Grāmatas loma dzīvē
Ko mūsdienu cilvēkam nozīmē grāmata?
Grāmata visos laikos ir bijusi zināšanu krātuve, kur apkopotas daudzu paaudžu zināšanas un pieredze. Neliela daļa grāmatu šobrīd ir arī modes prece.
Kā Latvija izskatās pasaules līmenī?
Latvijā ir daudz iedzīvotāju, kas pērk grāmatas. Vai visas nopirktās tiek arī izlasītas – par to var diskutēt. Gadā vidēji Latvijā izdod ap 3 tūkstošiem grāmatu nosaukumu. Mūsu mazajai tautai tas ir daudz. Nezinu, vai tik liela mājas bibliotēka, kāda ir latviešiem, ir kur citur.
Vai ir labi, ka reizēm grāmatas mājās ir kā suvenīri, no kuriem vienīgi laiku pa laikam tiek notraukti putekļi?
Jebkurai grāmatai pienāks savs laiks, jo tās zināšanas, kas ir grāmatā, kādā brīdī būs nepiecie-šamas. Ir tādas grāmatas, kurās vajadzīgo atrodam arī pēc ilga laika, piemēram, Konversācijas vārdnīca. Grāmatai vislabākais pārbaudījums ir laiks – cik ilgi tā vajadzīga, cik ilgi par to runā, cik ilgi to pērk un lasa.
Mūsdienu dzīves izpausmes grāmatniecībā
Raksturojiet valsts grāmatniecības politiku!
Kādu politiku?
Grāmatniecības politiku. Vai tāda ir?
Vieni saka, grāmata – tā ir kultūras sastāvdaļa, citi – komercdarbība. Kā tad īsti ir? Pie Kultū-ras ministrijas mums ir Grāmatniecības padome, kurā ir viens speciālists grāmatniecības jau-tājumos. Valsts kā tāda grāmatniecībā neiejaucas, nedarbojas un praktiski grāmatu izdošanu neatbalsta. Grāmata ir atstāta pilnīgā pašplūsmā un bez īpašas valsts politikas.
Bet Kultūras ministrijā Grāmatniecības padome ir konsultējoša institūcija, kas veido grā-matniecības politikas izstrādi valstī un pieņem ar grāmatniecību saistītus lēmumus. Vai valsts atbildība izpaužas kā prioritāšu piešķīrums dotāciju, nodokļu atvieglojumu veidā?
Tas ir komiski! Tikai 5% PVN, un viss. Mēs, grāmatnieki, cīnījāmies, cīnījāmies... Bet tas ir maz, tas ir ļoti nebūtiski.
Mēs varētu lūgt atbalstu Kultūrkapitāla fondam. Ja paskatāmies viņu budžetu un izlietoto naudu, ļoti minimāli kas tiek atvēlēts grāmatām. Šai vārdnīcai (rāda «Latviešu valodas vārd-nīcu») nav nekāda valsts finansējuma. Nekāda. Ja mēs pirms desmit gadiem, sākot strādāt ar šo vārdnīcu, būtu meklējuši finansējumu, labākajā gadījumā tas būtu vienam gadam, taču no-pietni izdevumi ir daudzu gadu darbs. Un vēl visa šī birokrātija – papīru noformēšana u. c., kas izslēdz normālu darbu. Tāpēc esam pieņēmuši lēmumu naudu neprasīt.
Kā izdzīvojat?
Vārdnīcu izdošana ir dārga, taču tā zināmā mērā ir stabilitātes garants. Atšķirībā no komercli-teratūras, ko šodien pērk, bet rītdien jau mode pāri, mūsu grāmatas ir un būs pārdošanā, jo iz-ziņas literatūra un vārdnīcas ir pieprasītas. Piemēram, šī «Latviešu valodas pareizrunas un pa-reizrakstības vārdnīca» tirgū ir jau no 1995. gada. Šādām grāmatām pārdošanā jābūt nepār-traukti.
Bet, ja godīgi, te visvairāk cieš autori. Tie bieži vien ir cilvēki gados, un viņiem pilnā mērā nav iespējams samaksāt par ieguldīto darbu un zināšanām.
Kāds ir risinājums?
Valstij ir jāizstrādā grāmatniecības politika. Ir jāzina, ko mums vajag un ko ne. 90. gados tika slēgta enciklopēdiju izdevniecība, taču ir jāsaprot, ka «Enciklopēdija» nevar pastāvēt komer-ciāli, tā ir jāizdod par valsts naudu. Kāpēc ir vajadzīgas nopietnas enciklopēdijas, to taču mēs zinām. Bet kādas tagad mums ir enciklopēdijas? Ko jūs izmantojat savā darbā?
Joprojām Latvijas PSR enciklopēdiju...
Vairāk arī nekā nav, bet gadi ir pagājuši. Pēdējie divdesmit – bez vēstures dokumentēšanas. Jā, Belokoņa izdevniecība izdod „Enciklopēdiju”, paldies viņiem, taču tā nav pietiekami iz-strādāta. Bet vai vispār vajag Konversācijas tipa vārdnīcas? Varbūt ne? Pēdējā laikā esmu sācis nedaudz šaubīties.
