Pretēji tam attīstītajās Eiropas Savienības valstīs lielāka uzmanība tiek pievērsta imigrācijas procesiem un imigrācijas politika ir nozīmīga šo valstu ekonomiskās attīstības un nodarbinātības sastāvdaļa, norāda R. Karnīte. „Latvijā, tāpat kā attīstītajās ES valstīs, tautsaimniecības attīstību apdraud nelabvēlīgas demogrāfiskās tendences - iedzīvotāju novecošanās un emigrācija. Imigrācija ir atzīta par efektīvāko šo problēmu risināšanas veidu.”
Lai mūsu valstī varētu veikt pilnvērtīgu migrācijas procesu analīzi, ekonomiste ķērusies pie darba nākamā posma – migrācijas matemātiskā modeļa izveidošanas, kas dotu iespēju noskaidrot migrācijas sekas vērtības izteiksmē, novērtēt esošās migrācijas politikas efektivitāti un veidotu pamatojumu tās pilnveidošanai.
Par to, kā attīstās imigrācijas process Latvijā pašlaik, saruna ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka vietnieci MAIRU ROZI.
Ja trūkst savējo, meklē svešos
Pētījumā secināts, ka imigrācija ir ļoti svarīga un valstij nozīmīga un tai līdz šim nav pievērsta vajadzīgā uzmanība. Kā tas ir, no jūsu skatupunkta raugoties?
Pirms pāris gadiem mēs tiešām jutām, ka darba devējiem trūka darbaspēka. Ņemot vērā, ka 2004. gadā ļoti daudzi darbspējīgi cilvēki no Latvijas aizbrauca, darba devēji skatījās, kur to varētu dabūt. Izvēle krita uz trešajām valstīm: Ukrainu, Baltkrieviju, Moldovu, Krieviju.
Izsaukt šos strādniekus darba devējam tomēr nav vienkārši?
Mēs gribam aizsargāt mūsu vietējo darba tirgu. Lai Latvijas iedzīvotājam būtu prioritāte – ja ir brīva vieta, viņam ir tiesības uz to pretendēt. Tādēļ darba devējam Valsts nodarbinātības aģentūrā (VNA) ir jāpiesaka vakance un tā jāsaglabā vienu mēnesi. Ja šajā laikā darbinieks nav atrasts šeit uz vietas, darba devējs var formēt darba izsaukumu jau konkrētam ārzemniekam, un tad jau tiek kārtota uzturēšanās atļauja. Uzturēšanās atļaujas dokumenti tiek izskatīti mēneša laikā. Par lielāku valsts nodevu mēs attiecīgi varam izskatīt dokumentus arī piecās darba dienās. Formalitāšu kārtošanas laiks it kā nav garš, bet vēl arī paiet laiks, kamēr vēstniecība atsūta dokumentus. Kopumā tās ir 86 dienas vai paātrinātā kārtībā 56 dienas.
Jā, uzņēmēji žēlojas, ka kopumā paiet vismaz trīs mēneši...
Liela nozīme arī tam, cik ātri rīkojas paši uzņēmēji. Bet, piemēram, Lietuvā dokumentu izskatīšanas termiņš noteikts seši mēneši. Viņi gan spēj to izdarīt ātrāk. It sevišķi, kad arī lietuviešiem ļoti vajadzēja papildu darbiniekus. Tad formalitātes centās nokārtot pat trijos mēnešos. Viesstrādnieki varēja iebraukt un sākt strādāt tajās profesijās, ko valsts bija noteikusi par prioritārām, kur īpaši nepieciešams darbaspēks, un pēc tam iesniegt dokumentus uzturēšanās atļaujai. Tātad no sākuma ir vīza, darba atļauja un pēc tam jau uzturēšanās atļauja.
"Mēs gribam aizsargāt mūsu vietējo darba tirgu. Lai Latvijas iedzīvotājam būtu prioritāte – ja ir brīva vieta, viņam ir tiesības uz to pretendēt."
