Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik.
Daudzi jaunieši sapņo par profesionāla sportista karjeru un velta ne mazums pūļu, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Tomēr spējai kļūt par profesionālu sportistu ir nepieciešams ne tikai talants un apņēmība, bet arī laba veselība, jo ikdienas treniņi un sacensības prasa lielu fizisko piepūli. Kuram ir jāuzņemas atbildība par to, ja veselības stāvoklim neatbilstošu treniņu režīma dēļ nepilngadīgajam rodas neatgriezenisks kaitējums veselībai? LV portāls apskata jaunākās tiesu prakses atziņas šajā jautājumā.
Sporta likuma 18. panta trešā daļa nosaka, ka sportists ir atbildīgs par savu veselības stāvokli, regulāru veselības pārbaužu veikšanu, savas veselības un dzīvības apdrošināšanu, taču minētā panta ceturtā daļa paredz, ka par nepilngadīgu sportistu veselības aprūpi, regulāru veselības pārbaužu veikšanu, veselības un dzīvības apdrošināšanu ir atbildīgi vecāki (personas, kuras realizē aizgādības tiesības) un sporta speciālisti (sporta darbinieks, kurš vada sporta treniņus (nodarbības) vai kā citādi ir tieši iesaistīts sporta treniņu (nodarbību) nodrošināšanā).
Pirms aptuveni 20 gadiem komandas sporta treniņu laikā sporta klubā tobrīd nepilngadīgais sportists (prasītājs) zaudēja samaņu, un viņam iestājās klīniskā nāve. Ātrās medicīniskās palīdzības brigāde sniedza neatliekamo palīdzību, atjaunojot sirds ritmu. Pēc ilgstošas ārstēšanās prasītājam tika aizliegtas kontrindicētas fiziskās piepūles (tās tika atzītas par kaitīgām), vēlāk piešķirta otrās grupas invaliditāte uz mūžu.
Prasītājs par minēto gadījumu 2012. gadā cēla tiesā prasību pret atbildētājiem – Latvijas valsti Veselības ministrijas personā (kā atbildīgo par sporta medicīnas ārsta rīcību), sporta klubu un treneri – par morālā kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar veselībai nodarīto kaitējumu un sakropļojumu, lūdzot piedzīt prasītāja labā kompensāciju 711 435,91 eiro apmērā (prasības celšanas laikā 500 000 latu apmērā).
Prasītājs skaidroja, ka ir bijis atzinīgi novērtēts sportists gan vietējā, gan starptautiskā līmenī, bet prasītājam bija konstatētas veselības problēmas, kuru dēļ rekomendēts samazināt fizisko slodzi. Neņemot vērā šo apstākli, prasītājam tāpat regulāri divas reizes dienā notika treniņi ar lielu fizisko slodzi, kā rezultātā notika iepriekš minētais negadījums, un ilgstošas ārstēšanās rezultātā prasītājam tika prasītājam implantēta speciāla ierīce, kas liedz liegta profesionālā sporta karjera un apgrūtināta turpmākā ikdienas dzīve.
Prasītāja ieskatā treneris izmantoja prasītāja veselības stāvoklim neatbilstošu treniņu programmu, sporta medicīnas ārste, kura regulāri apsekoja prasītāju, nepaziņoja trenerim un vecākiem par prasītāja veselības stāvokli, kura dēļ viņš nedrīkst trenēties, un sporta klubs pieļāva neatbilstošas treniņu tehnikas un inventāra izmantošanu.
Atbildētāji prasību neatzina, norādot, ka prasītājam bija atļauts piedalīties treniņos pēc vecāku lūguma un atbildētāju rīcībā nebija informācijas, ka prasītāja veselības stāvoklis nepieļauj piedalīties treniņos vai ir jāsamazina slodze.
Ar prasības celšanu 2012. gadā aizsākās ilgs tiesvedības process (apelācijas un kasācijas sūdzības, kā rezultātā lieta vairākas reizes nodota atkārtotai izskatīšanai no jauna), kas noslēdzās ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu kolēģijas 2022. gada 24. februāra spriedumu lietā Nr. C04406812 (apelācijas instances tiesa), ar kuru prasītāja prasība pret atbildētājiem tika daļēji apmierināta. Tiesa lēma no atbildētājiem par labu prasītājam solidāri piedzīt atlīdzību par morālo kaitējumu saistībā ar veselībai nodarīto kaitējumu un sakropļojumu 40 000 eiro apmērā.
