Jūs varētu dēvēt par tā saucamās jaunās paaudzes tiesu izpildītāju. Kāpēc izvēlējāties kļūt par šīs profesijas pārstāvi?
Studējot tiesību zinātni Latvijas Universitātē, nonācu pie secinājuma, ka darbs kādā no juridiskajām specialitātēm dotu izpratni par praktisko tiesību piemērošanu. Būtisks kritērijs jaunajai darbavietai bija iespēja to savienot ar kvalitatīvām studijām un nākotnes izaugsmes iespējas. Šādu darbavietu atradu zvērināta tiesu izpildītāja (ZTI) Gintera Hmeļevska birojā, kur strādāju par juristu, vēlāk par tiesu izpildītāja palīga kandidātu un par tiesu izpildītāja palīgu. Ņemot vērā, ka darbs ir gana spraigs un interesants, kā arī atbilstošs tam, ko esmu studējusi, ne mirkli nešaubījos par izvēli kļūt par tiesu izpildītāju un mērķtiecīgi virzījos uz šo amatu. Manuprāt, jaunajiem juristiem ir ļoti derīgi papraktizēt pie jau pieredzējušiem amata pārstāvjiem, lai gūtu izpratni par savu nākotnes profesiju un pārliecinātos, ka viņiem tā ir atbilstoša.
Nav noslēpums, ka attieksme pret tiesu izpildītājiem nav tā pozitīvākā. No vienas puses raugoties, tas ir loģiski, jo kuram gan kā parādniekam gribētos saskarties ar tiesu izpildītāja darbu, no otras puses, kādam šis darbs ir jādara. Kā izdodas sadzīvot ar negatīvo tēlu?
Šo negatīvo tēlu es sajūtu vairāk kā sabiedrībā uzspiestu klišeju. Saskarē ar klientiem nepārvaramu negatīvu attieksmi esmu sastapusi reti. Būtiski ir cilvēkiem izskaidrot un likt redzēt, ka ZTI nerīkojas patvaļīgi, visām darbībām ir stingrs regulējums. Tāpat arī pēc iespējas lietas dalībniekiem ir jāizskaidro izpildes process, jāinformē par viņu tiesībām un pienākumiem. Negatīvu attieksmi bieži rada neziņa. Atklātība un iespēja saņemt pilnvērtīgu informāciju novērš šādas nesaskaņas. Protams, parādnieks nav priecīgs, ka kaut kas pret viņu tiek izpildīts piespiedu kārtā, bet, izprotot izpildes procesu un tiesu izpildītāja lomu tajā, parādnieks savu problēmu cēloni sāk meklēt posmā, kurā tās radušās. Jāpiebilst, ka arī piedzinējs var būt neapmierināts, ja nolēmumu neizdodas izpildīt uzreiz. Arī šajā gadījumā risinājums ir informācijas pieejamība – piedzinējam ir jāsniedz informācija par veiktajām un plānotajām izpildu darbībām, par parādnieka faktisko mantisko stāvokli, par apstākļiem, kas kavē izpildīt nolēmumu.
Tiesu izpildītājs ir vidutājs starp piedzinēju un parādnieku.
Jā, no tiesiskā skatu punkta – ZTI dod piedzinējam iespēju ar tiesiskiem līdzekļiem panākt nolēmuma izpildi, ka tiesas noteiktais tiek realizēts dzīvē. Savukārt parādniekam ir sava veida drošības sajūta, ka nolēmums tiks izpildīts likumā noteiktā kārtībā, nevis pēc piedzinēja patvaļīgi nolemtā. No praktiskā viedokļa šis apgalvojums dažkārt izpaužas, piemēram, lietās, kas izceļas no ģimenes strīdiem, kur nolēmumu nevar izpildīt uzreiz tā, kā nolēmumā norādīts, taču katrai no pusēm ir savi varianti, kā veicināt nolēmuma izpildi, tomēr slikto savstarpējo attiecību dēļ puses nevar šos piedāvājumus izrunāt. Tad var iesaistīties tiesu izpildītājs, kas informē puses par pastāvošajiem risinājuma variantiem, un tiek atrasts pieņemamais, ja piedzinējs piekrīt atšķirīgai kārtībai. Ja puses ir ieinteresētas attiecības regulēt citādi, nekā noteikts izpildāmajā nolēmumā, pieņemot kopīgu lēmumu, šobrīd ir iespēja arī vērsties pie tiesu izpildītāja kā pie mediatora un risinājumu rast mediācijas procesā.
Vai parādnieki ir zinoši piedziņas jautājumos?
Parādnieki ir diezgan informēti par savām tiesībām. Līdz ar informācijas laikmeta straujo virzību situācija noteikti uzlabojas.
