Juristu un sabiedrības viedokļi krasi atšķīrās
Ir vērts atvedināt atmiņā, kā pēc informācijas publicēšanas par notiesātā Mārtiņa Ēča konstitucionālo sūdzību masu medijos, it īpaši virtuālajā vidē, parādījās visai asas lasītāju diskusijas. Lai gan tās nebija guvušas sabiedriski nozīmīgu raksturu nedz pēc to mēroga, nedz diemžēl arī pēc diskutētāju kompetences līmeņa, tās tomēr izcēlās ar sadzīvisku aizkaitinājumu un agresivitāti pret pilsonisko tiesību paplašināšanu ieslodzītajiem. Daļa cilvēku tajā saskatīja teju vai tiešu apdraudējumu sabiedrībai un demokrātiskajai valsts iekārtai. Šie diskutētāji izcēlās ar neizpratni par starptautiskajām tiesībām un arī par Latvijā funkcionējušo normatīvo regulējumu par vēlēšanu kārtību, kas attiecināta uz notiesātajiem LR pilsoņiem.
Daļa pauda viedokli, ka vēlēšanu tiesību paplašināšana novedīs pie lielāka atbalsta tiem politiskajiem spēkiem, kas neesot lojāli Latvijas valstij. Piemēram, “Noziedznieki ir un paliek noziedznieki – Latvijas apstākļos viņi balso par tādām partijām kā PCTVL un JL, kuras ar savu ideoloģiju grauj valsti!”, “Oranžajiem būs vismaz kaut kāds elektorāts, jo kurš tad cits par viņiem vēl balsos, ja ne cietumnieki!”, “Vai sagaidīsim, ka drīzumā pilnīgi visi cietumnieki vakaros varēs iet mājās, jo var taču izrādīties, ka esošie brīvības ierobežojumi neatbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai”.
Mazākumā bija viedokļi ar atbalstu izmaiņām likumdošanā, piemēram: “Ja gribam būt tiesiska valsts, tad bez saprotamiem principiem un tiesībām, kas nepieļauj spīdzināt, pazemot, sodīt fiziski utt., mēs nedrīkstam ieslodzītajiem atņemt cilvēka vai pilsoņa tiesības.”
Eiropā tiesu prakse ir dažāda
Astoņpadsmit Eiropas Padomes (EP) valstis atļauj ieslodzītajiem vēlēt bez ierobežojumiem (Albānija, Azerbaidžāna, Horvātija, Čehija, Dānija, Somija, Maķedonija, Vācija, Īslande, Lietuva, Moldova, Melnkalne, Nīderlande, Portugāle, Slovēnija, Zviedrija, Šveice, Ukraina).
Trīspadsmit valstīs ieslodzītie vēlēt nevar (Armēnijā, Beļģijā, Bulgārijā, Kiprā, Igaunijā, Gruzijā, Ungārijā, Īrijā, Krievijā, Serbijā, Slovākijā, Turcijā, Lielbritānijā). Papildus jāmin, ka Beļģijā diskvalifikācijas periods var pārsniegt cietumsoda termiņu, bet Slovākijā tieša vēlēšanu aizlieguma nav, taču netiek veikti nekādi pasākumi, lai ieslodzītajiem dotu iespēju vēlēšanās piedalīties. Kipras un Ungārijas valdības pārstāvji ir snieguši informāciju, ka abas šīs valstis ir mainījušas savu praksi un balsošanas tiesību ierobežojumus atcēlušas.
"Tagad var spriest, vai demokrātijas principu paplašināšana “cietumu virzienā” patiešām var kļūt par apdraudējumu Latvijas pilsoniskās sabiedrības pamatiem."
Divpadsmit EP valstīs ieslodzīto balsošanas tiesības joprojām var tikt ierobežotas. Austrijā balsošanas tiesības atņemtas ieslodzītajiem, kuri notiesāti ar brīvības atņemšanu uz laiku, kas ir ilgāks par vienu gadu, kā arī tad, ja šie notiesātie izdarījuši tīšu noziegumu. Bosnijā un Hercegovinā šāds tiesību ierobežojums attiecas uz ieslodzītajiem, kuri apsūdzēti nopietnos starptautisko tiesību pārkāpumos vai kuriem apsūdzību cēlis starptautiskais tribunāls. Francijā ieslodzītie var balsot, ja šīs tiesības viņiem piešķir tiesa. Grieķijā ierobežojumi ir ieslodzītajiem, kuri notiesāti ar brīvības atņemšanu uz laiku, kas ilgāks par 10 gadiem, bet mūža ieslodzījums izraisa permanentu balsošanas tiesību atņemšanu. Ja Grieķijā notiesātajiem brīvība atņemta no 1 līdz 10 gadiem, tad tiesas šajā valstī var ierobežot balsošanas tiesības uz laiku no 1 līdz 5 gadiem tādos gadījumos, ja personas uzvedība liecina par morālu perversiju.
