Par Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministriju Ainara Baštika vadītā ministrija tika pārdēvēta 2009. gada 1. janvārī, bet pašlaik tās funkcijas pārņem Labklājības, Tieslietu un Izglītības un zinātnes ministrijas.
Pa vidu – dzelžainā valsts finanšu loģika ar 20 miljonu latu ietaupījumu uz pabalstu rēķina, māmiņas pie valdības mājas un Vērmanes dārzā un bērni, kuriem svešas pieaugušo daudzveidīgās manipulācijas ar varu un naudu. Viņi grib ēst, apmeklēt skolu, augt un dzīvot savā valstī. Saruna ar bijušo bērnu un ģimenes lietu ministru AINARU BAŠTIKU.
Ģimene – vērtība?
Ministru prezidents Valdis Dombrovskis apsveikumā Mātes dienā norāda, ka „mūsu sabiedrības vislielākā vērtība ir stipras ģimenes, jo ģimene ir tā, kas palīdz pārvarēt dzīves izaicinājumus un sasniegt mērķus, māca mūs mīlēt un palīdzēt līdzcilvēkiem”. Patiesi vārdi, bet cik lielā mērā, jūsuprāt, tie saskan ar valdības īstenoto ģimenes atbalsta valsts politiku un liecina par vārdu un darbu saskaņu?
No vienas puses, ir ļoti labi, ka premjerministrs vai Valsts prezidents apsveic ģimenes vai mātes svētkos – tas parāda, ka notikums tiešām ir svarīgs. No otras puses, vērtību jebkurai lietai piešķir ne jau tas, ko mēs darām vai cik iejūtīgi mēs esam svētkos, bet kāda ir mūsu ikdiena. Tas attiecas gan uz ģimeni, gan valsts dzīvi. Ja ikdienā mēs neveltām viens otram uzmanību, tad svētki to nespēj kompensēt. Svētki akcentē vienu vai otru vērtību, bet patiesā būtība ir ikdienā jeb valdības darbā. Ikdienas darbs rāda, ka šodien ģimenes tomēr nav valdības prioritāte. Pēc vecāku pabalsta un ģimenes valsts pabalsta „nogriešanas” jaunās ģimenes un bērni būs apdraudēti. Uzskatu, viņi valstij būtu visvairāk jāatbalsta, jo bērni ir mūsu nākotne.
Par drošību un ticību Latvijas valstij
Daļa jauno ģimeņu šobrīd nevar samaksāt kredītus par māju vai dzīvokli. Vecāki uzskata, ka pēc bērnu pabalstu samazināšanas nebūs motivācijas palikt Latvijā un šajā situācijā valdībai vajadzētu domāt par lielāku līdzekļu samazinājumu valsts pārvaldē un aģentūrās un tēriņus samazināt uz valdības un parlamenta locekļu algu rēķina.
Ja mēs skatāmies globāli un valstiski, kas mums ir svarīgi un nozīmīgi, tad neatkarīgi no īstermiņa grūtībām valstij vienmēr ir jādomā par nākotni. Kāda ir jēga Latvijai vai mūsu valstij, ja mēs zinām, ka pēc 20-30 gadiem pensiju sistēma būs apdraudēta, ja ne sagruvusi, jo visu neatkarības laiku dzimstība ir mazāka nekā mirstība? Kāda jēga šīm darbībām, ja nākotnē nebūs bērnu? Tas nozīmē to, ka ar katru gadu mēs ejam mazumā, un īstenībā ir skaidri jāpasaka, ka šeit nav nākotnes.
Ko esam ieguvuši kā Eiropas Savienības dalībvalsts? Varbūt atvērtās robežas daudzām ģimenēm pašreizējā situācijā var izrādīties vienīgais glābiņš?
