Reformas, kas neko nav devušas
Cilvēkam no malas, kam saskare ar Latvijas izglītības sistēmu pēdējās desmitgadēs bijusi ar bērnu vai mazbērnu starpniecību, neviļus rodas sajūta, ka lai nu kur, bet izglītībā dažādas reformas un jaunievedumi seko cits citam gandrīz nepārtraukti. Tā ir ilūzija, optisks māns vai realitāte?
Tā ir realitāte. Gandrīz divdesmit gadus, sākot ar to laiku, kad ministrs Piebalgs nezin no kurienes atveda un pie mums ieviesa 10 ballu sistēmu, kas latviešiem ir ne tikai netradicionāla, bet arī mentāli neatbilstoša, ticis darīts viss iespējamais, lai tikai būtu citādāk nekā bija pirms tam. Kāpēc? Uz šo jautājumu neviens īsti nespēj atbildēt. Jo nav pētījumu. Procesu virzīja ierēdņu subjektīvie un voluntārie lēmumi, bet pētnieciskās metodes vietā izglītības nozarē izmantota tā dēvētā mēģinājumu un kļūdu metode. Piemēram, mums vairs nav bērnudārzi, bet ir izglītības iestādes. Arī cietumus sauc par iestādi. Bet, ja jau bērnudārzs ir izglītības iestāde, tad formāli daudzi savas „izglītības” gaitas sāk jau pusotra gada vecumā. Milzīgi līdzekļi ieguldīti piecgadīgo, sešgadīgo obligātai sagatavošanai skolai, bet arī tas ir tikai eksperiments, jo nav pētījumi par šīs sistēmas efektivitāti. Kāpēc pēc deviņiem gadiem šiem pašiem bērniem vairs negribas iet uz skolu un zūd interese par zināšanām?
Kur šīs nemitīgās pārmaiņas, reformas un reorganizācijas mūs novedušas, un kādas tam tagad sekas?
Līdz 30 procentiem skolēnu pēdējos gados devīto klasi beidz ar nesekmīgām atzīmēm vai nebeidz vispār. Labi, ir izmainīts mācību priekšmetu saturs. Padomju laikā saturs tik tiešām bija ideoloģizēts – to mēs zinām, tāpēc saturu vajadzēja mainīt. Bet padarot izglītības saturu (programmu vai vadlīnijas – sauciet, kā gribat) par standartu, mēs tūlīt pat esam iebraukuši „otrā grāvī”. Tātad nevis jārada interese par zināšanām, nevis jāapgūst prasme mācīties, nepārtraukti papildinot un pilnveidojot savas zināšanas, bet pietiek ar kaut kādu standartu! Tātad nevis personības, individualitātes mums nepieciešamas, bet gan standarta cilvēks ar standartizētām zināšanām. Es pat teiktu, lai visi būtu vienādi. Cilvēkbērni nav standartizējami! Un bērna attīstības vietā par mērķi nevar izvirzīt standartu apguvi.
"Visbiežāk mācību grāmatas izvēle ir izdevniecību konkurences rezultāts, nevis tās kvalitātes apliecinājums."
Nākamais ir zināšanu vērtēšanas sistēma. Jau pieminētās desmit balles tagad papildinājuši vēl dažādi krustiņi, mīnusiņi, ķeksīši, ieskaitīts, neieskatīts, i, ni, nv... Tas ir haoss, ko neviens vecāks nesaprot, nevis sistēma. Bet, ja vecāki nesaprot, tad kā viņi var sekot līdzi bērna zināšanu līmenim? Novērtēšanas sistēma izglītībā vispār visā pasaulē ir tradicionāla un diezgan konservatīva, ar zināmu pēctecību no paaudzes uz paaudzi. Tam ir savs pamats. Man kāda vecmāmiņa nesen teica, ka viņas mazdēliņš gan mācoties labi – vieni piecinieki un četrinieki. Pa retam kāds trijnieks. Man nepietika drosmes pateikt, ka mazdēliņš patiesībā ir uz nesekmības robežas.
Tātad paliek eksāmeni kā pēdējais un vienīgais zināšanu kritērijs?
Tā dēvētie centralizētie eksāmeni, kuros skolotājs nevar piedalīties, tikai vairo necieņu, slepenību un neuzticību starp skolēniem un skolotājiem. Saka: tas tāpēc, lai panāktu pēc iespējas objektīvāku rezultātu. Par kādu objektivitāti tiek runāts, ja skolotāji šos savu skolēnu darbus neredz un arī paši skolēni nereti pabeidz skolu, tā arī nezinot savu eksāmena atzīmi. Kam tāda objektivitāte vajadzīga, kam no tās kāds labums?
Nevis dot zināšanas, bet mācīt, kā tās atrast
Uz ko tādā gadījumā vērsta pašreizējā izglītības sistēma?
Man bija pētījums 2007./ 2008. mācību gadā Valsts kontroles uzdevumā. Tas pierādīja, ka milzīgās nesekmības iemesls pie mums ir skolēnu negatīvā attieksme pret skolu, kurā skolotājs vairs nav autoritāte, un intereses zudums par mācību saturu, kas panākts ar šiem standartiem, kuri orientēti uz kaut kādu matemātiski vidējo indivīdu. Nerēķinoties ne ar konkrētu skolēnu dzimuma, dzīvesvietas un citām individuālām īpatnībām. Kā pedagogu visvairāk mani uztrauc tieši šis skolotāju autoritātes zudums. Un, manuprāt, tā ir visas sabiedrības slimība. Par kādu autoritāti var runāt, ja skolotājam pat neuztic eksaminēt savus skolēnus un vērtēt viņu darbus!
Ko darīt un kā pašreizējo situāciju vērst par labu?
Jau kopš neatkarības atjaunošanas esmu teikusi: kamēr mums nedarbosies dzīvais trīsstūris - bērns, skolotājs, vecāki kā līdztiesīgi un aktīvi sadarbības partneri –, mēs neko nepanāksim. Skolotājs nevar saukt vecākus uz skolu un pārmest, ka bērns nemācās vai slikti uzvedas. Savukārt ikviens normāls vecāks grib, lai viņa bērns iegūst kvalitatīvu izglītību, vienīgi ne visi var izsekot šim procesam, kas ar katru gadu kļūst arvien sarežģītāks. Bērni ļoti agri daudzās jomās orientējas labāk un zina vairāk nekā viņi. Tāpēc nepieciešams panākt, lai arī vecāki varētu mācīties. Piemēram, veidojot vecāku universitātes skolās, kurās varētu apgūt pedagoģiju, psiholoģiju, iespējams, arī mājas ekonomiku. Tas būtu reāls solis pretī tam, ko saucam par mūža izglītību un kas šobrīd ir vairāk formāla nekā praktiska. Ļoti daudz mums jāstrādā arī ar skolotājiem. Viens no klupšanas akmeņiem ir metodika, kad tiek dotas zināšanas, nevis bērnam mācīts, kā pašam zināšanas atrast.
Mācību grāmatas un kas notika ar bilingvālo izglītību
Lai meklētu zināšanas, nepieciešami atbilstoši mācību līdzekļi, pirmkārt, grāmatas. Tas ir vēl viens no jautājumiem, kurā, manuprāt, nav nekādas skaidrības. Kas garantē mācību grāmatu kvalitāti? Kāpēc to vienā priekšmetā ir tik daudz? Kas nosaka skolotāju izvēli, liekot vecākiem pirkt tieši to vai citu grāmatu? Šos jautājumus rudeņos sev uzdod ne viens vien vecāks.
Padomju laikā mācību grāmatas faktiski rakstīja zinātnieki, sadarbojoties ar praktiķiem un Izglītības ministrijai bija zinātniski pētnieciskais institūts, kas akceptēja to izdošanu. Pašlaik, ja vispār var runāt par mācību grāmatu ekspertīzi, tad tā ir ļoti vāja. Tas, ka skolas un skolotāji grāmatas var brīvi izvēlēties, metodoloģiski ir ļoti pareizi un labi. Jo brīva izvēle veido brīvu apziņu. Cits jautājums, kāpēc skolotāji izvēlas tieši šo grāmatu. Atbildes nav. Tāpēc jāsecina, ka visbiežāk mācību grāmatas izvēle ir izdevniecību konkurences rezultāts, nevis tās kvalitātes apliecinājums.
"Neviens nevar pateikt, cik jauniešu deviņgadīgo izglītību neiegūst – nav tādas uzskaites, un neviens par to neatbild."
Kas notika ar bilingvālo izglītību, ar kuru, kā ar daudziem jaunievedumiem, vienu brīdi saistīja lielas cerības un pēc tam par to aizmirsa?
Es biju viena no tām, kas deviņdesmitajos gados veidoja bilingvālās izglītības sistēmu. Diemžēl labi iesākta, tā pamazām aizgāja vienā virzienā – krieviem jāmācās latviešu valoda, bet latviešiem krievu valoda nav jāmācās. Lai gan tas būtu tikai normāli, ņemot vērā, kāda liela valsts mums atrodas kaimiņos. Šāda vienpusība likumsakarīgi izsauca pretreakciju, un valodu sāka izmantot politiskai cīņai, nevis izglītībai un personības attīstībai. Līdz ar to rezultāts tika izkropļots. Nedrīkstēja spiest. Mēs paši bijām pārdzīvojuši šo spiešanu padomju laikā un atjaunojuši neatkarību, ar līdzīgu spiedienu mēģinājām ietekmēt cittautiešus. Tā bija kļūda, kas jautājumu politizēja. Bet tas jau nenozīmē, ka krievu jaunieši nezina latviešu valodu. It sevišķi tie, kas studē. Lieliski zina!
Vai arī mums draud analfabētisms?
Vai analfabētisms, kas mūsdienās ir problēma daudzās pasaules valstīs, draud arī Latvijai?
Vācijā ir ap miljons analfabētu. Mums ir likums par obligāto deviņgadīgo izglītību, bet neviens nevar pateikt, cik to neiegūst – tātad cik mums ir analfabētu. Nav tādas uzskaites, un neviens par to neatbild. Skaitļi, ko šogad esmu dzirdējusi, svārstās no divarpus līdz četriem tūkstošiem. Sabiedrībā, kur cilvēks nav galvenā vērtība un vērtību sistēma vispār ir pilnīgi ačgārna, ir ārkārtīgi viegli un pat izdevīgi atteikties no obligātās izglītības.
Augstais nesekmības līmenis, zemais skolas un skolotāju prestižs. Šo procesu cēloņus un iemeslus bez vispusīgiem pētījumiem noskaidrot nav iespējams. Bet, ja nav pat uzskaites, tad kādus pētījumus varam gribēt? Kāpēc tādā nozarē kā izglītība, kur tiek strādāts ar cilvēku, attieksme pret zinātni un pētniecību ir tik rezervēta?
Es nezinu. Ir tāda sajūta, ka neviens negrib, lai izglītības jautājumi tiktu pētīti. Iespējams – bail no tā, kas var atklāties. Visi šie voluntārie lēmumi, kas tikuši pieņemti... Tagad notiek diskusijas par modeļa „Nauda seko skolēnam” ieviešanu. Es nesaprotu, kā var mēģināt ieviest šādas fundamentālas lietas, neizpētot un neveicot eksperimentus, kā šis modelis darbosies pilsētās, kā laukos. Lielās skolās, mazās skolās. Analītiskais materiāls, uz ko savā ziņojumā balstās darba grupa, kurā nav neviena zinātnieka, ir fragmentārs. Tajā izmantots Pasaules Bankas un SVF 2007. gada misijas sniegtais situācijas raksturojums un ieteikumi. Tātad nebūt ne svaigākie dati. Piedevām tā ir ierobežotas pieejamības informācija, kas plašākai sabiedrībai nav zināma. Tātad pat tagad, valstij ārkārtīgi smagā situācijā, mēs turpinām iet pa mēģinājumu un kļūdu ceļu.
Kur izeja? Ko un kā restrukturizēt?
Vai ir kāda skaidrība, kā tad notiks izglītības sistēmas restrukturizācija?
Nav! Ir tikai neziņa un stress. Tas ir pats sliktākais, kas var būt mācību gada beigās un eksāmenu laikā, kad stresa jau tāpat netrūkst. Bet ir skolas, kas šādā neziņā dzīvo jau trīs, četrus gadus. Kopš brīža, kad sākās diskusijas par reģionālo reformu.
Kādi, jūsuprāt, būtu optimālākie restrukturizācijas varianti, kas ļautu ietaupīt finanses un vienlaikus nesagrautu vēl vairāk jau tā sagrauto izglītības sistēmu?
Mēs nedrīkstam pazaudēt skolas. Gan kā ēkas, gan kā mācību iestādes. Bērni, sevišķi sākumskolas klasēs, ir jāpatur pēc iespējas tuvāk mājām. Jo šajā vecumā galvenais ir audzināšana, nevis mācīšana. Mēs nezin kāpēc koncentrējamies tikai uz mācīšanu un par audzināšanu aizmirstam, jo tiek uzskatīts – cilvēks pats aug. Muļķības! Savukārt varianti, kā saglabāt mazās skolas, ir vairāki. Piemēram, četrgadīgā skola kā deviņgadīgās skolas, vidusskolas vai ģimnāzijas filiāle. Apvienotās klases. Bet šajās skolās vajag labus, gudrus skolotāju.Un tas ir nākamais, ko mēs nedrīkstam pazaudēt. Talantīgus, gudrus skolotājus. Cita lieta, ka Latvijā ir viens skolotājs uz septiņiem skolēniem. Eiropā vidēji viens uz vienpadsmit. Tātad skolotāju tikt tiešām ir par daudz. Tik lielu skolotāju skaitu mēs nevaram atļauties, tāpēc daļu vajadzētu pārkvalificēt. Par bērnudārza audzinātājām, guvernantēm, bērnu konsultantiem... Kāpēc Rīgā var būt privātskolotāji un provincē, ne? Katrā ziņā iespējas ir vairāk nekā domājam. Kaut tā pati, manis jau pieminētā, vecāku izglītošana.
Vai pašreizējā situācijā tas ir reāli?
Kāpēc ne? Man ir tāda sajūta – redzot, ka ierēdņi nespēj dot risinājumu, risinājuma meklējumos nupat iesaistās paši pedagogi. Pagaidām tas varbūt notiek drusku stihiski, bet ir tādas pazīmes, kad tiek meklētas alternatīvas un mūsu gudrākie, enerģiskākie pedagogi ir sākuši spriest par šiem jautājumiem.
