NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
10. martā, 2010
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Labklājība
8
8

Aizdod man, lūdzu, savu ģimeni!

Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Ir audžuģimenes, kas zem sava spārna labprāt ņemtu vēl kādu bērnu, bet tam nav atbilstošu dzīves apstākļu.

FOTO: fotobrahlov.narod.ru

Latvijā ir apmēram 400 audžuģimeņu. Tā kā Rīgā dzīvo gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju, te vajadzētu būt vismaz 150 audžuģimenēm. Bet nav. Rīgā ir tikai 19 audžuģimenes, un tajās dzīvo vien 30 bērni. Daļa mazo rīdzinieku ir atraduši ģimeni ārpus Rīgas vai nonākuši pie aizbildņiem, bet citi ik dienu joprojām pavada bērnunamos.
„Vai Tu man aizdotu savu ģimeni?” – tā jautā dzeltens cālēns Rīgas bāriņtiesas izveidotajā plakātā, kas ir mudinājums kļūt par audžuģimeni.

Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs piekrīt: jā, audžuģimenes Rīgā ir problēma. Pagājušā gada beigās audžuģimeņu aprūpē (arī ārpus Rīgas) bija 101 rīdzinieks, 587 bērni uzturējās aprūpes iestādēs (bērnunamos), bet 1377 bērni atradās aizbildņu ģimenēs.

Jāpiebilst gan, ka ne visi bērni, kas atrodas bērnunamā, var nonākt audžuģimenē – daļa ir ļoti slimi; savukārt tie, kas ir pusaudža vecumā, labprāt izvēlas dzīvi bērnunamā. Protams, liela daļa mazuļu labāk justos ģimenes gaisotnē. A.Krasnogolovs: „Bērnam būtu jāaug ģimeniskā vidē! Bērnunamā viss ir padots gatavs. Bet bērnam būtu jāredz, kā uzvāra olu, kā veidojas ģimenes budžets, kā cilvēki strādā, lai saņemtu naudu un kaut ko nopirktu. Bērnunamā šādu vidi nekad pilnībā radīt neizdosies.”

Bāriņtiesas priekšsēdētājs cer, ka līdz gada beigām Rīgā būs vismaz 50 audžuģimenes un tajās ikdienu pavadīs vismaz 150 bērni. Viņš atzīst, ka jau pašlaik būtiski ir palielinājusies rīdzinieku interese par iespēju iegūt audžuģimenes statusu. Pēdējā laikā iknedēļas pieņemšanās par iespēju iegūt šo statusu interesējas vidēji pieci apmeklētāji. Protams, ne visiem to arī piešķirs.

"Iespēju kļūt par audžuģimenēm varētu izmantot daudzi bezdarbnieki, īpaši bez darba palikušie skolotāji un mediķi."

Bāriņtiesa izskata dokumentus, izpēta laulāto (personas) dzīves apstākļus, kā arī motivāciju un spējas audzināt bērnu, tikai tad sniedz atzinumu par piemērotību audžuģimenes pienākumu veikšanai. Ja atzinums ir pozitīvs, topošā audžuģimene noklausās bezmaksas mācību kursu, un tad bāriņtiesa pēc pārrunām pieņem lēmumu par audžuģimenes statusa piešķiršanu vai atteikumu.

Kāpēc Rīgā nav?

Lielākajai daļai problēmu aizbildinājums ir – mums nav naudas. Šo atrunu gan nevar attiecināt uz Rīgas audžuģimenēm. „Problēma noteikti nav finansējumā,” uzskata A.Krasnogolovs. Pašlaik audžuģimenes Rīgā tiek pietiekami dāsni atbalstītas. Valsts kā algu audžuģimenei neatkarīgi no bērnu skaita tajā maksā 80 latus mēnesī, Rīgas pašvaldība – vēl 150 latus. Par katru bērnu ģimene saņem arī valsts pabalstu – 8 latus mēnesī un pašvaldības atvēlētos 135 latus mēnesī bērna iztikai.

