Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV
Novadu bāriņtiesas kā notāri
Bāriņtiesu izveidi un darbību nosaka Bāriņtiesu likums un 2006. gada Ministru kabineta noteikumi Nr. 1037 “Bāriņtiesas darbības noteikumi”. Bāriņtiesu darbība balstās arī Bērnu tiesību aizsardzības likumā, Administratīvā procesa likumā un atsevišķos gadījumos arī – Civilprocesa likumā.
Labklājības ministrijas Bāriņtiesu uzraudzības un metodiskās vadības departamenta direktore Valentīna Gluščenko stāsta, ka vārds “bāriņtiesa” cilvēkiem reizēm asociējas ar darbiniekiem, kas nāk pie ģimenēm, atņem bērnus un jaucas citu dzīvē. Tomēr tie ir tikai daži no stereotipiem, kas sabiedrībā izveidojušies par bāriņtiesas uzdevumiem.
Lai gan ikdienā ar bāriņtiesas pakalpojumiem nesaskaras katrs cilvēks, to auditorijas loks ir visai plašs. Galvenās bāriņtiesu funkcijas ir aizstāvēt bērna un citas rīcībnespējīgas personas tiesības un mantiskās intereses. Tās nodarbojas ar aprūpes tiesību atņemšanu vai atjaunošanu, aizgādņa iecelšanu personai, kuru tiesa atzinusi par rīcības nespējīgu, ar mantisko jautājumu risināšanu, ar atļauju nodot bērnu kādas citas personas aprūpē izsniegšanu, ja vecāks dodas uz ārzemēm. Tādējādi bāriņtiesām veicamo funkciju apjoms ir pietiekami plašs. Pamata auditorija – vecāki, bērni, rīcībnespējīgi cilvēki (tās var būt dažāda vecuma pilngadīgas personas, kuras kādu iemeslu dēļ tiesa atzinusi par rīcības nespējīgiem un viņiem ir vajadzīgs aizgādnis – persona, kas rīkojas tās vārdā). Bērnu un vecāku attiecībās iekļaujas arī bāriņtiesas risinātie aizbildnības, adopcijas jautājumi un audžuģimeņu kustība.
"Bāriņtiesām laukos ir papildu funkcija – apliecinājumu veikšana. To neveic tās bāriņtiesas, kuru teritorijā darbojas zvērināts notārs."
“Ir neliela atšķirība starp lielo pilsētu un novadu bāriņtiesām. Bāriņtiesām laukos ir papildu funkcija – apliecinājumu veikšana. To neveic tās bāriņtiesas, kuru teritorijā darbojas zvērināts notārs. Piemēram, Rīgas bāriņtiesā neizdara apliecinājumus. Līdz ar to – ja Rīgas bāriņtiesa pamatā skata bērnu un vecāku attiecību un rīcībnespējīgu personu jautājumus, tad mazajā bāriņtiesā var būt skaita ziņā nedaudzi lēmumu, bet vairāki simti apliecinājumu gada laikā, skaidro V. Gluščenko. Piemēram, vecāku izdotas pilnvaras apstiprināšana, ka vasaras brīvlaikā bērns dodas uz ārzemēm.
Rīgas bāriņtiesās pieņemto lēmumu skaits ir liels un praksē tās saskārušās ar visiem normatīvajos aktos minētajām bāriņtiesas funkcijām, savukārt novadu bāriņtiesās dažkārt 12–13 to pastāvēšanas gadu laikā nav pieņemts neviens adopcijas lēmums.
Tendences
Pērn kopumā Latvijā bāriņtiesas ir pieņēmušas par apmēram 8000 lēmumu vairāk nekā iepriekš. “Tas ir dažādu iemeslu dēļ. Pagājušajā gadā tika veikti grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā, sakārtojot viesģimeņu jomu, kā arī ieviešot normu, ka vecāks var atstāt savu bērnu citas personas aprūpē tikai tad, ja ir bāriņtiesas lēmums par to, ka tas ir bērna interesēs. Tas ietekmēja bāriņtiesas pieņemto lēmumu skaitu,” skaidro V. Gluščenko.
Viņa norāda vēl kādu tendenci bāriņtiesu darbībā – visās bāriņtiesās pieaug lēmumu skaits pēc tiesas pieprasījuma, kad vecāki šķiras un jāvienojas par saskarsmi un aizgādību par bērniem. Tāpat pieaug tā saucamo pārrobežu lietu skaits, kad viens no vecākiem, neinformējot otru, kopā ar bērnu dodas uz citu valsti vai no tās ierodas Latvijā.
