Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: LETA
Kā pareizi rīkoties, ja ir uziets senatnīgs priekšmets, kam varētu būt kultūrvēsturiska vērtība? Lai gan likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” jau vairākus gadus ir ietverts pienākums nekavējoties par šādiem atradumiem paziņot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai (VKPAI), šis jautājums ir kļuvis īpaši aktuāls šogad. Kopš 2018. gada 1. janvāra par nelikumīgām darbībām ar valstij piederošām senlietām, tai skaitā to glabāšanu, pārvietošanu, pirkšanu, pārdošanu vai izvešanu no valsts, ir paredzēta kriminālatbildība.
Plašāks izklāsts par izmaiņām Krimināllikumā ir pieejams LV portāla skaidrojumā “Kriminalizē nelikumīgu valstij piederošu senlietu iegūšanu, glabāšanu un tirdzniecību”. Tomēr LV portālam iesūtītie iedzīvotāju jautājumi liecina, ka ir daudz neskaidrību. Piemēram, kā zināt, vai atradums ir senlieta? Vai pietiek, ja paziņošanas pienākumu izpilda telefoniski vai elektroniski? Iedzīvotājus arī interesē, vai grozījumi Krimināllikumā attiecas uz tādu senlietu glabāšanu, kas uzietas pirms daudziem gadiem un savā ziņā jau kļuvušas par ģimenes relikviju.
Senlietas likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 2. panta izpratnē ir cilvēka apzinātas darbības rezultātā radīti priekšmeti – artefakti, kas atrasti zemē, virs zemes vai ūdenī. Piemēram, rotaslietas, ieroči, darbarīki, iedzīves priekšmeti, keramikas izstrādājumi, monētas veselā vai fragmentārā veidā. Šī likuma 7. panta ceturtajā daļā noteikts, ka senlietas, kas atrastas arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī (ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot), pieder valstij un tās glabā publiskie muzeji.
Vēsturiskus artefaktus mēdz uziet biežāk, nekā sākotnēji varētu šķist. Viens no pēdējā laika zināmākajiem atradumiem – labi saglabājies arābu sudraba dirhēmu depozīts – uziets pagājušā gada nogalē Skrundas novadā, kultivējot lauku ar lauksaimniecības tehniku. Pagājušajā pavasarī savā zemē kāds iedzīvotājs uzgāja mezolīta laikmeta aļņa raga kapļus. Uzskaitījumu varētu turpināt – mūsu zeme glabā vēl daudz neatklātu vēstures liecību.
Lai atrašanas gadījumā senlietas nonāktu tur, kur tām jābūt, – publiskā muzejā, jaunatklātus objektus aizsargā likums. Precīzāk, likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 17. pantā ir noteikts atradēja pienākums par objektiem, kuri atrasti zemē, virs zemes, ūdenī, būvēs vai to daļās un atliekās un kuriem varētu būt vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, kā arī par to atrašanās vietu un apstākļiem nekavējoties, bet ne vēlāk kā piecu dienu laikā rakstveidā paziņot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. Turpat arī noteikts, ka “jaunatklātie objekti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, neatkarīgi no tā, kā īpašumā tie atrodas, līdz jautājuma izlemšanai par šo objektu iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, bet ne ilgāk kā sešus mēnešus no dienas, kad par to ticis informēts objekta īpašnieks, atrodas valsts aizsardzībā”.
Vai grozījumi Krimināllikumā attiecas uz tādu senlietu glabāšanu, kas atrodas ģimenes īpašumā jau daudzus gadus? Atbildot uz šo jautājumu, VKPAI Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne atgādina, ka 2013. gadā, papildinot likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 7. pantu ar normu, ka arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas (ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot) pieder valstij, tika noteikts pārejas periods.
Līdz ar to “šis noteikums neattiecas uz senlietām, par kurām līdz 2013. gada 30. martam persona ir paziņojusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. Tās var atrasties privātpersonas īpašumā arī turpmāk”, skaidro S. Zirne.
