Sarīkojot vērienīgas protesta akcijas, zemniekiem izdevās panākt politiķu neredzētu piekāpšanos viņu izvirzītajām prasībām. Vai ir notikušas kādas līdzšinējā varas un sabiedrības attiecību modeļa izmaiņas?
Par to vēl ir pāragri spriest. Iespējams, pēc pāris gadiem atskatoties, mēs varēsim secināt, ka šis ir bijis pirmais grūdiens kādā garākā notikumu ķēdē, kas beigusies ar attiecību transformāciju. Bet tikpat iespējams, ka tā nav.
Kopumā es šo situāciju redzu tā. No vienas puses, ir objektīvā realitāte – mums ir virkne faktoru, kas apstiprina: patlaban neuzticība varai, neapmierinātība ar valstī notiekošo ir sasniegusi vēsturiski visaugstāko līmeni. Tā ir nebijusi situācija. Mēs redzam, ka sabiedrība aktīvi pieprasa pārmaiņas un sagaida, ka vara reaģēs. No otras puses, arī vara to jūt – ir faktori, kas liecina, ka tā izprot situācijas nopietnību. Cita lieta, ka varai pašlaik ir problemātiski ātri pārveidoties, lai apmierinātu sabiedrības pieprasījumu.
Ņemot vērā, ka šī ir jauna situācija, prognozēt turpmāko ir ļoti apgrūtināti. Es nešaubos, ka no šīs situācijas mēs iziesim citādāki – būs mainījusies gan sabiedrība savās prasībās pret varu, gan vara, mācoties no šiem notikumiem, attieksmē pret sabiedrību. Bet to, cik lielas būs pārmaiņas, kāds varētu būt jaunais modelis, cik tālu sabiedrība būs augusi izpratnē par demokrātiju, cik lielā mērā „velni būs pārtapuši par eņģeļiem”, pašlaik es nevaru pateikt.
Es drīzāk esmu skeptisks. Te ir runa par cilvēka dabu, idejām, vērtību orientāciju, kas spēj mainīties tikai ilgākā laika posmā.
"Arī pašlaik daudzi sagaida, ka viņus saulītē iecels kāda jauna politiskā elite. Nesagaidīs – brīnumi nenotiek."
Turklāt ir jārēķinās ar to, ka attīstība var notikt ne tikai vēlamajā virzienā. Tikai viens piemērs. Veicot pētījumus 90. gadu beigās, tika konstatēts, ka ļoti daudzi cilvēki atzīst: parāds nav brālis. Savukārt šajā desmitgadē komercbankām vajadzēja vien iztērēt pāris miljonu latu reklāmai, lai dažos gados teju pusi Latvijas iedzīvotāju uzsēdinātu uz kredītu adatas, kā rezultātā gan viņi personīgi, gan visa valsts kopumā tagad ir nelaimē un postā.
Vai sabiedrība savas pašlaik izvirzītās politiskās, ekonomiskās un sociālās prasības spēs pietiekami konsekventi uzturēt ilgtermiņā?
Manuprāt, viena no Latvijas lielajām problēmām, kur es neredzu, ka pārskatāmā nākotnē kaut kas varētu būtiski mainīties, ir tāda, ka cilvēki vēl aizvien lielā mērā gaida, ka kāds cits par viņiem parūpēsies – valsts, politiķi, bet tikai ne paši. Jā, daļēji šādai prasībai var piekrist, arī valstij ir sava loma. Bet vēl svarīgāks faktors katra indivīda labklājībā ir viņš pats – ar savu izglītību, prasmēm. Arī pašlaik ļoti daudzi gaida, ka viņus saulītē iecels kāda jauna politiskā elite. Nesagaidīs – šajā jomā brīnumi nenotiek.
Pašlaik pat koalīcijas partijas, ne vien valsts attīstības problēmu analītiķi, aicina: cilvēki, lūdzu, stājieties esošajās partijās, veidojiet jaunas! Ko šajā ziņā varam sagaidīt?