Arī mēs bijām izstrādājuši līdzīgu koncepciju. Ja valdība noteiktu prioritārās specialitātes vai nozares, kurās ir nepieciešams darbaspēks, šajās profesijās iebraucēji varētu strādāt vispirms ar vīzu, tad mēs dotu darba atļauju uz trim mēnešiem, un šajā laikā varētu noformēt uzturēšanās atļauju un darba atļauju jau ilgākam laikam. Brīvās vakances saglabāšanas laiks mūsu projektā bija saīsināts līdz divām nedēļām, tātad arī vietējiem pretendentiem tika dota pieteikšanās iespēja. Vienkārši un saprotami. Bet šī koncepcija Ministru kabinetā netika tālāk par divām komitejas sēdēm un iznīka dabīgā ceļā.
Tālbraucēji šoferi NVA nepiesakās
Kad bija lielākais viesstrādnieku pieprasījums? Vai 2007. gadā?
Pirmreizējo uzturēšanās atļauju skaits kopš 2004. gada turējās samērā vienādā līmenī, pēkšņi tas sāka palielināties 2006. gadā un nākamajos divos gados pieauga pat divas reizes. Tad tika izsniegts aptuveni četri tūkstoši darba atļauju gadā. Parādījās jauna tendence: ja iepriekš saistībā ar nodarbinātību tika pieprasīts aptuveni tikpat daudz atļauju kā ģimenes apvienošanas nolūkos, tad tagad Latvijas pilsoņa, Latvijas nepilsoņa vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmuša laulāto un citu ģimenes locekļu īpatsvars samazinājās līdz trešdaļai. Uzņēmēji visvairāk iebrauc no Krievijas, bet darba ņēmēju visvairāk ir no Ukrainas. Aizpērn visvairāk darba ņēmēju iebraucēju bija būvniecībā, no citām valstīm tika aicināti pat palīgstrādnieki.
Pērn pirmajos deviņos mēnešos darba atļauju pieprasījumu skaits arvien pieauga, bet pēc tam strauji izsīka.
Kāda aina ir šogad?
Būvniecībā pieprasījums pērn rudenī saruka, bet apstrādes rūpniecībā tas saglabājas joprojām. Iestājusies stabilitāte. Tagad tiek pieprasīti speciālisti, kuru Latvijā faktiski nav. Piemēram, kuģu būvētāji pieprasa metinātājus un kuģu būves speciālistus.
Pārvadājumu jomā pieprasīti ir šoferi. Viņiem gan lielākoties nav vajadzīgas uzturēšanās atļaujas, pietiek ar vīzām un darba atļaujām: tālbraucēji šoferi faktiski vienmēr ir ceļā un Latvijā neuzturas.
Vai tiešām mums pašiem nepietiek šo automašīnu vadītāju?
Jā. Jo darbs ir smags, daudzi pēc kāda laika šo amatu pamet. Darba devējiem nav nepieciešams pieteikt VNA arī vakances. Kā liecina statistika, uz brīvajām vietām no Latvijas tik un tā neviens nepiesakās.
Diemžēl bezdarbnieku prasmes un uzņēmumu prasības speciālistiem bieži vien nesakrīt. Tad ir problēma: cilvēks grib strādāt, bet nespēj izpildīt darba devēju vēlmes. Ne katrs darba devējs tagad ir ar mieru ieguldīt vēl laiku un līdzekļus, lai par savu naudu šos bezdarbniekus pārkvalificētu.
Palīdz darbaspēka vidējā termiņa prognozes
Izdevīgāk ir „izrakstīt” no ārzemēm?
Senāk par darba atļauju viesstrādniekam vajadzēja maksāt 35 latus mēnesī, un kopējā summa bija jāpārskaita uzreiz par visu darba atļaujas periodu. Gadā tie bija 420 lati. Tagad 35 lati ir maksa par gadu. Tomēr ir darba devēji, kuri visas izmaksas par uzturēšanās atļauju iekasē no ārzemnieka. Ir arī dzirdēts, ka viņi atprasa ne vien šīs izmaksas, bet, tā kā viņiem ir jāmaksā vidējā darba alga, kāda valstī bijusi iepriekšējā gadā, tad tiek atprasīta arī daļa no tās. Darba devējam šķiet, ka darba ņēmējs tik daudz neatpelna. Pērn vidējā alga bija 398, šogad jau 480 latu. Pašreizējiem apstākļiem tā ir liela nauda. Senāk salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu šī summa iznāca mazāka, bet nu ir pretēji. Tomēr diez vai būtu pareizi mainīt sistēmu šā brīža situācijas dēļ. Jācer taču, ka ekonomika pamazām sāks atdzīvoties.
