Advokāts reģionā – ko tas nozīmē Tavā ikdienā? Noslodze, konkurence, reklāma, voluntārisms…
Advokāts reģionā nozīmē to pašu, ko advokāts citviet. Tas nozīmē apzināties, ka esi redzams. Tas arī nozīmē, ka nevar atļauties šauru specializāciju kādā tiesību jomā. Es ticu, ka ceļu atrod katrs. Arī ceļu pie konkrēta advokāta atrod konkrēts klients. Nedomāju, ka reklāmai ir milzīga nozīme. Nozīme ir priekšstatiem un gribai, tas gan.
Jēdziens "voluntārisms" man asociējas gan ar filozofijas novirzienu, saskaņā ar kuru visu noteicošā ir indivīda griba, gan ar sekām, kuras iestājas, kad indivīds pārvērtē savas gribas ietekmi, kā rezultātā iestājas haoss, jo tiek ignorēts cēloņu un seku likums. Ja cilvēks grib, tad var, bet ne viss, ko viņš grib, cilvēkam ir nepieciešams. Patērētāju sabiedrībā ir reāla iespēja zaudēt līdzsvaru starp šiem diviem aspektiem.
Cik advokātu Valmierā praktizē?
Valmierā, mani ieskaitot, praktizē desmit ļoti zinoši kolēģi.
Ar kādām problēmām cilvēki tevi uzmeklē?
Problēmu spektrs ir ļoti plašs, ietverot kā domstarpības ģimenes tiesību jomā, tā arī krimināllietas, administratīvās lietas un daudzas citas.
Vai klientus tiesā pārstāvi galvenokārt Valmieras reģionā, vai arī nākas doties uz citām vietām?
Cilvēku dzīve ir kļuvusi mobila un mainīga. Tā diktē arī advokāta ikdienu. Nākas doties arī uz citām Latvijas vietām. Man tas ir aizraujoši, jo katrai vietai ir raksturīgs kas cits. Neskatoties uz to, ka likumi visiem ir vieni un tie paši, tomēr nevar teikt, ka visur ir vienāda izpratne par to būtību un piemērošanu. Sabiedrībā pastāv atšķirīgi tikumi un ieradumi, taču likums tos spēj tikai nosacīti vienot.
Kā tu saproti ļoti bieži lietoto frāzi: Latvija ir tiesiska valsts?
Man tā nav tikai frāze. "Latvija ir tiesiska valsts" man nozīmē to, ka Latvijas Republikas likumi un iekārta līdz ar tās izpildvaru vispirms gādā par Latvijas Republikas pilsoņa likumīgajām interesēm un tiesībām dzīvot Latvijā cauri laikiem. Tas nozīmē arī to, ka līdzīgas situācijas tiek izskatītas un atrisinātas līdzīgi. Tas nozīmē iespēju indivīdam paļauties uz likumu un tā spēku. Tiesiska valsts latviskā Latvijā ir sapnis un mērķis. Tam jāspēj mūs vienot. Manuprāt, mēs esam tikai pašā ceļa sākumā uz to, un man ir cerība, ka alkatības un varaskāres plūdi šo ceļu nenoslaucīs no zemes virsas.
Jau apmēram divus gadus man ir nostiprinājusies doma, ka demokrātiskas valsts tiesību sistēma, kurā kriminālatbildībai ir noilgums, darbojas noziedzības pasaules interesēs un tādējādi grauj demokrātiskas valsts pamatus. Šī doma ir pārtapusi pārliecībā, ka Krimināllikuma 56.,57. pants jāizsaka vienā teikumā: "Personai, kas izdarījusi noziegumu, kriminālatbildības noilgums neiestājas."
Tikai tā būs skaidra zīme, ka mūsu valsts ir uzsākusi nesamierināmu demokrātiskas iekārtas karu par savu pastāvēšanu ar noziedzīgo pasauli, kuras taustekļi iestiepušies visos valsts varas atzaros, un tās maigākās izpausmes ir bezdarbība, nolaidība un izlikšanās.
