Saskaņā ar Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr. 524 “Kārtība, kādā nosaka, aprēķina un uzskaita katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamo daļu par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem” 33.4. apakšpunktu siltumenerģijas uzskaites (sadales) iespēja un šo noteikumu pielikumos vai cita saskaņā ar šo noteikumu 23. punktu noteiktā metodika nav izmantojama un maksājamā daļa par siltumenerģijas patēriņu dzīvoklī aprēķināma pēc metodikas, kuru izmantoja pirms individuālā siltumenerģijas patēriņa ierīču uzstādīšanas dzīvokļos, ja [..] netiek izmantoti šo noteikumu 21. un 22. pielikumā norādītie koeficienti, izņemot šo noteikumu 32. punktā minētos apstākļus. 

Noteikumu 32. punkts paredz, ka [..] pienākums piemērot šo noteikumu 22. pielikumā norādītos koeficientus neattiecas uz gadījumiem, ja dzīvojamā mājā visiem dzīvokļiem, mākslinieka darbnīcām un nedzīvojamām telpām ir vienāda ārējo norobežojošo konstrukciju platība, kā arī gadījumiem, ja šo noteikumu 22. pielikumā norādītie koeficienti nav piemērojami dzīvojamās mājas specifisku apstākļu dēļ. Ja koeficienti nav piemērojami dzīvojamās mājas specifisku apstākļu dēļ, jāvēršas pie neatkarīga eksperta, lai aprēķinātu precīzus koeficientus atbilstoši konkrētajai situācijai. Vienlaikus noteikumu 31. un 31.1 punkts pieļauj, ka atsevišķos gadījumos var nepiemērot noteikumu 21. pielikumā norādītos koeficientus, ja tos atbilstoši ēku energoefektivitātes normatīvajiem aktiem noteicis neatkarīgs eksperts saskaņā ar standartu LVS EN 834+AC:2021 “Siltuma maksas sadalītāji dzīvokļa apsildes radiatoriem. Ierīces ar elektroenerģijas avotu”. 

No noteikumu 33.4. apakšpunkta un 32. punkta izriet, ka minēto tiesību normu saturs un jēga noskaidrojami, vērtējot tos savstarpējā kopsakarā, kā arī veicot šo normu gramatisko un sistēmisko interpretāciju. 

Savukārt no noteikumu 33.4. apakšpunkta izriet, ka t. s. alokatoru metodika nav izmantojama un maksājamā daļa aprēķināma pēc iepriekš izmantotās metodikas, ja netiek izmantoti noteikumu 21. un 22. pielikumā norādītie koeficienti, izņemot šo noteikumu 32. punktā minētos apstākļus. Turpretī noteikumu 32. punkts paredz, ka 22. pielikumā minētos koeficientus neattiecina uz gadījumiem, kad visiem dzīvokļiem ir vienāda ārējo norobežojošo konstrukciju platība, tāpat arī citos specifiskos gadījumos, kad nepieciešams neatkarīga eksperta aprēķins. Līdz ar to jānorāda, ka  33.4. apakšpunktā minētais nav tulkojams atrauti no 32. punkta satura. Ja konkrētajā ēkā 22. pielikums nav piemērojams, pamatojoties uz 32. punktā paredzēto izņēmumu, tad nevar secināt, ka 33.4. apakšpunkts prasa piemērot koeficientus, kurus pati norma atļauj nepiemērot. Tādējādi secināms, ka, ja 22. pielikums nav piemērojams 32. punktā paredzētā izņēmuma dēļ, tad 33.4. apakšpunkta prasība attiecībā uz 22. pielikumu uzskatāma par izpildītu. Tomēr šādā situācijā joprojām jāievēro 21. pielikuma prasības, bet, ja 21. pielikumā minētie koeficienti netiek piemēroti, tad var secināt, ka 33.4. apakšpunkta priekšnoteikums ir iestājies. 