"Pērn pirmajos deviņos mēnešos darba atļauju pieprasījumu skaits arvien pieauga, bet pēc tam strauji izsīka."
Man ir ļoti liels prieks, ka Ekonomikas ministrija jau otro gadu veido darbaspēka vidējā termiņa prognozes. Pirms tam mums nebija ne mazākās nojausmas, kas varētu būt pēc dažiem gadiem. Vai mums vajadzēs darbaspēku no ārpuses, vai nevajadzēs. Ja zinām vismaz vīzijas, varam arī domāt, kā normatīvo aktu ietvaros labāk organizēt darbu. Ja būs nepieciešams atkal lielāks pieprasījums, domāju, ka aktualizēsim priekšlikumu par uzturēšanās un darba atļauju izsniegšanas vienkāršošanu tajās nozarēs, kur tas ir nepieciešams. Ja skatāmies nākotnes vīziju, tad pēc pieciem sešiem gadiem, ja mēs ļoti strauji neattīstīsimies, visās jomās lielākoties pietiks ar to darbaspēku, kas ir Latvijā. Protams, ar iepriekš minētajiem izņēmumiem. Domājot par Raitas Karnītes pētījumu, jāteic - imigrants ir vēlams un dod labumu valstij tad, ja viņš šeit ir nodarbināts un turklāt nepalielina bezdarbnieku rindas ar vietējiem strādāt gribētājiem.
Valodas prasme no avīzes rakstiem
Latviešiem ir vēsturiskas bailes par to, ka visi viesstrādnieki var palikt šeit, arī tad, ja nolīgtais darbs beidzies. Vai tā ir?
Iebraukušajiem uzņēmējiem, kuri Latvijā investē un nodibina uzņēmumus, ir mērķis šeit palikt ilgāk. Sākotnēji viņi iegūst termiņuzturēšanās atļaujas. Ja cilvēks ir godīgi maksājis visus nodokļus, neko nav pārkāpis, pēc pieciem gadiem viņam ir tiesības prasīt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Tātad palikt uz pastāvīgu dzīvi. Stingrākais nosacījums, lai šo atļauju iegūtu, ir valsts valodas prasme. Vēlamies, lai šie cilvēki Latvijas sabiedrībā integrējas.
Bet tiem, kuri ierodas strādāt mazkvalificētus darbus, ar darba devējiem ir kontrakts uz noteiktu laiku, un pēc nostrādātā laika viņi dodas projām. Cita lieta, ja atbraucējam Latvijā ir kāds radinieks (uzņēmējs), kas viņu ir uzaicinājis strādāt. Šie cilvēki gan te cenšas palikt tik ilgi, kamēr iegūst pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Tā ir cita iebraucēju kategorija.
Viņi ņem līdzi arī savus ģimenes locekļus?
Cilvēkam, ja viņa alga un uzkrājumi nodrošina ģimenes uzturēšanai nepieciešamos finanšu līdzekļus, ir tiesības uzreiz ņemt līdzi savu laulāto un nepilngadīgos bērnus. Arī laulātie pēc pieciem gadiem var pieprasīt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Pie mums diezgan bieži tiek dibinātas arī jauktās ģimenes. Ja atbraucējs ir ieprecējies latviešu ģimenē, tad viņš latviešu valodu iemācās ātri. Atceros kādu Moldovas pilsoni, kura pēc pusgada uzturēšanās Latvijā atnāca pie manis uz pieņemšanu un skaisti runāja latviski. Jautāju, kādos kursos viņa mācījusies – varbūt varu ieteikt citiem. Bet viņa stāstīja: „Esmu mājsaimniece, mans vīrs abonē laikrakstu „Diena” un, ejot uz darbu, atzīmē, kādi raksti man jāizlasa un vakarā jāatstāsta.” Sākumā esot lasījusi ar vārdnīcas palīdzību, pēc tam – arvien vieglāk un vieglāk, un, lūk, rezultāts! Starp citu, viņa ir medmāsa, un valodas prasme ļāva viņai arī ātri sākt strādāt savā profesijā. Vēl ļoti ātri apgūst valsts valodu ārvalstu studenti mediķi, jo bez tās viņi nevar iziet slimnīcā praksi. Tomēr, ja cilvēks ieprecas ģimenē, kur sarunājas krievu valodā, tad viņš apgūst to un ar valsts valodu ir milzīgas grūtības. Ja arī latviešu valodu apgūst tādā līmenī, lai iegūtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, šīs prasmes ikdienā netiek lietotas. Jo, kā zināms, arī tikai krieviski runājošiem ir iespējas iekļauties darba tirgū, nepārvaldot valsts valodu.