Esmu diezgan skeptisks. No vienas puses – kaut kāda aktivitāte būs. Nav noliedzama saistība starp sabiedrības aktivitāti un valsts attīstību. No otras puses, šķiet, ka esošā situācija cilvēkus dzen arvien dziļākā apātijā un bezcerībā. Pat avīzes lasa arvien mazāk. Manuprāt, ārprātīgā, nomācošā negāciju lavīna plašsaziņas līdzekļos liecina, ka mediju cilvēki lielā mērā ir pazaudējuši sajūtu saprast to, kas ir vajadzīgs to patērētājiem.
Cilvēki tagad jūtas ļoti slikti un viņiem ir vajadzīgs kaut kas pozitīvs, kas viestu cerību, ka priekšā nav vienīgi bezdibenis. Ja Godmanis nespēj dod publikai cerību, tad to taču kaut nedaudz var izdarīt mediji. Notiek taču arī labas lietas! Bet prese to gandrīz pilnībā ignorē un raksta: krīze, krīze, krīze... Ja ik dienu tiek teikts – šausmas, politiskā vide korumpēta, ekonomika brūk, aizņēmums tik liels, ka jāatmaksā tas būs paaudžu paaudzēm –, tad cilvēkiem nekas cits neatliek, kā vien secināt: mēs esam pagalam un nekas tur vairs nav glābjams. Tāpēc tas, ka sabiedrība pašlaik ir iedzīta pilnīgā pesimismā, lielā mērā ir arī mediju nopelns, un man ir grūti iedomāties, ka šādā situācijā sabiedrība ar lielu entuziasmu spētu veidot jaunas politiskas struktūras vai reformēt vecās.
Oponenti noteikti iebilstu, ka valstīs, kur medijos ir pārāk daudz labu ziņu, pārāk daudz labu cilvēku sēž cietumā...
Tas ir pārāk ekstrēms piemērs. Es esmu pret jebkādu cenzūru. Manuprāt, vārda brīvība ir viens no mūsu lielākajiem ieguvumiem. Tomēr ir nepieciešams saprātīgs balanss starp pozitīvo un negatīvo.
Kas pamatā veido sabiedrisko domu?
Patīk tas vai ne, bet lielākajai daļai sabiedrības vairumā jautājumu realitāti konstruē plašsaziņas līdzekļi. Īpaši tas attiecas uz lietām, par kurām cilvēks pats ar savām acīm nevar pārliecināties – par politisko situāciju valstī, par makroekonomiskiem rādītājiem, valsts parādu, tekošā konta deficītu un tamlīdzīgi. Kurš no mums, piemēram, pats var pārliecināties, cik liels ir valsts budžeta deficīts vai cik labi tiek iekasēti nodokļi?
Savukārt Latvijā, kā tas ir atzīts pat akadēmiskajos pētījumos, mediju saturu un nostādni ļoti lielā mērā veido politiķi. Ja viņu vidū ir tik talantīgi cilvēki kā, piemēram, savulaik Jurģis Liepnieks, visa mediju telpa, pati to neapzinoties un neatzīstot, danco pēc viņu stabules. No tā savukārt izriet jautājums – kas patlaban ir tie cilvēki, kuri no politiskās vides iespaido mediju ziņu saturu.
"Cilvēki tagad jūtas ļoti slikti, un viņiem ir vajadzīgs kaut kas pozitīvs, kas viestu cerību, ka priekšā nav vienīgi bezdibenis."
Taču, tā kā arī politiskajā vidē pašlaik ir krīze, viss brūk un jūk, nevar gaidīt, ka viņi spēs prasmīgi manipulēt ar mediju telpu. Līdz ar to daudzas lietas šobrīd šķietami ir aizgājušas pilnīgā pašplūsmā un politiskajā vidē patlaban valdošā panika ar mediju starpniecību tiek pārnesta arī uz sabiedrību. Tā visa rezultātā, atļaušos teikt, jau vairāk nekā 90% Latvijas iedzīvotāju ir nolaidušās rokas. Nu labi, politiķi nav bijuši savu uzdevumu augstumos. Taču būtu tikai apsveicami, ja krīzes apstākļos arī mediji mēģinātu meklēt pozitīvus attīstības scenārijus, censtos saskatīt veidus, kā labāk dzīvot, rīkoties.