Apelācijas instances tiesa atzina, ka ir konstatējama visu atbildētāju neatbilstoša rīcība, tādējādi ir pamats visu atbildētāju solidārai atbildībai par prasītājam nodarīto kaitējumu. Tiesa konstatēja, ka neatgriezeniskais kaitējums prasītāja veselībai varēja neiestāties:
Apelācijas instances tiesas ieskatā konkrētajā lietā par bērna veselībai nodarīto neatgriezenisko kaitējumu daļa atbildības ir jāuzņemas arī prasītāja vecākiem, kuru kopējā aizgādībā bija prasītājs. Tiesa uzsvēra, ka tieši prasītāja vecākiem bija jāpievērš īpaša vērība bērna veselības stāvoklim, jo, kā konstatēja tiesa, prasītājs iepriekš bija trenējies ārvalstī, no kuras atgriezās, jo ārvalsts ārsti liedza prasītājam trenēties veselības stāvokļa dēļ, taču prasītāja tēvs turpināja dēlu vest uz treniņiem, kuros viņš tika intensīvi trenēts, nekontrolējot viņa veselības stāvokli. Apelācijas instances tiesa, izvērtējot lietā esošos pierādījumus, atzina, ka prasītāja vecāki bija labi informēti par bērna saslimšanu un ka saslimšana progresē, un prasītājam nepieciešams samazināt slodzi, tāpēc ar “lielo sportu” viņš nedrīkst nodarboties.
Par apelācijas instances tiesas spriedumu kasācijas sūdzības Augstākajā tiesā iesniedza prasītājs un atbildētāji – Veselības ministrija un treneris. Prasītājs lūdza atcelt spriedumu daļā, ar kuru prasība noraidīta (kompensācijas apmērs) un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, norādot, ka, lemjot par morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, bija jāņem vērā prasītāja zaudētā iespēja kļūt par augstākā līmeņa profesionālo sportistu. Savukārt atbildētāji lūguši spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Tomēr Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību1 pēc prasītāja un atbildētāju kasācijas sūdzībām, atzīstot, ka nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs.
Saistībā ar prasītāja kasācijas sūdzībā norādīto, ka, lemjot par morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, bija jāņem vērā prasītāja zaudētā iespēja kļūt par augstākā līmeņa profesionālu sportistu, Senāts norādīja, ka apelācijas instances tiesa lietā ir ņēmusi vērā pierādījumus, kas apliecina, ka pat tad, ja nebūtu noticis negadījums treniņa laikā, saistībā ar kuru prasītājs bija vērsies tiesā, prasītāja veselības stāvoklis visdrīzāk būtu liedzis prasītājam sasniegt sportiskos rezultātus augstākajā profesionālajā līmenī. Turklāt Senāts konstatēja, ka smagais veselības bojājums neliedza prasītājam sevi realizēt iemīļotajā sporta veidā, kas ir bijis viņa dzīves aicinājums (ieguvis trenera sertifikātu, spēlē amatieru līgā un trenē bērnus). Tātad, nosakot atlīdzības apmēru, apelācijas tiesa ir ņēmusi vērā, ka nodarītais kaitējums nav liedzis kaut kādā mērā īstenot karjeru konkrētajā komandas sporta jomā.
Tāpat Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa, nosakot atlīdzības summu prasītājam par morālo kaitējumu, ir ņēmusi vērā tiesu prakses atziņas, atbildētāju atbildību par viņu prettiesiskās rīcības rezultātā nodarīto kaitējumu, kā arī prasītāja vecāku un arī paša prasītāja līdzatbildību.
Proti, vecāki bija informēti par bērna slimību, ka nepieciešams samazināt slodzi un ka, ignorējot ārstu norādījumus, vecāki ir turpinājuši vest dēlu uz pilnas slodzes treniņiem. Senāts jau iepriekš ir norādījis uz ārstniecības personas pienākumu sniegt informāciju par veselību gan vecākiem, gan bērnam, ja bērns ir tādā vecumā, kurā pats spēj izprast ārsta sniegto informāciju par veselības stāvokli un novērtēt ar veselības stāvokli saistītos riskus, lai spētu patstāvīgi pieņemt lēmumus un atbilstoši rīkoties, piemēram, ierobežojot sporta treniņu intensitāti vai pārtraucot treniņus, ja ārsts devis tādus norādījumus. Tiesa konstatēja, ka prasītājam, kurš negadījuma brīdī bija gandrīz 17 gadu vecs, bija informācija par diagnosticēto slimību un ārstu ieteikumu to ņemt vērā, plānojot treniņu slodzi. Šādā situācijā viņš spēja patstāvīgi pieņemt lēmumus un atbilstoši rīkoties.
Līdz ar Senāta atteikumu ierosināt kasācijas tiesvedību saistībā ar prasītāja, Veselības ministrijas un trenera kasācijas sūdzībām stājās spēkā apelācijas instances tiesas spriedums.
1 Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2022. gada 26. oktobra rīcības sēdes lemums lietā Nr. SKC‑646/2022.