Un tad likumsargi pagūs savākt pierādījumus un tiesas izskatīt kriminālprocesus saprātīgos termiņos, spriežot taisnīgu sodu, nevis sodu mīkstinot, aizbildinoties ar kaut kādiem termiņiem, nemaz nerēķinoties ar taisnīga soda nenovēršamības prasību, lai tiesiska valsts vispār būtu iespējama.
Kā Tu vērtē Latvijas tiesiskā regulējuma kvalitāti?
Tiesiskais regulējums Latvijā de jure ir labs, bet noteikti klibo tā de facto realizācija, kas savukārt ir atkarīga no cilvēku individuālās gribas un priekšstata, izpratnes par lietu kārtību.
Tomēr teju ik uz soļa ir novērojami tā sauktie caurumi likumos. Kāpēc tie ir un turklāt tik daudz? Tā ir likumdevēja neprasme izmaiņas sagatavot vai apzinātas darbības?
Heraklīts pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem uzskatīja, ka zināšanu daudzums nerada sajēgu. Mans tēvs, 5. Saeimas deputāts Roberts Milbergs, bija pārliecināts, ka likumu daudzums vēl neiedibina tiesisku kārtību. Esmu vienisprātis ar abiem. Papīrs ļauj rakstīt. Mūsu tautas gudrību Rainis ir ietvēris vienpadsmit vārdos: "Runas ir garas, darbs ir īss, no darba varas liktenis trīs."
Likumdevējs ir politisko spēku izvirzītu un tautas ievēlētu cilvēku gribas paudējs. Vai politiskie spēki ir patiešām politiski spēki vai šauras interešu grupas? Kā atšķirt vienus no otriem? Arī šodien redzam, kā pēc šķelšanās rodas jauni un jauni spēciņi. Patiešām izturīgi ir tie materiāli, kuri tiek sakausēti ļoti augstā temperatūrā.
Es domāju, ka cēlonis ir izvēlē. Ir tomēr jābūt ideālistam ar dzīves pieredzi, lai spētu nostāvēt pretī kārdinājumiem, kuru priekšā ļimst ceļi gan jauniem, gan veciem. Lai cik tas dīvaini nebūtu, tieša atbilde ir daudzas starptautiskas godalgas saņēmušajā latviešu multfilmā "Norīt krupi" – katram savs mērs.
Vai nacionālajos tiesību aktos jūti ES noteiktā regulējuma klātesamību? Kā tas palīdz?
Nešaubos, ka nacionālajos tiesību aktos ES regulējumu mūsu valsts ir iestrādājusi visai čakli. Šaubos, vai mūsu valstij būtu akli viss jāpārņem. Šķiet, ES ļoti daudz ko varētu pārņemt un pieņemt no Latvijas. Tas taču ir brīnums, kā mūsu tauta piecēlās kājās pēc 53 gadu ilgas brutālas iznīcināšanas!
Tev ikdienā noteikti daudz nākas strādāt ar Civillikumu. Vai nav sajūtas, ka kādam no Latvijas civiltiesību ekspertiem būtu laiks beidzot šo likumu modernizēt? Citādi visnotaļ mīļo vienas kazas, viena pūra vai ābeles zara, kas liecas kaimiņu dārzā, esamība likumu pantos 21. gadsimta cilvēkam rada ļoti attālinātu izpratni.
Tas jau tiek darīts. Cik veiksmīgi, rādīs laiks. Manuprāt, Civillikums nemaz tik arhaisks nav. Tas balstās Latvijas valsts dibinātāju vērtību sistēmā: ģimene, godīgums, zeme un likums. Padomju okupācija šo sistēmu sašķobīja, ja ne izārdīja.
Padomju okupācijas varas kultivētā kolektivizācija un bezatbildība ir pilnīgi pretēja vērtību sistēmai, uz kuras būvēts Civillikums. Tagad varam būt liecinieki tam, kā apbūves tiesība un intereses grūstās ar zemes īpašnieku interesēm, kā Latvijas pilsoņu likumīgās intereses dzīvot savā zemē nu saduras ar TUA+NĪ komplektus iegādājušo Krievijas pilsoņu interesēm Latvijā. Tās ir modernizācijas un konjuktūras sekas. To pieļāvušie cilvēki jau būs citos medību laukos, kad mūsu mazbērni turpinās cīnīties savu vectēvu pagalmos un mēģinās pretstāvēt tiem, kuri Latvijas Republikas likumus un tiesību sistēmu pavērsuši pret Latvijas pilsoņu likumīgajām tiesībām un interesēm.
Saistībā ar "Rīdzenes sarunām" Latvijas advokātu saime ar divām atklātajām vēstulēm izgaismoja divus pretējus viedokļus. Tava paraksta nebija nevienas grupas sagatavotajā publiskajā paziņojumā. Kā tu komentētu šo publisko retoriku?
Latvijas valsti dibināja juristi, to zaudēja juristi, to atjaunoja juristi, tās šodienas dienas kārtību arī nosaka juristi, kuri izvēlas, kuram būt par plecu kādā situācijā. Totalitārā padomju okupācijas varas tiesu sistēma darbojās pēc diametrāli pretējiem principiem nekā demokrātiskās Latvijas brīvvalsts tiesību sistēma. Un, tā kā griba ir ieradums, kas izkopjams un pilnveidojams no bērna kājas visa mūža garumā, tad jāsaprot, ka nevar cilvēki, kuri raduši pakļauties, pēkšņi ar vienu klikšķi būt neatkarīgi savos spriedumos un rīcībā. Manuprāt, advokātu saime palaida garām lielisku iespēju šoreiz paklusēt.
Aktuāls aizvien ir jautājums par advokātiem kā maksātnespējas administratoriem. Protams, ar apmācībām, kompetenci utt. Kāds ir tavs viedoklis šajā jautājumā?
Advokāta darbs ir palīdzēt cilvēkiem. Administratora darbam ir nedaudz cits uzdevums. Manuprāt, tomēr ir jāizdara izvēle, vai būt administratoram, kas ir pielīdzināts valsts amatpersonai, vai būt advokātam, kas piekopj brīvo profesiju (Advokatūras likums). Visu pasaules naudu nav iespējams nopelnīt, bet kapā līdzi paņemt nevar pilnīgi neko, ko jau pierādīja Maķedonijas Aleksandra dzīve un nāve.
Tu esi pilsoniski un arī politiski aktīva - sociālie tīkli, iniciatīvas "mana balss.lv". Kas liek dzīvot nemierīgi?
Domāšana ir mans dzīvesveids. Esmu Latvijas patriote. Mani senču senči ir dzīvojuši un miruši par Latviju. Mūsu valsts, mūsu zeme, latviešu valoda ir brīnums, es te esmu nākusi pasaulē, tamdēļ nevaru atļauties par to nedomāt un par to necīnīties. Nekas jau nenotiek tāpat vien.
Pēdējos gados gan latviešu publicistikā, gan daiļliteratūrā ir ienākuši vairāki "šedevri", pēdējais no tiem – Indriķa Latvieša kriminālromāns "Bailes", kurā (ar nedaudz koriģētiem personvārdiem) atpazīstam pēdējo gadu reālpolitikas notikumus un daudzas sabiedrībā pazīstamas personas, iekšlietu un tieslietu struktūras virtuvi, ietērptu literārā kontekstā. Ne vienam vien rodas vēlme izdarīt skarbus secinājumus par tiesiskumu un sazaroto mafiozo tīklu Latvijā. Vai esi lasījusi un ko par to domā – cik lielā mērā uz to var skatīties kā uz reāli notikušām situācijām?
"Bailes" iegādājos, tiklīdz tās parādījās grāmatnīcās, bet lasu ļoti lēnām. Vispirms jau tāpēc, ka ir pamats bažām, kas man neliek mieru, – par to, ka mūsu brīvā, demokrātiskā un tiesiskā valstī ir kādi iemesli, kamdēļ kāds kaut ko nevar parakstīt ar savu īsto vārdu. Anonīmi uzrakstītam ir iespēja nākt klajā, jo anonīmi nav jāpozicionējas. Anonīmam palikt mūsdienās ir neiespējami. Bet kādam tas ir pat izdevīgi, jo tā var izvairīties no jautājumiem par avotiem. Vai ticami ir tas, kas tur rakstīts? Jā, tas ir ticami. Jo nav jau nekāds noslēpums, ka, piemēram, prokurors tikai likumā ir pakļauts tikai likumam. Realitātē ir stingra vertikāle un norādījumi, kuriem ir jāseko. Vai ticami ir sarunāti spriedumi? Jā, jo tikai likumam pakļauts tiesnesis arī ir tikai likumā. Neizcelties un nelēkt acīs, izlikties, ka viss ir kārtībā, lai saglabātu iztikas avotu un izredzes kāpt pa karjeras kāpnēm nav tikai dzīvesveids. Manuprāt, tā ir izvēle pakļaut sevi un citus dzīvei ellē un bailēs vēl šeit uz zemes.
Latvijas Krimināllikumā ir tāds jēdziens kā "kriminālatbildības noilgums". Manuprāt, noilguma institūts iedibina pamieru starp demokrātiskas valsts tiesību sistēmu un noziedzīgo pasauli, un arvien biežāk pat nav saprotams, kurš ir kura pusē, jo tam nav jēgas – noilgums izglābs gan likumsargus no darba un pienākuma noskaidrot patiesību, gan noziedzīgās pasaules darboņus no atbildības. Bet aizskartajam tiek liegtas tiesības uz taisnu tiesu, jo, lai arī viņš ir cietis, bez patiesības noskaidrošanas viņam nav iespējams pat civiltiesiski ar prasību vērsties tiesā.
Tā radīta ilūzija par cilvēktiesību respektēšanu. Uz cietušo un likumsargu savažošanas rēķina? Politkorekti, iespējams, būtu vēl piesaukt samērīguma principu. Bet kas notiek ar tiesiskuma svariem, kad uz viena atsvara ir noziedznieks, kurš izsprucis no kriminālatbildības noilguma dēļ, bet uz otra atsvara cietušais(-ie), kuram atņemta pat cerība uz patiesības noskaidrošanas iespēju jebkad? Tā ir krēslas zona, kurā nepaliek gaišāks, un tieši likumpaklausīgajiem cilvēkiem vairojas bailes par šodienu, par rītdienu.
"Apzinos, ka tiesai nav tiesību pārvērtēt Latvijas tiesu lēmumus un spriedumus pēc būtības, tomēr tās pienākums ir izvērtēt to likumību..." tā Ansis Ataols Bērziņš. Tiesiskums un taisnīgums. Vai, tavuprāt, šīs ar tieslietām saistītās kategorijas ir līdzās esošas? Ja nē, tad kā šīs kategorijas savietot?
Tiesiskums nav iespējams bez taisnīguma, un otrādi. Tas, protams, tā ir tikai tad, ja tiesiskums kalpo labajam, un tiesības ir labā un taisnīgā māksla (ius est ars boni et aequi). Labā un taisnīgā māksla taču nevar vienlaicīgi būt arī ļaunā un netaisnīgā māksla?
Kāpēc ir tik liela neuzticība tiesām un neticība tiesiskumam?
Vārdam ir spēks, bet, tikai nosaucot kādu par taisnīgu, tas tāds nekļūst. Bezierunu uzticība ir tikai bērnu uzticība un ticība vecākiem. Pārējiem ir jāpierāda, ka viņiem var ticēt.
Tiesu vara ir valsts varas izpausme. Saskaņā ar valsts varas dalīšanas teoriju tā kopā ar likumdošanas varu un izpildvaru veido vienoto valsts varu.