Tātad – ja audžuģimenē ir pieņemts viens bērns, par to mēnesī audžuvecāki saņem 373 latus, ja divi - 516, bet ja trīs – 659 latus. Turklāt Rīgas dome katram bērnam gadā atvēl vēl 115 latus mīkstā inventāra (gultasveļa, matracis utt.) un apģērba iegādei.

Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs stāsta: „Manuprāt, iespēju kļūt par audžuģimenēm varētu izmantot daudzi bezdarbnieki, īpaši bez darba palikušie skolotāji un mediķi. Mazliet grūtāk šo iespēju būtu izmantot pensionāriem, jo par audžuvecākiem var kļūt līdz 60 gadu vecumam. Tomēr nekas nav kā akmenī iekalts, pastāv izņēmumi. Ja vecmāmiņai un vectētiņam ir, piemēram, māja un citi apstākļi, lai uzņemtos audžuģimenes lomu – kāpēc ne!?”

Viens no būtiskākajiem faktoriem, kādēļ Rīgā audžuģimeņu trūkst, – ir pārāk maz informācijas par to, kas vispār ir audžuģimene. Audžuģimeņu kustību Latvija iepazina salīdzinoši nesen, pirms sešiem gadiem, tādēļ sabiedrībā diemžēl par to ir visai atturīgs un stereotipiem pilns priekšstats.

Audžuģimene ir cilvēks vai cilvēki, kas svešam bērnam dod pajumti, rūpējas un audzina viņu noteiktu laiku, apņemoties būt pilnvērtīgi vecāki un par to saņemot zināmu atbalstu no valsts un no pašvaldības. Audžuģimene bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts, vai viņam tiek nodibināta aizbildnība. Turklāt ļoti daudzus pienākumus, piemēram, dažādu juridisko jautājumu kārtošanu par bērnu, joprojām uzņemas bāriņtiesa.

"Pat ja tas nav noteikts likumā, bāriņtiesu priekšsēdētājiem būtu jādara viss, lai neizšķirtu brāļus un māsas."

Bērns audžuģimenē pašvaldībai izmaksā gandrīz tikpat, cik bērnunamā, bet jūtamāka finansiālā atšķirība ir tad, kad ģimenē aug vairāki audžubērni – jo vairāk bērnu vienā audžuģimenē, jo izdevīgāk. Jāpiebilst gan, ka vieni vecāki nevar rūpēties vairāk kā par 10 bērniem, ieskaitot savējos.

 „Pat ja tas nav noteikts likumā, bāriņtiesu priekšsēdētājiem būtu jādara viss, lai neizšķirtu brāļus un māsas. Tas ir gluži cilvēcīgi – brāļiem un māsām jābūt kopā. Tomēr pašlaik bērni tiek šķirti, un es uz šādu rīcību skatos ļoti skeptiski,” uzsver A.Krasnogolovs.

Vēl kāds iemesls rīdzinieku atturībai ir sociālpsiholoģiskie faktori. Rīdzinieki, kā jau pilsētnieki, ir daudz aizņemtāki, viņiem ir citādas prioritātes. Rīdzinieki ir ļoti atsaucīgi dažādiem kampaņveidīgiem palīdzības veidiem: ja vajag, tūliņ un tepat saziedos, atradīs un iedos, cik vajag. Toties, lai uzņemtos ilgstošāku atbildību, rīdzinieki padomās daudz ilgāk, krietni niansētāk izsverot visus par un pret.

Bērns uz laiku

„Mums nav nevienas profesionālas audžuģimenes,” saka A.Krasnogolovs. Profesionāla audžuģimene ir privātais bērnunams miniatūrā - ģimene, kam ir izveidoti atbilstoši apstākļi, lai jebkurā laikā, ja vien ir brīva vieta, tā varētu savās mājās uzņemt bērnu, kas izņemts no īstās ģimenes. Piemēram, profesionālajiem audžuvecākiem varētu būt atbilstoši iekārtota dzīvesvieta – ar gultām bērniem, ar vietu rotaļām un vietu mācībām. Tētis, teiksim, strādātu algotu darbu ārpus mājas, bet mammas darbs būtu audžuģimenes pienākumu pildīšana.

