Aktīvs jaunībā = aktīvs pensijā
Protams, ja vien ir vēlēšanās, cilvēks var būt aktīvs jebkurā vecumā. Latvijas Pensionāru federācijā pašlaik ietilpst 126 pensionāru apvienības, organizācijas, mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi un interešu klubi, kā arī 13 individuālie biedri - tātad gadi nav šķērslis, lai cilvēks iesaistītos sabiedriskajā vai kultūras dzīvē. Gan A. Verze, gan reģionālo pensionāru apvienību pārstāvji atzīst: vislielāko vēlmi darboties izrāda tie pensionāri, kas aktīvi bijuši arī jaunībā un brieduma gados. A. Verze uzsver, ka diskusijām un priekšlikumiem ir jātiek līdz varas institūcijām, nevis jāpaliek ielās un tirgus plačos, tāpēc pensionāriem ir svarīgi būt enerģiskiem, vienotiem un ieinteresētiem sanākt kopā, lai precīzi noformulētu savus uzskatus un pēc tam tos darītu zināmus politiskajiem spēkiem un arī plašākai sabiedrībai. Tieši dalība dažādās pensionāru apvienībās un mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos dod iespēju tikties ar citiem pensionāriem un atrast domubiedrus, parādīt savas prasmes un talantus, kā arī apmeklēt sociālajai politikai veltītus pasākumus, kuros par pensionāriem aktuāliem jautājumiem iespējams diskutēt arī ar valdības pārstāvjiem.
Aktīvos skaita rudenī
Pensijas gadi ir īstais laiks iesaistīties mākslinieciskajā pašdarbībā. Šajā jomā vecākā paaudze ir ļoti radoša un izdomas bagāta – visos reģionos ir plaši izplatīti senioru kori, ansambļi, līnijdeju, moderno un tautas deju kolektīvi. Pēc nedaudz vairāk kā triju mēnešu pārtraukuma no Jāņiem līdz oktobra sākumam seniori ir gatavi atsākt darbošanos ar jaunu sparu.
"Vislielāko vēlmi darboties izrāda tie pensionāri, kas aktīvi bijuši arī jaunībā un brieduma gados."
Mākslinieciskā pašdarbība pēdējā laikā visvairāk uzplaukusi Kurzemē. Kuldīgas pilsētas pensionāru apvienības „Rumbiņa” valdes locekle Melānija Mazberga stāsta, ka organizācijas biedri aktīvi apmeklē dažādas nodarbības no pirmdienas līdz pat ceturtdienai. Viņi izvēlējušie prievīšu aušanu, šūšanu, vingrošanu, literātu pulciņu, turklāt reizi mēnesī – sestdienā – tiek rīkots atpūtas vakars.
Viskūtrākie pensionāri dzīvo Zemgalē, spriež A. Verze. Taču pēdējā laikā patīkami pārsteidz senioru rosība Latgalē – šajā reģionā ir necerēti daudz sakoptu lauku sētu un ziedošu dārzu. Latgales reģiona un Daugavpils pilsētas pensionāru apvienības priekšsēdētāja Zofija Zujeva uzsver, ka Latgales pensionāru rosība izpaužas ne tikai rūpēs par savas apkārtnes uzpošanu, bet arī interesē par sociālo politiku, sportu un kultūru. Divas reizes gadā notiek Latgales reģiona pensionāru apvienības padomes sēde – konference, kurā vietējo pensionāru apvienību vadītāji kopā ar pašvaldību vadītājiem un politiķiem spriež par sociālo aizsardzību. Centrālais notikums Latgales pensionāru kultūras dzīvē ir Latgales novada senioru festivāls, kas sniedz pozitīvu lādiņu ikvienam dalībniekam un apmeklētājam. Z. Zujeva ir novērojusi, ka uz šo pasākumu cilvēki parasti sabrauc ar īpašu mirdzumu acīs -lepni, priecīgi un gandarījuma pilni.
Arī Vidzemes pusē senioriem tiek organizētas dabas izziņas grupas un notiek skaistāko sētu apciemošana. No visiem Vidzemē dzīvojošajiem pensionāriem apvienībās un mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos ir iesaistījusies gandrīz puse, un Vidzemes reģiona pensionāru apvienības priekšsēdētāja Līvija Liepa prognozē, ka senioru interese par iespēju līdzdarboties savas pilsētas, novada vai reģiona sabiedriskajā un kultūras dzīvē mazumā neies.
"Par pastiprinātu pensionāru iesaistīšanos apvienībās un interešu kopās pēdējā gada laikā gan runāt nevar."