Itālijā smagus noziegumus izdarījušie un bankrotējušie, kuriem piespriesta brīvības atņemšana uz laiku, kas ilgāks par pieciem gadiem, zaudē balsošanas tiesības, bet mazāk smagu noziegumu izdarītājiem, kam aizliegts ieņemt amatus valsts pārvaldē, tiesnesis atņem balsošanas tiesības pēc saviem ieskatiem. Luksemburgā tiesa līdz ar notiesājošu spriedumu var atņemt pilsoniskās tiesības. Maltā par smagiem noziegumiem notiesātie zaudē balsošanas tiesības. Norvēģijā tiesa var atcelt tiesības balsot, bet tas notiek ļoti reti - krimināllietās par valsts nodevību un nacionālo drošību. Polijā ieslodzītie, kurus notiesā ar brīvības atņemšanu uz laiku ilgāku par trim gadiem par sevišķi smagu noziegumu, var zaudēt balsošanas tiesības. Rumānijā, ja pamatsods pārsniedz divus gadus, tiesnesis, kurš pasludina notiesājošo spriedumu, var atņemt balsošanas tiesības, bet tas notiek reti. Līdzīga tiesu prakse ir Spānijā.
Latvijā nesaskata šķēršļus ieslodzīto tiesību paplašināšanai
Neilgi pirms pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām, lai noskaidrotu iespējamās sekas, kuras varētu izraisīt paplašināts vēlēšanu tiesību regulējums, lūdzām kompetentu skaidrojumu LR Tieslietu ministrijai. Pašlaik šo oficiālo viedokli varam projicēt uz vēlēšanu rezultātu fona un izdarīt secinājumus, vai demokrātijas principu paplašināšana “cietumu virzienā” patiešām var kļūt par apdraudējumu Latvijas pilsoniskās sabiedrības pamatiem.
Bet vispirms aplūkosim sūdzības iesniedzēja argumentus. Sūdzībā tika apgalvots, ka aizliegums vēlēt nozīmējot papildu sodu notiesātajām personām, kuru šie cilvēki tā arī uztver. Tika atgādināti daži LR likumdošanas pamatprincipi, piemēram, tas, ka Satversmes 91. pantā ir noteikts: visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Satversmes 6. pants noteic, ka Saeima tiek ievēlēta vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Tika atgādināts Satversmes 8. panta saturs – tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem LR pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā sasnieguši 18 gadu vecumu.
Lai atbildētu uz konstitucionālo sūdzību, Satversmes tiesas 2. kolēģija ierosināja lietu “Par Saeimas vēlēšanu likuma 2. panta 1. punkta, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma 3. panta 2. punkta un likuma “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” 2. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 6., 8. un 91. pantam”, jo apstrīdētās likumu normas noteica, ka Saeimas un EP vēlēšanās tiesību vēlēt nav personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās. Šīm personām nebija arī tiesību piedalīties tautas nobalsošanās.
"Tagad Eiropas Parlamenta un LR Saeimas vēlēšanās var piedalīties visi ieslodzītie Latvijas pilsoņi."
Satversmes tiesa aicināja Saeimu iesniegt atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu. Skaidrojot toreiz izveidojušos tiesisko situāciju, Tieslietu ministrijas Valsts tiesību departamenta direktore Sanita Mertena teica, ka tie LR pilsoņi, kuri cietumā atrodas uz aizturēšanas pamata jeb vēl nav notiesāti, ir vēlējuši un vēlē - viņiem šāda ierobežojuma nav. Savukārt tiem ieslodzītajiem, kuri cietumā atrodas uz saņemtā sprieduma pamata, situācija esot dažāda, tomēr pārsvarā vairākums no viņiem tobrīd jau varējuši vēlēt.
Vienīgais ierobežojums – tieši šī iespēja piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Toties EP un Saeimas vēlēšanās var piedalīties visi ieslodzītie LR pilsoņi: attiecībā uz EP vēlēšanām šis ierobežojums tika atcelts pērnā gada oktobrī, bet uz kārtējām Saeimas vēlēšanām – šā gada februārī. Ierobežojumi atcelti tāpēc, ka jau bija pasludināts Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedums lietā “Hirst pret Lielbritāniju”, kur līdz tam bija pastāvējis tāds pats vēlēšanu tiesību aizliegums kā Latvijā. ECT atzina – aizliegums ieslodzītajiem vēlēt ir nesamērīgs cilvēktiesību ierobežojums.
(Turpinājums sekos.)