Nereti cilvēki, kas nonākuši parādsaistību piespiedu piedziņas procesā, īsti nesaprot atšķirības starp parādu piedziņas kompānijām un zvērinātu tiesu izpildītāju.
Atšķirības ir, un tās ir būtiskas.
- Tiesu izpildītājs rīkojas, pamatojoties uz tiesas vai iestādes nolēmumu, piedziņas kompānijas – tikai uz līguma pamata ar piedzinēju.
- Likumdevējs tiesu izpildītājiem ir piešķīris ar valsts varu apveltītas tiesības – panākt rezultātu ar piespiedu izpildes līdzekļiem (apķīlāt naudas līdzekļus, mantu, piespiedu kārtā to atsavināt), parādu piedziņas kompānijām šādu tiesību nav.
- Likumdevējs tiesu izpildītājiem ir piešķīris arī noteiktus pienākumus, tostarp neitralitāti, interešu konflikta novēršanu, pušu līdztiesības ievērošanu un diezgan stingru uzraudzības sistēmu, kādas parādu piedziņas kompānijām nav.
Tiesu izpildītāju mājaslapā pieejamā informācija ļauj secināt, ka pēdējā laikā ir stipri samazinājies nekustamo īpašumu izsoļu skaits. Kā jūs to skaidrojat?
Valstī, manuprāt, sāk stabilizēties ekonomiskā situācija, sarūk arī jauno izpildu lietu skaits. Tas liek secināt, ka finansiālās saistības tiek uzņemtas atbildīgāk un izpildītas labprātīgi, bez ZTI iesaistīšanās. Izsoļu skaits ir samazinājies arī tādēļ, ka pamatā ir beigusies to īpašumu pārdošana, kas bija ieķīlāti, neapdomīgi aizņemoties 2005.–2008. gadā. Manā lietvedībā vidēji norisē ir 1–2 nekustamo īpašumu izsoles, arī šobrīd.
Kāda ir vispārīgā pēdējo gadu parādu piedziņas tendence?
Lietu skaits kopumā samazinās. Īpaši samazinās lielo parādu lietas par labu kredītiestādēm un lielajiem uzņēmumiem, arī Valsts ieņēmumu dienesta (VID) lietu skaits. Diemžēl, vismaz manā lietvedībā, nesamazinās jauno uzturlīdzekļu piedziņas lietu skaits, tas vēl joprojām ir ļoti augsts. Tas norāda gan uz ģimeņu nestabilitāti, gan uz zemo ekonomisko stāvokli, gan arī uz to, ka tomēr ir liels skaits vecāku, kas nerūpējas par bērnu materiālo stāvokli vai vispār par savu bērnu. Jāsaka gan, ka vairākas šādas lietas izdodas arī izpildīt, izskaidrot parādniekam turpmāko maksāšanas kārtību, un lietas atkārtoti pie tiesu izpildītāja nenonāk. Iepriecina, ka palielinās maksājošo parādnieku skaits jau agrāk sāktajās uzturlīdzekļu izpildu lietās, jaunais uzturlīdzekļu parādu regulējums ir licis parādniekiem tomēr kaut ko savu iespēju robežās sākt maksāt.
No 2014. gada Civilprocesa likums (CPL) parādniekam dod tiesības uz regulāriem neaizskaramiem ienākumiem. Kā tas ietekmē parādu piedziņu? Vai, no tiesu izpildītāja puses raugoties, parādnieka aizsargātība nav pārmēru liela?
Sekas ir tādas, ka daļā izpildu lietu piedziņa vairs nav iespējama. Situāciju uzlaboja 594. panta grozījumi, kas stājās spēkā 2015. gada jūlijā un paredz, ka, piedzenot uzturlīdzekļus, zaudējumus vai kompensāciju sakarā ar personisku aizskārumu, kura rezultātā radies sakropļojums vai cits veselības bojājums vai iestājusies personas nāve, vai kompensāciju par kaitējumu, kas radīts ar noziedzīgu nodarījumu, kā arī izpildot administratīvo pārkāpumu lietās pieņemtos nolēmumus, – no parādnieka darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem ietur 50 procentus, saglabājot 50 procentus no minimālās algas, piemēram, administratīvo pārkāpumu lietās atgūto naudas līdzekļu apmērs pēc grozījumiem ir pieaudzis un tam ir tendence turpināt augt (2016. gada 1. pusgadā naudas līdzekļu apjoms institūciju un amatpersonu izdoto lēmumu administratīvo pārkāpumu lietu izpildē bija 11,91 miljons eiro, bet 2017. gada pirmajā pusgadā – 13,56 miljoni eiro, kas ir par 1,65 miljoniem eiro vairāk). Visbiežāk tās ir lietas par administratīvajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē, par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā vai narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē, par alkoholisko dzērienu vai citu apreibinošo vielu lietošanu sabiedriskās vietās un atrašanos sabiedriskās vietās reibuma stāvoklī.
