AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
02. janvārī, 2018
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Tiesāšanās
TĒMA: Tieslietas
3
22
3
22

Lēta tiesa tautai dārgi maksā – vērtē tiesnesis Andris Strauts

LV portālam: ANDRIS STRAUTS, Latgales apgabaltiesas priekšsēdētājs

“Diemžēl mūsdienu sabiedrībā vairāk novērojama tieksme sadzirdēt tikai to, ko grib, nevis dzirdēt patiesību,” vērtē Latgales apgabaltiesas priekšsēdētājs Andris Strauts.

Ieguvumi no tiesu teritoriālās reformas Latgalē, cīņa pret apzinātu tiesu procesu vilcināšanu, alternatīvi strīdu risināšanas ceļi un melnās avis sistēmā – šie un citi būtiski jautājumi LV portāla sarunā ar Latgales apgabaltiesas priekšsēdētāju ANDRI STRAUTU.

Jaunā gada pirmajā pusē Latvijā noslēgsies tiesu teritoriālā reforma, apvienojot pirmās instances tiesas. Latgales tiesu apgabalā šī reforma jau veikta 2016. gadā. Kādi, jūsuprāt, ir ieguvumi?

Ieguvumi ir vērā ņemami. Ja skatāmies uz pamatnostādnēm – lietu sadales nejaušības princips, noslodzes izlīdzināšana, specializācija – tas viss ar šo reformu ir sasniegts. Jautājums, kas pirms šīs reformas raisīja zināmu neapmierinātību pašu tiesnešu vidū, bija krasi atšķirīgā slodze mazajās un lielākās tiesās, kamēr algas visiem maksāja vienādi. Pēc mazo tiesu apvienošanas šī situācija ir atrisināta. Tāpat apvienotās tiesas nodrošina pilnvērtīgu lietu sadales nejaušības principu – te neviens vairs neko nevar pārmest, jo faktiski lietas sadala dators. Ja runājam par specializāciju, piemēram, Daugavpils tiesas priekšsēdētājs izvēlējās modeli, ka krimināllietas tiek skatītas tikai Daugavpils "mātes" tiesā. Tas ir ļoti pareizi, jo Daugavpilī atrodas gan īslaicīgās aizturēšanas vieta, gan konvojs un apsūdzētos nevajag konvojēt uz Krāslavu vai Preiļiem.

Ja uz tiesu teritoriālo reformu lūkojos no pilsoņa pozīcijām, domāju, ka ar lietu izskatīšanas nozīmēšanas termiņiem viss ir kārtībā. Protams, var rasties kādi sarežģījumi ar cilvēka nokļūšanu tiesā, jo pie mums transporta infrastruktūra ir tāda, kā ir. Tomēr šī situācija ir risināma. Piemēram, tiesnesis var rīkot izbraukuma tiesas sēdi. Gribu uzsvērt, ka Latgalei mēs izcīnījām divas pirmās instances tiesas – Daugavpilī un Rēzeknē. Kad mēs šo jautājumu risinājām, primāri domājām tieši par sabiedrības interesēm, lai cilvēkiem tiesa būtu pieejama.  

Jūs minējāt lietu sadales nejaušības principu, tomēr publiskajā telpā izskanējušas šaubas par to, vai var uzticēties, ka Latvijas tiesās šo principu ievēro. Vai varat radušās šaubas kliedēt?

Šādas lietas parasti runā cilvēki, kuri nav ne tiesneša amatā strādājuši, ne tiesu vadījuši. Un šiem cilvēkiem parasti šķiet, ka tie labāk zina, kā strādā tiesa un ko tai vajag. Savukārt mēs, kas esam šajā sistēmā, to nezinām. To es, protams, ar rūgtu ironiju saku. Kā jau minēju, nejaušības princips tiek nodrošināts, lietu sadalē izmantojot datoru. Ja te kādam rodas pretenzijas, tad tās jāizvirza informācijas tehnoloģiju speciālistiem, nevis tiesnešiem. Ir, protams, izņēmumi, kad, piemēram, lieta nonāk atkārtotā izskatīšanā un ir ierobežots tiesnešu loks, kuri ir tiesīgi to skatīt. Ir arī gadījumi, kad tiesnesis noteiktos apstākļos atsakās no konkrētās lietas iztiesāšanas. Tad lieta tiek pārdalīta atkārtoti. Nezinu, kā process notiek citās tiesās, bet par notiekošo manis vadītajā tiesā es atbildu.

