Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Īpašnieka faktiskā vara pār mantu, kas atstāta bez uzraudzības, saglabājas arī tad, ja pastāv distance starp personu un mantu. Ja dzīvokļa īpašnieka nav mājās, faktiskā vara pār dzīvoklī esošo mantu saglabājas. Ja pludmales apmeklētājs devies peldēties, viņa krastā atstātās drēbes un mantas nav uzskatāmas par aizmirstām, jo īpašnieks labi zina, kur tās nolicis. Bez uzraudzības atstātas mantas piesavināšanās ir noziedzīgs nodarījums.
Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnese Inese Laura Zemīte skaidro 2017. gada nogalē spēkā stājušos Rīgas apgabaltiesas spriedumu (lietā Nr. KA04-0174-18/11) par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu – zādzību nelielā apmērā.
Personai (turpmāk – apsūdzētajam) tika celta apsūdzība par planšetdatora zādzību no pasta nodaļas. Apsūdzētais, atrodoties pasta nodaļā, ieraudzīja planšetdatoru, kuru tur bija atstājis iepriekšējais pasta nodaļas apmeklētājs, piegāja pie ierīces, paņēma to un ar paņemto ierīci no pasta nodaļas aizgāja.
“Pirmās instances tiesa vērtēja pierādījumus lietā un atzina par ticamiem apsūdzētā paskaidrojumus, ka viņš ierīci atradis un vēlējies atdot īpašniekam pret atlīdzību. Turklāt pirmās instances tiesa norādīja, ka ierīce bija atstāta pasta nodaļā, līdz ar to ir bijusi nozaudēta manta. Ar šo spriedumu nebija apmierināts prokurors un iesniedza apelācijas protestu. Lieta nonāca Rīgas apgabaltiesā izskatīšanai apelācijas kārtībā,” situāciju skaidro tiesnese I. L. Zemīte.
“Rīgas apgabaltiesa, izskatot krimināllietu, pārvērtēja lietā esošos pierādījumus un atzina, ka pirmās instances tiesa nepamatoti uzskatījusi apsūdzētā izvirzīto versiju par patiesu, kā arī kļūdaini atzinusi, ka pasta nodaļā atstātā ierīce ir bijusi nozaudēta lieta saskaņā ar Civillikuma normām.”
No Civillikuma 943. panta izriet, ka lieta uzskatāma par nozaudētu, kad tās nozaudētājs nezina, kur to meklēt vai no kā pieprasīt, vai kādā kārtā dabūt atpakaļ savās rokās.
Tiesnese I. L. Zemīte: “No lietas materiāliem varēja secināt, ka persona, kurai bija uzticēta šī ierīce un kura to bija atstājusi pasta nodaļā, pēc neilga brīža to konstatējot, atgriezās pasta nodaļā, kur ierīci vairs neatrada. Apelācijas instances tiesas ieskatā bija ļoti būtiski noskaidrot, vai šī atrastā manta pasta nodaļā, kuru paņēma apsūdzētais, bija nozaudēta lieta vai uz laiku atstāta bez uzraudzības. No tā bija atkarīgs, vai persona, kura atrada mantu, rīkojusies likumīgi un tiesiski, vai arī izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.”
“Tiesas kolēģija, ņemot vērā iegūtās ziņas, ka persona, kurai bija uzticēta ierīce, zināja, kur tā atrodas, un vēlējās to atgūt, atzina, ka pasta nodaļā atstātā ierīce bija uz laiku bez uzraudzības atstāta manta. Tāpat tiesa vērtēja apsūdzētā paskaidrojumus saistībā ar citiem pierādījumiem lietā un atzina, ka šie pierādījumi neapstiprina apsūdzētā versiju, līdz ar to nav patiesi,” norāda I. L. Zemīte.
Viens no pievienotajiem lietas materiāliem – videoieraksts no pasta nodaļas, kurā redzamas apsūdzētā darbības, paņemot planšetdatoru: īsā laika sprīdī, ieraugot ierīci, apsūdzētais to paslēpj zem virsjakas un iziet no pasta nodaļas. Lietā ir arī liecības, kurās apsūdzētais skaidro, ka ierīci nopircis, konstatējis, ka tā bloķēta, un tad sazinājies ar ierīces īpašnieku, kura kontaktinformācija bijusi pieejama bloķēšanas ekrānā, lai vienotos par savas iztērētās naudas atgūšanu un ierīces nodošanu īpašniekam.
