Banku skaistie principi jāievieš praksē
Jūs nesen minējāt, ka ekonomikas sildīšanai svarīgi atsākt kreditēšanu. Iedzīvotājiem un biznesiem jau tā ir visai liels kredītu slogs, vai tas tikai nepasliktinātu situāciju?
Ekonomikas stimulācijas paketes, kuras valdības veic, koriģējot budžetu, nevarēs izglābt valstis no recesijas, ja neatsāksies banku kreditēšana. Tas attiecas arī uz Latviju. 2006.-2007. gadā kredītu daudzums vairāk nekā divkāršojās, turpretī tagad kopš oktobra tas samazinās. Kredītu apsīkšana recesijas apstākļos šo stāvokli tikai vēl vairāk palielina. Cilvēki ne tikai nevar dabūt jaunus kredītus, bet ir jāatmaksā esošie bez iespējām tos pārkreditēt vai piesaistīt jaunus attīstībai. Te var atgriezties vēsturē un skatīties, kā izveidojās šī situācija – inflācijas kāpums, nekustamā īpašuma (NĪ) burbulis. Valdība laikus nereaģēja, nesamazināja inflāciju un nevērsās pret straujo cenu kāpumu NĪ sektorā, apliekot ar nodokli spekulācijas ar īpašumiem. Tas tika veikts ar lielu novēlošanos, un tagad atkal visas šīs normas ir atceltas.
Ja mēs gribam, lai notiktu ekonomiskā attīstība, kreditēšanai ir jāatjaunojas. SEB savā stratēģijā skaidri raksta, ka kreditēšanas pieaugumam jābūt vienmērīgam un Latvijas ekonomiskajai situācijai atbilstīgam. Kādā veidā šai situācijai atbilda straujais kreditēšanas pieaugums laikā, kad ekonomika tāpat bija pārkarsusi, un kā atbilst kreditēšanas kritums tagad, kad ekonomikā ir recesija, – nav skaidrs.
Banku darbības principi ir skaisti noformēti, taču žēl, ka praksē tie netiek pildīti. Skaidrs, ka bankas strādā savā noteiktajā vidē. Ja valdība no savas puses kreditēšanu neregulēja tad, kad tas bija vajadzīgs, tagad sekas ir diezgan nepatīkamas. Tai pašā laikā, ja zviedru bankas runā par kaut kādu savu atbildību, tad praksē tas neizpaužas.
Kā varētu izpausties banku atbildība par ekonomikas pārkarsēšanu?
Tagad, lai pārvarētu recesiju, ir nepieciešama banku kredītu pieejamība. Tam, ka tagad kredītu apjoms samazinās, nav nekāda ekonomiska pamata, drīzāk tā ir banku nevēlēšanās kreditēt. Bankas tur lielas summas obligāto rezervju normu nodrošināšanai, tām ir ap 300 miljonu latu virsrezerves. No šīs summas var ģenerēt kredītus tautsaimniecībai.
Kāpēc bankas ir tik piesardzīgas, varbūt tās biedē likviditātes problēmas?
Bet likviditātes problēmas tieši rodas no tā, ka neviens nedod kredītus. Likviditātes problēmas nerodas no nekurienes. Pat ASV valsts līdzekļus, kas tika piešķirti bankām, tās nav novirzījušas kreditēšanai. Lielākā daļa naudas ir iesaldēta, daļa no līdzekļiem vienkārši tika izmaksāta banku vadītājiem prēmijās, kas ir pilnīgi nepieņemami.
Arī Latvijā bankas acīmredzot kreditēšanu uzskata par pārāk riskantu, bet ar šādu rīcību bankas šos riskus tikai palielina, tai skaitā sev. Daudzi labie kredīti šādas politikas rezultātā pārvērtīsies par sliktiem kredītiem. Obligāto rezervju norma ir samazināta, taču bankas tāpat klusē.
Ja šie kredīti kļūtu pieejami, tad kā tos varētu administrēt un novirzīt tā, lai tie ieplūstu reālajā ekonomikā, nevis spekulatīvajās nozarēs?
Tiešā veidā valdība var kontrolēt plūsmu tai naudai, kas tiek sadalīta ar valsts atbalstu. Tās ir mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) atbalsta programmas, valsts garantētie kredīti un citas pozitīvās stimulācijas metodes. Taču valsts ekonomisko aktivitāti var regulēt ar nodokļu politiku.
