Tikai 43% no 375 miljoniem ES vēlētāju 27 dalībvalstīs devās pie vēlēšanu urnām. Trīsdesmit gadu laikā kopš Eiropas Parlamenta dibināšanas ar katrām vēlēšanām tās aizvien mazāk un mazāk spēj piesaistīt eiropiešu uzmanību. Pirmajās vēlēšanās 1979. gadā parlaments tika ievēlēts ar 62% vēlētāju līdzdalību, pirms četriem gadiem par saviem Eiroparlamenta deputātiem balsot devās vairs tikai 45,5% vēlētāju. Šoreiz aktivitāte samazinājusies vēl par diviem procenta punktiem.
Latvija gan šajā statistikā ar 53% līdzdalību patīkami izceļas, atpaliekot tikai no visaktīvākajām dalībvalstīm, piemēram, Itālijas (71,7%) un Dānijas (62,5%) vai arī Beļģijas un Luksemburgas, kur dalība vēlēšanās ir obligāta un līdz ar to pilsoņu līdzdalība Eiroparlamenta vēlēšanās pārsniedz 90 procentus. Tiesa gan, grūti prognozēt, cik liela Latvijā būtu aktivitāte, ja nebūtu tāda vēlētājus mobilizējoša faktora kā pašvaldību vēlēšanas.
Tomēr mūsu dienvidu kaimiņus lietuviešus parlamenta un prezidenta vēlēšanu „seriāls” bija nogurdinājis tik ļoti, ka uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām ieradās tikai 20,5% vēlētāju. Savukārt Slovākijā vēl mazāk – tikai 19,6 procenti. Slovāki gan atgādina, ka tas tomēr esot vairāk nekā 2004. gada vēlēšanās, kad pie urnām devās tikai 17% vēlētāju.
Šāda aizvien lejupejoša tendence ne vienam vien Eiropas politologam un žurnālistam likusi uzdot jautājumu – kāds būtu teorētiski minimālais ES pilsoņu dalības līmenis, lai vispār varētu runāt par ievēlēta Eiropas Parlamenta leģitimitāti? Vai parlaments, kuru varbūt kādreiz būtu ievēlējuši tikai 35% vai 25% eiropiešu, būtu tiesīgs pārstāvēt visu ES pilsoņu intereses?
Vēlētāju aktivitātes kritums liek uzdot būtisku jautājumu – kā Eiropas Parlamentam efektīvi un demokrātiski izmantot aizvien pieaugošās ES politiskās varas apjomu, kādu tas gadu gaitā iegūst līdz ar katra jauna ES līguma stāšanos spēkā? Sākotnēji veidota tikai kā konsultatīva padomdevēja institūcija, Eiroparlaments nu ieņēmis pilntiesīgu vietu ES „varas trīsstūrī” līdzās ES Padomei ar dalībvalstu vadītājiem un ES acquis communautaire uzraugam – Eiropas Komisijai.
Parlamentam šodien ir teikšana nu jau pār teju trim ceturtdaļām ES likumdošanas jautājumu, it īpaši visā, kas skar kopējo tirgu. Bez parlamenta atbalsta Padome nevar apstiprināt, piemēram, direktīvas par darbaspēka brīvo kustību, vides aizsardzību, patērētāju tiesību aizsardzību, izglītību un veselības aizsardzību. Parlaments var uzlikt veto jaunveidojamās Eiropas Komisijas prezidenta vai komisāru kandidatūrām. Tas arī uzrauga Eiropas Komisijas darbu un kopā ar Padomi pieņem ES budžetu.
Turklāt, ja īri atkārtotā referendumā šā gada rudenī atbalstīs Lisabonas līguma ratifikāciju, Eiroparlaments iegūs vēl lielākas pilnvaras. Lisabonas līgums vēl vairāk paplašina to jomu loku, pār kurām parlaments iegūst līdzvērtīgu ietekmi, kāda ir Padomei jeb ES dalībvalstīm. Bez parlamenta piekrišanas nebūs vairs iespējams pieņemt jaunus ES tiesību aktus arī lauksaimniecības subsīdiju, zvejniecības un imigrācijas jautājumos. Pilnīgi nedalītā dalībvalstu kontrolē paliks vairs tikai ārlietas un nodokļu politika.