“Balstoties uz pierādījumiem, apelācijas instancē tika konstatēts, ka brīdī, kad apsūdzētā persona paņēma šo ierīci, tai bija nodoms to nelikumīgi paturēt sev. Tādā veidā tika konstatēts personas mantkārīgais nolūks gūt jebkāda veida labumu no cietušās personas. Ņemot vērā šo apstākļu kopumu, tiesa uzskatīja, ka persona vainojama zādzības izdarīšanā, un kvalificēja viņa darbības kā izdarītu zādzību nelielā apmērā. Šis nelielais apmērs veidojas no ierīces vērtības zādzības izdarīšanas brīdī, kas bija zemāka par valstī noteikto minimālo mēnešalgu,” stāsta tiesnese I. L. Zemīte.
Ar šādu apelācijas instances tiesas lēmumu apmierināts nebija apsūdzētais, iesniedzot kasācijas sūdzību un lietai nonākot Augstākajā tiesā. Kasācijas sūdzībā tika norādīts uz apelācijas instances tiesas pieļautajiem Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma pārkāpumiem, taču Augstākā tiesa, izskatot lietu, nekonstatēja šādus pārkāpumus, kā arī norādīja, ka apelācijas instances tiesa pareizi ir atzinusi, ka šajā gadījumā pasta nodaļā atstātā manta bija bez uzraudzības atstāta, ne nozaudēta.
“Atzīstot šo personu par vainīgu, tiesa lēma arī par soda noteikšanu. Tika izvērtēti vispārīgie soda noteikšanas pamatprincipi, kā arī ņemts vērā soda mērķis. Tiesa atzina, ka visatbilstošākais šai personai par izdarīto noziegumu būs naudas sods, jo soda veidu nosaka, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, smagumu un apsūdzētā personību raksturojošās ziņas. Izvērtējot ziņas par apsūdzētā personību, tika konstatēts, ka viņš agrāk nav sodīts un strādā algotu darbu, līdz ar to šis soda mērs bija vispiemērotākais, izpildot arī soda mērķi.
Par soda mēru runājot, likums nosaka, ka jāņem vērā atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi, šajā lietā tādi netika konstatēti, tādēļ tiesas kolēģija nolēma, ka apsūdzētajam par izdarīto ir nosakāms Krimināllikumā paredzētais minimālais naudas sods, t.i., piecas minimālās mēnešalgas.
Taču tiesa bez ievērības neatstāja arī ziņas, ka netika ievērotas apsūdzētā tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Tiesas kolēģija konstatēja, ka pirmstiesas izmeklēšanā process, kurš nav ne apjomīgs, ne sarežģīts un kurā ir tikai viena apsūdzētā persona, norisinājās apmēram gadu, savukārt tiesā šī lieta sabija vairāk nekā pusotru gadu. Pirmās instances tiesā starp tiesas sēdēm bija samērā ilgi pārtraukumi – no 3 līdz 5 mēnešiem, kas norāda uz nepamatotu procesa novilcināšanu. Ņemot vērā šo tiesību aizskārumu, tiesa nolēma sodu samazināt līdz divām minimālajām mēnešalgām, tas ir, noteikt zemāku par Krimināllikumā paredzēto naudas soda minimālo robežu,” norāda Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnese I. L. Zemīte.
Runājot par konkrēto krimināllietu, tiesnese I. L. Zemīte uzsver, ka radās jautājumi apsūdzētajai personai, kādēļ tā, atrodot šādu mantu pasta nodaļā, nevērsās pie pasta darbiniekiem. Uz to apsūdzētā persona atbildējusi, ka tai nebija pārliecības, vai pasta darbinieki šo mantu nepiesavināsies.
“Normālā situācijā, manuprāt, tā būtu bijusi pareizākā rīcība – atstāt ierīci atbildīgajām personām kā atrastu mantu. Šajos gadījumos jābūt ļoti uzmanīgam, jo, ieraugot publiskā vietā atstātu sev nepiederošu mantu, nav teikts, ka tā ir aizmirsta vai nozaudēta manta. Es ieteiktu tomēr neaiztikt sev nepiederošas lietas. Iespējams, persona atrodas turpat tuvumā. Tiesu praksē ir bijušas lietas par pludmalē atstātām drēbēm un mantām: kamēr persona aiziet nopeldēties, cilvēks iet garām un tās paņem, bet pēc tam aizbildinās, ka it kā vēlējies tās atdot cietušajam. Tas ir kvalificējams kā noziedzīgs nodarījums,” skaidro tiesnese.