Visu varu "sejas" ir to cilvēku sejas, kuras pārstāv konkrēto varu. Cilvēks nav ideāls, bet vienkāršais cilvēks dzīvo ar domu, ka pie varas esošajiem gan vajadzētu būt tuvu ideālam, it īpaši tad, ja tiem uzticēta citu dzīves lemšana. Izrādās, visi ir tikai cilvēki.
Manuprāt, ir pienācis laiks labot deviņdesmitajos gados pieļauto kļūdu, kad tiesneši amatā tika iecelti uz mūžu, kas, kā redzam, ne tuvu negarantē taisnu tiesu. Toreiz Latvija bija trūcīga vārda tiešā nozīmē, bet tagad Latviju par trūcīgu valsti vairs nenosauksi. Latvijas valsts tagad varētu uzdot valsts akciju sabiedrībai "Valsts nekustamie īpašumi" nodrošināt tiesnešus un viņu ģimenes ar apsargājamiem un drošiem mājokļiem, lai uz savu pilnvaru laiku amatā tiesnesis patiešām spriestu taisnu tiesu, nevis būtu spiests pa kaktiem tikties un būt pakļauts kārdinājumam ar vienu parakstu atrisināt visas savas problēmas. Vēl domāju, ka būtu publiskojama tā amatpersonu deklarāciju sadaļa, no kuras redzams, kam tieši amatpersona ir parādā.
Karavīrs ik dienu mostas ar domu, ka ir gatavs atdot savu dzīvību par savu valsti. Ar kādu domu pamostas Latvijas amatpersonas?
Senais stāsts par garajiem tiesu procesiem atlikto tiesu sēžu dēļ. Jā, cilvēki slimo, bet vai tiešām nav iespēju problēmu risināt? Vienai pusei tas vienmēr ir izdevīgi. Sistēmas nespēja problēmu risināt rezultātā vēršas pret pašu sistēmu.
Ir jau daudz darīts, lai tiesvedība notiktu raitāk. Priecājos, ka nu iespējams vienošanās process krimināllietās arī tiesā. Labi, ka ir tiesneši, kuri aktīvi ekonomē laiku un rod iespēju gan ekspertus, gan lieciniekus pratināt videokonferences režīmā. Uzskatu, ka tiesas izmeklēšanai diez vai būtu sūtāmas lietas, kurās, piemēram, ir nozagta viena šņabja pudele, turpat veikalā tā atdota cietušajam, bet vainīgais savu vainu pilnībā atzinis. Šādās lietās pašu prokuroru ziņā būtu veicināt resursu lietderīgu izmantošanu un ar vainīgo vienoties par sodu. Iespējams, ka procesi būtu ātrāki, ja pirmstiesas izmeklēšanā nebūtu tik daudz izmeklēšanas noslēpumu, bet procesa virzītājam jau būtu pienākums izmeklēšanas stadijā, uzrādot lēmumu par aizdomās turēto, jau uzrādīt pierādījumus, kas ir pamatā aizdomām. Jo aizdomās turētajam taču ir tiesības iesniegt procesa virzītājam pierādījumus, kas izslēdz viņa vainu. Pret slimībām neviens nav apdrošināts. Visiem vēlu labu veselību!
Tiesu sistēmas komunikācijas lietas. Kur un kāpēc problēmas, tavuprāt, ir, un kā tās risināmas?
Diplomēti juristi ir apguvuši tiesu runu. Tā ir publiska runa. Tiesnešiem pašiem ir jābūt gataviem savus spriedumus un savus viedokļus skaidrot publiski. Šo funkciju nevar deleģēt ne preses sekretāriem, ne palīgiem. Tas ir jādara tieši. Ir jābūt drosmei ne tikai rakstīt, bet arī publiski savu spriedumu skaidrot. Tad atgriezīsies uzticība.
Tiesnesis Stukāns jau sācis šo ceļu, un tas vieš cerības.
Arvien biežāk tiek pieminēta nu jau Ceturtā atmoda. Ko tu ar to saproti?
