jūtos atbildīga otra cilvēka priekšā un mierīgāku sirdi savu darbu varu darīt nekvalitatīvi.
"Saskarsme ar valsts iestādēm reizēm liek domāt, ka tā ir laika tērēšana nekam, vai vismaz ieguvums nav samērīgs ar to, cik daudz pūļu jāiegulda, lai savāktu visus nepieciešamos dokumentus un tos atbilstoši noformētu."
Kāda sieviete, kas ar projektu rakstīšanu un īstenošanu nodarbojas jau ļoti sen, atzīst, ka no valsts iestāžu puses pret projekta iesniedzējiem nereti izturas tā, it kā viņi būtu zagļi. Bet, ja pret cilvēku izturas kā pret zagli, tad ar laiku viņš arī kļūs zaglis. Viņasprāt, valsts iestāžu cilvēkiem vajadzētu palīdzēt tiem, kas mazāk pieredzējuši, un projektus vērtēt pēc būtības, nevis pēc tā, vai dokumenti iesniegti perfektā kārtībā.
Ja taupības stratēģijas rezultātā tiktu samazināts valsts iestāžu darbinieku skaits, tad viņi būtu spiesti caurskatīt savus darba pienākumus pēc būtības un varbūt izrādītos, ka daļa no īstenotās birokrātijas nes pavisam minimālu labumu, un no tās atteiktos.
Vai vērts zināt visu?
Taupība var būt noderīga arī citās jomās, piemēram – attieksmē pret informācijas apgūšanai veltītajiem personīgajiem resursiem. Informācijas pārbagātība pēdējā laikā kļūst uzkrītoša. No visām pusēm tieku bombardēta ar dažādām ziņām, faktiem, izklaides iespējām u.tml. Pirmajā brīdī šķiet, ka viss ir jāaptver – jāizlasa, jādzird, jāredz, jāiesaistās, pretējā gadījumā nebūšu pilnvērtīgs cilvēks. Tomēr informācijas apjoms arvien pieaug un skrējiens kļūst arvien ātrāks, bet skaidrības par ieguvumiem kļūst arvien mazāk. Viss ir skaisti iepakots, bet saturs ne vienmēr izrādās labs. Bet pat tad, kad arī saturs ir labs, ne vienmēr tas ir man vajadzīgs.
Šī nevajadzīgā informācija kļūst par sava veida apziņas vīrusu, kas nozog smadzenēm iespēju domāt par to, kas patiešām ir būtisks. Piemēram, pa ceļam redzētās reklāmas, kuras neskaitāmas reizes izlasu un kurām kaut pusminūti uzmanības veltu. Lieki piebilst, ka tām ir izdevies pārtraukt manu iepriekšējo domu.
Taupības režīms attiecībā uz informācijas patēriņu pieprasa kritiski izvērtēt, kura informācija tik tiešām ir nepieciešama. Lai to izvērtētu, jau atkal jāuzdod jautājums par dzīves prioritātēm, kas ļaus pieņemt pareizo lēmumu. Bet, ja man nav prioritāšu, tad mētājos informācijas jūrā. Laiks ir aizpildīts, bet tas nebūt nozīmē, ka tas ir kvalitatīvi pavadīts, ka tas ved uz kādu konkrētu mērķi.
Vienotībā ir spēks
Reizēm, aizrāvušies ar valsts iekšējo lietu kārtošanu, man šķiet, aizmirstam, ka esam viena nācija. Visu kritizējam un redzam melnās krāsās. Svētdienu vakaros ziņu programmu vietā ir raidījumi, kuru mērķis ir atmaskot mūsu amatpersonu ļaunos darbus. Ir jau labi, ka kāds seko līdzi un atgādina, ka nav godīgi zagt, melot, krāpt. Bet par labiem darbiem aizmirst pastāstīt. Vēl vairāk, nereti mulstam, kad jārunā par pozitīvo, kad jāapliecina vērtības. Eksprezidente tika apsmieta, kad Dziesmu svētkos, pacēlusi rokas pret debesīm, sauca: mēs esam varena tauta. Var jau būt, ka formas ziņā tas nebija veiksmīgi, tomēr kāpēc arī citās situācijās tik bailīgi publiski apliecinām labo?
Iekšēja nesaskaņa padara tautu vāju. Daudz grūtāk ir iekarot tautu, kas ir iekšēji vienota. Arī ģimene, darba kolektīvs, valsts iestāde, uzņēmums ir spēcīgāki tad, ja tajos valda saskaņa, nevis dažādas intrigas un savstarpēja neuzticēšanās.
Ir tumšs rudens laiks. Valstī izsludināts taupības režīms, un ziņās nebeidz runāt par krīzi. Bet neļausimies nolemtībai, kas padara mūs pasīvus! Tieši pretēji – uztversim šīs grūtības kā izaicinājumu, kas liek vēl vairāk kustēties un vingrināties – gan pašiem tikt galā, gan palīdzēt tiem, kas ir līdzās un krīzi izjūt daudz sāpīgāk. Pieņemsim šīs grūtības kā sava veida trenažieri, kas mums ļauj attīstīt cilvēciskuma muskuļus.