„Tikai nevajag domāt, ka tas, kurš nekad nav kāpis uz skatuves, to nekad arī nedarīs! Tā nav,” saka sociālā rehabilitētāja Edīte Gorkina. Viņa pati ir pensionāre, viņas vīrs, mākslas un kultūras vēstures skolotājs, samazinātās pensijas dēļ uz darbu skolā vairs neiet. Edīte vasarā izcili aizstāvēja maģistra darbu par to, kādas ir veco ļaužu vajadzības. „Esmu 15 gadus nostrādājusi pansionātā un zinu, kādi brīnumi notiek: sieva visu mūžu ir gājusi tikai uz kūti, bet 73 gadu vecumā pirmoreiz uzkāpj uz skatuves un dejo tā, ka jābrīnās! Pašdarbības kolektīvi ar cilvēkiem patiešām dara brīnumus,” uzskata Edīte. Viņai šķiet, ka bērniem ir jāprot savus vecākus „iemānīt” kolektīvos arī tad, ja viņi vispirms atsakās. Lai paņem mazbērnu un kopā aiziet paskatīties! Tikai paskatīties! Lai kāda kaimiņiene „nejauši” atnāk un palielās, kur ir bijusi un ko darījusi...
Varbūt mamma vai tētis jāmudina nevis dziedāt un dejot, bet darīt kaut ko labu? Lai arī vairums Latvijā dzīvojošo vecāka gadagājuma ļaužu ar pārticību dižoties nevar, viņi prot atrast iespēju palīdzēt citiem un dalīties tajā mazumiņā, kas pašiem ir. Cēsīs pensionāri rīko dažādu preču atdošanas un maiņas punktus, citur pensionāru apvienības sadarbojas ar citām organizācijām un palīdzēt gribētājiem – Skrīveru un Ogres novadā ir aktīva sastrādāšanās ar vietējiem zemniekiem un Sarkano Krustu, bet Tukuma un Saldus novadā esošo apvienību biedri sistemātiski apseko vecos cilvēkus un sadarbībā ar sociālo dienestu organizē palīdzības sniegšanu mazturīgajiem.
Vajadzīgi darbi, par kuriem nemaksā
„Ja pensionāri dzīvo divatā, viņiem ir vieglāk. Šogad mans vīrs vairs uz darbu neiet un es ik vakaru pirms aizmigšanas domāju: kā lai es viņu uzmundrinu, kādu darbiņu lai izdomāju? Ja pensionārs paliek viens, tad ir pavisam smagi. Tad bērniem noteikti jānāk palīgā,” saka sociālā rehabilitētāja E. Gorkina. „Pensijā esošam cilvēkam vajag ne tik daudz materiālus labumus vai atbalstu, cik uzmanību. Tāpēc viņiem noteikti jāzvana, jāuzklausa un – pats galvenais – jāatrod kāda nodarbe.” Edīte mudina iedomāties situāciju - pensionārs ir zaudējis darbu, valsts ir samazinājusi pensiju, un arī bērni nepārtraukti saka: man neko palīdzēt nevajag, man neko nevajag... „Ja redzat, ka mammai vai tētim ir skumji, apsēdieties vakarā un izdomājiet kādu nodarbi! Cik es esmu laimīga, ja aizbraucu ciemos un meita man ļauj izgludināt kaudzi ar krekliem vai ir salikusi lāpīšanai bērnu zeķītes vai bikses ar saplīsušiem ceļiem! Es šo pusotru stundu, kamēr lāpu, jūtos tik vajadzīga! Ja viņa teiktu, ka visu var pati, es justos lieka. Man nevajag ne kafijas krūzi, ne cepumus. Man vajag justies noderīgai!”
"Sieva visu mūžu ir gājusi tikai uz kūti, bet 73 gadu vecumā pirmoreiz uzkāpj uz skatuves un dejo tā, ka jābrīnās!"
Tikpat sirsnīgi Edīte mudina izturēties arī pret saviem vīra vai sievas vecākiem. Ir jāmācās gan dalīties darbos, gan pateikties. Ja redzi, ka vīra mamma ir salikusi glītās kaudzītēs bērnu drēbes, nav jādomā, ka viņa tā gribējusi norādīt uz taviem nepadarītajiem darbiem. Viņa gribējusi palīdzēt un izdarīt labu. Iemācies pateikties kaut ar vienu vārdu, lai cilvēkam būtu veltīta kaut mazākā uzmanība. Bet nesaki, ka tev šo palīdzību nevajag! Drīzāk atzīsties, ka ej uz deguna krizdama un priecājies par katru palīdzīgu soli. „Arī patiekties ir jāmācās,” saka E. Gorkina.
Tāpēc – ja redzi, ka mammai vai tēvam mājās ir skumji, aizved viņiem bērna salūzušās rotaļlietas, svārkus ar atirušo malu vai ābolus, ko samizot žāvēšanai. Un pēc tam priecājies par padarīto atklāti un patiesi!
