Likumdošanas sakārtošana turpinās jau turpat divdesmit gadus. Kā būs ar strukturālajām reformām? Vai nav tā, ka visbiežāk aiz šiem vārdu savienojumiem tiek slēpts domas tukšums? Kas īsti ir šīs strukturālās reformas? Paskatīsimies, ko gudri un ietekmīgi cilvēki Latvijā ir teikuši par strukturālajām reformām.
Rīgas Ekonomikas augstskolas docents Vjačeslavs Dombrovskis (nejaukt ar premjerministru Valdi Dombrovski (!)): „Šajos vārdos „strukturālās reformas” ir kāda burvestība, jo gandrīz neviens patiesībā nesaprot, ko tie nozīmē, bet tikai dažiem pietiek drosmes to atzīt.” To, ka cienījamajam docentam lielā mērā ir taisnība, liecina Valsts prezidenta Valda Zatlera uzruna Saeimas deputātiem šā gada 18. jūnijā: „Ja mēs runājam par strukturālajām reformām, tas ir kļuvis par modes vārdu, bet visiem jāsaprot, ko tas nozīmē. Tas nozīmē – labāk, efektīvāk, ar mazāku ierēdņu skaitu pārvaldīt mūsu valsti.”
Kurš gan cits, ja ne Valsts prezidents ir tas, kura skaidrojums būtu jāņem par pamatu izpratnei par strukturālajām reformām. Ja ar mazāku ierēdņu skaitu var labāk un efektīvāk pārvaldīt mūsu valsti, tad uz priekšu – samazināsim ierēdņu skaitu līdz vienam, un valsts pārvalde būs sasniegusi savu maksimālo efektivitāti.
Taču Valsts prezidenta skaidrojums vai nu nav nonācis līdz visiem sociālajiem partneriem, vai arī neliekas tiem pietiekami saprotams. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende 9. septembrī uzsver: „Visām 2010. gada valsts budžeta izstrādē iesaistītajām pusēm – kā politiķiem, tā ierēdņiem – beidzot ir jāpanāk vienota izpratne jautājumā, kas ir strukturālās reformas, nepārprotami definējot šo jēdzienu, jāizstrādā veicamo strukturālo reformu saraksts, un tā īstenošanā jāvadās pēc vienota plāna un tajā nospraustajiem valsts attīstības mērķiem.”
Tik tiešām, no Valsts prezidenta skaidrojuma var domāt, ka strukturālās reformas skar tikai ierēdņus valsts pārvaldē. Ja tā, tad kāpēc vēl biežāk par valsts pārvaldi tiek minētas strukturālās reformas izglītībā, zinātnē un veselības aizsardzībā? Vai tad no darba atlaistie skolotāji ir uzskatāmi par valsts ierēdņiem, kuru skaita samazināšana, pēc Valsts prezidenta teiktā, visiem nāks tikai par svētību? Arī ekonomikas ministrs Artis Kampars 2. septembrī atzinīgi vērtē bijušo Valsts prezidentu un vadošo Latvijas zinātnieku aicinājumu īstenot strukturālas reformas augstākajā izglītībā un zinātnē, kas sasaucas ar Ekonomikas ministrijas izstrādātajā ekonomikas atveseļošanas plānā piedāvātajiem pasākumiem izglītības sistēmas reformēšanai. Tomēr vai tik nav tā, kā 8. septembrī saka Vidzemes Augstskolas Sociālo zinātņu fakultātes dekāne Dace Jansone: „Strukturālās reformas – šis salikums ir kļuvis par modes apzīmējumu, par sava veida kodu, ar ko pamatot un attaisnot jebko, kas šobrīd Latvijā tiek darīts.”
Pēc šī raksta autora domām, vissaprotamāko strukturālo reformu skaidrojumu ir devusi Jauniešu ministru kabineta finanšu ministre Sandra Jēkabsone: „Strukturālā reforma ir pārmaiņas pārvaldes sistēmā. Tiek pārskatīti valsts pienākumi. Pārskatīts tas, no kuriem var atteikties, kurus nodot citiem un tādi, no kuriem nedrīkst atteikties.”
"Publiskā sektora samazināšana nozīmē sabiedrisko preču apjoma samazinājumu, kas savukārt ir pamatā sociālās nevienlīdzības pieaugumam."
Tātad strukturālās reformas nebūt nav jāsaprot tikai kā tautsaimniecības publiskā sektora samazināšana. Ir jāatceras, ka ekonomikā visu preču un pakalpojumu klāsts tiek iedalīts divās grupās – privātās un sabiedriskās preces. Sabiedriskās preces ir tās, kuras it kā ir „par brīvu” – pamatskolas un vidējā izglītība, ielu apgaismojums, ceļi, tilti u.tml. Taču patiesībā par brīvu nav nekas – par sabiedriskajām precēm maksā sabiedrība kopumā. Sabiedriskās preces galvenokārt ir publiskā sektora ziņā, tāpēc publiskā sektora samazināšana nozīmē sabiedrisko preču apjoma samazinājumu, kas savukārt ir pamatā sociālās nevienlīdzības pieaugumam. Ja, samazinot publisko sektoru, netiek samazināts sabiedrisko preču apjoms, tad tas neizbēgami noved pie šo preču kvalitātes krituma, ko tuvākajā laikā varam sagaidīt Latvijas izglītībā, zinātnē un veselības aizsardzībā, kā arī valsts pārvaldē.
Latvijā valdošā izpratne par strukturālajām reformām kā finanšu līdzekļu samazinājumu skolām, slimnīcām, zinātniskajiem institūtiem skaidri parāda īstermiņa mērķu prioritāti pār ilgtermiņa mērķiem, kā tas ir bijis visā atjaunotās neatkarības laika posmā. Izskatās, ka tā nav tikai izteiksmes forma kabināt klāt šiem īstermiņa mērķiem vārdiņus „par katru cenu”. Tagad mums par katru cenu ir jāizdabā starptautiskā aizdevuma devējiem. Taču tā cena, ko mēs maksājam par īstermiņa mērķu sasniegšanu, ir ilgtermiņa mērķi – Latvijas iedzīvotāju labklājība un tautas nākotne, kas tiek upurēta, lai labi izskatītos ārvalstu kungu acīs.
Nobeigumā tāds kā bezmaksas pielikums šī raksta lasītājiem – daži jauni noderīgi vārdu salikumi. Ja jums kāds prasīs, ko darīt, lai uzlabotu Latvijas tautsaimniecības stāvokli, sakiet, ka vajag „lateralizēt pievienotās vērtības attīstību valsts pārvaldē”, „internalizēt eksternalitātes”, „diversificēt inovatīvo produktu eksportspēju”, „superordinēt kreatīvā biznesa kapacitāti”. Varbūt drīzumā līdzās „likumdošanas sakārtošanai”, „uzņēmējdarbības vides uzlabošanai” un „strukturālo reformu īstenošanai” parādīsies arī šīs jaunās „dziļdomīgās” frāzes.
