NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
06. maijā, 2008
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
8
8

Bērns adopcijas krustcelēs

Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Bērnu un ģimenes lietu ministrijas datu bāzē uz 2008. gada 1. aprīli bija iekļautas ziņas par 1385 adoptējamiem bērniem vecumā no viena līdz 18 gadiem. Gandrīz pusotrs tūkstotis aizlauztu bērnu likteņu. Viņu vienīgā cerība reiz iegūt pilnvērtīgu ģimeni ar mammu un tēti, varbūt arī brāļiem un māsām galvenokārt atkarīga tikai no viņiem pilnīgi svešu pieaugušo sabiedrības, no viņu izpratnes un motivācijas šo situāciju bērnu dzīvē mainīt.

Kas ir adopcija

Adopcijas mērķis ir – bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošināt stabilu, harmonisku dzīves vidi ģimenē. Likums pieprasa, lai adoptētājs (māmiņa vai tētis – bērna jaunās ģimenes locekļi) būtu vismaz 25 gadus vecs un vismaz 18 gadus vecāks par adoptējamo bērnu. Adopcijas process būtībā nav sarežģīts, taču tas paredz striktu kārtību, kādā likums (valsts, sabiedrība) topošajiem vecākiem uztic bērna aprūpi un kā top galīgais lēmums par bērna adopciju. Proti, pēc tam, kad bāriņtiesa ir pārbaudījusi adoptētāju iesniegtos dokumentus, tā vismaz sešus mēnešus veic ģimenes izpēti, kuras rezultātā ģimene var tikt atzīta par adoptētājiem. Adoptētājs, uzrādot bāriņtiesas lēmumu, Bērnu un ģimenes lietu ministrijā saņem informāciju par adoptēja­miem bērniem. Ja adoptētāji pēc informācijas saņemšanas vēlas iepazīties ar bērnu personīgi, ministrija izsniedz adoptētājiem norīkojumu. Adoptētājs 10 dienu laikā pēc iepazīšanās ar adoptējamo bērnu un viņa dokumentiem izlemj, vai bērnu ņemt aprūpē un uzraudzībā.

Brīdī, kad adoptētājs izsaka vēlmi adoptēt konkrēto bērnu, bāriņtiesa pieņem lēmumu par bērna nodošanu aprūpē un uzraudzībā uz laiku līdz sešiem mēnešiem. Šajā laikā adoptētājam ir tiesības saņemt gan uzturlīdzekļus vai pabalstu uzturam (tos adoptētājam izmaksā bērna ārpusģimenes aprūpes iestāde atbilstoši laikposmam, kurā bērns atrodas adoptētāja aprūpē), gan atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi (to ministrija piešķir vienam no adoptētājiem, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns). Adoptētājam ir noteikta atlīdzība, kuras apmērs ir Ls 35 mēnesī neatkarīgi no aprūpē nodoto bērnu skaita. Bāriņtiesa ģimenes izpētei, ja nepieciešams, pieaicina citus speciālistus un izvērtē, vai adopcija ir bērna interesēs. Seko adopcijas apstiprināšana tiesā. Pēc tiesas sprieduma stāšanās spēkā vienam no adoptētājiem (tikai vietējās adopcijas gadījumos) ir tiesības saņemt Bērnu un ģimenes lietu ministrijas piešķirto vienreizējo atlīdzību par adopciju. Tās apmērs ir Ls 1000 par katru adoptēto bērnu, kurš atradies ārpusģimenes aprūpē (ja adopcija likumīgi stājusies spēkā pēc 2003. gada 31. decembra).

"Dīvaini, tomēr Latvijas valsts, latviešu tauta ir brīvprātīga pati sava dzīvā spēka eksportētāja – pilnīgi legālā, civilizētā veidā, un tā ir adopcija uz ārzemēm."

Adoptētais bērns un viņa pēcnācēji attiecībā pret adoptētāju un viņa radiniekiem iegūst laulībā dzimuša bērna tiesisko stāvokli kā personiskajās, tā mantiskajās attiecībās. Ar adopciju bērnam izbeidzas radniecības attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem un viņu radiniekiem un ar tām saistītās personiskās un mantiskās tiesības un pienākumi pret viņiem. Turpmāk adoptētājs saņem visus valsts sociālos pabalstus, kas paredzēti ģimenēm ar bērniem.

