Nupat Saeimā otrajā lasījumā atbalstītie grozījumi likumā “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” rada jaunu iespēju neakceptēt elektroenerģijas ražošanas projektus, ja pašvaldībā jau akceptēti vismaz 150 MW vēja elektrostaciju vai attiecīgajā plānošanas reģionā – 500 MW. Šis ir viens no tiem lēmumiem, par kuru šodien daži nobalsos diezgan klusi, bet pēc dažiem gadiem tā sekas savos elektrības rēķinos redzēsim mēs visi.
Nupat jūlijā elektroenerģijas vidējā cena Latvijā bija par 63% augstāka nekā pirms gada. Tobrīd “Augstsprieguma tīkls” secināja, ka tieši saules un vēja elektrostacijas Baltiju pasargāja no vēl lielāka elektroenerģijas cenu šoka. Un ko mēs ar to darām tālāk? Secinām, ka vajadzētu ražot vairāk? Nē. valsts atbilde ir – ieviesīsim vēl vienu veidu, kā jaunus ražošanas projektus varēs apturēt.
Ja šos grozījumus pieņems arī 3.lasījumā, sekas neparādīsies nākamajā dienā. Tās redzēsim pēc vairākiem gadiem, kad izrādīsies, ka jaunas ražošanas jaudas nav uzbūvētas, bet elektrības patēriņš ir audzis. Un tad politiķi atkal meklēs vainīgos augstajās elektroenerģijas cenās.
Īpaši absurds ir pats 150 un 500 MW princips. Akceptēts vēja parks nav uzbūvēts vēja parks – tie ir megavati “uz papīra”, un daļa šo projektu, visticamāk, nekad netiks realizēti. Taču ar tiem pietiks, lai radītu pamatu atteikt nākamajiem projektiem. Rezultātā mēs neveicinām labāko un reāli uzbūvējamo projektu attīstību, bet sacensību par to, kurš pirmais sakārtos papīrus un “aizsitīs vietu”.
Atgriežoties pie šķietamā mērķa – pasargāt pašvaldības un iedzīvotājus no pārmērīgas vēja parku koncentrācijas – tas jau tiek risināts ar citiem instrumentiem, tostarp teritorijas plānošanu. Tieši tur pašvaldībām ir jānosaka, kur vēja parki ir un kur nav pieļaujami. Turklāt, ar šo normu realitātē nepasargājam iedzīvotājus no pārmērīgas vēja parku būvniecības. Mēs pasargājam “uz papīra” esošus projektus no konkurences ar nākamajiem projektiem. Iedzīvotāji no tā neiegūst neko, bet investori saņem vēl vienu skaidru signālu – Latvijā spēles noteikumi var mainīties procesa vidū.
Kamēr Latvija spriež, kā ierobežot jaunas jaudas, Lietuva tās būvē. Rezultātā elektrība Latvijas ekonomikai tik un tā būs vajadzīga, tikai tā nāks no citurienes. Mēs uzturēsim savu infrastruktūru, bet maksāsim par citās valstīs saražotu elektroenerģiju un skatīsimies, kā investīcijas, darbavietas un nodokļu ieņēmumi paliek pie kaimiņiem.
Tad būsim vismaz godīgi. Ja Latvijas politiskā izvēle ir “mums pietiek”, jābeidz vienlaikus runāt par valsts ekonomisko izaugsmi, miljardiem eiro jaunās investīcijās, ekonomikas elektrifikāciju, datu centriem, jaunu rūpniecību un enerģētisko neatkarību. Tam visam vajadzēs vairāk elektroenerģijas, nevis mazāk. Un, izvēloties šādu ceļu, aicinām valdību jau laicīgi paredzēt budžeta līdzekļus kompensācijām par elektrības cenas kāpumu gan uzņēmumiem ar augstu elektroenerģijas patēriņu, gan mājsaimniecībām.
Visdīvainākais ir tas, ka šo lēmumu šobrīd nemaz nav nepieciešams pieņemt. Likumprojekts vēl jāskata trešajā lasījumā. Nav nekāda objektīva iemesla steigā pieņemt regulējumu, kura sekas Latvijas enerģētikai, investīcijām un elektroenerģijas cenām jutīsim vēl ilgi pēc tam, kad šī Saeima būs beigusi darbu.
Jautājums ir, ko mēs īsti gribam panākt? Ja atbilde ir zemākas elektroenerģijas cenas, lielāka enerģētiskā neatkarība un augoša ekonomika, tad jaunas elektroenerģijas ražošanas ierobežošana ir grūti izskaidrojama izvēle. Bet, ja Latvijas enerģētikas politika turpmāk būs “mums jau pietiek”, arī tas ir politisks lēmums. Tikai tad nākamreiz, kad elektrības cena atkal “uzšausies debesīs”, nevajag meklēt vainīgos biržā, Briselē, laikapstākļos vai pie kaimiņiem. Būsim šo izvēli izdarījuši paši.
|
Šī ir ārēja resursa iesūtīta informācija (relīze), kas neatspoguļo LV portāla redakcijas viedokli. |