Cita lieta, ko tiesām mēdz pārmest, ir pārāk gausais lietu izskatīšanas temps. Kā jūsu vadītā Latgales apgabaltiesa risina šo jautājumu?

Ļoti pareizs solis bija pāreja uz tīro trīs pakāpju tiesu sistēmu, kas nozīmē, ka mums ir pirmā instance, apelācija un kasācija. Postsociālisma bloka valstīm šī ir vispareizākā kārtība. Kopš apgabaltiesa kļuva par tīro apelācijas instanci, tiesnešu noslodze ir normalizējusies. Tomēr par lietu izskatīšanas termiņiem mums var pārmest, pārmet un pārmetīs, bet tas nav no mūsu gribas atkarīgs. Mēs ievērojam likumu un pildām mums saistošus norādījumus. Tiesnesis var nozīmēt lietu, bet nevar aizstāt advokātu, ja to nevēlas apsūdzētais. Tāpat tiesnesis nevar aizstāt prokuroru. Mēs darbojamies savu pilnvaru un iespēju robežās.

Vēlos norādīt, ka, manuprāt, vislielākā problēma ir zemā izmeklēšanas kvalitāte, kā dēļ tiesai nereti nākas izpildīt ne tikai tiesneša, bet arī izmeklētāja un prokurora funkcijas. Ir arī daudzi bremzējoši faktori, kas saistās ar likumdošanas procesu, bet par to nu gan tiesnešiem neko nevajadzētu pārmest. Un vēl viena lieta, ko vēlos atklāti pateikt: neko nevajadzētu darīt par velti, balstoties tikai uz entuziasmu vai patriotismu, jo ir labi zināms, ka lēta tiesa tautai dārgi maksā.

Izplatīta prakse ir lietas dalībnieku "slimošana" ar mērķi kavēt tiesas procesu. Vai tiesas kļuvušas spējīgākas cīņā pret šādu apzinātu lietas iztiesāšanas novilcināšanu?

Pa šiem gadiem ir visādi modeļi piedzīvoti, kā mēģina panākt, lai tiesas sēdes tiktu atliktas vai novilcinātas. Tomēr varu pateikt vienu – agri vai vēlu lieta tiks izskatīta un nebūs tā, ka cilvēks izvairīsies no tiesvedības procesa. Bet problēmas, protams, tas rada. Ar šādu rīcību cilvēks izrāda necieņu ne tikai tiesai, bet arī cietušajiem un lieciniekiem. Protams, likumā ir noteikti reaģēšanas instrumenti šādās situācijās, bet, ja cilvēkam, piemēram, ir medicīniskā izziņa, tiesneši nav speciālisti, lai izvērtētu diagnozi. Parasti šādos gadījumos tiesu vaino bezspēcībā, bet ko var izdarīt tiesa, ja ir likums. Vēl viena lieta, ko mēdz pārmest tiesām, ir lietu nozīmēšanas termiņi. Praksē ir tā, ka lietu nozīmē ne vairs tiesnesis, bet gan advokāts un prokurors, jo tiesām ir saistoši advokātu un prokuroru noslodzes kalendāri. Tātad, kad es kā tiesnesis saņemu lietu, man vispirms jāskatās kalendārā, kad ir brīvs iesaistītais advokāts. Un paralēli jāskatās, kad brīvs ir prokurors.

Viens no veidiem, kā atslogot tiesu, ir alternatīvas strīdu risināšanas metodes. Aizvien noteiktāka loma šajā ziņā ir mediācijai. Kā jūs raugāties uz šo procesu?

Šis jaunievedums ir attīstības stadijā. Mediācija ir ļoti labs process, tomēr tas ieviešams pakāpeniski, rēķinoties ar sabiedrības tiesisko apziņu, sociālo nodrošinājumu u. tml. Svarīga ir arī tiesnešu izglītošana šajā jomā. Ir skaidrs, ka tiesnesim mediācijas process ir jāveicina, tomēr tas jādara ļoti piesardzīgi, izskaidrojot pusēm gan ieguvumus, gan iespējamos zaudējumus.

Otrreizējā caurlūkošanā Saeimā nonākuši grozījumi likumā "Par tiesu varu", jo Valsts prezidents iebilda pret tiesu priekšsēdētāju amata termiņa ierobežojuma atcelšanu. Tiesu vadītāju aprindās jūtama diezgan liela pretestība pret šādu ierobežojumu. Kādi ir jūsu argumenti?

Skaidrs, ka par perfektu tiesas priekšsēdētāju neviens uzreiz nekļūst, tas prasa zināmu laika periodu. Tomēr gribu uzsvērt, ka mēs – tiesu vadītāji – neesam pret to, ka tiesu priekšsēdētāji ir jāmaina. Mēs esam pret piedāvāto normu, kas ir pretrunā visai tālākai likuma jēgai. Jautājums ir par to, vai demokrātiskā sabiedrībā ir pamats kādam liegt piedalīties godīgā konkursā, lai kandidētu uz kādu amatu kaut vai desmit reižu. Tāpēc jau tiek rīkota amata kandidātu vērtēšana un atlase. Pats esmu šādi vērtēts. Nevarētu teikt, ka mani tur kāds būtu bijis ieinteresēts lobēt vai kā citādi atbalstīt. Komisija mani iztaujāja, pirms tam es iesniedzu savu stratēģiju. Notiek normāls vērtēšanas process, lai amatam atlasītu iespējami labāko kandidātu.

Vēlreiz uzsveru: mēs esam pret normu, kas aizliedz cilvēkam kandidēt uz amatu. Mums – tiesnešiem – jau tā dažādu aizliegumu ir pietiekami daudz, salīdzinot ar citām amatpersonām. Ja liegums kandidēt uz tiesas priekšsēdētāja amatu pēc otrā termiņa tiek pamatots ar nepieciešamību novērst rutīnu, man gribas jautāt: vai reformas un jaunievedumi ir nepieciešami nepārtraukti? Vai jaunuzceltai mājai ik pēc pieciem vai desmit gadiem mainīsim pamatus?

Tiesu priekšsēdētāji, neapšaubāmi, ir tiesu sistēmas balsts. Un, ja cilvēks tiesu ir vadījis, teiksim, divdesmit gadus un tiesa šajā laikā ir veiksmīgi strādājusi un attīstījusies, kāds pamats būtu liegt cilvēkam turpināt iesākto?

Cita lieta, ka katrā barā ir melnās avis. Parasti visi uzskata, ka tās atrodamas tikai tiesnešu vidū, bet es uzskatu citādi – jebkurā sabiedrības slānī būs nodevēji, kuri nodos tēvu un māti, dzimteni, par savu amatu jau nerunājot. Es arī uzskatu, ja cilvēks rīkojas koruptīvi, viņš ir nodevējs sistēmai.

Lai vairotu uzticēšanos tiesu sistēmai, svarīga ir arī komunikācija ar sabiedrību. Kā panākt, lai tā veidotos kvalitatīva?

Ir jāprot klausīties un sadzirdēt vienam otru. Gan  sabiedrībai,  gan tiesnešiem.  Ir aplami uzskatīt, ka vieni ir gudrāki un zina visu labāk. Parasti runā tie, kas visu zina, bet tie, kas patiešām zina, – klusē, jo nevēlas savu viedokli uzspiest. Viņi runā, ja klausās. Diemžēl mūsdienu sabiedrībā vairāk novērojama tieksme sadzirdēt tikai to, ko grib, nevis dzirdēt patiesību.

Es esmu par kvalitatīvu un konstruktīvu dialogu, kur viens otrā ieklausās un atrod kopēju risinājumu.

Labs saturs
22
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
NOVĒRTĒ PĀRMAIŅAS