Vecāki ārzemēs, bērns – Latvijā
Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir teikts, ka situācijā, kad vecāks ir izlēmis kaut kādu iemeslu dēļ, piemēram, dodoties uz ārzemēm, nodot savu bērnu citas personas aprūpē, viņš par šo lēmumu informē bāriņtiesu un sadarbībā ar to pilnvaro personu, kas aprūpēs bērnu un viņu pārstāvēs nepieciešamības gadījumā, skaidro V. Gluščenko. Viņa norāda, ka visbiežāk gan vecāki bērnu atstāj pie radiem vai draugiem un dodas uz ārzemēm bez bāriņtiesas iesaistes. LM speciāliste norāda, ka tas ir liels risks. Viņa iesaka vecākiem pie notāra sastādīt pilnvaru, jo “tad vismaz ir juridisks pamats kādai no personām šo bērnu pārstāvēt”. Piemēram, bez pilnvaras šai personai nav tiesību parakstīt nevienu dokumentu skolā vai ārstniecības iestādē, kad bērnam kādas medicīniskas manipulācijas veikšanai nepieciešama vecāku piekrišana.
Turklāt, kad vecāki uz laiku bērnu atstāj pie citām personām, ir nepieciešams bāriņtiesas atzinums, ka tās patiešām spēs pārstāvēt bērnu. “Tas nav birokrātijas dēļ, bet tāpēc, lai vecāks būtu drošs, ka bērns tiks pārstāvēts un ar viņu viss būs kārtībā,” uzsver V. Gluščenko.
Kā būs pēc 30. septembra?
Administratīvi teritoriālā reforma neko daudz nemainīs lielo pilsētu bāriņtiesām, savukārt pārmaiņu gaidās ir bāriņtiesas, kuru darbības teritorijā izveidoti jaunie novadi, līdz ar to tās ir nepieciešams reorganizēt.
Administratīvi teritoriālās reformas mērķis ir sniegt pēc iespējas kvalitatīvāku pakalpojumu iedzīvotājam, tāpēc arī grozījumi Bāriņtiesu likumā tika veidoti, lai nepieļautu situāciju, kad apvienojas 24 pagasti, kuriem ir viena bāriņtiesa ar “mītnes” iestādi tikai un vienīgi centrā. Bāriņtiesas likumā ir norma, ka bāriņtiesas darbība ir nodrošināma katrā pagastā.
"Pieaug tā saucamo pārrobežu lietu skaits, kad viens no vecākiem, neinformējot otru, kopā ar bērnu dodas uz citu valsti vai no tās ierodas Latvijā."
Likums “Par pašvaldībām” nosaka, ka bāriņtiesas izveidošana ir katras pašvaldības autonomā funkcija. Līdz šā gada 1. jūlijam tai bija jābūt katrā pagastā vai uz diviem vienai. Līdz ar to Latvijā bija 510 bāriņtiesas. Pēc 30. septembra būs vismaz 109 novadu un 9 pilsētu bāriņtiesas, bet būs arī novadi, kuros darbosies vairākas bāriņtiesas, stāsta V. Gluščenko. Pamatdoma ir atstāt novadā vienu bāriņtiesu un pagastā vai nelielos pagastos – uz diviem – vismaz vienu bāriņtiesas locekli, kas būs pieejams pieņemšanas dienās un veiks ģimeņu dzīves apstākļu pārbaudes, kā arī citas bāriņtiesām paredzētās funkcijas. Ir noteikts, ka bāriņtiesa pieņem apmeklētājus ne retāk kā divas reizes nedēļā (vismaz reizi nedēļā apmeklētājiem izdevīgā laikā) bāriņtiesas nolikumā noteiktajā kārtībā. Gan bāriņtiesas locekļus ievēlē, gan finanšu līdzekļus bāriņtiesas darbībai piešķir attiecīgās pašvaldības dome. Tā arī nodrošina bāriņtiesas darbam piemērotas telpas un nepieciešamo aprīkojumu visos novada pagastos un novada pilsētās.
Dažās pašvaldībās bāriņtiesas jau darbojas pēc jauno novadu dalījuma. Līdz vienas vai vairāku bāriņtiesu izveidošanai novadā, bet ne ilgāk kā līdz šā gada 30. septembrim, darbību turpina pagastu un pilsētu bāriņtiesas atbilstoši to kompetencei un darbības teritorijai. V. Gluščenko uzteic Balvu novadu, kur pēc reformas Balvu pilsētas bāriņtiesa pārtapa Balvu novada bāriņtiesā, un tās darbības teritorija tagad aptver arī dažus novada pagastus. Katrā no pagastiem strādā viens bāriņtiesas loceklis, bet centrālajā bāriņtiesā, pateicoties savstarpēji saprotošai attieksmei ar pašvaldību, sastopams arī jurists.