Līdz šim atjaunotās Latvijas Republikas politiskās vēstures noteicošs faktors bijusi iespaidīga priekšvēlēšanu reklāma, ko partijas, ļoti iespējams, gatavojas kā pārbaudītu metodi likt lietā arī šogad. Kāda, jūsuprāt, būs partiju priekšvēlēšanu kampaņu stratēģija un vēlētāju rīcība, izvēloties, par ko balsot?
Par to, ka būs vērienīga priekšvēlēšanu kampaņa, es nemaz neesmu tik pārliecināts. Ņemot vērā dziļo ekonomikas lejupslīdi, gan partijas pašas, gan to tradicionālie finansētāji ir lielās finanšu grūtībās. Partijām pietuvinātie uzņēmēji vairs nevarēs atļauties ziedot tik, cik iepriekšējo vēlēšanu kampaņu laikā. Līdz šim pastāvēja uzskats, ka partiju teju galvenās rūpes saistībā ar kampaņu rīkošanu ir finanšu pārtēriņa slēpšana – šoreiz var gadīties citādi. Kampaņas, iespējams, būs stipri vien nabadzīgas, taču tas nenozīmē, ka nav iespējami pārsteidzoši vēlēšanu iznākumi.
Līdz šim ļoti populāra bijusi tēze, ka atsevišķu partiju vēlēšanu panākumi ir tieši proporcionāli tām iztērētajai naudai. Taču šo teju par aksiomu uzskatīto pieņēmumu apgāž daži nesenā vēsturē risinājušies notikumi. Piemēram, neraugoties uz plašu kampaņu un lieliem tēriņiem, „Latvijas ceļš” nepārvarēja piecu procentu barjeru 8. Saeimā.
Taču 9. Saeimas vēlēšanas apliecināja pretējo – varas partijas, kuru reitingi dažus mēnešus pirms vēlēšanām svārstījās ap piecu procentu robežu ar vērienīgu kampaņu panāca strauju popularitātes augšupeju fantastiski īsā laikā.
Jā, tā tas bija, taču pietiek ar vienu pretēju piemēru, lai vairs nevarētu vispārināt. Ir arī citi faktori, kas nosaka, cik balsis saņems partija. Viens no tiem ir kampaņas saturs. Ja tas nebūs vēlētājiem pieņemams, kvadrātcentimetri un sekundes maz ko dos. Un šajā ziņā saistībā ar nākamajām vēlēšanām es redzu partijām ļoti lielas problēmas. Uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām tām bija par ko runāt, jo bija panākumi un augšupeja, ko izmantot kampaņu saturā. Tas, starp citu, arī izskaidro, kāpēc vēlētāji lielā mērā nobalsoja par tām partijām, kuras veidoja valdošo koalīciju 8. Saeimā. Taču pašlaik situācija ir diametrāli pretēja. Līdz vēlēšanām ir palikuši pāris mēnešu, bet mēs redzam, ka politiķiem nav tēmu, ar ko uzrunāt sabiedrību. Turklāt sabiedrība ir neapmierināta ne vien ar pozīcijas partijām, bet arī ar opozīciju. Tas apliecina, ka arī opozīcija kopumā ir vāja gan personāliju, gan pausto ideju ziņā. Tātad arī opozīcijas partiju piedāvātais sabiedrībai nav īsti tas, ko sabiedrība no politiķiem gaida.
Ko sabiedrība vēlas?
Pirmkārt, scenārijus izejai no krīzes. Sabiedrība vēlas pozitīvu, uzveru šo vārdu – pozitīvu, attīstības scenāriju. Otrkārt, sabiedrība vēlas beidzot redzēt kādu, kam patiešām ir reāls, saprotams rīcības plāns. Sabiedrība nav pārliecināta, vai opozīcija tikai tāpēc vien, ka patlaban nav pie varas, ir labāka alternatīva valdošajai koalīcijai.
Vai alternatīva, kā to pēdējā laikā bieži dzird, varētu būt Saskaņas centrs?