Kas ir aizbildnība

Aizbildnis aizbilstamajiem bērniem aizvieto vecākus, pārstāv bērnus personiskajās un mantiskajās attiecībās, nodrošinot bērnu tiesību un interešu aizsardzību. Bāriņtiesa var iecelt bērnam aizbildni, ja bērna vecāki nav zināmi, ja vecāki ir pazuduši vai miruši, ja ilgstošas slimības dēļ vecāki nespēj īstenot aizgādību, kā arī, ja vecākiem ir atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības. Aizbildnis saņem valsts sociālo pabalstu par katru aizbildnībā esošo bērnu – 32 latus mēnesī. Ja aizbildnis par aizbildnībā esošo apgādnieka zaudējumu saņem pensiju, valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas piešķirts par apgādnieka zaudējumu, vai ģimenes valsts pabalstu, tad pabalsts bērna uzturēšanai tiek samazināts par attiecīgo summu. Vēl aizbildnim tiek izsniegta atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu – 38 lati mēnesī (šī atlīdzība nav atkarīga no aizbildnībā esošo bērnu skaita). Bez tam aizbildnis saņem visus valsts sociālos pabalstus, kas paredzēti ģimenēm ar bērniem. Pabalstu un atlīdzību piešķir aizbildņa dzīvesvietas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras filiāle.

Kas ir audžuģimene

Audžuģimene bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, viņš tiek adoptēts, vai viņam nodibināta aizbildnība. Topošajiem vecākiem, lai pretendētu uz audžuģimenes statusu, jābūt vecumā no 25 līdz 60 gadiem. Bāriņtiesa var nodot bērnu audžuģimenei, ja bērna vecāki ir miruši; ja bērns ir atrasts; ja bērna vecākiem ar tiesas spriedumu atņemtas aizgādības tiesības; ja bērna vecākiem ir atņemtas bērna aprūpes tiesības; ja bērns atrodas viņa veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos; ja ir izveidojusies konfliktsituācija starp bērnu un vecākiem; ja bērna vecāki ilgstoši slimo. Visu informāciju par to, kā kļūt par audžuģimeni, ģimene var iegūt dzīvesvietas bāriņtiesā.

Audžuģimene saņem atlīdzību – 80 latus mēnesī – neatkarīgi no audzināšanā nodoto bērnu skaita, pabalstu bērna uzturam (ne mazāku par 27 latiem mēnesī) un pabalstu apģērba un mīkstā inventāra iegādei pašvaldības noteiktā apmērā. Pabalsta vietā var izsniegt apģērbu, apavus un citas bērnam nepieciešamas lietas; pašvaldības piedāvā sociālā darbinieka atbalstu un palīdzību. Bērnu un ģimenes lietu ministrija nodrošina bezmaksas psiholoģisko palīdzību, informatīvā un metodiskā atbalsta sniegšanu audžuģimenēm, kā arī audžuģimeņu apmācību.

Kas ir atbalsta ģimene

Tā ir ģimene, kas sniedz atbalstu tādai, kurā ir hroniski slims bērns, nepilnai ģimenei; daudzbērnu vai tādai, kurai nav pietiekamu prasmju un iemaņu bērna aprūpē. Tā, kas vēlas kļūt par atbalsta ģimeni, dzīvesvietas pašvaldības sociālajā dienestā raksta iesniegumu. Šis dienests izvērtē to, kas izteikušas vēlmi kļūt par atbalsta ģimenēm, iespējas nodrošināt ģimenei vai bērnam nepieciešamo atbalstu. Atbalstāmā ģimene, pašvaldības sociālais dienests un atbalsta ģimene noslēdz savstarpēju līgumu. Pašvaldība atbalsta ģimenes var atbalstīt, savu finansiālo iespēju robežās apmaksājot to izdevumus, kas radušies, pildot pienākumus (par to iepriekš jāvienojas līgumā). Līdztekus finansiālai palīdzībai sociālais dienests tām var organizēt cita veida palīdzību, piemēram, atbalsta grupas, apmācības, konsultācijas.

Kas ir uzticības persona

Uzticības persona sniedz atbalstu bērnam, kuram ir problēmas mācībās vai saskarsmē ar vienaudžiem vai ir nepieciešams cita veida atbalsts. Bērnu nama administrācija var atļaut bērnam iknedēļas brīvdienās un svētku dienās ciemoties un uzturēties svešā ģimenē, tā apseko ģimenes vai personas dzīves apstākļus un pieņem lēmumu, vai piedāvātais atbalsts ir bērna interesēs. Lai bērnu ievietotu ģimenē uz laiku, kas ilgāks par brīvdienām, svētku dienām, nepieciešams bāriņtiesas lēmums. Bērna ēdināšanas izdevumus sedz bērnu nams, vienojoties ar ģimeni.

Daļa bērnu pamet dzimteni uz mūžu

Ir zīmīgi, ka, risinot vairākas eksistenciālas problēmas, jau pašā to formulēšanas un apzināšanas saknē Latvijas sabiedrība hroniski nespēj uzrādīt valstiski atbildīgu, ar perspektīvas izjūtu un izpratni līdzsvarotu praktisku rīcību. Proti – no vienas puses ar spazmatisku satraukumu publiskajā telpā periodiski tiek paustas bažas par latviešu nācijas izmiršanu – to it sevišķi latviešu politiķu aprindas (nereti pat klaji spekulatīvos, utilitāros nolūkos) atkārto jau kopš Trešās atmodas pirmajām, jau sen aizmirstajām dienām. Bet no otras puses – šokējošs aspekts. Dīvaini, tomēr Latvijas valsts, latviešu tauta ir brīvprātīga pati sava dzīvā spēka eksportētāja – pilnīgi legālā, civilizētā veidā, un tā ir adopcija uz ārzemēm. Uz krustcelēm mazs bērniņš rotaļājas... Tā mūsu brīvība, tā mūsu dzīvība? Ja kādam šāds skatījums šķiet pārlieku dramatizēts, tad pārdomām jāpiedāvā skaitļi. Lūk, mazliet statistikas, kas pieejama Bērnu un ģimenes lietu ministrijas resursos tīmeklī.

Ministra atļaujas par 120 bērnu adopciju uz ārvalstīm tika izsniegtas2004. gadā, 2005. gadā – par 111 bērnu, 2006. gadā – par 147 bērnu, 2007. gadā – par 114 bērnu adopciju uz ārvalstīm. Ārvalstu adoptētāji ievērojami biežāk kā Latvijas adoptētāji pauduši vēlmi adoptēt vairāk nekā vienu bērnu (brāļus un māsas). No gada gadā vietējo adoptētāju vēlmes (arī iespējas?) atpaliek no ārzemnieku reāli vienā ģimenē adoptēto brāļu un māsu skaita. Tā, piemēram, 2004. gadā 16 ārzemnieku ģimenes adoptēja vienlaicīgi 2 bērnus, viena ģimene – 3 bērnus un viena ģimene – 4 bērnus. 2005. gadā 16 ārvalstu ģimenes vienlaicīgi adoptēja 2 bērnus, trīs ģimenes – 3 bērnus un viena ģimene adoptēja vienlaicīgi 4 bērnus. 2006. gadā 25 ārvalstu adoptētāju ģimenes adoptējušas vienlaicīgi 2 bērnus, 2007. gadā 17 ārvalstu adoptētāju ģimenes vienlaikus ir adoptējušas 2 bērnus, septiņas – 3 bērnus, divas – 4 bērnus, bet viena ārvalstu adoptētāju ģimene vienlaikus adoptējusi pat 5 bērnus.

"Pat vislabvēlīgākajai ģimenei naudas trūkums spēj liegt izšķiršanos par tādu soli kā bērniņa adopcija. Mūsu valsts vēl tikai mācās paust lojalitāti pret bērnu likteņiem."

Latviešu politiķi, protams, var arī turpināt nemitīgi gadiem uz priekšu gausties par tiem dzīvā spēka resursiem, ko no latviešu tautas ar asiņainu muti ir izplosījis padomju okupācijas režīms, un teju vai bezperspektīvi imitēt darbību, ka kāds vispār taisās Krievijai mēģināt pieprasīt par to mīklainas kompensācijas. Lai nu tā būtu – iespējams, nepaies ne puse gadsimta, kad Krievija būs ar mieru kompensācijās par okupāciju piešķirt kaut ko vairāk par „ēzeļa ausīm”. Tostarp mēs varbūt tomēr labāk saskaitīsim, cik bērnu vienā vidējā latvieša mūžā, tas ir, aptuveni 70 gados, mēs paši esam gatavi brīvprātīgi deportēt adopcijai uz ārzemēm? Sareizināsim šos 70 gadus kaut vai ar vismazāko – 2005. gadā uz ārzemēm adoptēto bērnu skaitu – 111. Tie ir 7770 bērni. Tālāk demogrāfi varētu ļoti profesionāli aprēķināt, kāds robs tautas dzīvajā miesā tiek cirsts vismaz četrās paaudzēs, jo no tautas dabiskās attīstības tiek izslēgti arī visi uz ārvalstīm adoptēto bērniņu iespējamie pēcnācēji.

Kā intervijā Latvijas Vēstnesim izteicās Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Ārpusģimenes aprūpes departamenta Adopcijas nodaļas vadītājs Jānis Veinbergs, īpaša politika adopcijas jomā ir mūsu kaimiņiem igauņiem, uz kuru īpašo, bieži vien izteikti pragmatisko pieeju norisēm savā valstī mēs, latvieši, nereti atskatāmies ar... neizpratni. Izrādās, ka igauņi sadarbību adopcijas jomā attīsta tikai ar savu brāļu zemi Somiju, tālredzīgi paturot savus bērnus somugru tautu grupas ietvaros. Un neviens nav morāli tiesīgs pārmest abām tautām šādu savdabīgu egoismu. Varbūt pajautāsim sev – kāpēc mums pietrūkst igauņu racionālisma nākotnes redzējumā? Tostarp simtiem latviešu izcelsmes bērnu kļūst par francūžiem, amerikāņiem, itāļiem, kanādiešiem, vāciešiem, arī spāņiem un zviedriem...

Protams, ir tomēr jāpasaka pietiekami skaidri, ka būtu ļoti negodīgi it kā ļoti cēlu, bet tomēr arī gana abstraktas nākotnes jeb nacionālu interešu vārdā liegt ikvienam un katram konkrētam bērnam piedzīvot ģimenes laimi vismaz ārvalstīs, citas tautas klēpī, ja ne pašu zemē. Vai tiešām neko nevar darīt, lai iespējami vairāk bērnu paliktu pašu valstī un kļūtu par pilsoņiem un patriotiem, kas šo zemi un valsti vedīs tālāk, nākotnē? Vai tiešām mums būtu akli jāpieņem, ka Latvijas valstī ir tāds fatāls naudas trūkums, ka tā nespēj pietiekoši spēcīgi atbalstīt adoptētājus vecākus savā zemē, lai nebūtu jāpaļaujas uz ārzemnieku žēlsirdību un uz mūžu jāatvadās no saviem mazajiem pilsoņiem? Vārds prioritāte mūsu varas vīru mutēs jau ir gana valkāts, lai mēs spētu noticēt, ka verbāliem apliecinājumiem vienmēr seko arī valstsvīru cienīgi darbi.

Nauda nespēj visu?

Protams, nauda nav visvarena, tā cilvēku dzīvē nespēj aizstāt nedz mīlestību, nedz žēlsirdību, nedz ģimenes siltumu. Taču pat vislabvēlīgākajai ģimenei tās trūkums spēj liegt izšķiršanos par tādu soli kā bērniņa adopcija. Mūsu valsts lojalitāti pret bērnu likteņiem paust vēl tikai mācās. Un valsts piešķirta nauda, kas ieguldīta bērna nākotnē, tomēr ir ārkārtīgi svarīgs, ārkārtēji nepieciešams atbalsts. Vienreizējā atlīdzība par adopciju Ls 1000 apmērā ieviesta pavisam nesen – 2005. gadā. Jānis Veinbergs Latvijas Vēstnesim apliecināja, ka absolūtais vairākums adoptētāju pieprasa izmaksāt valsts piedāvātos naudas līdzekļus, neraugoties uz to, ka tie drīzāk ir simboliski. Ja šodienas cenās sarēķinām, cik un kādu drēbīšu, bērnu autiņu, bioloģiskās pārtikas burciņu vai putriņu maisījumu bērniņam var nopirkt par 35 latiem, tad acumirklī kļūst skaidrs, ka šie līdzekļi ir pilnīgi nepietiekami. Bērnam augot, viņa elementārās vajadzības arī pieaug. Jau sen tiek diskutēts par to, ka nauda būtu ieguldāma nevis bērnu namos, bet gan tieši ģimenēs, kuras, adoptējot bērnus, ne tikai uzņemas par viņiem pilnu atbildību, bet sniedz viņiem pašu galveno – māmiņu un tēti, mājas un ģimenes siltumu. Pašlaik Bērnu un ģimenes lietu ministrija apsver iespējas rosināt Ministru kabinetam palielināt atlīdzības apmēru par aprūpi vai aizbildnību, taču pašreizējā valsts budžeta iespējas, augstā inflācija pozitīvu risinājumu lielākam ģimenes atbalstam drīzāk padara problemātisku, nevis cerīgu.

Informācija pārdomām

2006. gada sākumā Latvijā bija 2881 bērns, kurš dzīvoja bērnunamos vai patversmēs, uz 2007. gada 1. janvāri viņu skaits bija samazinājies – tādu bija 2621. Tā paša gada sākumā Latvijā bija vairāk nekā 1300 bērni, kurus bija iespējams adoptēt. Latvijā netiek apkopota informācija par to, vai Latvijas iedzīvotāji adoptē bērnus ārzemēs. Daudz ir tādu bērnu, kuri diemžēl nemaz neatrodas adopcijas reģistrā. Viņi pirmos trīs gadus dzīvo bērnu aprūpes centros, vēlāk ilgu laiku uzturas bērnunamos. (Faktiski bērni ārpusģimenes aprūpes iestādēs uzturas līdz brīdim, kad tiek nodrošināta to atgriešanās bioloģiskajā ģimenē vai bērns tiek adoptēts). Viņu vecākiem nav atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības, un līdz ar to viņus nemaz nav iespējams adoptēt. Lielākā daļa no bāreņu aprūpes centros dzīvojošajiem ir dzīvu vecāku bērni, no kuriem mātes atteikušās līdz ar viņu piedzimšanu, kā arī tie, kuru vecākiem atņemtas vecāku tiesības. Daudzu bērnu ģimenēs ir pastāvīgas krīzes situācijas, joprojām pieaug to skaits, kuri atrodas valsts aprūpē. Vairākums bāreņu aprūpes centros nokļuvuši no nelabvēlīgajām ģimenēm un jau no mazotnes ir izjutuši, kas ir nabadzība, zina, ko nozīmē alkoholisms un vardarbība.

"Izrādās, igauņi sadarbību adopcijas jomā attīsta tikai ar savu brāļu zemi Somiju, tālredzīgi paturot savus bērnus somugru tautu grupas ietvaros."

Bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem valsts nodrošina ārpusģimenes aprūpi. Pašlaik Latvijā trīs dažādu veidu bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes sniedz tiem sociālo aprūpi atkarībā no viņu vecuma un veselības stāvokļa.

Bērnu bāreņu aprūpes centros (BBAC) tiek nodrošināta sociālā aprūpe bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem līdz 2 gadu vecumam, kā arī bērniem ar fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem līdz 4 gadu vecumam. Šos centrus finansē valsts budžets. Specializētie bērnu sociālās aprūpes centri (SBSAC) sniedz sociālo aprūpi bērniem invalīdiem ar smagiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem no 4 līdz 18 gadu vecumam, un tos finansē valsts līdzekļi. Bērnu namu patversmes

nodrošina sociālo aprūpi bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem no 2 līdz 18 gadu vecumam, un tos finansē pašvaldību budžeti. Darbojas arī ģimenes bērnunami un nevalstisko organizāciju bērnunami.

Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU