Par pārejas periodu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma pieprasīšanai

Pieteikuma iesniedzējs vērsās Satversmes tiesā, lūdzot izvērtēt Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atbilstību atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) pārejas noteikumu 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam.

Kāda ir lietas būtība

Tiesnese Daiga Rezevska skaidro, ka pieteikuma iesniedzējs saskaņā ar Atlīdzināšanas likumu vērsās Tieslietu ministrijā, lūdzot atlīdzināt nemantisko kaitējumu. Tomēr, lemjot par minēto iesniegumu, Tieslietu ministrija to atteicās izskatīt. Pieteikuma iesniedzējs pārsūdzēja Tieslietu ministrijas lēmumu tiesā, taču tiesvedība attiecīgajā administratīvajā lietā noslēdzās ar viņam nelabvēlīgu nolēmumu, kas pamatots arī ar apstrīdēto normu: tiesa norādīja, ka nav ievērots apstrīdētajā normā ietvertais nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma pieprasīšanas termiņš.

“Pieteikuma iesniedzējs norādīja, ka tiesiskais regulējums, kas bija spēkā pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, paredzēja personas tiesības pieprasīt atbilstīga nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu civiltiesiskā kārtībā desmit gadu laikā no brīža, kad radies šā nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma pieprasījuma tiesiskais pamats. Savukārt apstrīdētā norma šo termiņu būtiski samazinot.

Apstrīdētā norma noteic, ka privātpersona, kam saskaņā ar šo likumu ir tiesības uz tāda kaitējuma atlīdzinājumu, kurš tai nodarīts ar prettiesisku vai nepamatotu iestādes, prokuratūras vai tiesas rīcību līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai un par kura atlīdzināšanu nav ierosināta tiesvedība vispārējās jurisdikcijas tiesā, iesniegumu par kaitējuma atlīdzināšanu iesniedz sešu mēnešu laikā no kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīža,” skaidro tiesnese.

Pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, ierobežo personai Satversmes 92. panta trešajā teikumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu un pārkāpj Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskās paļāvības principu.

Ko lietas ietvaros vērtēja Satversmes tiesa

“Vispirms Satversmes tiesa vērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam attiecībā uz ikvienu personu, kurai nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās,” uzsver D. Rezevska.

Satversmes tiesa šīs lietas ietvaros vērtēja, vai personai, kurai tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu radušās likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likuma) spēkā esības laikā un ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma stāšanās spēkā, tiek nodrošināta tiesiskās paļāvības principam atbilstoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu.

Kādi bija Satversmes tiesas galvenie secinājumi

Vispirms Satversmes tiesa secināja, ka tiesiskās paļāvības princips izskatāmajā lietā ir cieši saistīts ar personas tiesībām uz atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā. Tāpēc tika izvērtēta apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam to kopsakarā.

“Satversmes tiesa secināja, ka pieteikuma iesniedzējam bija radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka viņš savas tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu varēs īstenot Civillikumā noteiktajā noilguma termiņā.

Vērtējot, kāds bija likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto normu, Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību pārejas noteikumu noteikšanā, ar apstrīdēto normu pēc būtības ir mēģinājis saglabāt un paredzēt tiesisko aizsardzību to personu tiesībām prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, kurām šīs tiesības bija radušās Zaudējumu atlīdzināšanas likuma spēkā esības laikā, bet ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās,” tā D. Rezevska.

Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējs nolūkā nodrošināt tiesisko stabilitāti apstrīdētajā normā ir noteicis pārejas perioda termiņu, kādā persona var īstenot savas tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu.

Tiesa secināja: no apstrīdētās normas izriet, ka tā pieļauj gadījumus, kad pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās personai, kurai ir tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, šo tiesību izmantošanai tiek atvēlētas tikai dažas dienas. Proti, atkarībā no nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīža personai pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās var būt atvēlēts laiks no vienas dienas līdz nepilniem sešiem mēnešiem, lai tā pārplānotu savu rīcību uz jauno tiesisko regulējumu. Turklāt jāņem vērā, ka ir iespējamas arī tādas situācijas, kad nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskā pamata rašanās brīdi persona subjektīvi nemaz nevar ietekmēt.

Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs, nosakot periodu pārejai uz jauno tiesisko regulējumu, nav vispusīgi un pilnvērtīgi pārliecinājies par apstrīdētās normas ietekmi uz jau pastāvošajām tiesiskajām attiecībām.

Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam un Satversmes 92. panta trešajam teikumam neatbilst tāda situācija, ka personas tiesiskais stāvoklis bez īpaša pamatojuma vai izvērtējuma tiek pasliktināts, tai nenodrošinot saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu un tādējādi liedzot īstenot tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu saprātīgā pārejas periodā. Šāda situācija nav attaisnojama ar sabiedrības interesi nodrošināt tiesisko stabilitāti.

Ko nosprieda Satversmes tiesa

Satversmes tiesa nolēma atzīt Atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 2. punktu, ciktāl tas noteic tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, par neatbilstošu Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam teikumam un spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža attiecībā uz personām, kurām nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies ne vairāk kā sešus mēnešus pirms šā likuma spēkā stāšanās, kuras vērsušās lēmējiestādē un kurām ir atteikts atlīdzināt nemantisko kaitējumu, jo ir nokavēts termiņš.

“Vienlaikus Satversmes tiesa nolēma, ka attiecībā uz personām, kurām nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, kuras vērsušās lēmējiestādē un kurām ir atteikts atlīdzināt nemantisko kaitējumu, jo ir nokavēts termiņš, Atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 2. punkts, ciktāl tas noteic tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, ir piemērojams, nosakot, ka šīm personām bija tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu sešus mēnešus pēc šā likuma spēkā stāšanās,” norāda D. Rezevska.

Kāda ir šī nolēmuma nozīme un ietekme uz sabiedrību

“Apstrīdētā norma attiecībā uz ikvienu personu, kura vērsusies lēmējiestādē, bet kurai, pamatojoties uz apstrīdēto normu, nemantiskā kaitējuma atlīdzinājums ir atteikts, jo ir nokavēts termiņš, kas noteikts nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma pieprasīšanai, ja tā tiesiskais pamats radies ne vairāk kā sešus mēnešus pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās, zaudē spēku no tās spēkā stāšanās brīža.

Tādējādi šīm personām tiks dota iespēja vēlreiz prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu,” uzsver Satversmes tiesas tiesnese Daiga Rezevska.

Viņa skaidro, ka Satversmes tiesa atzina: lai nodrošinātu Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskās paļāvības aizsardzību un 92. panta trešajā teikumā ietvertās personu tiesības prasīt atbilstīgu nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, apstrīdētā norma ir jāpiemēro atbilstoši Atlīdzināšanas likuma sistēmai, nosakot, ka iepriekš minētajām personām bija tiesības prasīt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu sešus mēnešus pēc Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās.