Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtības noteikumu grozījumu anotācijā ir norāde uz ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, arī to, ka personām ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem ir iespējas izvēlēties dzīvesvietu un to, kur un ar ko tās dzīvo, ka ir pieejami dažādi mājās un dzīvesvietā sniegtie pakalpojumi un cits sociālais atbalsts, lai iekļautos sabiedrībā un lai nepieļautu izolēšanu vai nošķiršanu no sabiedrības.
FOTO: Freepik
Sociālā atbalsta pilnveidošanu un pieejamību dzīvesvietā paredz grozījumi Ministru kabineta 2008. gada 21. aprīļa noteikumos "Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtība", kas stājas spēkā šodien, 1. decembrī.
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā paredzēts, ka kritērijus aprūpes līmeņa noteikšanai un klientu izvērtēšanai, kā arī nosacījumus sociālās aprūpes pakalpojumu saņemšanai dzīvesvietā un institūcijā un to saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
Noteikumi grupē četrus aprūpes līmeņus, to noteikšanas metodiku un sociālās aprūpes pakalpojumu piešķiršanu atbilstoši noteiktajam aprūpes līmenim.
Personas prasmes un spējas novērtēs dinamikā, kas ļaus sociālajam dienestam vai institūcijai, kurā persona saņem sociālās aprūpes pakalpojumu, sekot, vai cilvēkam nepieciešamā pakalpojuma apjoms un tā intensitāte būtu jāmaina, mainoties viņa funkcionālo spēju līmenim. Tas ir svarīgi, arī lemjot par pakalpojuma nodrošināšanu – ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā vai dzīvesvietā (piemēram, grupu mājā, dienas aprūpes centrā), norāda Labklājības ministrija. Lēmums par atbilstošāko pakalpojumu līdz ar to tiek balstīts uz pierādījumiem – speciālistu noteikto personas aprūpes līmeni, ko raksturo personas pašaprūpes prasmju un spēju novērtējums.
Ja cilvēks jau saņem pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, bet viņa aprūpes līmenis ļauj saņemt pakalpojumu dzīvesvietā, viņam ir tiesības mainīt sociālā pakalpojuma sniedzēju. Šādā gadījumā personai būs jāvēršas ar iesniegumu pie institūcijas vadītāja, kas sadarbībā ar pašvaldību, kura ir lēmusi par pakalpojuma piešķiršanu institūcijā, vai pašvaldību, kurā klients turpmāk vēlas dzīvot, noskaidros pašvaldības iespējas nodrošināt klientam piemērotu sociālo pakalpojumu dzīvesvietā.
MK noteikumu grozījumos ir noteikts arī, ka cilvēkam, kurš atrodas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, pusceļa mājas pakalpojumu piešķirs uz 12 mēnešiem. Šajā laikā viņam būs iespējas apgūt patstāvīgai dzīvei nepieciešamās iemaņas un, ņemot vērā deinstitucionalizācijas projektos attīstītos sabiedrībā balstītos pakalpojumus, sadarbībā ar pašvaldību meklēt piemērotākos sociālos pakalpojumus ārpus institūcijas.
LM norāda, ka pašreiz pusceļa mājas pakalpojums tiek nodrošināts piecās pusceļa mājās četros valsts sociālās aprūpes centros (VSAC) – kopumā 125 personām ar garīga rakstura traucējumiem.
Deinstitucionalizācijas procesā līdz 2020. gadam paredzēts, ka VSAC samazināsies pilngadīgo klientu vietu skaits par 1000 vietām, nodrošinot iespējas 700 pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem uzsākt patstāvīgu dzīvi un saņemt sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus.
Noteikumi paredz, ka Labklājības ministrija līdz 2017. gada 31. decembrim pašvaldību sociālo dienestu speciālistiem organizēs apmācības par klienta aprūpes līmeņa noteikšanu.