“Savukārt tās arheoloģiskās senlietas, par kurām likumā noteiktajā kārtībā nav paziņots VKPAI, ir izņemtas no civiltiesiskās apgrozības un nevar atrasties privātpersonas īpašumā,” viņa uzsver. Atruna par šādas normas nezināšanu brīdī, kad tiek pastiprināta atbildība par valstij piederošu senlietu nelikumīgu glabāšanu, viņasprāt, nav nopietna.
Atradējam par šo jautājumu nevajadzētu satraukties un novērtējumu, vai atrastajam priekšmetam ir kultūras vērtība vai nav, atstāt speciālistu ziņā. Ja uzmanīgi izlasām likuma “Par kultūras pieminekļa aizsardzību” 17. pantā noteikto paziņošanas pienākumu, tajā lietota vēlējuma izteiksme – jāziņo par priekšmetiem, kuriem varētu būt kultūras vērtība. Tāpat paziņošanas pienākums attiecas ne tikai uz senlietām, kas nākušas no 17. gadsimta un agrākiem laikiem. “Nav noteikts, ka jāziņo tikai par arheoloģiskiem priekšmetiem,” uzsver VKPAI Arheoloģijas un vēstures nodaļas vadītāja. Līdz ar to, ja ir atrasts senatnīgs priekšmets, kam, iespējams, varētu būt kultūrvēsturiska vērtība, iestājas paziņošanas pienākums, informējot VKPAI par atradumu.
“Par senlietu atrašanu jāpaziņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arheoloģijas un vēstures daļai vai jebkurai no reģionālajām nodaļām,” norāda S. Zirne. Lai gan likumā ir noteikts, ka jāpaziņo rakstveidā, ja tas ir apgrūtinoši, VKPAI pārstāve aicina to iesākumā darīt kaut vai telefoniski vai e-pastā (skat. kontaktinformāciju raksta beigās), obligāti norādot arī ziņas, kā ar atradēju sazināties.
Paziņojot VKPAI par atrasto priekšmetu, kam varētu būt kultūrvēsturiska vērtība, vēlams sniegt priekšmeta aprakstu (piemēram, e-pasta vēstulei pievienojot fotoattēlus, ja tas ir iespējams) un, kas ne mazāk svarīgi, informāciju par objekta atrašanas vietu un apstākļiem.
Fiksēt atrašanas vietu ir īpaši svarīgi, ja artefakts varētu būt arheoloģiska senlieta. “Tikai senlietas saistība ar citām liecībām, pētot senvietu visā kopumā – kultūras slāņu struktūru, apbedījumu izvietojumu, visas arheoloģiski konstatējamās pazīmes –, var palīdzēt skaidrot senāko vēsturi, par kuru bieži vien citā veidā ziņas iegūt vienkārši nav iespējams,” vietas nozīmi uzsver vēsturnieks, arheologs asoc. prof. Armands Vijups.
“Tāpēc esam ļoti pateicīgi tiem cilvēkiem, kuri godprātīgi par atrastajām senlietām un arī atradumu vietu ir paziņojuši. Tādā veidā šie cilvēki palīdz atklāt jaunas arheoloģiski nozīmīgas vietas un būtiski papildināt līdz šim nezināmo informāciju par Latvijas senāko vēsturi,” piebilst S. Zirne.
Kas notiek tālāk? “Parasti, saņemot šādu informāciju, inspekcijas speciālisti, tiklīdz rodas tāda iespēja, dodas apsekot jaunatklāto objektu dabā,” stāsta VKPAI Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja. “Ja būs nepieciešams, inspekcijas pārstāvji palīdzēs uzrakstīt arī rakstveida paziņojumu, kā to paredz likums,” viņa uzsver. Līdz ar to, lai īstenotu savu paziņošanas pienākumu, personai pašai nav speciāli kaut kur jādodas.
“Ja VKPAI rīcībā nonāk informācija, ka noteikta teritorija, iespējams, varētu būt perspektīva arheoloģiski nozīmīga vieta, inspekcija tai nosaka jaunatklāta objekta statusu, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem,” skaidro S. Zirne. Šajā laikā objektam ir līdzvērtīga aizsardzība kā valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā esošai senvietai. Tikmēr VKPAI speciālistiem ir jānoskaidro visa nepieciešamā informācija, lai lemtu par to, vai objekts ir iekļaujams valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, vai tas ir bijis atsevišķas senlietas savrupatradums.
Visticamāk, jaunatklātajā objektā uzreiz nesāksies aktīva arheologu rosība. “Vispirms jau tādēļ, ka arheoloģiskie pētījumi, pirmkārt, tiek veikti vietās, kur tas nepieciešams saistībā ar kādas noteiktas tēmas izpēti. Proti, tos nepieciešams veikt nekavējoties. Otrkārt, bet ne mazāk svarīgi, pieredze rāda, ka veikt arheoloģiskos izrakumus par katru cenu nav labākais ceļš, kā nodrošināt senākās vēstures izpēti. Milzīgs izrakumos iegūto ziņu apjoms prasa daudz laika apstrādei (arheoloģija nav tikai “senlietu savākšana”). Jāņem vērā, ka līdztekus strauji attīstās izpētes metodes un, iespējams, pētot kādu senvietu pēc 10–50 gadiem, būs būtiski attīstījušās iespējas iegūt jaunu informāciju,” skaidro A.Vijups. Tikmēr arheoloģiski nozīmīgo vietu svarīgi aizsargāt, lai mazinātu iespēju, ka unikālās pagātnes liecības savā tieksmē pēc mantas uz visiem laikiem izpostītu mantrači.
“Pēc 2013. gadā veiktajiem grozījumiem likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” postījumi valsts aizsargājamos arheoloģiskajos pieminekļos ir mazinājušies,” secina S. Zirne. “Saskaņā ar Latvijas Kultūras akadēmijas datiem laika posmā no 2011. līdz 2015. gadam Latvijas teritorijā tika konstatēti 112 šādi postījumi, 2016. gadā desmit, savukārt 2017. gadā tikai trīs,” informēja Valsts policijas pārstāve Elīna Sprudzāne. Pēdējo divu gadu laikā veiktajās pārbaudēs, izmeklēšanās un kratīšanās ir izņemtas un Kultūra ministrijai nodotas 1349 arheoloģiskās senlietas, kuru kopējā vērtība ir aptuveni 80 tūkstoši eiro.
“Kriminālatbildība par valstij piederošu senlietu nelikumīgu iegūšanu, glabāšanu, pārvietošanu, pārsūtīšanu, atsavināšanu vai par to nelikumīgu izvešanu ārpus Latvijas Republikas palīdz vēl sekmīgāk apkarot šādus noziegumus un vēl vairāk atturēs personas no pretlikumīgām darbībām,” pārliecināts ir Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 2. nodaļas galvenais inspektors Māris Žilinskis.
Valsts policija aicina iedzīvotājus ziņot par personām, kuras ir saistītas ar kultūras pieminekļu iznīcināšanu, tai skaitā ar nelikumīgiem arheoloģiskiem izrakumiem, tādējādi palīdzot saglabāt mūsu kultūrvēsturisko mantojumu.
Kontaktinformācija, kam ziņot par atrastu senlietu:
Kurzemes reģionālā nodaļa: Kuldīga, Baznīcas iela 9–10, LV 3301; tālrunis: 63321955; e-pasts: kurzeme@mantojums.lv
Vidzemes reģionālā nodaļa: Cēsis, Pils laukums 5, LV 4101; tālrunis: 64123834; e-pasts: vidzeme@mantojums.lv
Latgales reģionālā nodaļa: Rēzekne, Atbrīvošanas aleja 81 (305. kab.), LV 4601; tālrunis: 64625159; e-pasts: latgale@mantojums.lv
Zemgales reģionālā nodaļa: Rīga, Mazā Pils iela 19, LV 1050; tālrunis: 6735007; e-pasts: zemgale@mantojums.lv
Rīgas reģionālā nodaļa: Rīga, Mazā Pils iela 19, LV 1050; tālrunis: 67213757; e-pasts: riga@mantojums.lv
Arheoloģijas un vēstures daļa: Rīga, Mazā Pils iela 19, LV 1050; tālrunis: 67228503; e-pasts: arheologija@mantojums.lv
