Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
“Latvijas likumos nav legāldefinīcijas, kas skaidrotu advokātu disciplināro atbildību,” norāda Lauris Liepa, zvērināts advokāts, Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas Disciplinārlietu komisijas priekšsēdētājs. Taču pēc Advokatūras likuma un likuma “Par tiesu varu” secināms, ka advokātu disciplinārā atbildība saistās ar pienākumiem ievērot likumos, ētikas kodeksos un advokatūras iekšējos noteikumos paredzētās prasības. Šo pienākumu izpildi uzrauga profesionāla organizācija – Zvērinātu advokātu kolēģija. Disciplināratbildību var formulēt kā profesijas nodrošinātu procesu, kas attur advokātu no profesionālajām prasībām neatbilstošas darbības vai stāvokļa, panāk tā pārtraukšanu, kā arī paredz soda piemērošanu advokātam, kurš šādu pārkāpumu pieļāvis.
Advokātam jāievēro ne tikai Advokatūras likums, bet arī ētikas prasības, kas ietvertas Ētikas kodeksā, un organizācijas pašas izdotie noteikumi. Par likumu un ētikas noteikumu neievērošanu var piemērot sodu. “Sodus var piemērot diezgan plašā spektrā – sākot no piezīmes vai rīcības nepareizības izskaidrošanas līdz bargākiem sodiem – aizliegumam praktizēt uz noteiktu laiku vai izslēgšanai no advokatūras,” skaidro zvērināts advokāts, Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas Disciplinārlietu komisijas priekšsēdētājs Lauris Liepa.
“Pirmkārt, ja advokātu padome saņem iesniegumu vai sūdzību par advokātu vai pati konstatē iespējamu pārkāpumu, tā novērtē, vai advokāts varētu būt pārkāpis profesionālos noteikumus. Ja padomes ieskatā advokāts ir pārkāpis likumu vai ētikas normas, tā ierosina lietu un nodod lietas izskatīšanu disciplinārlietu komisijai. Komisija trīs mēnešu laikā izskata lietas materiālus un pieņem lēmumu. Komisija veic patstāvīgu izmeklēšanu par katru konkrēto gadījumu, uzklausot gan konkrēto advokātu, gan arī citas personas, kas iesaistītas attiecīgajā lietā. Ja disciplinārlietu komisija secina, ka pārkāpums ir noticis un ir jāpiemēro sods, tad, izvērtējot pārkāpuma smagumu, advokātam piemēro sodu.
Īpaša kārtība paredzēta gadījumiem, kad advokāts tiek izslēgts no advokatūras. Gadījumā, ja komisija piemēro smagāko sodu, lēmums par advokāta izslēgšanu no kolēģijas ir jāapstiprina arī advokātu padomei. Tas ir pārdomāts un nopietns process, ko trīs kārtās veic abas koleģiāli ievēlētās institūcijas. Pirmais – padome lemj, ir vai nav noticis pārkāpums, un ierosina lietu. Otrs – ja lieta ir ierosināta, komisija to izmeklē un, konstatējot smaga pārkāpuma apstākļus, piemēro sodu. Advokāts tiek izslēgts no kolēģijas pēc tam, kad padome pārbauda, vai komisijas lēmums ir pamatots, vai šeit ir jāpiemēro pats smagākais sods, un to apstiprina,” par procedūru stāsta L. Liepa.
Advokāts norāda – ja skatās uz sodiem, ko var piemērot par advokāta kļūdainu rīcību, tad primāri jāvērtē, kādas ir šīs rīcības sekas un kāpēc advokāts ir izdarījis to, par ko viņa lietu izskata kolēģi. Ja advokāts savā darbā ir kļūdījies, taču sekas nav būtiskas – klients nekādā veidā necieš no šādas advokāta pieļautas kļūdas, tad advokātu padome var izskaidrot viņam šādas rīcības nepareizību. Savukārt, ja pieļautā kļūda izraisījusi sekas vai advokāts kāda iemesla dēļ apzināti pārkāpis noteikumus, advokātu padome ierosina disciplinārlietu un nodod lietas materiālus disciplinārlietu komisijai. Komisija, iepazīstoties ar lietas apstākļiem, var secināt, ka pārkāpums nav noticis. Piemēram, ja neapstiprinās klienta sūdzībā norādītie apstākļi.
