Likums visiem vienāds
Aizvadītais gads nesis daudz pārmaiņu valstī, bet kāds tas bijis raugoties no Rīgas reģiona kriminālpolicijas viedokļa?
Gads bija ļoti sarežģīts, bet tomēr interesants. Pasaulē notika pārmaiņas un, protams, tās ietekmēja arī policiju. Bet, runājot par pagājušo gadu, nevar nepieminēt Rīgas reģiona izveidošanu, kas kopējā sistēmā sāka strādāt no 1. janvāra. Un reģions, ja skatāmies visas Valsts policijas kontekstā, ir trešā daļa Latvijas policijas. Tas nav maz.
Vai Rīgas reģiona izveide ir attaisnojusies?
Domāju - jā. Ir vienots skatījums uz lietām un procesiem. Un ir vienota sistēma. Un šī sistēma strādā. Atceramies kaut vai pagājušā gada janvāri, kad notika divu uzņēmēju – Ivanovas un Lūša - slepkavība ļoti īsā laika posmā, ar nedēļas intervālu. Slepkavības, izmantojot šaujamieročus, ar izteiktām organizētās noziedzības iezīmēm. Arī šīs lietas parādīja reģiona izveides nepieciešamību. Ja toreiz nebūtu reģiona ar vienotu struktūru un spēku dislokāciju, nezinu, vai uz aizdomu pamata par Ellas Ivanovas slepkavību uzreiz būtu aizturētas pirmās personas. Vai vispār tā lieta būtu nonākusi tik tālu kā šobrīd – nodota prokuratūrai.
Ivanovas lietā aizturētās personas tik tiešām bija ar „smagu bagāžu”...
Jā, savā ziņā šeit redzam problēmas, kas Latvijā nebija atrisinātas vairāk nekā desmit gadu garumā. Visu laiku tika runāts, ka nauda valda pār pasauli un viss ir ietekmējams, turpretī šiem cilvēkiem bija gan nauda, gan sakari, tomēr likums stāv pāri visam. Darbinieku atdeve, strādājot pie šīs lietas, un situācijas izpratne apliecināja, ka likums visiem ir vienāds. Neraugoties uz tām iespējām, kas šiem cilvēkiem bija un ko viņi izmantoja, īstenojot savu aizstāvību.
"Šiem cilvēkiem bija gan nauda, gan sakari, tomēr likums stāv pāri visam."
Šobrīd varbūt vecajās lietās viss nav pavirzījies uz priekšu, kā gribētos, bet patlaban galvenais uzsvars tiek likts uz šo konkrēto lietas izmeklēšanu, lai gan arī vecās lietas tiek virzītas. Attiecībā uz kaut kādu tiesisko regulējumu gadiem ieilgušajā situācijā, domāju, ka šīs lietas izmeklēšana bija visai spēcīgs signāls. Tāda kā tiesiskas valsts pamatu iemūrēšana.
Prognozes un īstenība
Ik gadu Kriminālpolicija veic risku analīzi. Cik no iepriekš prognozētā pērn attaisnojās, bet kas savukārt bija pārsteigums?
Vispirms jau pārsteigums bija tas, kas notika ar valsti. Neviens jau neko tādu negaidīja, un neviens arī neteica. Visi saprata – grūtības būs, bet neviens nebija gatavs tam, ka gandrīz nedēļas laikā viss var tik strauji mainīties. Tas noteikti būtu negaidītākais pārsteigums. Protams, šīs pārmaiņas ietekmēja arī noziedzību un tās attīstības tendences.
Arī tādas, ko nebijāt paredzējuši?
Noziedzība ir sociāli ekonomiska parādība, līdz ar to radās gluži jauni fenomeni, jaunas situācijas. Prognozējām, ka pēdējo gadu laikā pietiekami aktīvi izvērsies nekustamo īpašumu tirgus kļūs par vienu no galvenajiem noziedzības peļņas avotiem. Domājām, ka šajā jomā varētu izcelties nopietna biznesu pārdale, bet nekustamā īpašuma burbulis plīsa un izčākstēja ātrāk, nekā varēja gaidīt. Drīzāk aktuālas kļuva parādu atgūšanas lietas, izmantojot nelikumīgas metodes. Tad zādzības. Arī par tām mūsu prognozes piepildījās tikai daļēji. Gatavojāmies ne tikai mantisko noziegumu kāpumam, bet arī profesionāli pastrādāto zādzību palielinājumam. Bet pieauga tieši neprofesionālās zādzības, tādas, kuru paveikšanai nav nepieciešamas īpašas iemaņas vai organizēta grupa.
Kādas pārmaiņas skārušas noziedzīgās pasaules darboņus? Vai arī tur jūtamas iepriekš mazāk raksturīgas tendences?