„Vislabāk, ja par audžuģimeni kļūst pilna ģimene – bērns tad redz, kā veidojas attiecības starp vīrieti un sievieti, gūstot arī savu pieredzi. Jo parasti šiem bērniem priekšstats par ģimeni ir maldīgs,” saka A.Krasnogolovs. Tādēļ izvēlei kļūt par audžuvecākiem vajadzētu patiesu pārliecību, patiesu vēlmi palīdzēt: par audžuvecākiem nevar kļūt vien naudas dēļ. Audžuģimenē bērns nonāk uz laiku, ar to jārēķinās, turklāt jāveicina viņa atgriešanās īstajā ģimenē – tā ir audžuģimenes misija. Vēl jāņem vērā, ka audžuģimenē bērns nedrīkst uzturēties ilgāk par gadu – pēc tam bērns atgriežas savā ģimenē, bērnunamā vai tiek adoptēts.

"Rīdzinieki ir ļoti atsaucīgi dažādiem kampaņveidīgiem palīdzības veidiem: ja vajag, tūliņ un tepat saziedos, atradīs un iedos, cik tik vajag."

Iespējams, tieši apziņa, ka audžubērns ir bērns uz laiku, liedz cilvēkiem uzņemties tik nopietnos, kā saka, sirds pienākumus. Vairākas ģimenes, kas apsver iespēju kļūt par audžuģimeni, baidās tieši no brīža, kad no bērna būs jāšķiras. Tas neapšaubāmi ir emocionāls risks.

Tomēr uz šo problēmu var paraudzīties arī citādi: ja tu vēlies bērniņu, viņš ir jāadoptē. Ja tu gribi palīdzēt viņam – kļūsti par audžuģimeni!

Idejas ir, vajag cilvēkus

Lai veicinātu audžuģimeņu skaita pieaugumu, Rīgas bāriņtiesai ir daudz ideju. A.Krasnogolovs priecājas, ka jau tagad audžuģimeņu kustību aktīvi atbalsta Rīgas dome, rīkojot dažādus pasākumus un neliedzot cita veida atbalstu.

Bāriņtiesa ir apkopojusi idejas, ko pašvaldība vēl varētu darīt, lai veicinātu audžuģimeņu skaita pieaugumu. Tā, piemēram, varētu pievērst uzmanību šo ģimeņu dzīves apstākļu uzlabošanai. Vairākas jau esošās audžuģimenes atzinušas: jā, mēs labprāt ņemtu vēl kādu bērnu, bet mums ir pārāk mazas telpas. Ja pašvaldībai pietiktu līdzekļu, audžuģimenēm varētu dot iespēju dzīvot sociālajās mājās, piešķirt dienesta dzīvokli, piešķirt pabalstu īrei vai dot atlaides komunālajiem maksājumiem. Materiālo atbalstu varētu sniegt arī citā veidā.

Pašlaik bez vecāku aprūpes palikušie bērni, kas nonāk audžuģimenēs, Rīgas sabiedriskajā transportā var braukt bez maksas, bet zināmas atlaides varētu piešķirt arī pašiem audžuvecākiem. Audžuģimenēm varētu piedāvāt arī atlaides veselības aprūpei, īpaši tādēļ, lai mudinātu paņemt arī slimos bērniņus.

Audžuģimeņu bērniem varētu piešķirt brīvpusdienas, naudu mācību līdzekļu iegādei - ideju ir daudz, bet šī brīža ekonomiskajā situācijā tās, visticamāk, piepildīt neizdosies. Tomēr A.Krasnogolovs cer: kad nauda būs, idejas īstenosies.

Lai palīdzētu audžuģimenēm, vajadzīgas pašas audžuģimenes. Pirmais solis, lai par tādu kļūtu, – ir jādodas uz bāriņtiesu.

Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU