Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Starp ūdeni no krāna un pudeles nav nekādas atšķirības, jo ūdens piegādātajiem abos gadījumos ir saistošas vienas un tās pašas ūdens kvalitātes un nekaitīguma prasības.
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Dažādie ūdens veidi
Normatīvo aktu izpratnē dzeramais ūdens ir virszemes un pazemes ūdens, kurš neapstrādātā veidā vai pēc speciālas sagatavošanas paredzēts patēriņam cilvēku uzturā, uztura pagatavošanai, izmantošanai mājsaimniecībā, tirdzniecībai, kā arī izmantošanai pārtikas ražošanā. Šī ūdens kontroli nosaka MK noteikumi Nr.235 "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība". Lielākajā valsts daļā dzeramā ūdens piegāde notiek no pazemes avotiem, rīdziniekiem dzeramais ūdens tiek piegādāts arī no virszemes avotiem – no Daugavas.
Savukārt dabīgā minerālūdens un avota ūdens ražotājiem saistoši ir MK noteikumi Nr.1130 "Noteikumi par dabīgā minerālūdens un avota ūdens obligātajām nekaitīguma un marķējuma prasībām un kārtību, kādā izsniedz atļaujas dabīgā minerālūdens izplatīšanai un sedz izsniegšanas izmaksas".
Dabīgais minerālūdens ir mikrobioloģiski nekaitīgs ūdens, kas iegūts no pazemes ūdeņu atradnes pa vienu vai vairākām dabiskām vai urbtām izejām. Dabīgo minerālūdeni var skaidri atšķirt no dzeramā ūdens pēc pazīmēm, kas uzskaitītas MK noteikumu Nr.1130 3.1.punktā.
Apzīmējums "avota ūdens" tiek lietots pazemes ūdeņiem (saldūdeņiem), kas paredzēti lietošanai uzturā dabīgā veidā, iepildīti galapatērētājiem paredzētā tilpnē ieguves vietā un atbilst pazīmēm, kas minētas MK noteikumu Nr.1130 3.5.punktā.
Lai ūdeni varētu pārdot kā dabīgo minerālūdeni vai avota ūdeni, tam jāatbilst stingrām prasībām. Iespēja iepildīt pudelē krāna ūdeni un pārdot kā avota ūdeni ir izslēgta. Dabīgā minerālūdens un avota ūdens atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām uzrauga Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), savukārt dzeramā ūdens – Veselības inspekcija (VI) un PVD.
PVD dati liecina – Latvijā šobrīd ir 32 dzeramā ūdens ražotāji, trīs minerālūdens ražotāji un pieci avota ūdens ražotāji. Kā arī veikalu plauktos atrodams Eiropas Savienības (ES) valstīs un trešajās valstīs ražotais ūdens. Arī no trešajām valstīm ievestajam ūdenim jāatbilst ES prasībām, līdz ar to nav pamata šaubām par ūdens kvalitāti.
Nav starpības starp krāna un fasēto dzeramo ūdeni
Daļā sabiedrības vēl joprojām valda skepse par dzeramā ūdens kvalitāti, kas mājsaimniecībām tiek piegādāts centralizēti. Tā vietā, lai krūzītē dzeršanai ielietu krāna ūdeni, priekšroka tiek dota veikalā nopērkamajam fasētajam dzeramajam ūdenim. Tomēr starp krāna ūdeni un ūdeni no pudeles nav nekādas atšķirības, jo ūdens piegādātajiem abos gadījumos ir saistošas vienas un tās pašas ūdens kvalitātes un nekaitīguma prasības, kas noteiktas MK noteikumos Nr.235.
"Atbilstošu dzeramo ūdeni saņem 81% valsts iedzīvotāju."
Nav izslēgta iespēja, ka ūdens sūkņu stacijā iegūtais dzeramais ūdens pa vienu cauruli tiek centralizēti piegādāts mājsaimniecībām, bet pa otru – fasēšanai pudelēs, jo atbilst visām prasībām. PVD Augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vecākā eksperte Jana Neimane apstiprina, ka normatīvie akti neparedz, ka uz fasētā dzeramā ūdens iepakojuma būtu jānorāda ūdens iegūšanas un apstrādes veids.
Par ūdens kvalitāti atbildīgs piegādātājs
Veselības inspekcija ik gadus apkopo datus par dzeramā ūdens kvalitāti un uzraudzību valstī. Informācija par 2013.gadu liecina, ka normatīvajiem aktiem atbilstošu dzeramo ūdeni saņem 81% valsts iedzīvotāju, Kurzemē un Latgalē šis rādītājs pārsniedz 95 procentus. Turklāt ar katru gadu pieaug iedzīvotāju skaits, kuriem tiek piegādāts atbilstošas kvalitātes dzeramais ūdens.
Atbildību par piegādātā ūdens kvalitāti gan pa cauruļvadiem, gan par veikalā nopērkamo uzņemas piegādātājs un ražotājs.
MK noteikumu Nr. 235 3.punkts paredz – pa ūdensvadu iedzīvotājiem piegādātā dzeramā ūdens kārtējo monitoringu veic ūdensapgādes saimnieciskās darbības veicējs, bet auditmonitoringu - Veselības inspekcija. Pārtikas uzņēmumos, izņemot ūdens piegādātājus, gan kārtējo monitoringu, gan auditmonitoringu organizē uzņēmuma īpašnieks vai vadītājs. Centralizētajā ūdens piegādes sistēmā ūdens piegādātājs ir atbildīgs par dzeramā ūdens kvalitāti līdz brīdim, kad ūdens nonāk ēkā. VI Sabiedrības veselības nodaļas vecākais speciālists vides veselības analītiķis Normunds Kadiķis skaidro – normatīvie akti paredz, ka dzeramais ūdens ir jākontrolē pie patērētāja, lielajās sistēmās kontrole notiek arī ūdens padošanas brīdī sūkņu stacijā.
Ja ēka ir privatizēta, par tālāko ūdens kvalitāti atbildību uzņemas apsaimniekotājs vai īpašnieks. Šajā posmā ūdens kvalitāte var pasliktināties, jo, piemēram, mājas ūdensvadi ir novecojuši un sliktā tehniskā kārtībā. Šādā situācijā ir divi ceļi: "Vai nu ieguldīt naudu pašiem un nomainīt infrastruktūru, kas ir salīdzinoši dārgi un tiek darīts reti, vai arī uzlikt lokālos filtrus. Piemēram, rūsas gadījumā individuālie filtri ir efektīvi, lai lokāli ūdeni uzlabotu," norāda N.Kadiķis. Ja pasliktinājusies centralizēti piegādātā ūdens kvalitāte, iedzīvotāji var vērsties pie ūdens piegādātāja vai ēkas apsaimniekotāja.
"No trešajām valstīm ievestajam ūdenim jāatbilst ES prasībām."
Attiecībā uz fasēto ūdeni PVD speciāliste J.Neimane skaidro: "Pirmkārt, tā ir ražotāja atbildība, kādu ūdeni piegādā patērētājiem. Mēs veicam uzraudzību un kontroli atbilstoši normatīvajiem aktiem."
Cilvēks ūdens kvalitāti galvenokārt novērtē ar savām maņām – kāda ir ūdens garša, krāsa u.c. Tomēr ne visos gadījumos, kad ūdens garša vai smarža šķiet nepatīkama, ūdens ir nedrošs dzeršanai. Atsevišķās Latvijas vietās pazemes ūdeņi ir dabīgi bagāti ar dzelzi vai sulfātiem, kas pasliktina ūdens garšu. Tomēr, ja šādam ūdenim veiktu analīzes, tas atbilstu visām nekaitīguma un kvalitātes prasībām.
Akas un avota ūdens kontrole pašu ziņā
MK noteikumu Nr.235 "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība" 6.punkts paredz, ka prasības netiek attiecinātas uz dzeramo ūdeni, ko iegūst atsevišķās ieguves vai piegādes vietās, kuras izmanto mazāk par 50 personām vai kuru piegādes apjoms nepārsniedz 10 m3 diennaktī. Tas nozīmē, ka mājsaimniecību aku īpašniekiem šie noteikumi nav saistoši un katra paša ziņā ir, vai veikt un cik bieži veikt ūdens kvalitātes kontroli. Savukārt, ja akas ūdeni būs paredzēts realizēt tirdzniecībā vai citādi izmantot komercdarbībā, vai piegādāt publiskām ēkām un būvēm – būs jāievēro MK noteikumi Nr.235.
Akas ūdens tiek iegūts no virsējiem gruntsūdeņiem, līdz ar to no piesārņojuma ir mazāk aizsargāts nekā avota ūdens. Ūdens kvalitāti konkrētajā akā ietekmē vietas hidroģeoloģiskie apstākļi, akas novietojums attiecībā pret citām saimniecības ēkām un arī akas konstrukcija. Turklāt plūdu laikā akas ūdens kvalitāte var stipri pasliktināties. Veselības inspekcijas speciālisti iesaka grodu aku iztīrīt ne retāk kā reizi 10 gados.
Kā dzeramā ūdens ņemšanas vietas iedzīvotāji ir iecienījuši arī avotiņus, kas atrodas gan pašvaldību īpašumos, gan privātīpašumā. Šādas dzeramā ūdens ņemšanas vietas no valsts puses netiek kontrolētas, to neparedz normatīvie akti. Veikt vai neveikt avotu ūdenim analīzes ir pašvaldību un privātpersonu brīva izvēle. Daļai avotu šādas analīzes tiek veiktas, bet dati par pārbaudītajiem avotiem netiek apkopoti. Lai noskaidrotu informāciju par konkrētu avotu, jāinteresējas attiecīgajā pašvaldībā.
Vides veselības analītiķis N.Kadiķis informē, ka Latvijas avotu ūdens kvalitāte ir laba, atsevišķos avotos var būt bakterioloģiskais piesārņojums, bet ne tādā līmenī, lai būtu bīstams cilvēkiem.