Ja mēs izliekamies, ka te nekas nav noticis, mēs vienkārši mānām sevi: pieci gadi Eiropas Savienībā parāda, ka īstenībā mums nekādu milzīgu panākumu jau nav, jo salīdzinājumā ar vecajām ES valstīm mēs joprojām esam pabērna lomā – fondu sadale nav vienlīdzīga, un vecās valstis joprojām ir labvēlīgākā situācijā. Ja Eiropas kontekstā esam viena saime un viena ģimene, domāju, ir ļoti svarīgi, lai pret mums izturētos vienlīdzīgi.
"Sadalot funkcijas starp ministrijām, bērnu un ģimenes jautājumi nebūs prioritāšu sarakstā."
Taču viena pozitīva ziņa pēdējos gados Latvijā bija: dzimstība pieauga par 24 procentiem. Tas, ka sāka izmaksāt tā saucamās „māmiņu” algas, vidēji turīgām ģimenēm ar bērniem deva drošību un ticību valstij, ka tā tiešām rūpēsies par tām, lai vismaz pirmajā bērnu dzīves gadā dzīves līmenis jaunajās ģimenēs nekristos, lai vecāki iespējami vairāk laika pavadītu kopā, nedomājot par materiālajām grūtībām. Bet tagad šo, es pat teiktu, varbūt vienīgo pozitīvo asniņu, kas nu mums pēdējos gados bijis, mēs brutāli nocērtam nost. Tas sagrauj ticību valstij, ka ir kāda konstanta politika, kādas svarīgas prioritātes, kā mēs sakām, „bērni un ģimene ir mūsu vērtība un prioritāte”.
Ja mēs tagad, kad aizņemamies naudu (un, kā redzam, ir ļoti grūti to apsaimniekot: ne tā māju siltināšana mums iet, ne tie mazo un vidējo uzņēmumu kredīti – viss kaut kā kavējas „papīros” vai birokrātijā, vai programmu izstrādē), nodrošinātu vecākiem šo pabalstu, lai viņi gadu, pat vairāk – pusotra divus, varētu mierīgi dzīvot, tad, kad šie bērni paaugsies, ies skolā un pēc tam strādās, viņi desmitreiz atpelnīs šo miljardu, ko mēs viņiem būtu iedevuši. Pretējā gadījumā mēs to tūlīt notērēsim: bezdarbniekiem vajag, pārējām lietām arī it kā. Bet bērniem „griezīsim” nost. Un tā jau nav kaut kāda populistiska mētāšanās ar vārdiem – mēs griežam nost nākotni... Bet, ja mēs domātu globāli un tiešām mūs interesētu tautas dzīve vairāk nekā vienu divus gadus vai līdz vēlēšanām, tad mēs atbalstītu jaunās ģimenes, jo tā ir vislabākā investīcija mūsu valstī.
Kāpēc valdība nesamazina solidāri visus pabalstus, bet tieši bērnu pabalstus?
Es domāju – tāpēc, ka, pirmkārt, tuvojas vēlēšanas un neviens negrib aizskart aktīvāko un skaitliski lielāko vēlētāju daļu – pensionārus. Otrkārt, politiķi diemžēl Latvijā nedomā ne valstiski, ne ilgtermiņā, jo orientējas uz laiku, kamēr ir pie varas, pirms vēlēšanām. Un tas jau nav tikai Latvijā, bet arī Eiropā. Dokumentu, kas skar demogrāfiskos jautājumus, ir stipri maz, un arī tur šī tēma nav pārāk populāra, jo neviens jau negrib politikā strādāt ar uzdevumiem, kuri nesīs augļus valsts budžetā tikai pēc desmit un vairāk gadiem. Visi grib kaut ko izdarīt tūlīt, sadalīt budžeta naudu, lai varētu noasfaltēt ceļu vai skolā ielikt logu, un pēc gada pateikt: redz, kur es tev iedevu naudu, balso par mani!