"Latvija ar 53% līdzdalību patīkami izceļas, atpaliekot tikai no visaktīvākajām dalībvalstīm, piemēram, Itālijas (71,7%) un Dānijas (62,5%) vai arī Beļģijas un Luksemburgas, kur dalība vēlēšanās ir obligāta un līdz ar to pilsoņu līdzdalība Eiroparlamenta vēlēšanās pārsniedz 90%."
Meklējot parlamenta vēlēšanu zemās līdzdalības skaidrojumu, to iespējams rast gan vēlētāju vispārējā politiskā apātijā, gan arī informācijas un izpratnes trūkumā par Eiropas Parlamenta darbu. Neskatoties uz parlamenta un pašu deputātu sabiedrisko attiecību aktivitātēm, vidēji statiska eiropieša uztverē parlamenta pieņemtie lēmumi tikai ar grūtībām sasaistās ar to praktisko ietekmi uz dzīvi.
Eiropiešu zināšanas par Eiropas Parlamentu ir „pazudušas tulkojumā” kaut kur starp parlamenta kvestoriem, samierināšanas procedūru un delegācijām. Eiropietis no medijiem labi zina, ka jaunā sasaukuma deputātiem būs vienota 7000 eiro liela alga, ir dzirdējis par lielajiem izdevumiem, parlamentam regulāri no Briseles dodoties uz Strasbūru. Tomēr maz zina par Eiroparlamenta lēmumiem, kas skar visu mūsu ikdienu. Nu kaut vai mobilo telefonu viesabonēšanas tarifu samazinājums – domāju, maz būtu eiropiešu, kuri nekļūdīgi atbildētu, ka tieši Eiroparlamentam bija izšķiroša loma šī Eiropas patērētājiem draudzīgā lēmuma pieņemšanā.
„Šīs vēlēšanas bija kā spogulis, kas atklāja, kāda ir Eiropas politika, un tā nav spoguļa vaina, ka mums nepatīk tā rādītais attēls,” teikts vācu laikraksta „Süddeutsche Zeitung” komentārā. „Zemā pilsoņu līdzdalība vēlēšanās rāda, ka šī pagaidām vēl nav pilsoņu Eiropa. Šī ir elites Eiropa. Elite ir „eiroglota”, vidējais eiropietis tāds nav.”
Publiskajā telpā tiek piedāvāti daudz un dažādi risinājumi, kā padarīt vidējo eiropieti par „eiroglotu” jeb daudz labāk izglītotu un ieinteresētu ES jautājumos. Eiropas federālisti dedzīgi uzstāj, ka viss mainīsies, tiklīdz būs sasniegta nākamā eirointegrācijas pakāpe un Eiroparlamenta vēlēšanās pilsoņi varēs balsot tikai par visās valstīs pārstāvētām, vienotām visas Eiropas partijām, un no šo partiju vidus tad arī vēlāk tiktu izvirzīts jaunais Eiropas Komisijas prezidents.
Savukārt citi Eiropas politiķi un pētnieki uzskata, ka risinājums ir ES jautājumu vēl lielāka pietuvināšana reālajai dzīvei, vairāk uzrunājot iedzīvotājus lokāli un skarot to visparastākās ikdienas dzīves sfēras. Nacionālajiem politiķiem būtu jāizbeidz sava politiskā kapitāla būvēšanas dēļ „dēmonizēt” ES un jāpārtrauc Eiropu vainot pilnīgi visās nelaimēs, tostarp arī savā politiskajā neizdarībā. Tā vietā ES līmeņa un nacionālajiem politiķiem vairāk jāstrādā kopā, lai sekmīgāk ieklausītos un analizētu eiropiešu viedokli, vajadzības un problēmas.