Lielā mērā NĪ burbulis izveidojās tādēļ, ka valdība, šo situāciju redzot, nereaģēja un neaplika spekulatīvos darījumus ar nodokli. Kaut kādi mēģinājumi tika veikti, bet ar lielu novēlošanos 2007. gada pavasarī, kad burbulis jau pats bija tuvu plīšanai. Taču pērn novembrī visus šos pasākumus atkal atcēla. Tautas partija aktīvi par to aģitēja tirgus atdzīvināšanas vārdā. Taču tikai ar nodokļa atcelšanu tirgu atdzīvināt nevar. Toties tad, kad atsāksies ekonomiskā aktivitāte, mēs ar savu nodokļu politiku atkal veicināsim spekulācijas ar nekustamo īpašumu. Tas nu tiešām būtu jāmaina, bet valdībai bija citādāks uzskats.
"Arī Latvijā bankas acīmredzot kreditēšanu uzskata par pārāk riskantu, bet ar šādu rīcību bankas šos riskus tikai palielina, tai skaitā sev."
Kopumā runājot par nodokļu sistēmu, es vienmēr esmu atbalstījis nodokļu sloga pārnešanu no darbaspēka uz kapitāla pieaugumu un īpašumu. Ja paskatāmies nodokļu slogu darbaspēkam, īpaši zemi atalgotam, redzam, ka tas vidēji ir lielāks nekā citās ES valstīs. Tai pašā laikā nodokļi kapitālam mums ir trīsreiz zemāki nekā ES. Arī īpašuma nodoklis: neraugoties uz NĪ burbuli, ieņēmumi no NĪ nodokļa šo gadu laikā samazinājušies no 1,2% līdz 0,6% no IKP, neraugoties uz to, ka NĪ cenas vairākkārt pieauga. Kaut kā jau tas tiek kompensēts. Mūsu gadījumā – ar augstākiem darbaspēka nodokļiem. Mūsu priekšlikums ir nodokļu sloga pārnešana. Mēs neaicinājām paaugstināt slogu patēriņam, jo patēriņa nodokļi mums pirms pēdējās PVN paaugstināšanas vēl bija ES līmenī.
Politiķi spītējuši nodokļu izmaiņām
Kā to reāli īstenot? Pie varas esošie politiķi jau labu laiku nešķiet tam gatavi.
Nedomāju, ka varēsim piespiest šos politiķus to izdarīt. Drīzāk būs jānomaina politiķi. Par šo pašu kapitāla pieauguma nodokli – tad, kad notika pirmās sarunas ar Valūtas fondu, kapitāla pieauguma nodoklis tika pārrunāts. Taču valdībai bija strikta nostāja – nē, kapitāla pieauguma nodokļus tikai no 2010. gada! Paaugstināt PVN pārtikai, medikamentiem, komunālajiem pakalpojumiem – to valdība mierīgi spēja. Kapitāla pieauguma nodokli – to labāk atliksim uz gadu.
Taču mēs zinām arī politiķus, kuri ir lēti pirkuši un dārgi pārdevuši uzņēmumu kapitāldaļas, nopelnījuši pusmiljonu vai līdzīgi un nodokļos nav maksājuši nevienu santīmu. Ir politiķi, kam šāda nodokļu politika ir izdevīga. Pieļauju, ka 2010. gadā tiks meklēti iegansti šo nodokli kārtējo reizi neieviest, tāpat kā ar sākumdeklarēšanos. Piemēram, Godmaņa valdības rīcības plānā ir skaidri ierakstīts, ka līdz 2009. gadam jāievieš sākumdeklarēšanās. Īstenībā to vajadzēja izdarīt jau Godmaņa pirmās valdības laikā. Vairākus gadus šo jautājumu muļļāja Kalvīša, tad Godmaņa valdība, un atkal tas nav izpildīts.
Jūs minējāt, ka viens no valdības uzdevumiem ir nodrošināt skaidru uzraudzību pār SVF aizdevumu - kā iegūt maksimālu efektu no šiem līdzekļiem?
Tas ir sarunu jautājums ar SVF. Nezinu, kurā pusē ir pārpratumi, bet vēl pirms mēneša valdība stāstīja, ka ievērojama daļa no šī starptautiskā aizdevuma līdzekļiem tiks novirzīti uzņēmējdarbības un eksporta veicināšanai. Tad atkal valdība saka – nē, nauda ir tikai budžeta deficīta segšanai, ārējā parāda atmaksai un banku sistēmai. Kāpēc šī nostāja mainījusies, nav zināms. Bet tieši tas ir jautājums, kas atkārtoti jāpārrunā ar SVF, jo arī pats SVF pagājušā gada decembrī publiskoja dokumentu „Fiskālā politika krīzes apstākļos”, kurā uzsver ekonomikas fiskālās stimulēšanas pasākumu nepieciešamību. Kāpēc nepiemērot šādu pieeju, ko atbalsta arī SVF te, Latvijā?