Vietā ir jautājums, vai CPL paredz pārāk lielu aizsargātību. Domāju, ka nē. Tas ir normāls civilizētas valsts regulējums – kaut kas jau tam cilvēkam ir jāatstāj, lai viņš varētu izdzīvot. Izpildes procesa mērķis jau nav radīt neskaitāmas trūcīgas personas, kas valstij būtu pēc tam atkal jāatbalsta. Mērķim būtu jābūt – radīt veselīgi domājošu sabiedrību, kas apzinās, ka savas saistības ir jāpilda, kas apzinās, ka ir jāstrādā savām spējām atbilstošs darbs, jāgūst ienākumi un jāmaksā nodokļi, neslēpjot savus ienākumus. Ja tas tiktu ievērots, domāju, ka daļa šīsdienas nemaksātāju tomēr pelnītu vairāk un piedziņa būtu iespējama.
Un kā ir ar parādu piedziņu no pensionāriem? Vai tā vispār ir iespējama? Ir pat dzirdēts, ka aizdevēju kompānijām ir īpaši piedāvājumi pensionāriem.
Praksē no pensionāriem var piedzīt tikai priviliģētos prasījumus – uzturlīdzekļus, zaudējumus vai kompensāciju sakarā ar personisku aizskārumu, kura rezultātā radies sakropļojums vai cits veselības bojājums vai iestājusies personas nāve, vai kompensāciju par kaitējumu, kas radīts ar noziedzīgu nodarījumu, kā arī izpildot administratīvo pārkāpumu lietās pieņemtos nolēmumus. Minimums, kas parādniekam ir jāsaglabā, ir 50% no minimālās algas. Tomēr, neraugoties uz to, mani vairāk apbēdina tas, ka pensijas ir tik mazas, nevis tas, ka no tām nedrīkst piedzīt. Šobrīd, domāju, kreditori jau rēķinās, ka iespēja piedzīt no pensionāriem ir ierobežota, līdz ar to ierobežojums ir samērīgs, bet 2014. gadā, kad regulējums mainījās, kreditori bija pārsteigti.
Cik lielā mērā ēnu ekonomika un aplokšņu algas skar piedziņas procesu? Nav noslēpums, ka parādnieki, lai izvairītos no parāda apmaksas, lūdz darba devēju maksāt algu aploksnē.
Tā ir ļoti liela problēma. Ļoti daudz parādnieku oficiāli nesaņem pat pusi no minimālās algas vai nestrādā vispār nekur. Pirmkārt, lai cik pesimistiski skatītos uz situāciju valstī, neticu, ka tie visi ir bada cietēji. Otrkārt, ikdienā viņus redzu vaigā – strādātspējīgi cilvēki. Ja mēs tiktu galā ar šo milzu problēmu, atrisinātos arī liela daļa šobrīd nepiedzenamo izpildu lietu.
Pēdējie likuma grozījumi paredz iespēju uzturlīdzekļu nemaksātājiem piemērot autovadīšanas tiesību aizliegumu. Vai tas ir devis vēlamo rezultātu?
Jā, manā lietvedībā ir vairākas izpildu lietas, kuras izdevies pabeigt ar izpildi tieši jaunā regulējuma dēļ. Vēl pirms tā spēkā stāšanās bija daļa parādnieku, kas atrada iespēju un tomēr parādus nomaksāja vai sāka vismaz tos segt pa daļām. Vēl gan paies kāds laiks, līdz Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija (UGFA) tiks galā ar visu parādnieku pārbaudi un faktiski sāks šo ierobežojumu piemērot arī senāk sāktās izpildu lietās.
Varbūt arī pārējos piedziņas gadījumos būtu jāievieš kādas nopietnākas piespiedu metodes nemaksātājiem? Piemēram, aizliegums izbraukt no valsts, pie lielu parādsaistību apmēra arī vadīšanas tiesību aizliegums u. tml.
Protams, tas veicinātu izpildi, būtu vairāk izpildīto lietu, parādniekiem būtu papildu motivācija segt savus parādus vai nemaz tajos neiedzīvoties. Tomēr šiem aizliegumiem, tāpat kā tagad uzturlīdzekļu lietās, būtu jāparedz izvērtēšanas iespējas un kritēriji, pie kuriem tie nav piemērojami, piemēram, ja parāds tiek maksāts pa daļām, pateicoties tam, ka parādniekam ir darbavieta autoparkā vai ārvalstīs, nebūtu saprātīgi viņam atņemt darba rīku.
Piedziņa var būt vērsta arī uz parādnieka kustamas mantas aprakstīšanu. Vai tas ir efektīvs piedziņas līdzeklis?
Es bieži praktizēju parādnieku dzīvesvietas apsekošanu. Ja no parādnieka informāciju par viņa reālo mantisko stāvokli nav iespējams iegūt, parādnieks neierodas pie ZTI, nesniedz informāciju, tad pārsvarā es cenšos apsekot parādnieka dzīvesvietu, īpaši uzturlīdzekļu piedziņas lietās, kaitējumu kompensācijas, nodokļu, lielo parādu piedziņas lietās. Arī tad, ja neizdodas konstatēt parādnieka mantu, tas kalpo kā informējoša darbība – parādnieks nekādā ziņā pēc tam nevar apgalvot, ka tiesu izpildītājs nav viņu par izpildu lietu informējis, jo ZTI ir izdarījis visu iespējamo. Kustamas mantas aprakstīšana šo apskašu laikā gan gadās retāk, jo nereti atklājas, ka parādnieks adresē vairs nedzīvo vai viņam tiešām dzīvesvietā nekā nav, ko aprakstīt. Apraksta tikai to mantu, ko ir iespējams pārdot izsolē. Pavisam nolietotas mantas izsolē nav iespējams pārdot, tāpēc tās neapraksta.
Nesen presē atkal tika diskutēts par atsevišķu tiesu izpildītāju ienākumiem. No vienas puses, varētu piekrist, jā, tie var šķist ļoti lieli. No otras puses, tiesu izpildītāju vidū valda konkurence un piedzinējam ir tiesības brīvi izvēlēties savu tiesu izpildītāju. Tiesu izpildītāji maksā nodokļus, un viņiem ir arī pietiekami lieli biroja uzturēšanas izdevumi. Kā varētu īsumā raksturot šo situāciju, un vai ir pamats kādai ažiotāžai?
Kā jau to ir atzinusi arī Satversmes tiesa savā spriedumā par tiesu izpildītāju atlīdzībām, tām ir kompensējošs raksturs. Proti, amata atlīdzībai piedzītajās lietās ir jākompensē tiesu izpildītāja ieguldījumi un darbs arī tajās izpildu lietās, kurās nekad neizdosies piedzīt izpildes izdevumus vai kurās tādi vispār nav paredzēti. Un tādu lietu nav mazums, šīs lietas pēc skaita ir tūkstošos. Bet darbs ir jādara kvalitatīvi vienlīdz labi visās lietās, visas lietas ir regulāri jāpārbauda, atkārtoti jāveic izpildu darbības ar mērķi izpildīt nolēmumu. Lai darbu varētu veikt kvalitatīvi, ZTI ir jāuztur darbotiesspējīgs birojs ar pienācīgu skaitu kvalificētu darbinieku, protams, kā jau pašnodarbinātai personai, jāmaksā arī nodokļi. Samazinot atlīdzības, šo mehānismu nav iespējams uzturēt tādā līmenī, lai kvalitatīvi veiktu piedziņu.
Būtu jāņem vērā, ka ZTI pastāv amatu savienošanas aizliegums – ZTI nedrīkst veikt vēl citu darbu, lai gūtu papildu ienākumus, tostarp nodarboties ar uzņēmējdarbību.
ZTI vidū pastāv konkurence, un, manuprāt, tā ir veselīga. Tas ir kā dzinējspēks, kas rosina strādāt labāk, pastāvīgi celt kvalifikāciju, profesionālo līmeni. Jāatceras arī, ka ZTI darbu veic ne tikai industriāli attīstītās pilsētās, bet arī lauku apvidos, kur maksātspēja un ekonomiskā attīstība ir krietni zemāka. Tur ZTI ienākumi ne tuvu nav līdzvērtīgi citās juridiskās profesijās strādājošajiem.
Uzskatu, ka ZTI atlīdzības ir līdzvērtīgas atlīdzībām citās brīvajās juridiskajās profesijās – notāriem, advokātiem. Atlīdzību samazināšana mazinātu darba kvalitāti, amatu savienošanas aizlieguma dēļ daļa izpildītāju, iespējams, izvēlētos citu nodarbošanos.
Ziniet, šobrīd ZTI strādā labi: uztur kvalitatīvu pašpārvaldes institūciju – Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomi, regulāri iegulda savu darbu, lai uzlabotu institūta darbu kopumā, aktīvi iesaistās tiesību jaunrades procesā, stingri uzrauga ZTI darbu, veic kontroli, sniedz ieteikumus.