Redzams, ka noziedznieku īpaši vairāk nekļūst, bet pieaug recidīvs. Cilvēki, kuri tiek aizturēti par noziegumu izdarīšanu, jau agrāk ir nonākuši mūsu redzeslokā. Varbūt kādu laiku viņi bijuši pieklusuši, bet tagad atkal atgriezušies.
Tas nozīmē, ka arī viņiem trūkst alternatīvas?
Jā, daļai iepriekš bija kaut kāda iespēja izdzīvot, daudzi piestrādāja būvniecībā, citos līdzīgos darbos, bet nu darba vairs nav. Viņiem tāpat ir jādzīvo, un zādzības ir viena no iespējām.
Tendence – nepamatotas agresivitātes pieaugums
Kāds varētu būt vidējais noziedznieka portrets?
Pietiekami neizglītots cilvēks, kurš jau iepriekš nonācis konfliktā ar likumu. Vecums dažāds.
Cik agresīvs un bīstams?
Nevarētu teikt, ka kopumā agresivitāte būtu pieaugusi. Drīzāk biežākas kļūst situācijas, kad savu mērķu īstenošanai agresivitāti imitē. Bet, ja runājam par sevišķi smagiem noziegumiem, tad tur iezīmējas cita tendence - nepamatotas agresivitātes pieaugums. Vai, citādi sakot, - iecietības trūkums. Šajā ekonomisko grūtību laikā cilvēki ir nervozi, uzvilkti. Jebkura jautājuma risināšana var novest pie konflikta, kura laikā pie rokas var trāpīties nazis vai kas cits, un situācija jau pāraug nepamatotā agresivitātē.
Tātad spriedzes līmenis sabiedrībā ir augsts?
Jā, noteikti. Un tā ir tā nemotivētā agresivitāte, ko raksturo skaidri redzams iecietības deficīts.
Par ko liecina iedzīvotāju tendence pēdējā laikā aktīvi iegādāties pašaizsardzības līdzekļus – gāzes baloniņus, pat gāzes ieročus? Viņi jūtas apdraudēti, neuzticas policijai, vai arī tā ir masu psihoze uz kopējā stresa fona?
Analizējot kopējās noziedzības tendences, nav pamata uzskatīt, ka būtu ļoti liels noziegumu pieaugums. Nav! Manuprāt, šobrīd īpaši tiek uzsvērts – tu vari kļūt par upuri. Līdz ar to tas baloniņš vai ierocis šķiet sava veida drošības garants. Bet, ja paskatītos, cik bieži tie tiek lietoti, izrādās - ļoti maz. Līdz ar to pašaizsardzības līdzekļu iegādi vairāk veicina psiholoģiska ietekme nekā objektīva nepieciešamība.
"Pašaizsardzības līdzekļu iegādi vairāk veicina psiholoģiska ietekme nekā objektīva nepieciešamība."
No otras puses, tas nemaz nav slikti, jo cilvēkam liek piedomāt, kā nekļūt par upuri, atcerēties par lietām, kas saistītas ar viņa drošību. Un ir ļoti svarīgi izvēlēties, kur tu ej, ar ko un kāpēc.
Protams, jāatceras, ka tumsa ir noziedznieka sabiedrotais. Tātad tās ir tumšas, nomaļas vietas: parki, vārtu rūmes, neapgaismotas kāpņutelpas, kur vajadzētu būt uzmanīgiem. Bet tādas tās ir bijušas visos laikos. Šādās vietās lielākoties notiek laupīšanas - izrauta somiņa, atņemts mobilais telefons vai citas personīgās mantas. Tad lietot gāzes baloniņu ir ļoti efektīvi. Bet paradokss - tiem, kuri aplaupīti, baloniņu nav bijis...
Vai cilvēks ir gatavs ierocim
Gāzes baloniņš pašaizsardzībai ir viens, bet gāzes ierocis – gluži kas cits. Vai šeit neslēpjas arī nopietni riski?
Tas vairāk ir psiholoģisks jautājums – vai cilvēks ir gatavs ierocim? Ja tev ir ierocis, ir jābūt gatavam arī to izmantot. Pretējā gadījumā pašaizsardzībai paredzētais ierocis var kļūt par apgrūtinājumu vai pat risku. Tas attiecas gan uz gāzes, gan kaujas ieročiem. Runājot par ieročiem, jāatceras, ka neatkarīgi no tā – vai tu vari aizmukt, saukt palīgā, noslēpties – likums cilvēkam dod tiesības pretoties. Tev ir tiesības aizsargāt sevi un savu ģimeni. Ja tev tiek piedraudēts ar pistoli, tev ir tiesības lietot ieroci pašaizsardzībai. Samērīgi, protams.