Ietaupīs naudu
Kā pārsvarā visas reformas pēdējā laikā, arī bāriņtiesu reorganizācija zināmā mērā ir vērsta uz līdzekļu taupību. Līdz 1. jūlijam Bāriņtiesu likums noteica, ka pašvaldībā, pat ja tajā ir tikai 250 iedzīvotāju, bija jābūt bāriņtiesas priekšsēdētājam un vismaz trīs locekļiem – tātad, četriem cilvēkiem. “Tās priekšsēdētājs mazā pagastā strādāja pusslodzi, bāriņtiesas locekļi – stundu darbu, kas nozīmēja, ka viņi ieradās tikai uz bāriņtiesas sēdi. Tāpēc arī varēja vēlēties labāku viņu darba kvalitāti, jo pamatdarbs bija citur. Mūsu vēlme, runājot ar pašvaldību vadītājiem un bāriņtiesām, bija nodrošināt, lai cilvēks bāriņtiesā strādā pilnu slodzi,” saka V. Gluščenko. Tādējādi viņa cer, ka iedzīvotājiem pakalpojumu pieejamībā lielas izmaiņas nebūs, ja vien “pašvaldības nemēģinās pārspīlēti ietaupīt uz bāriņtiesu rēķina”. Lai arī pagastā būs pieejams bāriņtiesas loceklis, pagasta iedzīvotājam paliek tiesības ar savu iesniegumu vērsties novada centra bāriņtiesā.
„Divi vienā” jeb vēstule sev pašam
V. Gluščenko norāda, ka ļoti aktuāls jautājums ir bāriņtiesu un sociālo dienestu sadarbība pašvaldības teritorijā. Gada sākumā tika izstrādāti un ar toreizējo Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu pārvaldi saskaņoti metodiskie ieteikumi. “Vairākās pašvaldībās viens un tas pats cilvēks ir gan sociālais darbinieks, gan bāriņtiesas loceklis. Bāriņtiesu likums šādu situāciju atļāva līdz brīdim, kad 2007. gada 1. janvārī stājās spēkā jaunais Bāriņtiesu likums. Cilvēkam, kas strādāja sociālajā dienestā un reizē bija bāriņtiesas darbinieks, likums atļāva turpināt šo darbu līdz pilnvaru termiņa beigām. Taču tagad daļa darbinieku joprojām ir “divi vienā” – viņus bāriņtiesas darbā ievēlē atkārtoti, bet vairs apvienot abus amatus nedrīkst. Nav arī cita cilvēka, kas veiktu sociālo darbu. Ko darīt? Galvenais, lai, apvienojot abus pienākumus, šis cilvēks nepiedalās to bāriņtiesas lietu izlemšanā, kurās ir strādājis kā sociālais darbinieks. Citādi veidojas absurda situācija – es kā sociālais darbinieks strādāju ar ģimeni, iegūstu tās uzticību, bet pēc divām nedēļām atņemu aprūpes tiesības vai nolemju tās neatjaunot. Tālāk sociālais darbs ar šo ģimeni vairs nav iespējams. Tāpēc šādās lietās lemj citu pagastu bāriņtiesas locekļi,” skaidro V. Gluščenko.
"Bāriņtiesas darbība ir nodrošināma katrā pagastā."
Viņa norāda, ka, apvienojot abus amatus, rodas vēl cita problēma. Bāriņtiesu likums paredz, ka bāriņtiesai, šķirot bērnu no ģimenes, par to jāinformē sociālais darbinieks, kurš ar šo strādā ģimeni. “Bāriņtiesas darbinieki saka: jā, tā ir rakstīts likumā, bet vai tad es pats sev vēstuli rakstīšu? Atbildam – jā. Jo neviens amatā nestrādā mūžīgi. Arī novadu reformas rezultātā bāriņtiesām ir jānodod lietas, bet ko var nodot amata pēctečiem, ja informācija nav tikusi rūpīgi dokumentēta?” saka V. Gluščenko. Viņa uzskata, ka šāda “divi vienā” praktizēšana pašvaldībās izveidojusies tālab, ka trūkst sociālo darbinieku, tāpēc arī cieš sociālā darba kvalitāte: “Sociālais darbinieks nevarētu aprobežoties tikai ar to, ka iet katru nedēļu pārbaudīt kādu riska ģimeni. Ir jābūt ģimenes atveseļošanas plāniem un daudzām metodēm, ko māca sociālā darba speciālistiem. Bet šie cilvēki slīkst darbu gūzmā. Pērn Rīgā uz gandrīz 1 miljonu iedzīvotāju bija mazāk nekā 30 sociālo darbinieku, kas strādā ar ģimenēm, kurās ir bērni. Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu likums paredz vienu sociālo darbinieku uz 1000 iedzīvotājiem. Tāpēc patlaban sociālie darbinieki var tikai “dzēst ugunsgrēku”.
UZZIŅAI
Avots: Labklājības ministrija
