Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā ir nonācis likumprojekts “Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā”. Tā vēstījums ir skaidrs – jāstiprina Latvijas informatīvā telpa, vēršoties pret valstij kaitīga satura izplatīšanu plašsaziņas līdzekļos. Grozījumi paredz, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) var pieņemt lēmumu par kādas programmas izplatīšanas aizliegumu, ja to jau ir aizliegusi cita Eiropas Savienības dalībvalsts.
Jau 3. maijā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai izskatīšanai tika nodots Saeimas deputātu sagatavots likumprojekts “Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā”. Savukārt 14. maijā komisija saņēma Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) izstrādāto grozījumu variantu. Tāpēc komisijas deputāti lēma veidot darba grupu, kurā Kultūras ministrija, NEPLP, kā arī nozares speciālisti un deputāti, ņemot vērā atšķirīgos viedokļus, ir sagatavojuši alternatīvu likumprojektu. Tas jau saņēmis Saeimas komisijas deputātu atbalstu. Likumprojektu skatīs steidzamības kārtā divos lasījumos.
Parlamenta deputātu sākotnēji iesniegtajā likumprojekta anotācijā norādīts, ka grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā (EPLL) ir nepieciešami, jo “Latvijas informatīvajā telpā aizvien biežāk novērojamas informatīvā kara izpausmes – naidīgi un izdomāti fakti elektronisko plašsaziņas līdzekļu saturā, aiz kuriem slēpjas centieni radīt pārliecību, ka Latvija ir neizdevusies valsts”. Tie ir tradicionāli propagandas instrumenti, kurus valstij nelabvēlīgi spēki var izmantot, lai radītu kaitējumu un apdraudētu Latvijas valstiskumu, skaidrots anotācijā.
Savukārt NEPLP grozījumu nepieciešamību pamato ar vēlmi stiprināt Latvijas informatīvo, kultūras un valodas vidi, kā arī veicināt kvalitatīva un uzticama satura plašāku pieejamību. Taču komisijas deputātu atbalstītā alternatīvā likumprojekta anotācija vēl nav sagatavota. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne gan norāda, ka likumprojekta mērķi nav mainījušies.
Sākotnēji Saeimas deputātu rosinātais piedāvājums, ka, mazinot informatīvā kara izpausmes, 90% satura televīzijas pakalpojumu pamatpakās jānodrošina Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu valodās, no nozares pārstāvju puses saņēma kritiku.
Līdz ar to likumprojekts šobrīd paredz citu pieeju. Proti, ja ES vai Eiropas Ekonomiskās zonas (EEZ) dalībvalstī jau ir aizliegta kādas audiovizuālās programmas izplatīšana par noteiktiem pārkāpumiem, NEPLP, izvērtējot attiecīgās ārvalsts kompetentās institūcijas lēmuma samērīgumu un uzklausot attiecīgo elektronisko plašsaziņas līdzekli, var pieņemt lēmumu par attiecīgās programmas izplatīšanas aizliegumu arī Latvijā.
Kā skaidro I. Laizāne, NEPLP varēs vērtēt, kāpēc cita ES dalībvalsts ir aizliegusi programmu, un uz šīs bāzes pārbaudīt, vai arī pie mums ir veikti pārkāpumi: “Piemēram, ja Lietuvā aizliedz “RTR Lietuva”, lai arī Latvijā kanālam ir cits nosaukums (“RTR Planeta”), taču vienlaikus saturs abām programmās ir ļoti līdzīgs, NEPLP būs tiesības Lietuvā jau aizliegto programmu salīdzināt un konstatējot, ka pie mums arī ir bijis šis pārkāpums, sākt risināt aizlieguma procedūru.”
NEPLP valdes loceklis Patriks Grīva skaidro, ka programmām ir sava apraides atļauja, tāpēc padomei nav tādu instrumentu, kas ļautu vērtēt pārkāpumus tikai saturā, ja kanāliem ir dažādi nosaukumi. Vienlaikus Saeimas deputāte Lolita Čigāne uzsver, ka NEPLP, uzraugot nepatiesu ziņu sniegšanu un propagandu medijos, jāvērtē saturs, nevis kanālu programmas vai nosaukumu atšķirības.
“Protams, ir jāvērtē saturs,” apgalvo arī I. Laizāne, norādot, ka komisija ir ņēmusi vērā NEPLP teikto, taču vienojusies, ka uz otro lasījumu likumprojektā tiks iestrādāts instruments, kas nosaka, ka šādos gadījumos nevis programmu nosaukumi ir svarīgi, bet tieši to līdzīgais saturs.