Par uzraudzību mēs zinām, ka tagad notiek mēģinājums tikt skaidrībā, cik īsti valsts ir ieguldījusi banku sistēmas stabilizācijā un cik vēl grasās ieguldīt. Pārāk caurskatāmi lēmumi nav, bet, cerams, - šīs atbildes mēs vēl saņemsim.
Daļa sabiedrības uztraucas, ka nauda aizplūdīs bankās un nenonāks reālajā tautsaimniecībā.
Ar to naudas daļu, kas tiks samaksāta sindikātiem, kas devuši „Parex bankai” sindicētos kredītus, tieši tā arī notiks. Šī daļa tiks aizmaksāta uz ārzemēm sindikātiem, un šīs naudas Latvijā vairs nebūs.
Par kaut kādu naudas atgriešanos Latvijā varēsim cerēt tad, kad būs runa par „Parex bankas” pārdošanu. Bankas tirgot finanšu krīzes apstākļos nav tā produktīvākā nodarbe. Varbūt to kādam var pārdot, bet cena būs smieklīga. Bankas jātirgo tad, kad ekonomiskā situācija pakāpeniski atjaunojas. Līdz ar to tai brīdī, kad starptautiskais finanšu tirgus normāli funkcionēs, varēs domāt par „Parex” pārdošanu un domāt, ka valsts tos ieguldījumus atgūs atpakaļ.
Runājot par sindikātiem, nesaprotama ir Latvijas Bankas nostāja, kura aicināja valdību jau šogad atmaksāt nevis 20% no šiem sindicētajiem kredītiem, bet 40 procentus. Kāda no tā jēga? Principā nekāda, tikai nauda divreiz ātrāk aizies prom Latvijas. Bet varbūt to naudu varētu mēģināt te vēl pirms tam apgrozīt? Kā šīs sarunas beigsies, būs redzams tuvākajā laikā.
Sarunas ar SVF būs jāatver no jauna
Tiek prognozēts milzīgs IKP kritums. Ko varētu darīt, lai nebūtu milzīgs iztrūkums budžetā un varētu kaut nedaudz pasargāt uzņēmumus?
Ko darīt – par to vajadzēja domāt vismaz pirms gadiem trim. Tad mums bija ekonomiskā izaugsme virs 10% no IKP. Bet tad neviens par tādiem makroekonomiskās stabilitātes apsvērumiem nedomāja. Repšes laikā ieviesa taupības režīmu, mazināja valsts pamatbudžeta bāzes izdevumus, lai ātrāk sabalansētu budžetu. Diemžēl saskārāmies ar koalīcijas partneru neizpratni un pretdarbību - valdošie politiķi jautāja, kam tāds taupības režīms vajadzīgs, vajag „gāzēt līdz grīdai”. Domāju, tagad daudziem no šiem kungiem ir kļuvis skaidrs, kāpēc ekonomiskās izaugsmes laikā ir jāsabalansē budžets.
Nekāda vienkārša risinājuma vairs nebūs. Šobrīd mēs esam atkarīgi no SVF aizdevuma. Mēs neesam brīvi savā izvēlē, mums jārunā ar SVF par to, kur šos līdzekļus varēs novirzīt.
"Kredītņēmēju likumiskā aizsardzība būs jāpilnveido."
Sarunas būs jāatver tik un tā, jo budžets bija veidots, pamatojoties uz IKP kritumu 5 procenti. Tagad prognoze jau ir 12 procenti. Situācija ir krasi atšķirīga. Plāns, ko izteica Godmanis un Slakteris vēstulē Valūtas fondam, ka var tikt vairāk palielināti nodokļi un vēl vairāk mazināti budžeta izdevumi, - tas šo valsti iedzīs vēl dziļākā recesijā. Mēs iesim vēlreiz to pašu ceļu, ko jau gājām, – paaugstinājām nodokļus, samazinājām izdevumus, ne administratīvos, bet tradicionāli taupījām uz skolotāju un mediķu algām, iesaldēsim pensijas.