Var jau teikt, ka cilvēki ir izauguši arī bez pabalstiem (savus piecus bērnus esmu izaudzinājis bez pabalstiem), taču ir skaidrs, ka cilvēku ticība, uzticība valstij ir pamatīgi iedragāta. Valsts nevis atbalsta un saka: jā, mums ir grūti, bet mēs investēsim tajā, kas mums nesīs augļus, un nevajadzēs vērt ciet mazās skolas, nevajadzēs samazināt skolotāju skaitu. Tā ir aksioma: jo vairāk darbavietu, jo vairāk naudas valsts budžetā un valsts vairāk spēj izdarīt. Mēs ejam pilnīgi pretējā virzienā: iedzīvotāju skaits samazinās, bet tās labās pārmaiņas, kas notika pēdējo triju gadu laikā, proti, palielinājās dzimstība, tagad valdība iznīcina.
Par lozungiem un darbiem
Vai bērna tēla izmantošana varētu nodrošināt kārtējo veiksmi partijām arī gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās? Viena no LPP/LC tēmām nemainīgi bijusi bērnu tēma. 2002. gada vēlēšanu kampaņā ļoti efektīva bija partijas reklāma par „ierēdņu aizmirstiem bērniem”.
Jā, bērni vienmēr ir emocionāls jautājums, tāpēc – kur ir bērni, tur cilvēki nav vienaldzīgi. Bet es domāju, ka pašvaldību vēlēšanās bērnu tēma varētu būt mazāk aktuāla, drīzāk vēlētāji varētu nākt ar jautājumu, vai tiks, piemēram, nodrošināta bērnu pieskatīšana un vai bērniem pašvaldībā būs ar ko nodarboties pēc stundām. Savukārt tajās pašvaldībās, kur hroniski trūkst bērnudārzu, kandidātiem vēlētāji varētu jautāt, ko pašvaldība darīs, lai situācija mainītos.
"Ja mēs domātu globāli un tiešām mūs interesētu tautas dzīve vairāk nekā vienu divus gadus vai līdz vēlēšanām, tad mēs atbalstītu jaunās ģimenes, jo tā ir vislabākā investīcija mūsu valstī."
Jāatgādina, ka pirms 9. Saeimas vēlēšanām bērnu tēmu izmantoja vai katra politiskā partija. Tikai kur ir tie labie darbi? Ja runā par LPP/LC, nevarētu teikt, ka bērnu jautājums mums būtu bijis skaists lozungs un nekas nebūtu izdarīts.
Ko esat paveicis ministra darbā?
Tad, kad tika izveidota Bērnu un ģimenes lietu ministrija, mums bija konkrēti uzstādījumi. Mēs gribējām sakārtot sistēmu – bērnunamu bērnu pāreja uz ģimenes aprūpi. Ja aizvadītajos gados mēs sākām ar 15 audžuģimenēm, tad tagad ir pāri par 400 audžuģimenēm un bērnu skaits bērnunamos ir samazinājies par 30 procentiem. Ja ārzemju adopcija bija trīs reizes lielāka par vietējo adopciju, tad tagad ir pretēji. Tāpat esam sakārtojuši alimentu lietu, kas bija neatrisināta problēma, mammas var vērsties Uzturlīdzekļu garantiju fondā un saņemt šos minimālos uzturlīdzekļus. Uzturlīdzekļu garantiju fondā 21 cilvēks gadā apsaimnieko apmēram 10 miljonus latu – piedzen parādus, tiesājas ar nemaksātājiem. Salīdzinājumam – Tieslietu ministrijas Maksātnespējas aģentūrā, kura apsaimnieko 3,4 miljonus, strādā 56 cilvēki. Ministrija strādāja ar 520 pašvaldību bāriņtiesām – brauca uz reģioniem, gadā rīkoja divus trīs seminārus, kā objektīvi novērtēt vardarbību un dažādas riska situācijas, mēs pieņēmām Bāriņtiesu likumu un palīdzējām bāriņtiesām uzsākt reformu. Esam izveidojuši Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju un bērnu Uzticības tālruni, kas ir viens no pirmajiem Eiropā. Esam pieņēmuši Jaunatnes likumu, uzcēluši kādus 300 sporta un rotaļu laukumus visā Latvijā, izveidojuši bērnu pieskatīšanas, ģimenes atbalsta un jauniešu centrus. Es nejūtu, ka mēs nebūtu neko darījuši. Ministrijas mājaslapā www.bm.gov.lv var iepazīties ar ministrijas paveiktā darba kopsavilkumu.