Jāatgādina, ka NEPLP priekšsēdētāja vietnieks Ivars Āboliņš viedokļrakstā portālā “Delfi” šā gada 5. aprīlī atzinis, ka “piecas reizes pēdējā gada laikā NEPLP Monitoringa nodaļa televīzijas programmā “Rossija RTR” konstatējusi iespējamu naida kurināšanu”. Tomēr lēmums par kanāla slēgšanu uz laiku aizvien vēl nav ticis pieņemts. Tāpat jāatgādina, ka iepriekšējā NEPLP sastāva laikā pret minēto kanālu šādas sankcijas tika piemērotas divas reizes, negaidot kādas jaunas likuma izmaiņas.
Atbildot uz jautājumu, vai ir pārliecība, ka pēc grozījumu stāšanās spēkā NEPLP sāks vērsties pret plašsaziņas līdzekļiem, kuri izplata nelikumīgu saturu, nevis tikai konstatēs iespējamu pārkāpumu, I. Laizāne norāda: “Šis ir veids, kā mēs varam NEPLP stiprināt ar likuma ieročiem.” Viņa uzskata, ka līdz šim NEPLP nav bijis pārliecības, bet ir atbildības sajūta sabiedrības priekšā par kļūdaini pieņemtiem lēmumiem. Padomei kļūdoties, valstij, līdz ar to arī katram nodokļu maksātājam, varot nākties maksāt brangu sodanaudu.
Komisija konceptuāli atbalstījusi arī biedrības “Par legālu saturu” priekšlikumu, ka NEPLP jāveido papildu monitoringa rīks jeb jāuztur datņu apkalpošanas uzņēmumu un interneta pakalpojumu piegādātāju melnais saraksts. “Ņemot vērā pieaugošo tendenci nozarēm pārvietoties uz interneta vidi, jāmēģina Latvijas IP zonā ierobežot nelegālo saturu arī interneta vidē,” skaidro biedrības “Par legālu saturu” izpilddirektore Dace Kotzeva.
Melnā saraksta veidošanas gadījumā NEPLP ir nepieciešamas papildu desmit štata vietas, tehnika un plašākas telpas. NEPLP priekšsēdētāja vietnieks Ivars Āboliņš atgādina, ka padomes Monitoringa centrā strādā tikai pieci cilvēki, salīdzinot ar, piemēram, lietuviešu 22 nodarbinātajiem, no kuriem daļa nodarbojas tikai ar Krievijas kanālu monitoringu. Viņaprāt, efektīvākā cīņa gan pret nelegālo saturu, gan pret Krievijas propagandu ir NEPLP Monitoringa centra kapacitātes palielināšana.
NEPLP pauž bažas, ka minēto papildu monitoringa rīku nespēs ieviest, norādot, ka jābūt pārliecībai par to, ka padomei tiks piešķirts finansējums no valsts budžeta. I. Laizāne nenoliedz, ka lielākajai daļai EPLL grozījumu ir finansiāla ietekme. Viņa ir pārliecināta, ka to apzinās arī deputāti.
EPLL grozījumi paredz arī sabiedriskā medija iziešanu no reklāmas tirgus. “Sabiedriskajā medijā parādās jauns raidlaiks, fizisks laiks, kurš ir jāaizpilda ar profesionāliem, interesantiem un izglītojošiem, kā arī sabiedriskajam pasūtījumam atbilstošiem raidījumiem,” skaidro I. Laizāne, norādot, ka tās ir ļoti būtiskas pārmaiņas.
Vienlaikus likumprojektā ir definēti izņēmumi, paredzot gadījumus, kad sabiedriskie mediji drīkst ievietot audio un audiovizuālus komerciālos paziņojumus:
Saskaņā ar Finanšu ministrijas sniegtajiem datiem, lai VSIA “Latvijas Televīzija” (LTV) un VSIA “Latvijas Radio” (LR) izietu no reklāmas tirgus, 2018. gadā ir nepieciešams papildu finansējums 12 841 077 eiro apmērā (LTV – 9 813 558 eiro, LR – 3 027 519 eiro), 2019. gadā – 13 338 411 eiro apmērā (LTV – 10 049 489 eiro, LR – 3 288 672 eiro) un 2020. gadā – 13 844 411 eiro apmērā (LTV – 10 269 384 eiro, LR – 3 575 027 eiro).