Kamēr MK reorganizāciju atliek, valdība krīt. Ir valsts pārvaldes funkciju audits - nodalot pamatfunkcijas no tām funkcijām, ko var nodot ārpakalpojumos. Visi šie pasākumi prasa zināmu laiku, bet nodokļu politika ir jāsakārto, lai brīdī, kad būs jauns ekonomiskās izaugsmes cikls, mēs nenonāktu tai pašā situācijā, kur esam tagad. Lai mūsu nodokļu politika stimulētu ieguldījumus nozarēs, kas dod reālu pievienoto vērtību, nevis spekulācijas.
Kā jūsu raksturotās nodokļu izmaiņas varētu ietekmēt ārvalstu investorus?
Nodokļu vide mums tāpat ir gana pievilcīga, mums ir pietiekami zema uzņēmumu ienākuma nodokļu likme. ES līmenī mums ir arī relatīvi zema iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme. Smagāk ar nodokļiem ir aplikts mazāk atalgotais segments. Bet tas starptautiskos investorus uztrauc mazāk. Ārvalstu investoriem mūsu nodokļu politika ir izdevīga.
Latvijas Bankas prezidents min, ka skandināvu bankas bažījas par iespējamu likumdošanas maiņu banku sektorā..
Runājot par kreditēšanu, viena lieta ir populisms par maksājumu iesaldēšanu. Cita lieta, ka mums ir nesakārtota fizisko personu bankrota procedūra. Citās valstīs fiziskām personām ir iespējas bankrotēt, kas nozīmē, ka tajā brīdī bankas vai citi kreditori var īpašumus cilvēkam atņemt. Taču iestājas brīdis, kad šim procesam tiek pielikts punkts - tiek uzskatīts, ka cilvēks ir bankrotējis, vairāk kreditori no viņa neko nevar dabūt.
Latvijā tā situācija ir tāda, ka bankas var vajāt cilvēku visu mūžu, nav tāda brīža, kad var pateikt – viss! Šī fizisko personu, kredītņēmēju, aizsardzība būtu pilnveidojama, un ar šo situāciju mums praksē būs jāsaskaras un risinājumi būs nepieciešami.
Ir pozitīvi risinājumi, ja to atļauj budžets, kad valsts veido NĪ fondus vai uzliek ierobežojumus bankām, lai tās nevar izlikt cilvēkus no viņu vienīgajiem mājokļiem - tad viņiem šis mājoklis ir jāīrē, bet cilvēki netiek izmesti uz ielas. Ir dažādi risinājumi, un tie būs jāievieš gana ātri, jo redzam, ka šīs problēmas samilzt ar katru mēnesi. Jautājums, vai to darīs populistiskā veidā, kā to sludina Šlesers, vai ieviesīs pārdomātus, pasaulē pieņemtus risinājumus.
Runājot par bažām, ka zviedru bankas varētu aiziet no Latvijas tirgus, jāņem vērā, ka visās lietās pastāv līdzsvars. Ja valsts sāk izvirzīt kādas pilnīgi nepieņemamas prasības investoriem, tad investori no tirgus aiziet. Šai gadījumā nav runas par pilnīgi nepieņemamām prasībām, kā, piemēram, Šlesera priekšlikumā. Kredītņēmēju aizsardzības mehānismi nebūs tie, kas liks bankām aiziet. Mēs zinām, ka skandināvu bankas ir tās, kuras vairākkārt ir apliecinājušas savu interesi palikt Latvijas tirgū.
1. martā noritēs īpašs ES Austrumeiropas valstu samits, kur runās par reģiona īpaši smago situāciju. Kā ES pārnacionālajā līmenī var palīdzēt šīm valstīm?
ES noteikti kaut ko darīs. Aktuāls joprojām ir jautājums par struktūrfondu apguvi, atvieglojot administratīvās procedūras, nodrošinot avansa maksājumus. Bet, ja struktūrfondiem mums pretī nebūs līdzfinansējuma, tad apguves paātrināšana neko nedos. Un, pēc FM aprēķiniem, budžetā pietrūkst ap 100 miljoniem latu līdzfinansējuma.
Latvija nav ņēmusi vērā ES rekomendācijas par PVN likmes pagaidu samazināšanu. Nesen Eiroparlaments atbalstīja PVN pazeminātās likmes plašāku ieviešanu, paplašināja to preču un pakalpojumu klāstu, kam var piemērot pazemināto PVN likmi, ko valstis var izmantot arī patēriņa stimulēšanai. Diemžēl Latvijā mēs likmi esam tikai paaugstinājuši.