Un kas nav izdevies?
Aizsākām un līdz galam nepaspējām izveidot daudzbērnu ģimeņu politiku un atbalsta sistēmu, lai daudzbērnu ģimenēm Latvijā nebūtu tik neapskaužama situācija. Tagad šo ģimeņu, kas neapšaubāmi valstij dod labumu, atbalsta sistēma ir norakta uz daudziem gadiem pagaldē. Vienīgi paspējām juridiski noformēt daudzbērnu ģimenes statusu – likums atrodas Saeimā 1. lasījumā. Un vēl – Jaunatnes likums ir pieņemts, bet visā Latvijā būtu jāizveido jauniešu atbalsta sistēma, lai jauniešu nevalstiskās organizācijas, kā skauti, gaidas, mazpulki, Sarkanais Krusts un citas, kas reāli nodarbojas ar bērniem, saņemtu atbalstu vismaz administratīvajiem izdevumiem – līdzīgi, kā tas ir ar jaunsargiem Aizsardzības ministrijā. Gribējās izveidot tādu etalonu vai mērījumu skalu, lai objektīvi izvērtētu bērnu un jaunatnes lietas pašvaldībās – no mazajiem pagastiem līdz lielajām pilsētām. Arī skolēnu brīvpusdienu politika sākumskolās ir jāturpina. Pirmajai klasei brīvpusdienas esam veiksmīgi nodrošinājuši, un, aizejot no valdības, esmu atstājis naudu, lai ar nākamā mācību gada 1. septembri tās varētu saņemt arī 2. klases skolēni.
"Kur esam kopā kā draugi, tur vienmēr izdodas, un tas ir spēks."
Plānots, ka grozījumi Ministru kabineta iekārtas likumā, kas no valdības sastāva izslēdz Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministriju, stāsies spēkā ar 1. jūniju. Ministrijas funkcijas tiks sadalītas starp Labklājības, Tieslietu un Izglītības un zinātnes ministrijām. Cik, jūsuprāt, loģisks ir šāds valdības solis?
Gan mans, gan iepriekšējās valdības uzstādījums bija bērnu un ģimenes lietas saglabāt kompakti un nesadalīt, jo mēs zinām – ja ir daudz atbildīgo, tad neatbild neviens. Sadalot funkcijas starp ministrijām, bērnu un ģimenes jautājumi nebūs prioritāšu sarakstā un mērķtiecīga politika un atbalsts tiem diez vai būs. Vēl zīmīgāk, ka tas notiek Starptautiskajā bērnu tiesību aizsardzības dienā.
Par morāli bez morāles
Šajā laikā ir nācies šķirties no ilūzijas, ka mācītāja A. Baštika iecelšana par ministru nodrošinātu Bībeles baušļu ievērošanu valdībā. Vai jums politikā palīdz tas, ka esat kristīgs cilvēks?
Tas, ka esmu kristīgs cilvēks, nedod garantiju, ka visas lietas notiks kā uz burvju mājienu. Bet tas palīdz pašam tik ļoti neuztraukties, ka lietas nenotiek tā, kā es vēlētos. Tas, ka cilvēks iet uz baznīcu un klausās, ko viņam saka mācītājs un varbūt caur viņu arī Dievs, viņam palīdz saprast, ka mūsu dzīve sekmīgāk vai nesekmīgāk noslēgsies un beigās mums būs jāatskaitās Radītājam. Kristīgā ticība ļauj izjust to mērogu, ka, vienalga, esam niecība, lai kādā amatā atrastos: Dieva priekšā mēs esam tādi paši kā jebkurš cits – atbildīgi gan par saviem vārdiem un rīcību, gan par savām attiecībām ar līdzcilvēkiem. Kristīgā ticība vairāk ietekmē raksturu, nevis panākumus un materiālās lietas. Un tādā ziņā, es domāju, tas palīdz tik, cik cilvēks klausa.
