Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik.
Ir saprotams, ka kvalitātes īpašības lietotai precei var atšķirties no tām, kas piemīt tādai pašai jaunai precei, tomēr nozīme ir tam, vai pircējs, kurš iegādājas lietotu preci, no pārdevēja ir saņēmis pilnīgu informāciju par tās trūkumiem. Ja lietotu preci iegādājas no privātpersonas, tad, atklājoties slēptiem trūkumiem, privātpersonām strīds jārisina saskaņā ar Civillikuma normām, savukārt, iegādājoties lietotu preci no komersantiem, patērētājus aizsargā Paterētāju tiesību aizsardzības likums. LV portāls apskata jaunākās Augstākās tiesas atziņas par patērētāja tiesībām lietotas preces iegādes gadījumā.
Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (PTAL) 13. panta pirmā un otrā daļa nosaka, ka pārdevēja pienākums ir nodrošināt preces atbilstību līguma noteikumiem, pretējā gadījumā pārdevējs ir atbildīgs par jebkuru preces piegādes dienā esošu neatbilstību, kas atklājas divu gadu laikā no preces piegādes dienas. Ja preces neatbilstība atklājusies gada laikā no preces piegādes, pierādīšanas pienākums par to, ka prece atbilst līguma noteikumiem, ir uzlikts preces pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam (PTAL 13. panta trešā daļa).
Likums arī nosaka kritērijus tam, kāda prece ir uzskatāma par atbilstošu līguma noteikumiem (PTAL 14. panta pirmā daļa). Piemēram, tā atbilst pārdevēja sniegtajam preces aprakstam, kvalitātei, funkcionalitātei, prece ir derīga mērķiem, kādiem patērētājs to ir izvēlējies, un pārdevējs ir apstiprinājis preces derīgumu šiem mērķiem.
Prece nav uzskatāma par neatbilstošu līguma noteikumiem, ja līguma slēgšanas brīdī patērētājs ticis informēts par noteiktu preces rakstura un īpašību novirzi un ja viņš skaidri un nepārprotami tai ir piekritis (PTAL 14. panta piektā daļa).
PTAL noteiktās patērētāju tiesības attiecas arī uz lietotām precēm, jo likumā netiek nošķirts, vai ir iegādāta jauna vai lietota prece.
Pārdevējs ir atbildīgs arī par lietotas preces defektiem, ja par tiem nav informējis patērētāju.
Līdz ar to pārdevējam pirms lietotas preces pārdošanas ir jāinformē patērētājs par visiem preces defektiem, ja tādi pastāv.
Pircējs (patērētājs) 2019. gadā no komersanta – lietotu automašīnu pārdevēja – iegādājās lietotu transportlīdzekli “BMW 530” par 7300 eiro. Pēc automašīnas iegādes un tās tehniskā stāvokļa padziļinātas izpētes, piesaistot autoservisa pakalpojumu sniedzēju, tika konstatēts, ka transportlīdzeklim ir virkne defektu (starpdzesētāja jeb “interkūlera” caurules un tās stiprinājuma bojājumi, stūres mehānisma bojājums, piekares augšējo un apakšējo sviru bojājumi, dzinēja spilvena bojājums u. c.).
Defektus pircējs novērsa, par remontu samaksājot 1075 eiro.
2020. gadā pircējs vērsās tiesā ar prasību par pirkuma maksas samazināšanu un pirkuma maksas daļas piedziņu no pārdevēja.
Prasības pieteikumā pircējs norādīja, ka automašīnas pārdošanas sludinājumā transportlīdzekļa defekti nebija norādīti, kā arī pārdevējs esot apgalvojis, ka transportlīdzeklis ir teicamā tehniskajā stāvoklī un nav nepieciešami tūlītēji ieguldījumi tehniskā stāvokļa uzlabošanai. Pirmās instances tiesa pircēja prasību apmierināja1, bet pārdevējs par pirmās instances tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību.
Apelācijas instances tiesa, izskatot minēto lietu, pieņēma jaunu spriedumu2, ar kuru pircēja prasību atzina par nepamatotu un noraidīja. Apelācijas instances tiesas ieskatā, iegādājoties 12 gadu vecu, lietotu transportlīdzekli bez garantijas un ar odometra rādījumu virs 300 000 km, nevar būt šaubas, ka transportlīdzeklim piemīt trūkumi.