Vienlaikus jāņem vērā, ka noteikumu 31. un 31.1 punkts paredz atsevišķus gadījumus, kad ir pieļaujama arī noteikumu 21. pielikumā noteikto koeficientu nepiemērošana, proti, ja tos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā noteicis neatkarīgs eksperts. Līdz ar to 21. pielikumā noteikto koeficientu nepiemērošana pati par sevi nav uzskatāma par noteikumu 33.4. apakšpunktā minēto priekšnoteikumu, ja to vietā tiek izmantoti neatkarīga eksperta noteiktie koeficienti atbilstoši noteikumu 31. un 31.1 punktam. Savukārt, ja 21. pielikumā paredzētie koeficienti netiek piemēroti un nav arī normatīvajam regulējumam atbilstoša neatkarīga eksperta aprēķina, ir pamats secināt, ka 33.4. apakšpunktā noteiktais priekšnoteikums ir iestājies. 

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, secināms, ka noteikumu 33.4. apakšpunkta piemērošanai nav nepieciešams konstatēt, ka vienlaikus netiek piemēroti gan 21., gan 22. pielikumā noteiktie koeficienti. Taču jāņem vērā – katram no minētajiem pielikumiem normatīvais regulējums paredz atšķirīgus piemērošanas nosacījumus. Proti, attiecībā uz 22. pielikumā noteiktajiem koeficientiem izņēmumus paredz noteikumu 32. punkts, turpretī attiecībā uz 21. pielikumā noteiktajiem koeficientiem izņēmumus pieļauj noteikumu 31. un 31.1 punkts. Tātad jautājums par noteikumu 33.4. apakšpunkta piemērošanu vērtējams, noskaidrojot, vai attiecībā uz katru no noteikumu pielikumiem ir ievērotas normatīvajā regulējumā paredzētās prasības un vai pastāv tiesisks pamats šos koeficientus nepiemērot. Ja tiesisks pamats nepastāv, jāvērtē, vai ir iestājies noteikumu 33.4. apakšpunktā paredzētais nosacījums. 

Attiecībā uz otro jautājumu jāņem vērā, ka gan noteikumu 32. punkts, gan 33. punkts ir formulēti kā imperatīvas tiesību normas, kas paredz konkrētus priekšnoteikumus un tiesiskās sekas attiecībā uz siltumenerģijas patēriņa sadales metodikas piemērošanu. Ja noteikumu 21. vai 22. pielikumā paredzētie koeficienti netiek piemēroti, izšķiroša nozīme ir tam, vai pastāv tiesisks pamats šādai atkāpei. Attiecībā uz noteikumu 32. punktā minētajiem gadījumiem, ja 22. pielikumā noteiktie koeficienti nav piemērojami specifisku apstākļu dēļ, norma paredz pienākumu vērsties pie neatkarīga eksperta, lai aprēķinātu konkrētajai situācijai atbilstošus koeficientus. Līdz ar to neatkarīga eksperta aprēķins šādos gadījumos ir būtisks priekšnoteikums atkāpei no noteikumu 22. pielikumā noteiktajiem koeficientiem. Ja neatkarīga eksperta aprēķins nav pieejams un vienlaikus netiek piemēroti arī normatīvajā regulējumā paredzētie koeficienti, pirmšķietami secināms, ka nav nodrošināta MK noteikumos paredzētā siltumenerģijas patēriņa sadales metodikas piemērošana. Tādos apstākļos būtu pamats vērtēt, vai nav iestājušies noteikumu 33.4. apakšpunktā paredzētie apstākļi. Ja konkrētajā gadījumā tiek konstatēta minētās normas piemērojamība, no noteikumu 33. punkta izriet, ka siltumenerģijas uzskaites (sadales) metodika nav izmantojama un maksājamā daļa par siltumenerģijas patēriņu aprēķināma atbilstoši metodikai, kuru izmantoja pirms individuālā siltumenerģijas patēriņa ierīču uzstādīšanas dzīvokļos.