Nevis atgrūst, bet piesaistīt
Bet, kopumā ņemot, cik pamatotas ir bailes, ka iebraukušie strādnieki šeit paliks masveidā?
Pirmkārt, bažas nevar radīt iebraucēju skaits. Mums vispār ir 2,16 procentu ārzemnieku. No ārzemniekiem, kuri saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, 72 procenti ir tie, kuri bija Latvijas nepilsoņi un ir pieņēmuši citas valsts pilsonību. Tādu „tīro” ārzemnieku, kuri iebraukuši pēc 1992. gada un saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju, ir mazāk par desmit tūkstošiem. Tas ir ļoti maz.
"Imigrants ir vēlams un dod labumu valstij tad, ja viņš šeit ir nodarbināts un turklāt nepalielina bezdarbnieku rindas ar vietējiem strādāt gribētājiem."
Ja ekonomiskā situācija valstī atkal sāks uzlaboties un Latvijas pilsoņi, kuri aizbraukuši darba meklējumos uz citām valstīm, nebūs atgriezušies, tad darba devēji atkal intensīvāk aicinās ārzemniekus šurp strādāt. Neesmu ekonomiste, bet domāju, ka pašlaik ir ārkārtīgi svarīgi palīdzēt uzņēmējiem ar valsts galvojumiem, ar kredītu pieejamību, lai viņi tomēr spēj attīstīt vai noturēt ražošanu un saglabāt darbavietas, kā arī radīt labvēlīgu vidi ārvalstu investoriem. Viens priekšnosacījums jau ir radies: lētāks darbaspēks.
Ja situācija būtu labāka, tad ārzemnieki, kuri atbrauc šurp strādāt, domātu, vai nav vērts šeit palikt ilgāk un pārcelties ar visu ģimeni. Jā, tas mūsu demogrāfisko situāciju varētu uzlabot.
Tad arī varētu kļūt aktuāls jautājums par valsts imigrācijas politiku?
Ekonomikas ministrijai ir nepieciešama informācija no darba devējiem par plānoto nozaru attīstību, lai, veicot analīzi, dotu signālu Izglītības un zinātnes ministrijai par pieprasītākajām profesijām. Tā savukārt varētu gādāt par vajadzīgo speciālistu apmācīšanu tepat Latvijā. Tam nepieciešami aptuveni četri gadi. Tādējādi pieprasījumu pamatā „nosegtu” savējie, pārējie varētu būt iebraucēji.
Bet tad ir jābūt arī noteiktai integrācijas politikai. Protams, var sagaidīt negatīvu publisko attieksmi – vai budžeta līdzekļus mums vēl tērēt imigrantiem? Bet mēs zinām, kādas grūtības šajā jautājumā bija un ir Francijai, Vācijai un citām valstīm, kur ir imigranti, kuri nav integrējušies. Turklāt runa nav tikai par budžeta līdzekļu tērēšanu. Pastāv Eiropas Integrācijas fonds, kas paredzēts tieši trešo valstu pilsoņu integrācijas jautājumu risināšanai. Ja valsts pareizi mēģinātu šo naudu apgūt, piemēram, palīdzēt ārzemniekiem iemācīties valsts valodu, vēsturi, strādāt ar diasporām, iesaistot šīs kopienas sabiedriskajā dzīvē, un īstenotu daudzas citas aktivitātes, tad būtu arī rezultāti.
No šīm rūpēm nākotnē mums acīmredzot izvairīties neizdosies?
Neizdosies gan! Nekur nespruksim! Ja imigrants būs integrēts, bērni būs nākamajā paaudzē vēl vairāk integrēti. Ja viņus atgrūdīsim, sāksies savstarpēja norobežošanās, un rezultātu mēs redzam minētajās valstīs. Jā, mums būs nepieciešami imigranti, bet tādi, kuri var un vēlas būt daļiņa no mūsu sabiedrības.