Pirmā, trešā, ceturtā, tūkstoš pirmā... Kamēr esam dzīvi, nekad nav par vēlu iztaisnot muguru, nokratīt vakardienu un sākt ceļu pretī citai rītdienai. Vienīgais īstais mirklis ir TAGAD. Vienīgais, kurš var pieņemt lēmumu, esi pats.
Noslēgumā daži jautājumi par tevi pašu, ārpus darba un pilsoniskās pozīcijas. Tev ir četri bērni, turklāt dažāda vecuma. Ne katra ģimene var ar to lepoties. Šodien tik daudz uzmanības politiskā līmenī tiek veltīts izvēlei par labu daudzbērnu ģimenei. Kāda ir bijusi tava pieredze bērnu audzināšanā? Vai valsts var motivēt cilvēkus radīt bērnus?
Jā, esmu bagāta un laimīga. Jokojot saku, ka visi mani bērni ir krīžu bērni. Kaut kur lasīju, ka nevajag traucēt bērnam augt. Bērns nav māls vecāku rokās. Bērni ir brīnums. Viņiem jāpalīdz izaugt, ieraugot viņu talantus, spējas un intereses. Vecākiem, līdzīgi kā treneriem, ir jāredz potenciāls un jātic bērniem vairāk nekā viņiem pašiem. Cenšos pamanīt, kad esmu vajadzīga un kad lieka. Tā bērnu soļi kļūst arvien drošāki. Mūsu valsts pēdējos 22 gados ir daudz darījusi, lai vismaz likumu līmenī ģimenes ar bērniem varētu justies pasargātas. Domāju, ka valsts var darīt vairāk, lai regulāri pārliecinātos, vai reāli likumi tiek pildīti. Piemēram, mācību līdzekļu iegādes jautājums. Jau šķita, ka tas ir atrisināts, bet, izrādās, ir vēl skolas un pašvaldības, kurās rupji tiek pārkāptas plaši skaidrotās un konkretizētās likumu normas, un bērnu vecākiem tiek izsniegti gari jo gari saraksti ar mācību procesam nepieciešamiem mācību līdzekļiem, kurus vecāki steidz iegādāties, it kā dzīvotu citā realitātē. Tā nedrīkst būt. Latvijai jābūt Latvijas pilsoņu un viņu bērnu drošākai vietai. Uzskatu, ka mums ir jādomā nevis par jaunu cietumu būvēšanu, bet par to, lai katram bērnam ar ģimeni būtu drošs mājoklis, atbalsta personāls sarežģītās dzīves situācijās un izglītības iespējas vistuvāk dzīvesvietai. Ja to īstenosim, tad cietumi tik daudz vairs nebūs vajadzīgi. Ir taču vispārzināms, ka cilvēka dzīvē nozīmīgākie ir pirmie 12 gadi.
Kādi ir tavi vaļasprieki, ja ņem vērā tavu profesiju un ģimeni? Vai tiem pietiek laika?
Mani vaļasprieki ir grāmatas, kino, teātris, basketbols, rokdarbi. Vēl mani patiešām interesē jaunākais tehnoloģiju pasaulē un atklājumi zinātnē. Mēs ģimenē esam pirtsmīļi. Ļoti patīk lasīt augus un kaltēt tos tējām. Patīk gatavot saviem mīļajiem ko garšīgu. Un, protams, sarunas un kopā būšana ar ģimeni. Laimes mirkļi ir vakaros, kad dēlam pirms miega lasu vakara pasaciņu, kad zinu, ka meitas stājas pamazām uz savām kājām. Laimīgākie brīži ir, kad visa ģimene, manas māsas, bērnu māsīcas un brālēni un mammīte, sabraucam kopā kaut vai uz tēju un kādu kopīgu darbiņu. Zinu, ka visu nevar pagūt izdarīt ideāli, bet pa druskai, soli pa solim, ar pacietību, mīlestību un dievpalīgu uz priekšu var tikt. Un laiks iet ļoti ātri. Esmu jau paguvusi izprast līdz sirds dziļumiem, ka pasaulē visdārgākās ir cilvēcīgās attiecības.