“Ja komisija pēc disciplinārlietas apstākļu noskaidrošanas konstatē pārkāpumu, tā piemēro sodu. To izskata un piemēro disciplinārlietu komisija. Konstatējot pārkāpumu, kas nav būtisks un kura rezultātā klientam nav radušās nopietnas sekas, piemērotais sods var būt relatīvi maigs – padome var piemērot piezīmi. Ja sekas ir nopietnākas, pārkāpums izskanējis plašāk, par to diskutēts sabiedrībā, tad jau tas būs rājiens vai smagāks sods,” norāda Liepa.
Papildus advokātu kolēģija ir izveidojusi arī Ētikas komisiju, kas vērtē advokāta darbību no ētiskās perspektīvas. Gan Ētikas komisijas vērtējumi, gan disciplinārsodi veido advokāta personisko biogrāfiju. Likums paredz, ka atkārota disciplinārsoda gadījumā var piemērot arī smagāku sodu, tajā skaitā izslēgt no advokatūras.
“Šādā gadījumā disciplinārlietu komisijai, vērtējot šo ierosināto lietu, būtu jāskatās, vai pagātnē notikušie pārkāpumi ir vai nav saistīti ar jauno un vai advokāts ir ņēmis vērā iepriekšējās lietās konstatētos pārkāpumus un komisijas secinājumus. Disciplinārlietu komisija skaidro savus lēmumus, un argumentācijā, motīvu daļā, parādās arī ļoti skaidrs nošķīrums – kas ir pareizi un kas nav, kā advokātam vajadzēja rīkoties un ko viņš izdarījis nepareizi.
Ja advokāts līdzīgā situācijā atkārtoti kļūdās vēlreiz, tā nebūs nejaušība, bet, visticamāk, apzināta rīcība, un tas, protams, disciplinārlietu komisijai ir jāņem vērā, skatot jauno pārkāpumu,” skaidro L. Liepa.
Likums precīzi nosaka, ka vissmagāko sodu advokātam drīkst piemērot tādos gadījumus, kad viņš ir veicis tīšu likuma pārkāpumu vai rupju ētikas normu pārkāpumu, ja sods piemērots atkārtoti vai advokāts nepilda piemēroto sodu.
“Šādos gadījumos ir īpaša, kvalificējoša pazīme, ka vai nu pats pārkāpums, vai tā radītās sekas ir ļoti nopietnas, tās rada pārliecību, ka advokāta turpmākā prakse advokatūrā nav iespējama. Ik gadu disciplinārlietu komisija pieņem vairākus šādus lēmumus. Runājot par visbargākā soda piemērošanu, likumdevējs ir paredzējis diezgan rūpīgu procedūru, kādā šīs lietas ir jāskata un kā lēmums tiek pieņemts,” norāda L. Liepa.
Kā skaidro Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas Disciplinārlietu komisijas priekšsēdētājs, likumdevējs ir radījis speciālu mehānismu, kā klients var vērst advokāta uzmanību uz profesionālās ētikas noteikumiem neatbilstošu rīcību. Tas nozīmē – jebkurš klients, lieki netērējot līdzekļus, var vērsties advokātu profesionālajā organizācijā – advokātu padomē – un izklāstīt iebildumus par advokāta rīcību.
“Tas var būt gadījums, ja, piemēram, advokāts ilgstoši neatbild uz klienta pieprasījumu vai ir saņēmis avansā honorāru, bet nav izpildījis darbu, vai arī ir rīkojies tādā veidā, kas klientam šķiet nepieņemams un kā nedrīkstētu rīkoties. Par visiem šiem jautājumiem, protams, jebkurš, ne tikai klients, bet jebkura persona var vērsties advokātu padomē.