"Neziņa ir pats lielākais cilvēka ienaidnieks, jo nav skaidrs, kā uzvesties, ko darīt un ko gaidīt."
Vai daudz ir gadījumu, kad ieroči tiek likti lietā?
Ļoti maz. Ļoti. Šī situācija mani zināmā mērā uztrauc. It īpaši, ja runājam par laupīšanām spēļu zālēs, veikalos, kur ir reāla apsardze. Tad rodas jautājums – vai laupīšana nav inscenēta? Ja tur ir profesionāla apsardze, ja apsargam ir piešķirts ierocis, tad viens no viņa pamatuzdevumiem ir aizsargāt konkrēto objektu. Ja uzbrukums notiek, izmantojot šaujamieroci, tad apsargam adekvāti jārīkojas. Ja gadījumu, kad seko adekvāta rīcība, būtu vairāk, tad arī laupītāji krietni padomātu, vai viņiem tas ir vajadzīgs.
Ja kopumā noziegumu skaita pieaugums saistāms ar neprofesionālo noziedzību, tad kā šis laiks ietekmējis profesionālo noziedzību?
Protams, pastāv organizētas grupas, kas radītas ar konkrētu mērķi – veikt kaut kādus noziegumus. Te jau ir runa par rūpīgu gatavošanos, plānošanu un izpildīšanu. Arī pagājušā gada pavasara un vasaras aktualitāte - juvelierizstrādājumu zādzības, iebrukumi veikalos - bija lielisks piemērs tam, kā šādas grupas darbojas. Iepriekš izpētīti objekti, sagatavotas shēmas un izplānotas zādzības. Tas viss norāda uz profesionālo noziedzību. Pārsvarā tās ir zādzības nakts laikā no veikaliem, noliktavām, loģistikas grupām, izmantojot uzņēmumu drošības sistēmu vājās vietas, arī uzskaites un kontroles trūkumu. Jo noziegums vēlāk tiek fiksēts, jo grūtāk to ir izmeklēt. Diemžēl. Bet kopumā jāsaka: profesionālās noziedzības viļņa, kuru mēs gaidījām, nebija. Arī tā ir visai spilgta kopējo situāciju Latvijā raksturojoša tendence.
Uz kāda pamata būvēt valsti
Kā ar narkotiku lietām? Vai šajā jomā bijuši negaidīti pārsteigumi?
Noziegumiem, kas saistīti ar narkotiskajām vielām, ir divkārtējs pieaugums. Par ko tas liecina? Narkotiku problēma tikai vēršas plašumā, un, kad tā apstāsies, kas to apstādinās, nevienam nav skaidrs. Valsts programmas termiņš narkotiku ierobežošanai jau beidzies, bet jaunas programmas nav. Patiesībā arī vecajai naudas nebija.
Toties publiskajā telpā nupat parādījies kārtējais raksts, ka pasaulē vajadzētu narkotikas legalizēt, jo cīņa ar tām nav efektīva un esot neekonomiska…
Legalizēt narkotikas un vērst to uz nodokļu iekasēšanu? Domāju, tas nekad nenotiks, jo pēc definīcijas tas nevar notikt. Bet kur tas vilnis apstāsies un kad – neviens nezina. Piedāvājums vienmēr seko pieprasījumam. Ja narkotiskās vielas ir pieejamas, tas nozīmē, ka pēc tām ir pieprasījums. Arī cenu kritums īpaši nav vērojams. Tas liecina, ka sadarbība starp pieprasījumu un piedāvājumu ir pietiekami stabila un monotona. Galvenais jautājums te ir par pieprasījuma apkarošanu, par cilvēka motivēšanu. Par to, lai viņš padomātu - kāpēc lieto narkotikas, un par alternatīvu – kāpēc nelietot. Bet alternatīvas īsti nav...
Ja tā dēvētajos treknajos gados valsts narkotiku ierobežošanas programmai nespēja rast finansējumu, tad diezin vai tas radīsies šobrīd.
Var jau teikt, ka valstī ir krīze, ka viss ir jāsamazina, jātaupa. Bet, manuprāt, beidzot ir pie kaut kā jāapstājas un jāpadomā - kas tad šai valstij būs pamatā, uz kā valsti cels, kā krīzi pārvarēs? Neziņa ir pats lielākais cilvēka ienaidnieks, jo nav skaidrs, kā uzvesties, ko darīt un ko gaidīt.
Ir jāpasaka: mēs ekonomēsim un samazināsim, bet ir tādas nozares, kuras saglabājam un nesašaurinām, jo tas ir valsts pamats. Vai tā būs ekonomika, eksports, izglītība, iekšējā drošība vai, piemēram, kultūra. Tas vienkārši ir jāpasaka! Ir jāzina, kurp tiks virzīta tā nauda un kas tiks stiprināts.