Te tomēr jāatgādina, ka vēsturiski krievu un latviešu kopienas ir balsojušas par atšķirīgām partijām. Saskaņas centrs ir partija, kas ļoti lielā mērā balstās uz krieviski runājošo sabiedrības daļu. Pat tad, ja šī partija ir opozīcijā uzticību zaudējušiem politiķiem, absolūti lielākajai daļai latviski runājošo Saskaņas centrs vienalga nav izvēle, jo to uzskata par politisko spēku, kurš aizstāv citas kopienas intereses. Un Saskaņas centram pagaidām nav izdevies latviešus pārliecināt par pretējo. Arī nedaudzo mēnešu laikā līdz vēlēšanām to būs praktiski neiespējams panākt.
Vai situācija, kurā ir grūti iedomāties, ka latviešu vēlētāji varētu balsot par Saskaņas centru vai valdošās koalīcijas partijām, tomēr nevedina domāt, ka latviskās opozīcijas partijas ļoti daudziem var izrādīties vienīgā pieņemamā alternatīva?
Opozīcijai, protams, ir zināmas priekšrocības. Taču, ja runājam par pašvaldību vēlēšanām, tās notiek lokālā mērogā, kur nav tik liela nozīme kandidātu partijiskajai piederībai, bet gan konkrēto cilvēku reputācijai. Bet, runājot par Saeimas ārkārtas vēlēšanām, visdrīzāk sagaidāma zema vēlētāju aktivitāte, jo cilvēki ir vīlušies gan pozīcijā, gan opozīcijā. Taču, jo vēlētāju aktivitāte ir zemāka, jo arī piecu procentu barjera kļūst zemāka. Tas ievieš nestabilitātes un neprognozējamības elementu. Veidojas lielākas iespējas ar veiksmīgu kampaņu Saeimā iekļūt steigā izveidotām jaunām populistiskas ievirzes partijām, salasot pārdesmit tūkstošus balsu. Skaitliski zema piecu procentu barjera vairo izredzes arī pašreizējām pozīcijas partijām, jo var izrādīties, ka, lai iekļūtu nākamajā Saeimā, nemaz tik daudz balsu nevajag.
"Sabiedrība nav pārliecināta, vai opozīcija tikai tāpēc vien, ka patlaban nav pie varas, ir labāka alternatīva valdošajai koalīcijai."
Lielākas izredzes gūt vairāk vietu Saeimā šādā situācijā būtu Saskaņas centram un PCTVL. Tas ir, ja pieņem, ka krievvalodīgo vēlētāju aktivitāte būs salīdzinoši lielāka, jo viņi savos politiskajos līderos tik lielā mērā nav vīlušies. Taču tas nebūs uz latviešu vēlētāju nodoto balsu rēķina.
Vai piekrītat viedoklim, ka krīze vienlaikus ir arī iespēja?
Jā. Iespējas slēpjas faktā, ka tagad beidzot varam mainīt daudzas lietas, kuras līdz šim neesam darījuši pareizi, lietas, kuru dēļ šī krīze ir radusies. Tas ir labs pamats reformām, kuras normālos apstākļos izdarīt būtu ļoti grūti. Pasākumus, kurus agrāk būtu sarežģīti īstenot lielās dažādu iedzīvotāju grupu pretestības dēļ, tagad var paveikt, liekot lietā tikai tīri tehniskas darbības. Krīze ir priekšnosacījums ātriem un efektīviem pārkārtojumiem.
Kādi ir svarīgākie priekšnosacījumi, lai to patiesi arī izdarītu?
Tā ir politiskā griba un spējīgi cilvēki, kuri prot izmantot tās iespējas, kas šobrīd parādās. Tās var arī palaist garām.
Vai mums ir gan viens, gan otrs?
Ļoti iespējams, ka ir. Te gan es gribētu mest akmeni valdošās koalīcijas komunikācijas dārziņā. Viņi pagaidām neatstāj pārliecinošu iespaidu, ka ir spējīgi ko izdarīt. Es nesaku, ka viņi to nevar, taču, vērtējot komunikāciju, ir grūti tam noticēt. Savukārt pārējai sabiedrībai krīze ir pilnveidošanās iespēja, tā liek pārvērtēt vērtības un līdz ar to paver arī jaunus apvāršņus.