Apelācijas instances tiesa uzsvēra, ka pircējam bija tiesības par transportlīdzekļa tehnisko stāvokli pārliecināties brīvi izvēlētā autoservisā, turklāt neilgi pirms transportlīdzekļa nodošanas pircējam tam tika veikta valsts tehniskā apskate, kurā pircēja minētie defekti netika konstatēti. Tāpēc apelācijas instances tiesas ieskatā tehniskās apskates veikšana liedz šos defektus atzīt par slēptiem.
Pircējs minēto apelācijas instances tiesas spriedumu pārsūdzēja, iesniedzot kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā, kura atzina, ka apelācijas instances tiesa ir pieļāvusi kļūdas PTAL normu piemērošanā, nepamatoti piemērojusi Civillikuma normas, kā arī pieļāvusi procesuālo normu pārkāpumus. Šo iemeslu dēļ Augstākā tiesa atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai.3
Augstākā tiesa secināja, ka konkrētajā lietā ir strīds par to, vai pārdotā automašīna atbilda līguma noteikumiem PTAL 13. un 14. panta izpratnē, skaidrojot, ka atbilstoši PTAL normām:
Augstākā tiesa norādīja, ka lietotas automašīnas iegādes gadījumā, nosakot preces atbilstību līguma noteikumiem, nozīme var būt tādiem apstākļiem kā:
Vienlaikus Augstākā tiesa uzsvēra, ka parastais (ceļu satiksmes drošību neapdraudošais) automašīnas, kurai ļauts piedalīties ceļu satiksmē, nolietojums nav atzīstams par lietas trūkumu.
Turpretī tāds automašīnas detaļu nolietojums, kas ietekmē satiksmes drošību, var tikt atzīts par preces trūkumu, jo patērētājam ir pamats sagaidīt, ka šādas detaļas būs laikus nomainītas.
Arī tāds nolietojums, kas nav parasts, piemēram, ja detaļas nolietojums ir ievērojami lielāks, nekā tam vajadzētu būt, ņemot vērā automašīnas vecumu un nobraukumu, var tikt atzīts par automašīnas trūkumu.
No automašīnas detaļu nolietojuma jānošķir situācija, kad attiecīgā automašīnas detaļa jau preces iegādes brīdī nenodrošina tās funkciju izpildi, kas atzīstams par preces trūkumu.
Ņemot vērā, ka patērētājam var būt apgrūtinoši pierādīt, ka precei bija trūkumi jau tās iegādes brīdī, PTAL 13. panta trešajā daļā ir paredzēta prezumpcija (pieņēmums), kas atvieglo patērētājam iespēju pierādīt trūkumu esību. Proti, ja preces neatbilstība līguma noteikumiem atklājas gada laikā pēc preces iegādes, uzskatāms, ka tā eksistēja preces iegādes dienā (līdz PTAL grozījumiem, kas stājās spēkā 15.03.2022., bija noteikts sešu mēnešu termiņš).
Augstākā tiesa skaidroja –, lai patērētājs varētu pretendēt uz minētās prezumpcijas piemērošanu, viņam:
Savukārt pārdevējs šo prezumpciju var atspēkot, pierādot, ka piegādes brīdī neatbilstība nepastāvēja.
Augstākā tiesa secināja, ka konkrētajā lietā apelācijas instances tiesa šo prezumpciju ir nepareizi iztulkojusi un bez likumīga pamata atteikusies piemērot, tāpēc uzsvēra, ka patērētājam nav pienākuma izdarīt preces padziļinātu pārbaudi.
Proti, tas, ka attiecīgo trūkumu varēja konstatēt, ja pircējs būtu padziļināti preci pārbaudījis pats vai ar trešās personas (piemēram, autoservisa) palīdzību, un ka pircējam bija šāda iespēja, nenozīmē, ka trūkums nav uzskatāms par slēptu trūkumu, un neatbrīvo pārdevēju no atbildības par preces neatbilstību līguma noteikumiem.
Līdz ar to apelācijas instances tiesa pircēja prasības noraidīšanu kļūdaini pamatojusi ar to, ka pircējs pirms transportlīdzekļa iegādes pārliecinājās par tā tehnisko stāvokli un viņam bija tiesības par transportlīdzekļa tehnisko stāvokli pārliecināties brīvi izvēlētā autoservisā.
Tāpat Augstākā tiesa vērsa uzmanību tam, ka:
1 Zemgales rajona tiesas 04.11.2020. spriedums lietā Nr. C73454620.
2 Zemgales apgabaltiesas 20.05.2021. spriedums lietā Nr. C73454620.
3 Augstākās tiesas (Senāta) Civillietu departamenta 25.01.2023. spriedums lietā Nr. SKC‑46/2023.