Tas, ko mēs iesakām vispirms, – ja šis konflikts ir radies starp advokātu un klientu, primāri klientam būtu jārunā ar pašu advokātu un tas jārisina. Absolūti lielākā daļa kolēģu nevēlēsies, lai klienta un advokāta konflikts kļūtu publisks vai kļūtu zināms citiem kolēģiem. Advokāts centīsies radušos problēmu vai neskaidrību atrisināt patstāvīgi. Taču, ja šis konflikts nav risināms starp klientu un advokātu, tad klients vēršas advokātu padomē un lūdz to palīgā risināt radušos situāciju,” skaidro L. Liepa.
Ja advokātu padome konstatē, ka sūdzība vai iesniegums varētu būt pamatots, tā vēršas pie advokāta, lai noskaidrotu advokāta viedokli. Tātad padome cenšas atrisināt problēmu vai radušos neskaidrību efektīvi, bez tiesas procesa. Taču, ja tas nav iespējams, advokātu padome var lemt, kā rīkoties tālāk.
“Ir divi virzieni – ja pārkāpums nav radījis klientam nopietnas sekas, taču ir acīmredzams, ka ir ētikas normu pārkāpums, šo jautājumu var nodot izskatīt ētikas komisijai, kura tad var pieņemt lēmumu, vērtējot advokāta rīcību no advokāta ētikas skatpunkta, vai advokāts rīkojies pareizi vai nepareizi. Otrs virziens – padome, protams, var ierosināt disciplinārlietu. Arī ētikas komisija var ierosināt disciplinārlietu, ja tā konstatē, ka pārkāpums ir nopietns, – aicināt padomi ierosināt disciplinārlietu. Un tad sākas jau iepriekš aprakstītais disciplinārais process,” tā Liepa.
Viņš gan arī norāda, ka var būt situācijas, kurās klients uzskata, ka advokāts nav rīkojies pareizi, taču realitātē advokāts rīkojies atbilstoši likumam vai profesionālajai ētikai.
“Ja mēs skatāmies statistiski, tikai aptuveni 10–15% no visām iesniegtajām sūdzībām kļūst par pamatu disciplinārās vai ētiskās atbildības procesam. Tātad var būt daudz tādu gadījumu, kur padome secina, ka pastāv domstarpības, taču tās risināmas vai nu pašam advokātam ar klientu, vai arī tās nevar atrisināt profesionālās organizācijas ietvaros, piemēram, civiltiesisks strīds jārisina tiesai,” norāda speciālists, kā piemēru minot vairākas situācijas.
L. Liepa: “Pasaules praksē klienti sūdzības par advokātiem mēdz rakstīt diezgan bieži. Mēdz rakstīt, ka advokāts tūlīt neatbild uz e-pasta vēstulēm vai telefona zvaniem. Tas ne tikai Latvijā, Eiropā, bet arī ASV ir atzīts par vienu no biežākajiem iemesliem, par ko klienti sūdzas. Un šajā gadījumā, dabiski, var būt situācija, ka advokāts ir iesaistīts ilgstošā tiesas procesā un dienas laikā gluži vienkārši fiziski nevar atbildēt. Šāda sūdzība būtu nepamatota. Taču jāpiebilst, ka arī advokātam būs jāatrod veids, kā un kad ar klientu runāt.”
Kā vēl vienu piemēru, kas arī bieži vien nav pārkāpuma situācija, L. Liepa min gadījumu, kad klients ar advokātu ir vienojies par noteiktu honorāru, taču klients procesa beigās secina, ka summa ir par lielu, un vēlas šo honorāru pārskatīt. Te jāskatās, kādi argumenti kalpojuši par pamatu lēmuma pieņemšanai par honorāra apjomu. Ne vienmēr tas ir disciplinārais pārkāpums.
“Mēdz būt arī situācija, kurā klients pieprasa no advokāta tādu rīcību, ko advokāts nedrīkst darīt atbilstoši likumam vai profesionālajai ētikai. Arī tad klienta sūdzība par to, ka, lūk, advokāts nav rīkojies tādā veidā, kā klients to vēlējies, nav pamatota, jo ne katra klienta prasība būtu jāizpilda. Advokātam jārīkojas arī kopējās tiesiskajās interesēs, nepārkāpjot likumu,” skaidro Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas Disciplinārlietu komisijas priekšsēdētājs L. Liepa.