"Grāmatai vislabākais pārbaudījums ir laiks – cik ilgi tā vajadzīga, cik ilgi par to runā, cik ilgi to pērk un lasa."
Nav mums grāmatniecības politikas, un nauda, kas tiek virzīta grāmatu iepirkumam bibliotē-kās, ir tik niecīga. Pie «Latviešu valodas vārdnīcas» sagatavošanas autori strādāja astoņus ga-dus, taču bibliotēkas iepirka vien 32 eksemplārus. Un tas uz visām valsts bibliotēkām. Bet tā taču ir latviešu valoda!
Ja grāmata netiek nopirkta, līdz ar to nepietiek naudas jaunu grāmatu veidošanai, nav arī auto-ru, kas tās veido. Bet autoru nebūs, ja šo grāmatu nebūs – tas ir noslēgts loks. Mēs varam izdot komercgrāmatas – sensācijas (tās pērk), grāmatas seriālu līmenī, bet izdevniecība „Avots” pārstāv nopietno grāmatu.
Lai palīdzētu sev izdzīvot, izdodat arī komercliteratūru?
Izdodam, bet nedaudz – 20–30%. Mums ir sava joma, kurā, kā jau teicu, strādājam, – tās ir vārdnīcas, izziņu un populārzinātniskā literatūra.
Vārdnīca ir pamats visām grāmatām, un vārdnīcu izveidot – tas nav tik vienkārši. Ilgstoši strādājot pie vārdnīcas, tās pašizmaksa sadārdzinās. Turklāt autoriem ir jābūt speciālistiem savā nozarē, bet, ja šo speciālistu ir maz un ja mēs tiem nevaram pietiekami samaksāt, darbs rit gausi.
Cilvēks un viņa intereses
Pastāstiet par saviem cilvēkiem!
Mēs esam stabils kolektīvs, darbinieki ar ilggadīgu pieredzi, speciālisti savā jomā, jo darbs pie nopietnas literatūras prasa dziļas zināšanas. Taču, ņemot vērā valsts tendences, liekas, ka būsim spiesti mainīties un vairāk pievērsties nenopietnākai literatūrai.
Kāpēc nodarbojaties ar grāmatu izdošanu, ja finansiāli tas ir tik neizdevīgi, toties prasa milzīgu garīgo enerģiju un pat fizisko spēku?
Viss ir atkarīgs no mūsu vēlmēm. Ja dzīves mērķis ir pelnīt naudu, tad nav jāizdod grāmatas, bet jāražo cigaretes un šņabis. Esmu strādājis daudzās jomās, un man ir bijusi izvēle – vai nu pievērsties alus brūvēšanai vai grāmatām. Es izvēlējos grāmatas.
Kāpēc? Citur būtu vairāk nopelnījis...
Es nezinu, vai naudas dēļ (smejas). Nauda nav dzīves mērķis. Ir dzīve, ir process. Nauda ir tikai līdzeklis. Ja nauda kļūst par mērķi, tad rodas lielas problēmas. Mēs esam aizmirsuši, at-stājuši, nolieguši sociāli neaizsargātos slāņus, un tā ir nelabvēlīga iezīme. Tas ir ceļš uz neku-rieni. Un pārāk ilgi tas viss ir ievilcies.
Bet paši cilvēki – viņi ir patērētāji vai radītāji?
Visi jau nav patērētāji. Protams, daļa iedzīvotāju ir vienīgi patērētāji.
Kāpēc mēs noliedzam iepriekšējos laikus? Noteiktā laika posmā saražotās nopietnās materiālās vērtības, «paldies Dievam», ir iznīcinātas. Kas tālāk? Jāsāk strādāt no jauna. Un būs vien jāstrādā, kas tad mums cits atliek!
Kas notiek pašlaik valstī? Tirgošanās! Es varu kļūdīties, bet domāju, ka mums apmēram puse darbspējīgo iedzīvotāju ir ierēdņi, pārdevēji, apdrošinātāji u.c. Kur palikuši tie, kas ražo mate-riālās vērtības? Kur ir šīs saražotās vērtības? Ceru, ka ātrāk vai vēlāk mēs sāksim ražot.
Mēs ar jums jau strādājam...
Saka, mēs nevaram pārvarēt krīzi. Kāda krīze? Viss ir likumsakarīgi. Kam vajag nekvalitatīvas dzīvojamās mājas, kurās ir bezjēdzīgi ieguldīti materiāli, nauda, enerģija, taču mūsu jaunajiem cilvēkiem nav, kur dzīvot? Mums stāv tukši dzīvokļi, stāv tukšas, nepabeigtas jaunbūves… Nauda Latvijā ir iztērēta, liela daļa tautas ir aizbraukusi projām.
«Runas par manu nāvi ir nedaudz pārspīlētas». (M. Tvens.)
Esat optimists?
Viena lieta ir reālā dzīve, reālais skatījums uz dzīvi. Man, kā vadītājam, vairāk rūp cilvēki, kas strādā manā jomā. Kā jau iepriekš teicu, ja man būtu vajadzīga tikai nauda, es to mācētu un varētu nopelnīt.
Kāds ir jūsu mērķis?
Tas ir garīgā pārsvars par materiālo. Tas nekas, ka šodien tas ir citādi, bet viss mainās. Es ticu tam.
